17 dienas Havaju salās

Liene Kakse Powell 17.05.2011 10 min lasīšanai 89 foto

Mūsu ceļojums uz Havaju salām sākās jau kādus 7 mēnešus pirms patiesā izlidošanas datuma. Kad 2010. gada rudenī uzzinājām, ka mana vīra māsa uz 2 gadiem pārceļas dzīvot uz Havaju salām un mums tika izteikts uzaicinājums paviesoties, nolēmām, ka tādu izdevību nevar laist garām un varētu apvienot patīkamo ar lietderīgo – apciemot ģimeni, kā arī lieliski pavadīt atvaļinājumu saulainajās Havajās, jo to jau sen bijām nopelnījuši!

Līdz ar šo lēmumu sākās izmisīga rakņāšanās pa internetu, tūrisma forumiem, aviokompāniju piedāvājumiem u.c. jebkādā veidā pieejamiem resursiem, lai izdibinātu, kad labāk braukt, ko apskatīt, kur iet, cik tas izmaksās, kura aviokompānija izdevīgākā utt... Jautājumu, kā vienmēr, vairāk nekā atbilžu! Pēc pāris stresa pilniem mēnešiem beidzot bijām izlēmuši, ka brauksim aprīļa beigās / maija sākumā, jo īsti vasarīgi laikapstākļi jau ir iestājušies un pludmales sezona rit pilnā sparā, kā arī ziemas lietus sezonai vajadzētu būt cauri, jo tā Havajās ilgst no novembra līdz marta beigām. Arī materiālā ziņā šis bija pieejamākais variants, jo līdz ar skolas brīvlaika iestāšanos maija beigās, cenas vasarā sāk augt kā sēnes pēc lietus! Tad nu decembrī kā ģimenes Ziemaasvētku dāvanu, rezervējām ilgi kārotās biļetes uz Honolulu, HI caur www.expedia.com par $690 vienai personai turp / atpakaļ. Šis bija lētākais pieejamais variants ar divreizēju pārsēšanos. Varēja arī lidot pa taisno, vai ar vienu pārsēšanos, bet tam arī attiecīgas cenas. Gribu vēl piebilst, ka intereses pēc vairākas reizes vēlāk pārbaudīju internetu, lai pārliecinātos, ka neesmu izdarījusi kļūdu ar laicīgo rezervāciju un biju ļoti priecīga ieraugot, ka, jo tuvāk nāca datums, jo aviobiļešu cenas šai pašai lidojuma un reisu kombinācijai auga pa nedēļām. Pēdējo reizi to pārbaudot martā, ja pareizi atceros, šo pašu biļeti varēja nopirkt tikai un vienīgi jau par $890.

Pēc ļoooti nepacietīgās un mēnešiem ilgās gaidīšanas beidzot bijām lidmašīnā un ceļā uz mūsu tropiskajiem piedzīvojumiem! Filadelfija – Čikāga – Sietla – Honolulu, “nieka” 12 stundu lidojums 21:00 vakarā... un izkāpjam Oahu – Havaju salu visapdzīvotākajā un visvairāk ameklētākajā salā. Sejā iesitas mitrs, silts gaiss, bet mēs jūtamies kā saburznītas lupatas, jo garais lidojums prasa savu. To vien gribās, kā dušu un gultu, kas arī tiek darīts. Piedzīvojumi var sākties rīt.

Pulkstens 4 naktī, bet mēs ar vīru abi pamodušies un jūtamies kā svaigi gurķīši. Kā nekā, Pensilvānijā jau 10 no rīta (6h starpība). Pierašana pie laika maiņas prasīja kādas 4 dienas... Lēnām pakojamies, aizsūtam pāris epastus uz mājām un 9 no rīta jau esam gatavi doties uz pludmali ar domu, ka negribam izskatīties kā tikko ieradušies baltie tūristi, tāpēc jānoķer iedegums, lai varētu “iejukt pūlī”. Un, kā nekā, pludmales ir #1 iemeslis, kāpēc cilvēki apmeklē šo salu, tā ka ar to arī sāksim!

Pa ceļam pirmie iespaidi par Havaju salām mani šokē – visa salas vidusdaļa ir kalnaina (nevis pauguriņi, bet patiesi KALNI!), virs kuriem nekad nepazūd mākoņi, kas, patiesībā, nepārtraukti klāj kalnu galotnes miglā... Hmm... Biju gaidījusi palmas, pludmales un tropiskos džungļus, bet ne kalnus... Kā vēlāk uzzināju, Havaju salas radušās vulkānu darbības rezultātā, tāpēc arī kalni (izbijušie vulkāni) un dažviet okeāna krasta līnija ir melna, pārakmeņojusies lava. Lai nu kā, iemūžinu savus kalnus pāris fotogrāfijās un turpinam ceļu uz pludmali. Kā paradīzē – baltas smiltis un tirkīizils ūdens, kuram cauri var redzēt garām peldošās zivis. Pat tiem, kam netīk laiska gozēšanās pludmalē, vienmēr būs ko darīt – ūdens atribūtiku var iznomāt kādu tik sirds vien vēlas! Sērfinga dēļi, kaijaki, lieli ūdens trīsriteņi, boogie-boarding, paddle-boarding, laivas, ūdensmoči, snorkelēšanas aprīkojums u.c. Pieejams it viss, ko vien var iedomāties (un arī šis tas, ko iedomāties pagrūti!). Vairākkārtīgi izmēģinājām body-boarding (kā sērfings, tikai uz dēļa guļ uz vēdera), kā arī izīrējām kayak, ar ko ieairējāmies okeānā. Tikšana krastā gan bija mazliet sarežģītāka, jo nenovērtējām viļņus un apmetāmies augšpēdus ar visu savu kaijaku...

Pēc šādām fiziskām aktivitātēm dodamies garā pastaigā gar krastu, ķerstot (un mēģinot iemūžināt bildē) pa pludmali skraidošos krabjus un cenšoties izvarīties no krastā izskalotām medūzām... Tā arī paiet pirmā diena. Ierodoties mājās, tuvāk apskatām savu iegūto iedegumu un secinām, ka izskatāmies nevis kā tūristi, kas “iejuks pūlī”, bet gan kā “stulbie baltie tūristi, kas ir apdedzinājušies”. Sarkanie pleci, mugura un ciskas liek par sevi manīt kādu nedēļu...

Apdeguma pakāpe liecina, ka pludmalei kādu laiku jāmet miers, tāpēc kā nākamo galamērķi izvēlamies Diamond Head State Monument, kas ir aptuveni 45min kāpiens kalnā, no kura paveras elpu aizraujošs skats uz Honolulu un Waikiki pludmali. Parka ieeja: $5 par mašīnas iebraukšanu (neatkarīgi no cilvēku skaita). Arī pats kāpiens ir gana aizraujošs ar vairākiem skatu laukumiem pa ceļam. Labi, ka izvēlējāmies šo pasākumu veikt darbdienā, jo varu iedomāties, kas tur notiek nedēļas nogalēs - taciņa ir ļoti šaura, cilvēku daudz un kādu apdzīt ir grūti. Sevišķi, ja priekšā pagadās pensionāru grupa, kas sten un pūš un atpūšas ik pa 10 metriem, tad tikšana kalnā var aizņemt pusi dienas! Bet mēs vieglā riksī (salīdzinoši ar pensionāriem) uzlēkšojam līdz kalna galam un ar aizgrābtu elpu pavadām skatu tornī vismaz kādu stundu. Un izskatās, ka arī pārējie īpaši nesteidzas kāpt lejā – kur vēl tādu skaistumu redzēsi?!

Kad nu beidzot laiks doties prom, izlemjam atlikušo dienas daļu pavadīt apstaigājot kalna pakājē atrodošos galvaspilsētu Honolulu, kā arī pagozēties Waikiki pludmalē. Uzreiz gan teikšu, ka Waikiki ir populārākā, bet ne tuvu ne skaistākā pludmale. Mežonīgās, plašās un tikai vietējo iedzīvotāju (ne tūristu) apmeklētās rietumu krasta pludmales ir DAUDZ skaistākas ar dzidrāku ūdeni. Kas attiecas uz Honolulu, tad tā ir vairāk vai mazāk kā visas lielās kūrortpilsētas, ar greznām, dārgām viesnīcām, suvenīrbodēm, iepirkšanās centriem, muzejiem, izsmalcinātiem restorāniem un ielu kafejnīcām, plašiem parkiem, dažādiem ielu izpildītājiem un neizsīkstošu satiksmi... Vai vērts apskatīt? Noteikti, arī Wikiki pludmali ieteicams izbaudīt vienu dienu, ja jau reiz esiet Havaju salās, bet mums ar vienu reizi pietika. Tās vietā vairākkārtīgi devāmies uz tūristu mazāk apmeklētajām un daudz attālak esošajām pludmalēm. Honolulu gan atgriezāmies vairākas reizes, jo dzīvojām no tās tikai 10km attālumā.

Balstoties uz savu pirmsceļojuma mēnešiem ilgi krāto un izmeklēto informāciju, nākošās dienas programmā road-trip gar Oahu ziemeļu / austrumu krastu. Visi ceļi (izņemot pāris galvenās šosejas, kas savienojas ar Honolu) pārsvarā ir ar 1 joslu katrā virzienā, kas Amerikā ir diezgan nepierasti. Tā ka braukšana nenotiek ātri, bet kur steigties? Braucam gar stāvām klintīm, baltām pludmalēm, cauri vietējo ciematiņiem... Un, protams, visur jāapstājas un jābildē, jābildē, jābildē... Populāra vieta šajā maršrutā ir sala okeānā saukta Chinaman's Hat, kas atrodas tuvu krastam un tiešām izskatās kā ķīniešu cepure. Noteiki vērts apstāties kādā no daudzajām ceļmalas augļu tirgotavām, kur vietējās tantiņas piepelnās tirgojot augļus no saviem piemājas dārziņiem un tie garšo bezgala garšīgi! Ananāsi ir absolūti vislabākie un garšo kā cukura sīrupā iesaldināti. Dažkārt gadās, ka tantiņas ir sacepušas vietējos labumus un tirgo arī tos. Iesaku pamēģināt. Mēs nopērkam “lumpia”, kas ir cepts banāns ievīstīts kraukšķīgā, saldā rīsa sacepumā, un par nieka $1 esam iebaudījuši ko tiešām no vietējās kultūras! Protams, neizpalikt arī bez visādās formās un veidos gatavotiem kokosriekstiem. Arī kokosriekstu piena strebšana no liela, apaļa, spalvaina kokosrieksta, sēžot okeāna krastā, jau ir piedzīvojums pats par sevi!

Pa ceļam piestājam arī Byodo-In Temple, kas ir kalnos apslēpts budistu templis. Ieejas maksa šajā brīnumā vien $3, bet templis kā bilde no ceļojumu kataloga! Jau iepriekš zināju, ka noteikti veltīsim laiku, lai apstātos arī pludmalē netālu no Wailua ciemata, kurā bieži vien izlien sauļoties jūras bruņurupuči (Hawaiian Green Sea Turtle). Un mums veicas! Krastā ir iznākuši veseli 2! Tiesa, krasta apsargi rūpīgi uzmana, lai ziņkārīgie tūristi nebāžas dzīvnieciņam virsū ar savu klātbūtni un aptuvenais uzturēšanās attālums no bruņurupuča nedrīkst būt tuvāk par 5m. Kas gan ir pilnīgi pietiekami labam kadram! Un lai nu kā, izskatās, ka bruņurupuči ir pilnīgi vienaldzīgi pret nepārtraukti zibošajām zibspuldzēm un bērnu spiegšanu. Šajā vietā, garām braucot, dažādu iemeslu dēļ sava ceļojuma laikā piestājām vēl kādas reizes 4 un katru reizi tur bija rupuči! Otra populāra (un tūristiem pārsvarā nezināma) vieta bruņurupuču apskatei ir Klusā okeāna lagūnas rietumu krastā Kapolei apkārtnē. Lagūnas ir daļēji nosegtas okeāna straumēm, tāpēc ūdens tajās ir ļoti silts, kas patīk bruņurupučiem. Vietējie viņus bieži piebaro ar gar krasta līniju savākto jūrasszāli, tāpēc šie bruņurupuči ir droši un bieži peld tuvumā cilvēkiem, gaidot, kad kas gards tiks padots uz paplātes. Par cik šī ir tūristiem nezināma vieta, tad apsardzes nav, toties vietējie riņķī ir vienmēr un ļoti uzmanīs, lai kāds nejauši ieklīdis tūrists nesadomā patrādāt nedarbus... Laika trūkuma dēļ nesanāca apstāties Kualoa Ranch, kas piedāvā izjādes kalnos ar zirgiem, kā arī kvadracikliem u.c. izklaides līdzekļiem. Šī ir arī vieta, kur tikušas uzņemtas epizodes no 'Jūras laikmeta parka'. Tiesa, zināju arī (pateicoties manai iepriekš ievāktajai informācijai) , ka cenas te nav nekādas lētās un, piem, 1h izjāde ar zirgiem vai brauciens ar kvaraciklu maksā $65 no personas. Lai nu kā, šī diena ir bijusi piedzīvojumiem bagāta arī bez Kualoa Ranch un jau sāk tumst...

Nākošā diena un jauni piedzīvojumi, tiesa, mazliet ar skumju pieskaņu, jo nolemjam doties uz Pearl Harbor – vietu, kur japāņi negaidīti uzbruka amerikāņiem, pāris stundu laikā nogalinot vairākus tūkstošus. Nogremdētais kuģis USS Arizona vēl arvien atrodas dzelmē līdz ar 1100 karavīru mirstīgajām atliekām. Šo kuģi izlēma neizcelt, bet tam pa virsu tika uzbūvēts memoriāls. Kuģa vraks ir skaidri saskatāms zem ūdens vēl šo balt dien. Memoriāla teritorijā ir muzejs, kas sīki demonstrē to dienu notikumus, kā arī kino īsfilma, kas ataino šo traģēdiju. Ieeja visos šajos objektos bez maksas. Šis objekts bija vairāk mana vīra interese, ne mana. Bet ņemot vērā, ka šī vieta ir nozīmīga 2. pasaules kara notikumiem, tad vienu reizi apskatīt var. Ja dotos uz Havaju salām otrreiz, varu droši apgalvot, ka apmeklēt šo vietu vēl vienu reizi negribētu, pārsvarā jau drūmās noskaņas dēļ, un kurš gan to grib savā atvaļinājumā?

Dienu turpinām dodoties nelielā izbraucienā un kur gadījies, kur ne, atskārstam, ka esam pie Dole Plantations jeb Dole ananāsu plantācijām. Tā gan, ja redziet veikalā ananāsu ar Dole emblēmu, ziniet, ka tas nācis no Havaju salām. Ananāsu lauki stiepjas līdz horizontam un gaisā virmo saldenā smarža... tā vien gribās, kā pastiept roku un noplūkt pārīti... Bet sods par ananāsa noplūkšanu no lauka ir $250, tā ka nolemjam, ka labāk ne... Tā vietā var samaksāt $5 un doties nelielā izbraucienā ar bānīti pa plantāciju vai arī mēģināt atrast savu ceļu ārā no pasaules lielākā labirinta, kas tika izveidots 2001. gadā un ir vairākus kilometrus garš (drošības pēc katram tiek iedota karte). Mums šim pasākumam nepietiek laika (labirinta iziešanai nepieciešamas vairākas stundas), bet esmu droša, ka tas noteikti būtu interesanti. Mazliet pavadām laiku Doles suvenīru veikaliņā, bet pēc radinieku ieteikuma neko nenopērkam, jo pat pašas Doles ananāsi te maksā $5, bet veikalā tos var nopirkt par $3. Runājot par suvenīriem, tad ir jāizvairās tos pirkt jebkādos tūrisma objektos, gar pludmalēm un tml, jo cenas ir uzskrūvētas vairākkārtīgi. Vislabāk tos ir iegādāties pa ceļam apstājoties kādā WalMart vai Kmart, kur arī izvēlē, nez kāpēc, ir daudz, daudz lielāka par daudz zemākam cenām.

Atvaļinājuma dienas lēnām skaitās mazumā, bet manā to-do-list vēl tik daudz darāmā un apskatāmā! Noteikti negribās aizbraukt neapskatījušiem tropisko zemūdens pasauli Hanauma Bay, kas ir vispopulārākā snorkelēšanas vieta Oahu. Jau iepriekšējā vakarā aizbraucam uz vietējo veikalu un iepērkam aprīkojumu: $25 par komplektu (pleznas + zemūdens brilles + elpojamā trubiņa). Ekipējumu var arī iznomāt uz vietas, bet dienas beigās tas nesanāk daudz lētāk, pie tam, ja plānojas snorkelēt vairāk kā vienu reizi, tad labāk to vienkārši iegādāties pašiem (kas ir arī sanitārāk). Maksa, lai tiktu līcī, ir $7 no personas un pirms došanās uz pludmali ir jānoskatās dokumentālā filma par to, kur peldot drīkst likt kājas un rokas, kur nē; pastāsta par koraļļu un zivju iznīkšanu un ietekmi, kuru bezatbildīgie cilvēki ir atstājuši uz šo zemūdens pasauli... Pēc šīs filmas beidzot varam doties uz pludmali cerībā sastapties ar zivīm, kas arī izdodas- visdažādākajās krāsās un izmēros. Katra tūrista vēlme ir ieraudzīt bruņurupuci vai delfīnu, bet tas izdodas ne visai bieži. Arī mums šoreiz nesanāca, bet zemūdens krāsainības pietiek tāpat. Sava ceļojuma laikā snorkelēt devāmies vēl vienu reizi, tikai šoreiz uz vietu sauktu Shark's Cove (Haizivs līcis). Izmēra ziņā tā ir mazāka par Hanauma Bay, bet par cik līcis atrodas daudz tālāk no tūrisma objektiem, tad tūristu ir mazāk, līdz ar ko ūdens ir daudz dzidrāks un redzamība tālāka un labāka. Tiem, kuriem gribās ekstrēmākas izjūtas, par pāris simtiem $ tiek piedāvāta iespēja nolikt zemūdens niršanas sertifikātu un tad gida pavadībā doties nirt okeāna dzelmē starp nogrimušiem kuģiem un zemūdens alām...

Laiks skrien vēja spārniem un nemanot pienāk pēdējie vakari tropiskajā paradīzē. Vislielāko šovu, sauktu Luau, esam atstājuši pēdējam vakaram. Luau ir vairāku stundu garš pasākums ar vakariņām, kur tiek demonstrētas dažadas seno havajiešu prasmes (puķuu kreļļu vīšana, rāpšanās kokospalmā un kokosriekstu iegūšana, dažādas atlētiskās prasmes un dejas u.c.). Pēc šī ievada un gardiem kokosriekstu kokteiļiem, visi tiek sasēdināti pie galdiem, kur tiek pasniegts havajiešu mielasts, kas sastāv no cūkgaļas, vistas, liellopa un rīsiem ar dažādām eksotiskām piedevām... Nobeigumā tiek rādīts gandrīz 2h garš šovs, kurā tiek demonstrēta maza daļiņa no katras kultūras, kas sākotnēji apdzīvoja Havaju salas (filipīnieši, samoieši u.c.), kas visi kopā tiek saukti - polynesians (polinēzieši). Vidēji šāds šovs izmaksā ap $50-60 personai, bet ir noteikti tā vērts. Ir 3 galvenie centri, kas šo pasākumu piedāvā: Hale Koa (kur bijām mēs), Paradise Cove un Polynesian Centre. Katrs no šiem minētajiem 3 atrodas atšķirīgā salas daļā. Noteikti vērts atsevišķi pieminēt Polynesian Centre, kurā piedāvā ne tikai šovu, bet tas ir arī brīvdabas muzejs, kurā ierīkoti “ciematiņi” atbilstoši katrai tautai, kas sākotnēji apdzīvoja salas.

Šis grandiozais pasākums arī būtībā noslēdz mūsu 17 dienu ilgo atpūtu un ceļojumu pa Havaju salām. Vēl pāris sasteigti braucieni uz veikaliem, lai paspētu sapirkt pēdējos piemirstos suvenīrus, ko vest mājās draugiem un radiem... Suvenīru fanātiķiem te izvēle tik tiešām liela. Galvenokārt kā #1 jāmin Havaju salās audzēto makadēmijas riekstu konfektes, kā arī sāļie makadēmijas riekstiņi... Protams, arī havajiešu pupiņu kafija un tradicionālās puķu virtenes (leis) vai zāļu savītie hula deju svārciņi... Mazās kokgrebtās Tiki dievu veiksmes statujiņas arī ir topā, tāpat kā visādas figūiņas grebtas kokosriekstu čaulā. Man, protams, jāiegādājas no visa pa druskai un mājupceļā visa mana rokas bagāža sastāv vienīgi no konfektēm, riekstiem, kafijas un Tiki figūriņām! Bet arī tagad, sēžot kompjūtera priekšā un klausoties lietus sišanos logā, dzeru havajiešu kafiju ar riekstiņiem un gremdējos atmiņās par sauli, okeānu un vietu, kur pavadīju neaizmirstamas 3 nedēļas!