Dienvidtūre. 1. daļa
|
Aija Jurevica
|
Doma iemest aci Islandē brieda jau kādu laiku. (Valodnieki, piedodiet- es pats bieži ņurdu par valodas pareizu lietošanu, bet šo garumzīmi mans kuņģis negremo.) Kad tūrisma firmas piedāvājumu pamanījām pirmoreiz, tas visādi likās vilinošs, tomēr šķita drusku par dārgu (kaut gan trekno gadu kontekstā nemaz tik dārgi nebija). Tad nāca krīze Islandē. Tad nāca krīze pie mums. Tagad piedāvājums ir apmēram uz pusi lētāks, bet arī alga ir vairāk nekā divas reizes zemāka. Nu jā.
Tomēr- ja zini, ka nedrīkst, bet ļoti gribas- tad var. Smagākais jautājums vienmēr bijis brīvā laika saskaņošana. Tā arī šoreiz- kamēr pētījām, vai varam atļauties mazu atvaļinājumu maijā, tikmēr izrādījās, ka brīvās vietas grupā jau beigušās. Draudzenei mainījās arī darba grafiks, viņa šā vai tā nebūtu tikusi, un nu jau sanāca sava veida overkill. Pēc neilga laiciņa mājaslapā pamanīju jaunu piedāvājumu- drusku agrāk un drusku uz citurieni- pa Lieldienām uz Islandes ziemeļu krastu. Un kāpēc mani tā velk uz ziemeļiem? Žvīks- žvāks pieteicos. Šad un tad iemetu aci mājaslapā, lai redzētu, kā piepildās grupa, kamēr vienu dienu ieraugu paziņojumu- „pašlaik ceļojumu nav”. Kā- nav? Un kur tad es esmu??? Izrādās- nojucis barters ar čarteru. Varbūt tā ir zīme, ka nav lemts? Tomēr kā kompensācija tiek piedāvāta papildus grupa tajā pašā maija sākumā uz tiem pašiem Islandes dienvidiem, kas bija jau sākotnējais mērķis. Galu galā tas būs gluži simboliski- 4. maijā lidot uz zemi, kas pirmā atzina mūsu atjaunoto neatkarību. (Mazliet bija kreņķis, ka tas pārklājas ar hokeja čempionātu, bet galu galā izrādījās, ka tas bija labākais, kas ar mani šajā sakarībā varēja notikt :) ) Zīme vai ne zīme- dodos!
Starp citu- piedāvājums internetā parādījās pirmdien, brīvās vietas beidzās otrdien. Kam te ir krīze? (Kā vēlāk izteicās viena grupas biedrene- krīzes māktie letiņi noīrējuši lidmašīnu, lai brauktu atpūsties uz Islandi.)
Pirms tam gan jāparūpējas par ekipējumu. Ko īsti nozīmē- ūdensnecaurlaidīgs apģērbs un apavi? Gumijnieki un vaskadrāna? Varbūt pastāvēt zem dušas, lai notestētu jakas caurlaidību milimetros minūtē? Apgādāties ar plēves biksēm? Pameklēt stulmzābakus? ...čemodāns priekš piecām dienām nebūs smags... labi, labi- to mēs jau esam dzirdējuši.
Amizanti izskatās ieraksts ceļojuma programmā: 12.00 – 12.50 lidojums Rīga- Reikjavīka (4 stundas). Ož tā kā pēc brauciena laika mašīnā. Bet vismaz laika apstākļu ziņā nekas nav mainījies- temperatūra aiz borta +7 grādi. Prognozē bija „vietām apmācies”, acīmredzot tieši tajā vietā arī esam. Nez, kāpēc vajadzēja braukt uz tālām zemēm skatīties aukstu laiku- it kā pašiem sava nebūtu...
Ar bažām gaidu parādāmies savu čemodānu. Maza atkāpe. Iepriekšējā braucienā vedu sieru no Luksemburgas. Siers bagāžā... nu... jūs jau zināt. Kam vajadzīgs detalizēts apraksts, lai palasa Džeroma Trīs vīrus laivā. Izliku čemodānu uz balkona izvēdināties. Starp citu, man ir trīs kaķi. Ļoti drīz čemodāns oda jau vairs ne pēc siera... Tādēļ nebūtu brīnums, ja mani te klasificētu kā kādu bioloģisko teroristu. Tomēr viss beidzas laimīgi- parādās mans zaļais briesmonis un maskoti bruņoti vīri tam neseko.
Pirmais iespaids- tāds kā aizkavējies Latvijas pavasaris, dzeltenpelēka kūla, tikai rets zaļš zāles kušķis. Bet visai drīz saprotu- nekas daudz zaļāks te arī nevar būt, ķērpji ar zaļumu parasti neizceļas. Pa ceļam no lidostas gar autobusa logu slīd lavas lauki- kaut kas neredzēts. Tā vien gribas grābt fotoaparātu un knipsēt. Nākas sevi mierināt- gan jau būs vēl un labāki. (Bija arī, bet kā jau parasti- labākie skati paskrēja gar autobusa logu nenobildēti.)
Programmu sākam ar Zilo lagūnu. Drēbju salikšanai katram paredzēts skapītis, kura aizslēgšanai kalpo aproce ar mikročipu: aizver durvis un ātri-ātri pieliec savu aproci pie sensora. Sensors uzrāda tava skapīša numuru un viss ir kārtībā. Tagad ar tavu aproci var atvērt tikai tavu skapīti un tavu skapīti var atvērt tikai ar tavu aproci. Tāpēc jāuzmanās, lai pēc durvju aizciršanas sensoram nepagūtu pieskarties kāds ar citu aproci- tad tavs skapītis klausīs viņam. Aproce labi jāuzmana- ir jau pieredze no Miškolcas baseiniem. (Lielajā virpulī iekritušo atslēgu sameklēt bija neiespējami, taisnoties par atslēgas pazaudēšanu un aizpildīt anketas skaidrā ungāru valodā- ļoti aizraujoši.) Tomēr šeit aproces aizdare šķiet krietni sakarīgāka un, ja nu kas, islandieši runā arī angliski.
Lagūnā- pienaini zils ūdens, tas nav dziļš, bet tā kā gaisā joprojām ir tikai 7 grādi, tad kājās ilgi nenostāvēsi- jātupstas iekšā vai jālaižas peldus. Par laimi man paķērusies līdz peldcepure (minerālu koncentrācijas dēļ matus ieteikts nemērcēt vai arī pirms tam kārtīgi ieziest ar kondicionieri), tāpēc varu droši laisties uz muguras un kreisēt apkārt savā iemīļotākajā peldēšanas stilā Baltās čībiņas. Ūdens tāds kā strīpains- vietām silts, vietām karstāks. Salst tikai vējā paslietie kāju īkšķi, tāpēc tie palaikam jāiegremdē. Baseina malā atrodas kiosks, kurā var pasūtīt dzērienus. Pirkumus reģistrē ar to pašu gudro aproci, jāsamaksā būtu pie izejas. Derētu jau gan kāds aliņš, bet viens alus- 900 kronas (apmēram 4 lati). Ja nupat lidostas beznodokļu bodē litrīgo sešpaku būtu varējis paņemt apmēram par 1200... nu ja... labāk kaifosim tikai pa ūdeni.
Tomēr esam brīdināti, lai vienā reizē ūdenī nepavadām ilgāk par 10 minūtēm- karstumu gan it kā pārāk nejūt, bet uz sirdi tas tomēr iedarbojoties. Bet ārpusē ir vēss un ietīšanās mitrā dvielī arī daudz nepalīdz. Steigšus izpētu apkārtni- ir atpūtas krēsli iekštelpās, kafejnīca, arī pirtis (sauna un tvaika pirts) un krītoša ūdens kaskāde, kuras siltās strūklas izmasē ne tikai sprandu, bet nomasē nost arī peldkostīmu...
Daudzi ieziežas ar baltajiem māliem, un tad „nepazīst viens otru vaigā, redzot izskatā tik baigā”. Starp citu, viss baseins pilns gandrīz tikai ar letiņiem- divās mūsu grupās vien ir ap 80 cilvēku un ir vēl kādi citi arī. Kā vēlāk izteicās mūsu gids- lagūnā vieni letiņi un viena Big Mama pa vidu. Jāteic, ka balti ieviksētā nēģeriete izskatījās patiešām kolorīti.
Vakarpusē pastaiga pa Reikjavīku. No sākuma šķiet, ka diez kas no tās pilsētas nav. Bet, kad izdodas aizgaiņāt priekšstatu par Vācijas-Francijas tipa vecpilsētām un iebraukt stilā, ir pat ļoti OK. Ienāk prātā apzīmējums „vecmāmiņu arhitektūra”- nu tieši tādas mājiņas, kurās ierasties ciemos pie omītes.
