Pekina un tās apkārtne

Vita Chebbi 20.05.2011 5 min lasīšanai 267 foto

Tikko esmu atgriezusies no skaista un visnotaļ interesanta ceļojuma, kur bija iespējaiepazīt vienu nelielu daļu no milzīgās Ķīnas – Pekinu un tās apkārtni.

Fantastisks bija lidojums saullēktā virs apsnigušām kalnu virsotnēm un milzīgā Baikāla ezera. Aiz lidmašīnas lodziņa bija skaidrs laiks, tad visu varēja labi saskatīt pat no milzīga augstuma.

Lielākoties tūristi Ķīnu, kas ir vissenākās civilizācijas zeme, brauc vēsturiskas izziņas vadīti, vai vienkārši baudīt Āzijas valstu eksotiku. Joprojām Ķīnā valda komunisms, daudz sarkanās krāsas, karogi, zvaigznes, bet eksotikas arī netrūkst. Tā ir cita pasaule, cita kultūra, citas vērtības, citāda dzīve.

Pekina, kas ir Ķīnas galvaspilsēta, ir otra lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita - 22 miljoni iedzīvotāji. Pa Pekinas ielām pārvietojas 5 miljoni automašīnu.

Šodien par Ķīnas civilizācijas senatni liecina vien tās celtnes, kas izturējušas laika, karu un varas maiņu pārbaudes. Toties, kas par mērogiem. Mūsu vietējais gids teica, ka mums esot ‘’zelta kājas’’ to visu izstaigājot, jo katru dienu pēc plānotajām ekskursijām mēs devāmies šo pilsētu un tās apkārtni iepazīt līdz nakts melnumam! Šim nolūkam ļoti drošs un lēts satiksmes līdzeklis ir taksometrs, kurš ļoti ērti un ātri mūs nogādāja vajadzīgajā vietā, tikai vajadzēja zināt apskates objekta nosaukumus ķīniešu valodā, bet par to jau parūpējās mūsu gids, kurš visus skaistākos objektus bija apkopojis vienā sarakstā, norādot visus nosaukumus ar hieroglifiem. Atlika tikai izvēlēties, kuru no objektiem apmeklēsim katrā no dienām.

Ārpus programmas savā brīvajā laikā pabijām vairākos parkos un dārzos, lai pabūtu vairāk pie dabas, lai atpūstos no lielajiem tūristu pūļiem. Apskatījām skaisto BeiHai parku ar slaveno Balto pagodu, pastaigājām pa parka tiltiņiem, apgājām apkārt ezeram, pabijām Pekinas Zoo dārzā, kur mīt milzu pandas, apskatījām milzīgo akvāriju ar delfīnu un roņu šovu, baudījām skaistumu Pekinas Botāniskajā dārzā, kas ir ārpus pilsētas un līdz ar to klusāks nostūrītis, svaigs gaiss, milzu ziedu kompozīcijas, ūdens, tiltiņi, kā arī kādā no dienām apmeklējām veco Imperatora Vasaras dārzu ar daudzām strūklakām, tiltiņiem, dīķīšiem un ezeriem, kur ziedēja simtiem baltās un rozā ūdensrozes.

Beidzot arī savām acīm redzējām to, par ko bija dzirdēts, kā vecākā gadagājuma cilvēki atpūšas pilsētas parkos – dzied, dejo, vingro, ar milzu otu un ūdeni uz asfalta ar hieroglifiem raksta dzeju, pārējie stāv blakus un lasa. Cilvēki nesēž mājās, nečīkst, ka viss sāp, bet nāk kompānijā izkustināt savu ķermeni, tādā veidā atbrīvojoties no sāpēm.

Sajūtu un apskates objektu klāsts Pekinā un tās apkaimē ir vesela ceļojuma cienīgs. Dažos no objektiem nākas pavadīt gandrīz veselu dienu. Tam par iemeslu nav tikai milzīgās ļaužu masas, bet gan katras vietas varenais mērogs, aizraujošās leģendas un elpu aizraujošie skati, kādi redzēti tikai filmās. Viena no filmām ir ‘’Pēdējais Imperators’’, kas filmēta ‘’Aizliegtā pilsētā’’

Pasakains skats paveras no tūkstošiem kilometru garā Ķīnas mūra, uz kura kopā ar mums bija vai puse Ķīnas iedzīvotāju. Skaties uz kuru pusi gribi, visapkārt ķīnieši, kas apceļo savu valsti.

Milzīgs apskates objekts Pekinas centrā ir Imperatorapils Gugun, jeb ‘’Aizliegtā pilsēta’’ar simtiem lauvām un pūķiem, kas bija imperatora spēka un veiksmes simboli. Kompleksā ir 980 ēkas un 9999 telpas ar dažādiem vēstures un kultūras priekšmetiem, imperatora dārgumiem, keramikas un bronzas darinājumiem kas liecina par imperatoru dzīvi. Par Aizliegto pilsētu tā tiek dēvēta tāpēc, ka tās pastāvēšanas 500 gadu laikā šeit varēja dzīvot tikai imperators un viņa ģimene. Galminieki, ierēdņi un visi pārējie dzīvoja ārpus pilsētas sienām, un līdz pat 1925. gadam parastajiem mirstīgajiem ieeja šeit bija stingri aizliegta. Tā kalpoja par Miņj un Ciņj dinastiju 24 imperatoru rezidenci. Tās tapšanā piedalījās tūkstošiem celtnieku un simtiem tūkstošu citu speciālistu – akmeņkaļu, kokgriezēju, mākslinieki.

Pasaulē lielākais pilsētas laukums ir Tjaņaņmeņa, jeb Debesu miera laukums, kas spēj vienlaikus ietilpināt ap 1miljonu cilvēku.

Debesu templis TjaņТaņatstāja uz mums milzu iespaidus un emocijas. Tas uzbūvēts 14gs. Šinī kompleksā ietilpst Lūgšanu templis ražas aizsardzībai “Cinjaņdjaņ”, kas ir kompleksa lielākā celtne, Debesu altārs un Debesu imperatora templis “Huanejunjui”. Apkārt šim templim uzbūvēta Atbalss siena” “Hujiņbi”, kas ir slavena ar īpatnēju rezonanses efektu.Visu kompleksu ieskauj ap 5000 simtgadīgas cipreses.Debesu tempļa jumts ir no zila dakstiņu seguma, kas simbolizē debesis, zelta bumba uz jumta - saule, templis tumši sarkanā krāsā - zeme. Tā ir īpaša imperatoru pielūgsmes vieta Debesīm, Negaisam, Mākoņiem, lūgšanām par bagātu ražu. Imperators šo vietu apmeklēja divas reizes gadā – pavasarī un rudenī.

Skaists bija brauciens uz Imperatora vasaras rezidenci Ihejuaņj parku, kur apskatījām saglabājušos Imperatora dārgumus, pastaigājāmies pa skaisto un vēsturisko pastaigu vietu gar ezeru, kur visapkārt ziedēja akācijas un ezerā jau parādījās lotosa ziedu pumpuri, kas pavisam drīz šo ezeru pārvērtīs vienos ziedos. Ihejuaņ uzskatāms par ievērojamu Ķīnas dārzu – parku - mākslas paraugu.

Iespaidīga vieta bija Pekinas Olimpisko spēļu pilsēta ar milzu platību un milzu objektiem, kurus vēl 2008.gadā vērojām televīzijā spēļu atklāšanas un noslēgšanas dienās. Un tas viss sabūvēts nepilnu piecu gadu laikā. Iespaidīgākās celtnes šajā kompleksā ir olimpiskais stadions ‘’Putna ligzda’’ un ‘’Ūdens kubs’’.

Aizraujoši ir izbraukt velorikšās pa vecajiem Pekinas kvartāliem, kas ir mazas vienstāvu, divstāvu mājiņas, kurās iekārtoti mājīgi krodziņi, restorāni ar dzīvo mūziku, skaisti mākslas veikaliņi un tradicionālie Ķīnas suvenīru veikaliņi, kur var iegādāties gan gleznainos ķīniešu vēdekļus, gan Ķīnai raksturīgos lampionus, gan košās un gaumīgās Ķīnas vāzes. Vecā pilsētas daļa atrodas ezera krastā un pasakaini skaists bija skats, kad saulrietā tālumā, ezera krastā bija redzams kāds no milzu tempļiem. Cilvēki nesteidzīgi pastaigājas gar ezeru, velorikšu puiši kā vienmēr aicina kādu izvizināt pa šaurajām vecpilsētas ieliņām, kad pie visām namdurvīm iedegtilampioni. Noskaņa mazliet atgādināja Ziemassvētkus.

Interesants bija tējas ceremonijas pasākums, kur iepazinām labākās tējas šķirnes īpašā gaisotnē, degustējot no īpašiem trauciņiem, kas atstāja iespaidu uz mūsu garšas kārpiņām un nevarējām arī nenopirkt tējas, lai savus mājiniekus iepazīstinātu, kas ir īsta un laba tēja no Ķīnas.

Vakara izklaidei aizraujoši un ar apbrīnu vērojām Ķīnas akrobātu šovu, kas lieku reizi lika pabrīnīties par ķīniešu visvarēšanu.. Priekšnesumu skatoties, tiešām mute paliek vaļā, kā cilvēks kaut ko tādu spēj izdarīt, cik daudz ir jātrenējas, lai tādā līmenī uzstātos publikas priekšā. Ķīnieši ir lokani, plastiski un talantīgi cilvēki.

Mums bija ļoti paveicies ar fantastisku vietējo ķīniešu gidu Jujangu, kurš mūs iepazīstināja ne tikai ar visiem programmā iekļautajiem apskates objektiem, bet visu interesanto, kas bija pa ceļam braucot – piemēram, Zīda fabriku, Pērļu fabriku, Nefrīta fabriku, Ķīnas vāžu fabriku, kā arī pabijām uz konsultāciju Tibetas medicīnas centrā, kur ārsts pēc acīm, mēles un pulsa nosaka vājākās vietas organismā, kam pievēst uzmanību, lai laicīgi novērstu slimības. Un tas, starp citu, ir bezmaksas pakalpojums. Ir iespēja arī uz vietas nopirkt zāles, lai uzlabotu savu veselību, ja tas ir nepieciešams.

Ķīnieši prot labi gatavot un tāpēc ēd visu kas kustās. Katru vakaru Wanfudžin ielas (gājēju iela) rajonā notiek tāds kā šovs tūristiem, kad vietējie sanāk uzēst vakariņās dažādus mošķus, kas ir īpaši pagatavoti - gan eļļā apcepti, gan karamelizēti. Mēs, protams, uz to visu tikai noskatījāmies, laikam pietrūka drosmes ko pagaršot, bet bildes sanāca vienkārši sulīgas.

Patiesībā ķīniešu virtuve ir lieliska! Nav arī asa, kā Dienvidaustrumāzijas tautām. Ēdienkartē ir daudz un dažādu dārzeņu, zivs, dažādi pagatavoti gaļas ēdieni, un neiztrūkstoši arī rīsi. Par zupām gan nācās mazliet pabrīnīties, jo terīnē, kas tika likta galdā, vieglā buljonā peldēja sagriezti tomāti, gurķu šķēlītes un iepeldinātas izšķīdušas olas. Tomēr man mūsu tradicionālā sakņu zupiņa un soļanka garšo labāk.

Galdi restorānos lielākoties ir apaļi, un tiem viducī ir grozāma stikla ripa, uz kuras ik pa brītiņam parādās nākamais ēdiens. Pēc pašapkalpošanās svarīgi nolikt ēdienu bļodu kārtīgi atpakaļ, lai, griežot ripu uz riņķi, pavirši noliktais šķīvis, bļoda vai zupas terīne neiekrīt blakussēdētājam klēpī.

Īpaša delikatese skaitās Pekinas pīle, jo kādreiz īpaši pagatavotu putnu drīkstēja celt galdā tikai imperatoram, nevienam citam. Patiesībā nekas specifisks tas nav – vienkārši ļoti garšīgi, labi sagatavots, speciāli barotas pīles cepetis ar apbrūninātu ādu. Neparastāku garšu, dod daudzās interesantās mērcītes un dārzeņi, kas tiek ietīti tādā kā plānā pankūciņā kopā ar pīles gaļu. Obligāts nosacījums, ka klāt jāpietin arī pīles kraukšķīgā un ļoti treknā ādiņa. Pats process ir ļoti interesants.

Tagad skatoties un salīdzinot savas ceļojuma bildes ar jebkuru Eiropas valsti, kur esmu pabijusi, šīs ir košākas, krāsainākas, kolorītas, interesantas - ar rozīnīti.

Ir tik daudz vēl, ko varētu rakstīt, bet viss nav aprakstāms, tas jāizbauda, jāizjūt ar savām kājām un jāredz savām acīm. Man šoreiz bija iespēja to visu baudīt bez maksas, jo ceļojums tika laimēts tūrisma izstādē Balttour 2011, Ķīpsalā.

Tas ir to vērts – iepazīt pasauli!