04 - Lao II

  • 20 min lasīšanai

Rīts bija miglains, un salīdzinoši pavēss – teiksim tā, ierasto 30+ grādu vietā drošvien bija kādi 26. Pat neēduši, pa taisno sataisījamies un devāmies meklēt tirgu. Izrādās, ka kopā ar autoostu, arī tirgus ir pārvietots uz pamatīgi neertu vietu, kādus pāris kilometrus prom no pilsētas, bet tas nekas, cilvēki rindām vien devās uz turieni, mums tikai atlika sekot.

Tirgū nonācām drošvien ap septiņiem, un tur nebija neviena paša tūrista. Tirgus pavisam īsts un nesamākslots – pārdeva visādus dārzeņus, augļus, pinumus, kandžu lielos daudzumos, visādus krāmus un tādas lietas. Izstaigājām, sāka nedaudz smidzināt lietus, un tad mūs pamanīja tantes no kalniem. Tantes tādas krāsaini saģērbušās, un visas tirgo dažādus rokdarbus, izšūtus ar krellītēm no graudiem, vai spīgulīšiem kas pagatavoti no Pepsi bundžiņām. Tantes aplipa ap mums lielos daudzumos, un katra sāka savu mantību likt rokās, raustīt aiz drēbēm, un smaidīt ar saviem smieklīgajiem sarkanajiem smaidiem (mute te veciem cilvēkiem ir spilgti sarkanā krāsā jo viņi košļā Betelnut – līdzīgi kā Indijā Gutka – lai nesāpētu zobi. Šis augs nokrāso muti un zobus sarkanus, toties tam ir pretsāpju efekts). Viena tante pat pamanījās Norai no rokas izņemt naudu, un ielikt rokās kautkādu somiņu, un prom bija. Lietas jau protams ļoti skaistas un fantastiski lētas, bet kā nu tadam tantukam lai atsaka – bet no visām jau nenopirksi. Sapirkām visādus smukumus un tināmies ātri prom, tantes rindiņā sekoja. Protams – vienīgie potenciālie klienti esam mēs.

Tikuši atpakaļ pilsētā, mēs paēdām, un sākām skatīties piedāvājumus vietējā tūrisma biroja kantorī – kautkāds valsts birojs, kurš sadarbojas ar zemniekiem, nolīgst gidus un vadā tūristus pa laukiem, ienākumus dalot cilvēkiem, kuru laukus mēs šķērsojam, un kuru ēdienu mēs ēdam. Sarunājām divu dienu pārgājienu uz kalnu ciematiem, un samaksājām astronomisku summu – kopā ap 60 latiem. Protams tas iekļauj ēdienu un gulēšanu, bet priekš Laosas tas ir ļoti daudz, un bija aptuveni puse no tā ko mēs kopā iztērēsim 10 dienās, ieskaitot suvenīrus.

Kautkā izdevās pierunāt gidu uz pārgājienu tajā pašā dienā, pēc stundas. Atlika ātri aizkriet uz viesu namu pēc somām, un paņemt nepieciešamo (ar lielajām somām iet divas dienas kalnos nebūtu iespējams). Sapakojām visu vienā maziņā mugursomā, un kāpām iekšā tuktukā, lai dotos uz vienu ciematu pēc sava gida, kas izrādās pats ir vietējais zemnieks, un neskaitās Lao pilsonis, bet t.s. Highland Lao no Akha cilts, kuriem pašiem ir sava valoda, un kuri dzīvo aptuveni tā kā Latvijā Balvu rajonā dzīvoja pirms 200 gadiem. Bet par to vēlāk.

Gids angļu valodu pārzināja pārsteidzoši labi, un pēc pāris minūtēm viņa soma bija sakrauta, un mēs jau devāmies ceļā. Uzdodot visādus jautājumus mēs gājām pa lauka malu, gar strautu, uz kura bija uzmontēti visādi interesantu konstrukciju elektrības ģeneratori, un nonācām nākamajā ciemā – kur mūsu gids līdzi pasauca savu draugu, kurš angliski nezināja ne vārda. Patiesībā arī Lao valodā ne, jo mūsu gids ar viņu visu laiku praktizējās Hmong valodu. Jaunais draugs mums iedeva pagaršot kautko kas stipri vien izskatījās pēc melones, bet patiesībā bija gigantisks apaļš gurķis. Nu īsta melone, ne cik atšķirības vizuāli. Bet garšo kā gurķis. Devāmies ceļā – četratā.

Sākumā gājām cauri milzu cukurniedru laukam, cukurniedres bija savus 3m garas. Šie abi ar mačeti nocirta vienu, nošķīla lapas, un iedeva mums pa gabalam grauzt. Interesanta lieta. Garšo kā … kautkas ļoti kraukšķīgs un stiegrains, bet reizē sīksts, nesakošļājams un ļoti ļoti sulīgi salds. Sula burtiski šķīst pa malām šo te košļājot. Pēc tam sakošļātais jāspļauj zemē, jo sakošļāt līdz galam nevar.

Gājām pāri strautam, redzējām milzu tauriņus kas izskatījās un lidoja kā tādi mazi putni, redzējām visu rīsu audzēšanas sistēmu, sākot no apūdeņošanas konstrukcijām, beidzot ar stāstu kā rīss top par rīsu, redzējām kā zemnieki tos ievāc un sien lai liktu kaltēties. Karstums tajā brīdī noteikti bija tuvu četrdesmit, jo sviedri tecēja aumaļām, un saule dedzināja neiedomājami stipri. Šobrīd to atceroties es to vien gribu kā turp atpakaļ. Skati ir skaisti – visur dzeltens un zaļš, kalni, daba, bezgalīgs miers. Pa rīsu lauku māla malām uzkāpām līdz palmu lapu atpūtas būdiņai, tur satikām mazu meitenīti kas auklēja daudz mazāku brālīti – šai bija labi ja četri, brālītim esot 3 mēneši.Bilžu galerijā var redzēt visu ko es te aprakstu, starp citu.

Noskatījāmies kā vietējie kalna sānā, pašā saules pannas centrā, vāc rīsus, noskurinājāmies, un devāmies augšup kalnā.

Visai nogurdinošs pasākums, jāatzīst. Bet skati visu attaisnoja, un ar pavisam pozitīvām domām galvā, turpinājām kāpt. Ik pa brīdim kāpiens iegāja džungļos, kur ir vēsāks, un tas laikam bija vienīgais iemesls kapēc mūs neizsautēja dzīvus. Apstājāmies paēst vienā no rīsu vācēju lapenēm – tādas bambusa mājiņas ar palmu lapu jumtu – ļoti vēss un patīkams patvērums, kopā sasiets ar bambusa pinumu striķīšiem. Lai man te vēl pastrīdas cilvēki, kuri gribēja apgalvot ka bērna štābiņu kokā tikai ar naglām var uztaisīt.

Gida draugs atkal aizskrēja pēc savvaļas milzu gurķa, paēdām līdzi paņemtos rīsus, un devāmies atkal aušup – pusstundas atpūta gan neko šādā karstumā nedod, jo pēc pirmajiem soļiem ausīs sākās džinkstoņa, aizsitās elpa, un sāka tecēt sviedri. Bet patiesībā šāds kāpiens ir neizsakāmi skaists un bauda totāli atsver jebkādu piepūli.

Kāpām mēs desmit stundas, un ciematu sasniedzām ap to laiku kad iestājās tumsa.

Ciemats bija fascinējošs. Bambusa un palmu lapu mājiņas, katrā pa vienai istabai, pavards turpat pa vidu zemē, nekāda skursteņa, ne logu. Cilvēki patiešām, un pavisam reāli dzīvo kā pirms gadsimtiem. Šeit nebija nekādas komercializācijas, par kādu dzirdēts Taizemes pārgājienu aprakstos, neviens naudu neprasīja, nestaigāja mākslīgi saģērbts krāsainajos tautastērpos. Būtībā mums uzmanību gandrīz nepievērsa. Cilvēki iemācijušies ka eksistē “baltais amerikānis”, kurš te reizēm tiek atvests, un ienes naudu, un nekādus vairāk jautājumus neuzdod. Nebija tā ka mūs ignorēja negatīvi, nē – paskatījās, pasmaidīja. Atļāva nofotografēt. Draudzīgi, gandrīz neitrāli. Ciemā lielākais pārsteigums bija dzīvnieku daudzveidība, un tas ka viņi visi savā vaļā iet kur grib, nekādas sētas vai aploku, visi kopā un viens uz otra. Vistas, cūkas, govis, kazas – visi blakus viens otram, tie bija visur.

Īstenībā, kā mēs pēc tam secinājām, šādi ciemati ir visā Laosā, patiesībā tāda arī ir lielākā daļa Laosas. Protams to neredz tie kas brauc ar laivu pa taisno uz “lielo” pilsētu (tādu Ogres izmēra pilsētu ir kādas 4-5), un seko tūristu takai – tur viss ir ļoti attīstīts, bet šeit – laukos – lai kur mēs nebrauktu, gar ceļiem bija tikai šādi ciemati. Dažos bija pa ģeneratoram, dažos – pat valsts atbalsta saules baterijas (dažas uz ciemu, jauda 40W). Īstenībā dažreiz pat kādam no ciema ir mobilais telefons, un reizi pāris mēnešos šie cilvēki uzģērbj džinsas, un pārvēršas par parastiem cilvēkiem, iekāpj autobusā un brauc uz tusiņu kādā lielākā pilsētā. Nemaz nepateiksi, ka tikko iekāpusī meitene vēl nesen visai skrandaina sēdēja vienistabas bambusa mājiņā, un pina paklājus blakus cūkām un mālainam pagalmam.

Ciematā palikām pa nakti, tādā pat mājiņā kā vietējie. Atnāca jaunas tīņu meitenes ar saviem draugiem, satērpušās tradicionālā tērpā, un visiem par lielu jautrību uztaisīja mums tradicionālo masāžu – tāda bija iekļauta “programmā”. Totāli pārgurušiem mums tā bija tīri laikā, un bija ļoti jautri skatīties kā tusējas vietējie tīņi. Mūsu mājiņā bija baigais balagāns, jo visi bija sanākuši “tusēt” un apspriest visādas tīņu lietas. Mums īsti uzmanību nepievērsa, bet interesanti bija skatīties. Žēl ka nevarējām ar viņiem parunāt.

Nākamajā dienā devāmies lejā no kalna. Lejā jau vienmēr iet ir vieglāk, turklāt šoreiz ceļš bija nedaudz īsāks, gājām kādas piecas stundas.

Atgriezušies Muang Sing, pa taisno iekāpām autobusā un devāmies uz Luang Namtha, pilsētu kuru pirms tam bijām “norakstījuši” bet citādi no šejienes prom netiek. Galu galā esam pie Ķīnas robežas, kuru no kalna ciemata tīri labi varēja redzēt. Muang Sing bija ļoti jauka vieta. Noteikti viena no man tuvākajām, kas atmiņā paliks vienmēr.

*

Luang Namtha patiesībā nemaz nebija tik briesmīga kā pirms pāris dienām bija licies. Izvēlāmies no busiņa un sākām meklēt kārtējo nejauši izvēlēto LP ieteikto hoteli. Īsti nevarējām atrast pareizo ielu, kad pie mums uz motorollera piebrauca tīri simpātiska sieviete, un jautāja vai palīdzēt. Jā, meklējam tādu hoteli. Viņa nedaudz paviebās, teica – jā, tas hotelis tur ir aiz stūra, bet es jums varu piedāvāt istabu savā hotelī, tas ir jauns, un maksā tikai 3Ls. Nu labi, sieviete izskatījās uzticama, un pilsētele pavisam maza, kāda mums problēma paskatīties uz to viņas hoteli. Iedeva mums vizītkarti ar adresi, un teica ka tūliņ būs klāt, tik sīko paņems pa ceļam. Kamēr mēs aizgājām, tā šī jau bija klāt. Hotelis patiešām burvīgs, skaistā mājā, klusā ielā, visas mēbeles tikko no veikala, skapīšiem durvju rokturi joprojām iesaiņojuma maisiņos. Visas ekstras un karsta duša numurā. 3Ls!

Sakopāmies, gājām meklēt internetu. Aiztwitterojām panikojošajiem lasītājem, satikām tur tādu dīvaini agresīvu Rumāņu meiteni kas braukājot viena pati. Šī dusmojās uz īpašnieku ka internets esot lēns. Ko var gribēt Laosā :) Pastaigājāmies, devāmies meklēt paēst. Kautkādi vietējie ieteica Panda restorānu, kas mūsu Rough Guide kartē (otra grāmata, papildus LP) atradās pilnīgi citur kā realitātē, tapēc sākām mazāk uztvert šīs grāmatas kā bībeles, un vairāk kā rezerves variantus. Panda bija tīri laba vieta, tāds kā āra terases variants netālu no kautkāda ezeriņa. Paēduši gājām atpakaļ uz hoteli, bet īsti vēls vēl nebija, tapēc izdomājām paklausīt aicinājumam un iegājām masāžas salonā. Tādu šeit Āzijā ir ļoti daudz, un visi ko es redzēju bija patiešām īsti masāžas saloni, nevis kā pie mums. Lika mums pārģērbties speciālos ietērpos, un nolika uz matracīšiem. Full body massage maksā ļoti lēti, toties ir vairāk kā stundu gara pasakaina bauda. Nogurušos muskuļus izkustina visos iespējamajos variantos tā, ka liekas beigās kājās nevar piecelties, totāls relakss. Salīdzinoši ar ciema meitenēm šis jau bija profesionālāks variants. Nospriedām noteikti pamēģināt vēl nopietnāku iestādi Bangkokā, ko diemžēl tā arī neizdarījām (tā vietā gan nedēļu nodzīvojām paradīzē, bet tas vēlāk).

Nākamajā rītā neko īpaši plānots nebija darīt, tik vien kā izgulēties, paēst Pandā, un sameklēt autoostu. Atkal jau pilnīgi bezcerīgi to meklējām pēc kartes, jo atkal tā bija 5Km ārpus pilsētas, par ko nācās maksāt Tuktukam. Toties pēdējā sekundē paspējām uz agro autobusu kas mūs veda uz Udomxai: pilsēta-transporta-mezgls. Plāns bija doties uz Muang Khua, bet tā kā no Luang Namtha pa taisno ceļš neeksistē, nācās braukt visai tizlu līkumu uz leju, un tad atpakaļ uz augšu (V veidā).

Udomxai ir ļoti daudz Ķīniešu, jo no šejienes iet autobusi uz Boten, kas ir Ķīnas robežpilsēta, un vienīgais robežas šķērsošanas punkts. Boten ir netālu no Muang Sing, kurā mums bija kalnu pārgājiens (atkal jau Karte).

Udomxai izmantojām tikai lai izkāptu no autobusa, un sagaidītu nākamo autobusu – uz Muang Khua. Kamēr autobuss bija pāris stundas jāgaida, apstaigājām pilsētu, paēdām ķīniešu ēstuvē, un uzkāpām dīvainā kalnā, uz kuru augšup veda bezgala garas trepes. Dīvainu tapēc ka augšā nekā tur nav. Kāpām tapēc ka tur bija jābūt vienam no 3 reālajiem Laosas Geocache (viens virtuāls). Geocache aprakstā teikts ka šajā kalnā agrāk bijis kāds forts, bet reāli izskatījās ka kāds te ir sācis būvēt kādu palielu ēku, un kalna virsotnē bija visai daudz celtniecības piederumu, sarga būdiņa un visādi betona maisītāji, tapēc izskatījās ka Cache te vairs nav. Kāpām vien lejā, un lēnām devāmies uz autoostu.

Autoostā iepazināmies ar vienu angliski runājošu vietējo džeku kurš mums palīdzēja atrast pareizo autobusu, pastāstija ka brauc uz to pašu pilsētu kur mēs, un ka tur šodien notiks gadā vienīgā diskotēka, un rītdien būs lietus sezonas beigu svētki – laivu sacensības.

Kamēr mēs tur tā sēdējām, novēroju vienkārši lielisku skatu kā mazs bērns, pilnīgi pliks, ar pliko dibenu braukāja apkārt pa totāli netīro un smilšaino betona grīdu, kamēr mamma pilnīgi vienaldzīgi sēdēja zemē un viņu ignorēja. Kārtējais pierādijums tam, ka mūsu apsēstība ar higiēnu tikai izraisa organisma nespēju aizsargāties. Sīkajam noteikti bija zem četri gadi, jo šis nemācēja staigāt, tik šļūkt ar dibenu.

Mūsu jaunais draugs no tantēm sapirkās kādus interesanta izskata saldumus, un uzjautrinājās kad mēs taisījām lielas acis un prasījām kas tas ir. Šis tik pirka vēl un vēl, un cienāja mūs ar visu kas tik tantēm nebija. Labākais no visa bija bambusa kātā iebērti melnie rīsi, gali aisķepēti ciet, tad tas viss kautkā vārīts, un rīsi no tā kāta sulas palikuši saldi un lipīgi. Ļoti garšīga manta, ja redzat – droši var ēst. Noloba mīkstās malas kā banānam, un ķeksē ārā rīsu gabalus.

Devāmies ceļā.

Šis autobusa brauciens bija pats iespaidīgākais, interesantākais un ekstrēmākais visā braucienā (droši vien arī mūžā). Ceļš pats par sevi bija skaists, līkumots, gāja gar upi, un cauri kalniem – bet tas nebija iemesls. Galvenais bija lietus sezonas radītie nogruvumi, daudzi no kuriem bija notikuši nupat-nupat šodien vai vakar. Pats ceļš atrodas uz kalna malas, tā ka pa labi ir krauja uz upi, un pa kreisi stāva kalna mala. Redzējām kā vairākas mājas un pat ciemu daļas ieskalotas lejā upē, kā ceļu posmi ar visu asfaltu izrauti ārā. Nācās gaidīt kā ekskavators rokas kalnā, lai autobuss var apbraukt izrauto bedri, un tur kur tas jau bija daļēji izdarīts – lēnām braukt gar kraujas malu, tā ka ritenis par pusi pārkaras, tā ka akmentiņi birst lejā. Autobusam par pārsteigumu bija 4×4 un pazeminātie ātrumi, gluži kā tādam džipam, un labi ka tā, jo brīžiem asfaltā bija bedres, no kurām ārā izlīst bez šā visa normāls autobuss nespētu. Interesanti, ka asfalts kā tāds Laosā ir praktiski visur, un tur kur tas ir, tas ir ļoti labs. Protams neskaitot 10-20 nogruvumus piemēram 100Km posmā. Interesanti, ka pie mums Rīga-Daugavpils ir sliktāka šoseja nekā tur starp diviem Auces izmēra ciemiem. Braucu lai aizmuktu no civilizācijas, bet secināju ka Latvijā ir trakāk :) Nu labi, tas joks protams.

Fantastiskais brauciens tuvojās beigām, kad sākām manīt vietējos tīņus, kas sapucējušies kāpa iekšā mūsu autobusā, vecāku pavadīti (stāv pie bambusu būdiņām un māj ar roku), lai dotos uz gada lielāko disko nakti tieši tur uz kurieni devāmies mēs.

Ieradušies nedaudz bijām apjukuši, jo kartes nav, ir tumšs un nav īsti zināms kurp jāiet. Kautkā uzzinājām kur ir mūsu izvēlētais hotelis, un devāmies pa ļoti šaurām sānieliņām, cauri pagalmiem un visādiem dīvainiem skatiem, lejup pa trepēm uz upi, kuras krastā šis stāv. Protams es kā tāds īpaši “vērīgs” cilvēks biju palaidis garām LP brīdinājumu “second floor has good rooms” un iečekojāmies vienīgajā piedāvātajā istabā pirmajā stāvā. Nebija spēka iet meklēt citu hoteli. Bet nu istaba bija super zaņķis. Durvis nevarēja aizvērt, visur bija skudras, pie loga bija tumba kas skandēja mūziku vietējai ēstuvei, un uz vannasistabas durvīm bija gigantisks tarantula stila spalvainais zirneklis. Nebaidamies itkā, bet nevar jau zināt ko šitāds dara, tapēc pasaucām tanti lai aizvāc. Viņa tā vēsi paņem slotu, un BLADĀC, nosit turpat uz vietas. Phe, būtu zinājuši, nebūtu saukuši, bet principā gribējām lai “aiznes” nevis šitā … Norai uz šito brīdi jau bija sācies sliktais garastāvoklis, tapēc paēdām, un ātri tināmies prom uz “centru” paskatīties kā notiek disko pasākums. Īstenībā nedaudz atgādināja skolas diskotēku piektajā klasē, vēl labi atceros lielo zāli, kur meitenes un puiši sēž atsevišķi, un nezn ko darīt, tikai daži pārdrošie atļaujas dejot gandrīz tukšajā zālē. Droši vien par agru bijām atnākuši, lai arī mūzika skanēja vājprātīgi skaļi. Cilvēku bija daudz, bet pārsvarā visi skatījās kas notiek.

Gājām vien atpakaļ un centāmies kautkā iemigt briesmīgajā istabā, cerībā ka rītdien izdosies noīrēt laivu un doties tālāk pa skaisto Nam Ou upi

*

Rīts pienāca ātri un patīkami, gaismā viss izskatījās daudz labāk, taču neskatoties uz to mēs momentā sapakojām mantiņas, un rāpāmies pa šaurajām sānieliņām augšā kalnā, meklēt vietu kur paēst. Šī bija pirmā no vietām, kur Nora brokastīs sagribēja banānu pankūkas. Izrādās šajā reģionā “banana pankake” jāuztver kā divi nesaistīti vārdi, jo atnesa plāno pankūku, un virsū uzliktu banānu (vismaz labi ka bez mizas). Pamatīgi izsmējušies par šādu pavērsienu, mēs paēdām, iedzērām trako Lao kafiju, kas ir saldāka un rūgtāka par jebko ko spējat iedomāties, mēs devāmies upes virzienā meklēt savu laivu.

Tur protams tusiņš jau ritēja pilnā sparā, cilvēki krāva ārā visādus uzkodu stendus, krēslus un visādu atribūtiku, jo drīz jāsākās airēšanas sacensībām. Protams, jautājot “kad būs laiva uz Nong Khiaw” visi mums smaidot teic ka rītdien, jo šodien ir svētki. Mēģinājām pierunāt kautkādu onku lai mūs aizved ar čārterbraucienu, bet šis pieteicās tikai par 500’000 kip (kādi 23ls), bet mēs nosmējāmies un gājām prom. Kamēr nevarējām izdomāt ko darīt, jau bija sākušies pirmie laivu braucieni – ar garām, ļoti šaurām laivām, katrā pa kādiem 10 cilvēkiem.

Satikām kādu angliski runājošu cilvēku, kas varētu būt labāk runājošais Laosietis, ja vien viņš nebūtu no Vjetnamas – Vjetnamas robeža turpat pāri upei un vēl nedaudz. Arī viņš mums pateica ka laivas nebūs, un ka lai mēs patusējam līdz rītdienai.

Tikmēr pirmais laivas īpašnieks jau bija sācis domāt, ka te varētu būt iespēja nopelnīt, sāka ar mums kaulēties. Izlikāmies ka mūs viņa piedāvājumi īpaši neinteresē, un rezultātā viņš ar sievu mūs piekrita aizvest par 300’000 kip, kas liekas bija kādi padsmit lati – protams izklausās daudz, bet upe iet taisnāk kā ceļš, un autobuss maksā gandrīz tikpat. Turklāt mums nu bija pašiem savs privāts “kuģis” (laiva ar sēdvietām un daļēju jumtu virs galvas). Protams kuģis tas nebija tādā ziņā, ka pārkāpjot no viena sēdekļa uz otru – laiva gandrīz apmetās riņķī, bet tas tieši labāk – jo mazāks braucamais, jo labāk var izbaudīt braucienu, un ir intīmāka tuvība ar dabu.

Pēdējo reizi paskatījāmies uz tīkliem izklāto krastu, uz airētājiem un mūsu briesmīgā “hoteļa” terasi, mēs devāmies ceļā pa Nam Ou. Upe pēc platuma ir nedaudz lielāka par Gauju, daudz straujāka, un mālainās zemes dēļ – necaurspīdīgi kakao brūnā krāsā. Krasti vietām ir kā pie Gaujas, bet brīžiem upi ieskauj stāvas un grandiozas klintis, t.s. karsts, dēļ kā šis brauciens vispār arī bija ieplānots. Redzējām ciematus, mežus, kalnus un visādas interesantas vietas, brauciens bija relaksējošs un patīkams salīdzinot ar autobusiem.

Piestājām arī Muang Ngoi, mazā ciematā, kas agrāk skaitījies backpackeru paradīze, jo šai vietai var piekļūt tikai ar vairākstundu laivas braucienu, un uz turieni neved ceļi. Parasti cilvēki šeit ierodas un paliek uz vairākām nedēļām, jo laiks te apstājoties. Skats no šī ciema ir fantastisks, jo tieši pretī ir milzīgās klintis, bet dažās minūtēs ko te pavadījām, likās ka katrā mājā ir hotelis vai ēstuve, un bija aizdomas ka vieta ir komercializējusies. Tas gan nenozīmē ka es neiesaku jums tur kādreiz iegriezties.

Turpinājām braucienu un jau pēc neilga laika bijām nonākuši galamērķī – Nong Khiaw, kas ir pilsētele ne īpaši lielāka par Muang Ngoi, un kas atrodas uz upes-”šosejas” krustcelēm, tādejādi dodot mums iespēju pārkāpt autobusā, kas mūs nogādās slavenajā kultūras centrā, tempļu pilsētā – Luang Prabang. Tiklīdz izkāpām no laivas, uzzinājām ka autobuss iet pēc stundas, apsēdāmies ēstuvē un pasūtijām spring rolls ar kokteiļiem.

Spring rolls ir universālais, veģetārais ēdiens, uz ko vienmēr var paļauties un kas ir labākais ēdiens ko paņemt līdzi. Kas ļoti labi noderēja, jo tiklīdz bija sākuši tos cept – mums paziņoja ka autobuss ies pēc piecām minūtēm, jo sarakstā uz tāfeles ir rakstīts intervāls, nevis konkrēts laiks. Pateicām tantei lai springrolls ieliek maisiņā, izdzērām kokteiļus un sākām kraut somas uz jumta. Satikām trakās Spāņu sievietes, kuras devās pretējā virzienā, pa upi uz augšu, lai pāris nedēļas palasītu grāmatas iekš Muang Ngoi.

Ceļš ne ar ko īpaši interesantu neizcēlās, ja vienīgi ar to ka nebija īpašī ērta sēdēšana, un aizmugurē konstanti vārijās kautkādi baltie tūristi (abas no šīm lietām ir bieži sastopamas, bet iepriekš to nebiju uzsvēris).

Pēc pāris stundu brauciena, lēnām sākām tuvoties pilsētai, un šoreiz pilsētas izmērs bija lielāks, jo bija arī priekšpilsētas rajoni, un iebraukšana bija visai ilga. Protams tāpat, kā jau visur Laosā, mājas te pārsvarā ir tādas pusuzceltas vienstāvu būdiņas, un viss kas neatrodas tūrisma centrā ir visai sagrabējis un bēdīga paskata. Viss izņēmot pāris valdības ēkas, kas izskatās kā tādas Kargina villas. Bet tas jau laikam normāli, ņemot vērā valsts iekārtu.

Autobusa šoferis bija kautko sarunājis ar sievieti kas viņam sēdēja blakus, un šie abi divi visai ilgstoši braukāja pa pilsētas nomalēm kautko meklējot, savāca kautkādu čiksi, un tad turpināja braukalēt, visiem par lielu neapmierinātību, jo sāka satumst, un visi bija totāli izsalkuši.

Izkāpjot autoostā, pirmārt nesapratām kur atrodamies, jo teorētiski bija jāiebrauz Ziemeļu terminālī, bet pēc tā neizskatījās (bijām Dienvidu terminālī dēl super braukalēšanas). Uzbruka tuk-tukisti un prasīja astronomiskas summas, pārējie tūristi teica ka viņi ies ar kājām, tapēc tuktukisti palika ar mums diviem vien, un atteicās mūs vest pat tad ja būtu gatavi maksāt. Nora uz viņiem sabļāva jo viņi mēģināja izspiest vēl lielāku summu, tad arī mēs devāmies prom ar kājām. Kā jau parasti, 200m pēc izejas mūs panāca kautkāds parastais tuktuks, un paņēma par puscenu. Šis bija tāds kā mocis ar paplašinātu blakusvāģi – jau kurais dīvainais transporta līdzeklis braucienā. Turpinot samulsināt mūs, tuktuks mūs neizlaida tur kur prasījām, bet kautkur ārpus vēsturiskā centra (pie dārga draugu hoteļa), jo tas ar tumsu tiek slēgts, lai dotu vietu tirdziņam. Nākamajās dienās šī sistēma mums tapa ļoti skaidra, bet tumsā mēs atkal jau bijām apmaldījušies un dabujām tūristam prasīt lai parāda uz kartes kur esam.

Staigājām meklējot savu ieplānoto hoteli, bet to neatradām, toties atkal paklausījām kautkādam staigājošajam reklamētājam, un atkal jau paveicās – jo hotelis bija praktiski ideāls, ar privātu terasi, gandrīz tīru skatu uz Mekongu, un praktiski privātām trepēm. Istaba bija tīra, ar foršu vannas istabu, fēnu virs gultas un visu kas vajadzīgs pēc iepriekšējās šausmu nakts.

Pēc īsa brīža atpūtas, saņēmāmies un devāmies apskatīt pilsētu vakarā. Ārā mūs pārsteidza pamatīgs troksnis, un milzu bari ar cilvēkiem, kuri plūda visos virzienos. Pie katras mājas ieejas, un uz visām sētām bija saliktas svecītes, smaržkociņi un visādas interesantas papīra lampas. Izgājām uz lielās ielas, kur troksnis sasniedza maksimumu, jo tur notika kāds gājiens. Atcerējāmies ka arī šeit ir upe, un te notiek tie paši lietus sezonas beigu svētki. Gājienā piedalījās ļoti daudz cilvēku, kuri bija sadalījusies pa grupām – katra nesa gigantisku papīra kuģi, viens par otru krāšņāk izgreznoti, ar visādām neiedomājamām uzpariktēm, lampiņām, propelleriem un pūķiem. Kuģu noteikti bija vairāk par desmit, un gājienu papildināja milzīgi bari ar bērniem, kuri šāva salūtus un spridzināja visādus uguņošanas brīnumus. Lielākā daļa bija neredzēti un ļoti krāšņi, daudz interesantāk kā mūsu standarta jaungada atribūtika.

Gājiens devās uz vienu no galvenajiem tempļiem, kur visi pulcējās un demonstrēja skaistos papīra kuģus. Tur arī varēja iegādāties mazas ziedu laiviņas ar svecēm un smaržkociņiem, jo pēc brīža tūkstošiem cilvēku tās ielaidīs tumšajā Mekongas upē, kopā ar lielajiem kuģiem, kas kopā izgaismos upi tik pasakaini ka to nav iespējams iztēloties. Kamēr notika gatavošanās, mēs nopirkām visādus interesantus ēdienus no ielas tirgotājas, viens no tiem bija slavenie avokado asie salāti, kas pamatīgi sakoda, līdz ar to nopirkām vēl arī visādas nūdeles un dzeramos.

Vakars bija pasakains, bet cilvēku daudzums bija ļoti liels, un mēs – pārguruši, tapēc, ik pa brīdim pieejot pie upes, lēnītēm devāmies atpakaļ uz savu istabiņu.

Likāmies gulēt, ar domu agri celties un apskatīt tempļus.

*

Rīts pēc svētkiem bija saulains, karsts un pilnīgi tukšs. Ielas bija kā izmirušas, un visi saldi gulēja pēc vakardienas svētkiem. Pirmā lieta ko gribējām izdarīt – paēst. Izrādijās ka visas daudz maz sēžamās iestādes Luang Prabang ir dārgas, patiesībā lielākā daļa ēstuvju šeit ir optimizētas pensionētiem eiropiešiem, kuri ēd kruasānu par 2ls, un lasa Financial Times. Mums tur nebija ko meklēt. Izstaigājām visu krustu šķērsu, līz beigās sākām iet pretējā virzienā, un atradām visai jauku kafejnīcu mūsu hoteļa rajonā, ar skatu uz Mekongu, un brokastīm par jau pieņemamāku cenu. Brokastis sastāvāja no omletes, milzīgas svaigi ceptas bagetes, un supersaldi-rūgtās Lao kafijas. Paēduši un atpūtušies pēc ēdiena meklējumiem, mēs gājām kāpt lielajā kalnā, kas atrodas pilsētas centrā, un kura augšā ir visādas stupas, tempļi un dažādas interesantas Budas statujas. Tur par nožēlu bija jāmaksā ieejas maksa, kas vispār šajā pilsētā ir totāls absurds – atšķirībā no Taizemes, te tempļos ir ieejas maksa. Kāpjot kalnā kautkādas tantes mums mēģināja pārdot mazus putniņus būrīšos, ar mērķi tos izlaist brīvībā. Es nosmējos un teicu ka nemaksāšu tantei par putna mocīšanu tā lai viņai šis bizness varētu attīstīties, un gājām tālāk. Tad jau labāk nopirkt kādus vienkāršus rokdarbus, zīmējumus vai ēdienu, lai atbalstītu vietējos. No kalna pavērās fantastiski skati uz pilsētu, un abām upēm.

Dienas gaitā izstaigājām Luang Prabang centru vairākas reizes, iegriezamies visādās sīkās ieliņās, apskatījām dažādus tirgus, paēdām jocīgus ēdienus no ielas tirgotājiem, un arī iemīlējām fruit-shake. Uz ielām bieži vien te ir sastopami galdiņi, nokrauti ar ~0.5L plastmasas glāzēm, kuras pilnas ar dažādu svaigu augļu gabaliem. Te ir tāda augļu dažādība, ka bieži vien nav vērts jautāt kas tas viss ir. No atminamajiem nosaukumiem viens bija Dragon Fruit. Jebkurā gadījumā šeiks maksā kādus 40 santīmus un tiek veidots šādi – tevis izvēlētās glāzes saturu ieber blenderī, piejauc klāt aptuveni tik pat daudz samalta ledus, pielej karoti cukurniedru sīrupa, karoti kokosa piena, karoti sojas piena, tad labi sakuļ, un ielej atpakaļ glāzē. Tādus mēs dzērām visu laiku un bez apstājas, jo karstumā šie atvēsinošie dzērieni bija praktiski nepieciešamība. Un cik tie ir garšīgi … Ja kāds jautās par uzticēšanos aizdomīgam ledum – mums ar vēderiem viss bija labākajā kārtībā, galvenais sapotēties pret Hepatītu un Vēdertīfu, un tad nedomāt par šiem urbānajiem mītiem. Ielu ēdiens ir svaigāks kā restorānos, jo to pagatavo uzreiz tieši tev, un tas nekur ilgstoši nestāv. Par ūdens tīrību Laosieši ir tik pat uztraukušies kā mēs, un paši arī ūdeni no krāna nedzer, neredzu iemeslu kapēc viņi censtos tieši tevi noindēt.

Vakarpusē gājām meklēt vienīgo Laosas geocache (kā jau rakstīju – viens ir pazudis, viens – neaktīvs, un viens ir virtuāls), un par lielu prieku to arī atradām, turklāt vienu dienu pēc tā atjaunošanas.

Aizstaigājam līdz tirgum, kur gandrīz 100% mantu sastāvēja no viltotiem mobilajiem telefoniem, un tad gājām uz tādu interestantu vietu kā tējnīca-bibliotēka. Fantastiska vieta, noteikti vēlētos tādu atvērt Latvijā, ja kāds to neizdarīs ātrāk. Klusa, mājīga vieta, pārpildīta ar grāmatām – pasūti tēju, izvēlies grāmatu. Fantastika. Palasīju interesantu 1970g. grāmatu par ekoloģisko krīzi (100% tās pašas problēmas kas tagad), ar ļoti interesantiem nākotnes pareģojumiem, un tad “Facing Death in Cambodia” kas man ļoti ieintriģēja, bet pēcāk nekur to vairs neatradu, un Amazon grib astronomisku summu.

Staigājot pa pilsētu, atpūšoties, dzerot fruit-shakes, un ķemmējot vakara tirdziņus – tā mēs arī pavadījām vēl vienu dienu, palikām pa nakti, un no rīta devāmies uz autoostu – lai dotos tālāk uz Vang Vieng.

Protams Tuktuks atkal mēģināja nopelnīt procentus, izsēdinot mūs pie mikroautobusu galapunkta, kuri maksā dārgāk pat par VIP autobusiem, tapēc uz mikroautobusa šofera jautājumu “where to?” es nosmējos “to the bus station” un pārgājām pāri ielai lai meklētu savu autobusu. Patiesībā problēma bija tāda, ka parastais autobuss bija jāgaida 4 stundas, bet VIP autobuss izgāja praktiski tūlīt, tapēc ātri apdomājis cena/laiks attiecību, es nopirku VIP biļetes un kāpām iekšā.

No rīta izdarījām lielu kļūdu nopērkot uz ielas gigantiskas tunča bagetes brokastīm. Pareizāk sakot kļūdu izdarījām viņas uzreiz neapēdot, jo trūka laika, un paņēmām tās uz autobusu. Bagetes pašas par sevi bija ļoti labas, bet fakts ka mēs viņas apēdām pirms braukšanas t.s. VIP autobusā … tas bija noteicošais. Tagad brīdinājums visiem kas jebkad plāno braukt ceļojumā vienalga uz kuru pasaules malu. Nekad nebrauciet tūristu autobusos! Ar parastajiem autobusiem jūs redzēsiet vietējos cilvēkus, izjutīsiet vietējo dzīvi un pa atvērtiem logiem redzēsiet fantastiskākos skatus. VIP tūristu autobusa logi ir tonēti, nav atverami, turklāt solītais kondicionieris pārsvarā nestrādā, ieslēdzot jūs milzu sautējamajā kastē, kas savu lielo gabarītu dēļ šūpojas un gāzelējas pa šaurajiem serpentīniem, izraisot gandrīz nepārvaramu vēlmi atdot apēsto bageti autobusa šoferim (vai celofāna maisiņam). Turklāt visapkārt būs spalvaini tūristi, kas kājas liek uz krēsliem, krāc, vai par kautko sūdzas. Kautkā izdzīvojām, bet brauciens noteikti bija šausmīgākais no visiem.

Vang Vieng kārtējo reizi autoosta bija pārcelta, taču par to nebija īsti brīdināts mūsu grāmatiņās, tapēc nedaudz apmaldījāmies, un rezultātā 3km līdz centram gājām ar kājām, kas pēc amerikāņu kalniņiem līdzīgā brauciena nebija baigi forši. Vairāk vai mazāk sasniedzot pilsētu, iečekojāmies pirmajā normāla paskata viesnīcā, un mēģinājām nedaudz atpūsties.

Par Vang-Vieng LP ir rakstīs ka šī ir love/hate tipa pilsēta, kur katram ir savas mīļākās lietas, un savas neciešamās. Ja cilvēks nevarot izturēt bezgalīgas Friends epizožu skatīšanās, zāli appīpējušos tūristu kompānijā, tas var doties pārgājienos uz pasakaini skaistiem kalniem, kajakot, braukt ar riepas kameru pa upi un visādas citas lietas.

Hmm. Un te par pirmo. Pilsētā praktiski katrā normāla izmēra ēstuvē notiek Friends seriāla bezgalīgas pārraides. Krēslu te nav, tikai guļamie matrači, un pie griestiem ir piestiprināti televizori kas rāda tikai to! Es gan neesmu nekāds sit-com seriālu fans, bet šī lieta pavilka. Kas var būt labāks, kā nogurušam ievelties guļamajā matracī, pasūtīt ēdienu vai kādus aukstus dzērienus, un vienkārši iegrimt šajā narkotiski lipīgajā seriālā, aizmirstot visus uztraukumus. Gluži kā atvaļinājums no atvaļinājuma. Un cik tas ir pieprasīts! Šī ir kautkāda Friends paradīze, jo visas iestādes ir pārpildītas!

Patiesībā pirmo vakaru šeit netusējām, bet paēdām fantastiski garšīgu Indiešu ēdienu, novērojām aprakstīto fenomenu, un gājām apskatīt Nam Song upi.

Vang Vieng ir slavena ar saviem pasakainajiem klinšu skatiem, kas arī bija iemesls mums tur iegriezties, tapēc gājām uz upi pavērot šos skatus saulrietā. Upes otrā krastā (pāri tikšana pa paštaisītu, ļodzīgu bambusa tiltiņu) atradām fantastiskākos bambusa bungalo, ar neierobežotu skatu tieši uz klintīm, rīsa lauka malā. Nopūtāmies, ka droši vien šī vieta ir dārgākā pilsētā, un joka pēc pajautājām cik te maksā. Pārsteidzoši (tajā brīdī sāpīgi šokējoši) bet šeit maksāja tik pat cik mūsu betona klucī hotelī, jo laikam vietējiem betona sienas liekas prestižākas par svaigu gaisu un dabasskatiem. Norezervējām pēdējo bungalo pašā tālākajā galā, lai paliktu tur rītdien, un gājām gulēt.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais