Dienvidtūre. 2. daļa
|
Aija Jurevica
|
...turpinājums...
Pošamies pirmajā izbraukumā. Islandiešu gids liek visiem piesprādzēties. Labi, to jau var, tikai pa braukšanas laiku aizmirstas, ka vajadzēs arī atsprādzēties. Turpmāk konstanti cenšos izkāpt no autobusa ar visu autobusu pie pakaļgala.
Aprakstīt Zelta loka objektus šķiet pat drusciņ tā kā banāli. Kas Islandē bijuši, tos paši redzējuši, kas vēl pabūs- gan redzēs, garām jau nepaskries. Labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt. Tāpēc šajā brīdī varat arī pārslēgties uz galeriju, kur ir bildītes ar komentāriem. Tomēr par šo slaveno maršrutu nepateikt ne vārda arī nebūtu labi, tāpēc mēģināšu iekļauties dažos teikumos par katru.
Sākumā Tingvelliru nekādi neizdodas atrast kartē, iespējami līdzīgākais nosaukums mētājas kaut kur ziemeļos. Beigās izrādās, ka jāmeklē nevis ar burtu T, bet ar to jokaino, kas izskatās pēc P pusmastā. Ģeoloģiski un vēsturiski nozīmīga vieta- šķirtne starp Eiropas un Amerikas kontinentālo plātni un Islandes senā parlamenta mājvieta. Stāvam Amerikas krastā un lūkojamies pāri ielejai uz Eiropu, kas peld prom ar ātrumu 2 centimetri gadā. Ja Islande izdomās iestāties ES un tad puse no tās aizbrauks uz Ameriku, būs problēmas...
Šķiet, ka pēc Islandes mērogiem pusotra autobusa un dažas vieglās mašīnas jau ir tūristu pūļi, tāpēc islandiešu gids Helgi mudina mūs doties tālāk, lai neiejuktu barā. Ejam caur klinšu masīvu. Upīte šeit mākslīgi aizdambēta un citā gultnē novirzīta nu tā pirms gadiem tūkstoš. Skaidrs, kāpēc- vajadzēja sagatavot vietu sodīšanai. Viens no senajiem soda veidiem bijis slīcināšana. Tā sodītas sievietes par asinsgrēku. Vīriešiem par tādu noziegumu cirtuši galvu. Zagļus kāruši. Jautri laiki bijuši...
Helgi izrādās liels putnu mīļotājs, parāda mums dažus interesantus eksemplārus, žēl, ka neprotam iztulkot anglisko nosaukumu.
Pie reizes par citiem dzīvniekiem. Nākamajā dienā esam apstājušies kādā Reikjavīkas uzkalnā, lai papriecātos par pilsētas panorāmu, kad Helgi pamana nākam meiteni ar suni. Ō, tas esot iespējami tuvu seno vikingu suņu šķirnei. Meitene tiek pierunāta papozēt, to biš viņas suns tiek pierunāts, labi, ka viņam nav iebildumu. Pēc tam Raitis saka Helgi- vikingu zirgus dabūjām, suni dabūjām, tagad pagādā mums polārlāci. Uz ko Helgi pilnā nopietnībā atbild, ka viens lācis bijis ieklīdis salas ziemeļos pirms trim nedēļām un drošības apsvērumu dēļ nošauts. Nokavējām.
Geizeru ielejā tādi mazi nevainīgi ezeriņi, drusku tā kā vārās, drusku tā kā bļurkšķ. Taciņas norobežotas ar auklu, ik pa gabalam izliktas brīdinošas norādes.
Īstais Geizers, kas devis vārdu visiem geizeriem, tagad klusē, tikai gaisā jūtams zināms aromāts. Gribas citēt Velna kalpus, nu- jūs taču zināt, to ainu baznīcā. Izrādi sniedz „jaunākais brālis” Strokkurs. Gatavojas, gatavojas, milst, milst un tad kāāā sper! Mani gan vairāk fascinē brīdis pēc „izvirduma”- tas tukšais apaļais caurums zemē, kurā viss ūdens atkal saplūst atpakaļ un gatavojas nākamajam cēlienam.
Trešais „zelta objekts” Gulfoss patiešām ir grandiozo, majestozo. Nu labi, nav gan vēl redzēta Niagāra un Viktorija, bet varbūt vairs arī nemaz nevajag... Suvenīrkafejnīcā daži no grupas iepazīstas ar Islandes zupas ēšanas īpatnībām. Ja nopērc vienu porciju, tad izēstajā bļodiņā par to pašu naudu var palūgt vēl. Dažs nekaunīgāks letiņš tā pamanoties pabarot visu ciemu.
Noslēgumā Hveragerdi Ēdene jeb suvenīrsiltumnīca. Tās esot pirmās „tūristu lamatas” Islandē, kas izveidotas tūrisma ēras popularizēšanas pirmsākumos, lai būtu kāds interesants un neparasts objekts. Ir jau labi paskatīties uz banānkoku un citiem tropu augiem, bet daudz interesantāka būtu ekskursija uz patiešām ražojošu siltumnīcu kompleksu, kur varētu izprasīt- ko, cik un kā te uz vietas audzē.
Reikjavīkā rīts ataust saulains, bet pamale- tumši zila. Tieši uz turieni arī jābrauc. Ja pieredzētas spējās laika maiņas kalnos, tad te viss notiek vēl lielākos ātrumos, pēc principa- tur aiz līkuma laiks būs citādāks. Pretlietus līdzeklis kopumā darbojas, tomēr noderētu arī kādi Vēja Vārdi. Helgi klusītēm saka Raitim: uz pludmali šodien nebrauksim, tāds vējš- visas sievietes aiznesīs pa gaisu, ko tad mēs divi vien iesāksim! Viņš nu gan ir augstās domās par sevi! Bet- jā, vējš IR. Mēs šeit tādu nemaz lāgā nevaram iedomāties. Ieelpot var labi un dziļi, bet izelpot jau tā ne visai. Vulkānisko smilšu cietības koeficients esot 6 (dimantam 10). Sauju tāda koeficienta reizināta ar vēja ātrumu dabūt ģīmī - nu, diez kas nav. Tomēr melnajai klinšainajai jūrmalai (nē- okeānmalai!) tieši šādā laikā ir sava īpatna pievilcība. Šķiet, ka saulīte te nemaz tā īsti nepiestāvētu.
Salas dienvidu piekraste- plašs līdzenums- ģeoloģiski bijusi okeāna dibens un veidojusies daudzkārtēju izvirdumu un lavas izplūdumu rezultātā. Kalni iezīmē kādreizējo krasta līniju un dažas virsotnes ir bijušās salas. Kā islandietis dabū zemi? Gaida. Gan jau kaut kas parādīsies. Mani sajūsmina šejienes ģeoloģiskā laika mērogi. „Šo 12 tonnas smago bluķi te atnesa 1918. gada izvirduma lavas straume.” „Šī saliņa parādījās 1963. gada izvirdumā.” „Šis klintsrags (tāda mērena divstāvu ģimenes māja) te noripoja pirms 25 gadiem.” „Šī plaisa ar 30 metru dziļo bedri te parādījās pirms 3 nedēļām (uz Tingvelliras gājēju celiņa, ja kas).” Viss zemes veidošanās process ir gluži vai „ar roku aptaustāms”.
Pārsteidz lavas lauku dažādība. Zaļāki un gludāki (senākie), ar sidrabainiem ķērpjiem un pavisam melnu smilti. Plašums- kā jūra. Iespaids brīžam pavisam sirreāls. Ja Mordora jau nebūtu uzfilmēta Jaunzēlandē....
Rīts aisbergu lagūnā Jokulsarlonā stipri lietains un ar lietu neizdodas tikt galā. Kā izsakās viens grupas biedrs- „aisberg bez solnca- uniloje zreļišče”*. Kad izsakām līdzjūtību, ka viņam neizdosies labas fotogrāfijas, viņš atbild „mņe ta što- mņe vas žalko”**. Bet kā nu ir tā ir, iespaidu tāpat netrūkst. Starp ledus gabaliņiem pavīd visādas pīles un daža roņa galva. Lielākie blāķi izvietojušies tā patālāk, tos brauksim apskatīt ar amfībiju. Nelaimīgā kārtā vadītājs visus iespaidīgos aisbergus „ņem” ar kreiso bortu, bet es stāvu pie labā :( , nākas skatīties citiem pār plecu. Ko redzēt ir, ja vēl mēģina iztēloties, ka virspusē redzami tikai 10% no leduskalna. Gide demonstrē no ūdens izzvejotu ledus gabalu. Tas vis neesot šī gada ledus, bet kādus miljonus gadu vecs. Ka nu nesamelojos, bet man šķiet, ka tiešām tika minēti miljoni, nevis tūkstoši. No skata gan nepateiksi- smuks, caurspīdīgs lediņš. Priekšnesuma beigās gabals tiek sašķaidīts un katrs var nosūkāt pa kripatiņai. Tas gan šķiet drusku barbariski- ko tur Credo dziedāja par Grenlandes lediem?
Pēdējā ceļojuma dienā visa grupa pošas uz Snejfelsneisas pussalu, kas arī droši vien ir brīnišķīga, bet man ir citi plāni. Punkts pirmais- izbrauciens pie vaļiem. Rīts gan ir miglains, bet tā tikai tāda rīta migliņa, diena izvēršas jauka. Okeāns ir rāms, tiesa, pūš un drusciņ šūpo gan- kā jau uz ūdeņiem. Kompānija piedāvā iespēju ieģērbties „visapkārtā” (overall) jeb pamatīgā kombinezonā, kas ir tiešām noderīgi. Pēc kādu 45 minūšu brauciena esam sasnieguši vaļu iespējamo atrašanās zonu un kuģis sāk lēnītēm grozīties riņķī. Visi cītīgi skatās un drīz pie viena borta atskan sajūsmas spiedzieni. (Tas drusku atgādināja laikus, kad mēs uztaisījām pirmo 3D gleznu izstādi un skatīties atnāca skolasbērni. No sākuma neviens neprata saskatīt, bet tad kāds laimīgais iesaucās- redzu!, un visi pārējie saskrēja apkārt kliegdami- parādi!) Šitie vaļi nav nekādi cirkus zvēri un palēcienu priekšnesumus netaisa. Tāpat kā no aisberga redzami ir labi ja kādi 10% vaļa muguras un tie paši uz īsu brīdi; un nav jau nekādi zilie vaļi, bet „minkas”- tie, ko angliski sauc par ‘minke whale’. Tomēr- vai nu viena spura vairākas reizes vai vairākas spuras pa vienai reizei, vai vēl kā, bet visapkārt kuģim kaut kas riņķo. Brauciens ir izdevies.
Kad jau muguras, tad muguras. Vispirms vienu apskatīju, tagad braukšu uz vienas pasēdēt- proti, uz fermu pie zirgiem. Ar fermas busiņu sarunāts randiņš ostā. Izrādās, ka pati ferma atrodas Hveragerdi, kas ir ap 30 km no Reikjavīkas, tā ka sanāk arī papildus ekskursija. Laikam taču viņiem atmaksājas dzenāt transportu pa Reikjavīkas viesnīcām klientu medībās. Grupiņā savācas 7 iesācēji, kas divu instruktoru pavadībā tagad mēģinās saprast, ko nozīmē jāšana ar Islandes zirgu (čau, Inga, sveiciens Loī!). Bija kaut kāds (maldīgs!) priekšstats, ka islandieši ir mazāki nekā mūsējie, bet tas, ko pieved man...! Pēc tam krietnu laiku prasa kāpšļu savilkšana pie manām īsajām kājelēm (ha!). Bet kā nu būs, tā būs. Lopiņi laikam gan jau pieraduši pie visādiem nejēgām, ko viņiem uzkrāmē mugurā. Mierinu sevi ar domu, ka „lai domā zirgs, tam lielāka galva”; „zirgam četras kājas, ir tad klūp”- oi, to gan nevajadzēja! Lēnu garu dodamies ceļā. Saulīte spīd, pūš diezgan jūtams sānvējš, bet pēc Islandes mērogiem tas tikai tāds vējelis un nav pieminēšanas vērts. Pa ceļam jāšķērso neliela upīte un instruktore brīdina, lai neļaujam zirgam apstāties, bet visu laiku virzāmies uz priekšu. Ščas!- saki to zirgam! Vismaz manējam ir pašam sava galva, kurā viņš mani diez ko neņem. Bet upes vidū arī neatstāj. Apmetam visai prāvu loku apmēram divu stundu garumā. Žēl, ka jājot nevar fotografēt, jo krampjaini jāturas pavadā, citādi būtu iznācis skaists skats kā vējš putekļu vērpetes, zirgu krēpes un astes nes vienā virzienā. Atgriezušies fermā, kaut kā grīļīgi nošļūcam no saviem rumakiem. Paša divām kājām, iespējams, būtu bijis vieglāk un ātrāk, bet- ak!- ja vien es mācētu jāt...
Vakara- un brauciena- noslēgumā programmā vēl tā sauktās „vikingu vakariņas”. Krodziņš tāds kičīgs iestādījums un kultūras programma arī stipri vien atgādina haltūru. Pirmajā ēdienā tradicionālā jūras velšu biezzupa, kurā iegadījies saskrullēts gumijas konsistences gabaliņš no kaut kāda jūras mošķa. Zelēt tādu diez kā negribas vis... Otrajā ēdienā ne mazāk tradicionālais jērs. Šokrotu jau nu gan nepārspēj, bet arī iespaidīgi.
Izkāpjot Rīgā no lidmašīnas piedzīvoju to, par ko tik bieži gadās lasīt dienvidzemju braucēju aprakstos- te ir silts!!!
Īslande apostīta, tagad derētu noskaidrot, kas notiek Garland... tfū!- Grenlandē.
* aisbergi bez saules- drūms skats
**kas tad man- man jūsu žēl
