Francijas dienvidi agrā pavasarī

Zane (zeja) 16.05.2011 15 min lasīšanai

Jau oktobra beigās Zane sāka knosīties – Ryanair atkal lētās biļetes, varētu kaut kur aizlaist... un uz dullo sāka meklēt, ko labu caur Briseli varētu sakombinēt. Hm, nez kur īsti atrodas Montpellier (zinu jau zinu, ka Francijā, bet kurā galā?), Google karte atbild – Francijas dienvidos. O, tas izklausās pavisam labi un tā, kā šis ir viens no galamērķiem uz kuru varam caur Briseli aizbraukt un tikai pa 14.00 LVL, tad liekas nepieklājīgi neizmantot šādu gadījumu.

2010. gada 3. marts

Pl. 14.25 Rīga

Pl.15.50 Brisele ar Ryanair

Piezemējamies Briselē un ar taksi dodamies uz viesnīcu BALLADINS, jo kājām aiziet nevar, precīzāk – nedrīkst. Izrādās no lidostas teritorijas var tikai izbraukt. Protams, apkārt viesnīcai nav nekā, nolemjam šajā vakarā atpūsties un gatavoties nākamajai dienai. Vakarā paņemam filmu Čikāga. Zane viesnīcā nofenderēja bumbieri.

Ceturtdiena, 4. marts

No rīta kokā pie mūsu loga sēdēja liels putns (pūce vai apogs). Droši vien mūsu vīrieši sūta mums „vērīgo vanaga aci”. Veicam rīta rosmi.

Viesnīcā izdzērām brokastu tēju un kafiju. Tad ar bezmaksas navette aizbraucam uz lidostu, kas atrodas 5 min. attālumā. Tur jau uzēdam kruasānus.

Lidmašīnā ērti iekārtojamies – katra pie sava lodziņa. Ceram, ka redzēsim kalnus. Te ir saule (Charleroi), bet Montpellier sola mākoņainu laiku un +8°C. Nolaižamies lidostā. Izjūtas tādas, ka lidmašīnu nosēdinās uz jūras. Pa logu redzam daudz flamingus. Ceļu no lidostas uz pilsētu atrodam viegli (veikts sagatavošanās darbs un ir viss izpētīts). Redzam pirmās palmas.

Pilsētā ieturam pusdienas – Zane, prātīga, izvēlas acīmredzamu garo maizi ar vistas gaļu un kariju, bet Aija, naivā, sagrib sāļo pankūku ar šķiņķi un sieru. Nu, bet kad atnes!!! Pankūka gandrīz melna kā piedegusi, bet iekšā... jēla ola! Nu, baisi! Labi, ka te visur uzreiz atnes karafi ar ūdeni.

Pēc tam satiekam latviešu meitenes – Sintiju un Lanu. Ar Sintiju Zane sapazinusies draugos.lv, lai uzzinātu kaut ko vairāk par Montpellier, jo tā nav pati tūristiskākā pilsēta. Meitenes mums pastāsta dažādu noderīgu informāciju un parāda pilsētas ievērojamākās vietas – uzkāpjam uz Kongresa nama jumta un varam aplūkot gandrīz visu pilsētu. Tad pa mazām, šaurām ieliņām aizejam līdz pilsētas katedrālei – celta 14.gs. Kas par iespaidīgu celtni! Kāds pamatīgums! Ienākot, mums par godu sāk spēlēt ērģeles.

Laiks skaidrs +15 - +17°C. Spīd saule un ir jūtams pavasaris. Aizejam arī līdz pilsētas botāniskajam dārza parkam, bet iekšā vēl neiegājām – atstājām to uz vēlāku laiku. Montpellier ir studentu pilsēta un pa visu pilsētu ir izmētātas dažādas fakultātes, piemēram, Medicīnas fakultāte ir vecākā Francijā. Atrodam arī Triumfa arku, pēc kuras parauga ir taisīta Parīzes Triumfa arka. Blakus ir Karaļa parks un ja pastiepjas uz pirkstgaliem, var redzēt jūru.

Tad ar vilcienu braucam uz Seti (Sète), apmēram 20 min, ieslēdzam savu Tuntuli (TomTom) un secinām, ka braucam ar 160 km/h, kaut gan tas nav ātrvilciens. Tālāk dodamies meklēt viesnīcu. Tā kā Sete atrodas uz pussalas un vēl ar vismaz diviem kanāliem, kas tek apkārt, tad mazliet apjūkam, beigās apmetamies 2* viesnīcā LES MOUETTES (kaijas). Viesnīcā tikai pasaku savu vārdu, bez pases un veicu priekšapmaksu.

Ejam vēl pastaigā pa pilsētiņu, atrodam simpātisku katedrāli, kurai augšā Dievmāte pavērsusi rokas visus svētī, bet zvanu tornī izskatās, ka stāv cilvēks. Tad vēl mēģinām aiziet līdz jūrai, bet metas jau tumšs un mums tomēr ir ieplānotas solīdas vakariņas. Gar kanāla malu stiepjas rinda ar restorāniem. Ātrāk par pl.19.00 neviens nav vaļā. Ejam, meklējam, mūsuprāt, foršāko. Cenas apmēram visiem vienādas dienas piedāvājums – ap 14.00 EUR, kas ietver sevī uzkodas, pamatēdienu un saldo. Apstājamies pie LES GOELANDS – apsildāmās terases, jo vakars tomēr ir vēss. Esam pirmās, pēc tam salasās vēl nedaudz. Izvēlamies: Aija – mīdijas sautētas baltvīnā, lasi ar kaut kādu mērci un saldo flanu... bāc, kas tas ir!! atkal - ola!

Zane ēd: garneles ar mājas majonēzi, vērša eskalopu (labi saceptu) un saldajā flanu...

Aija: „Kad man atnesa mīdijas... aaaa, veselu kastroli, garšīgi! Paēdām labi.” Atgriezāmies viesnīcā, kura nedaudz atgādināja Parīzes viesnīciņu. Miegs atnāca tikko uzlikām segas.

Piektdiena, 5.marts

Mostamies agri, vingrojam, dušojamies. Palūkojamies laukā, kur spīd jau saule un kaimiņi uz sava balkona galdiņa uzlikuši brokastu augļus J.

8.30 izgājām no viesnīcas, turpat lejā uz ielas izvēlējāmies kruasānus un vēl fantastiskas maizītes, blakus bodītē paņemam abas aromātisku kafiju ar pienu ...mmmm... un tad dodamies iekarot Setes augstāko virsotni. Jo augstāk kāpjam, jo skaistāki skati paveras! Prātam nav aptverams – spoži zilais jūras ūdens, saule, kalni (hm, arī nekoptās mājas). Sasniedzam kalna virsotni un izrādās arī svētceļotāju gala mērķi. Liels balts krusts. Atpūšamies, pafilmējam un dodamies lejā. Kājas jau jūt – īpaši kāpjot lejā. Vēl uz sava viesnīcas balkoniņa ieturam mazo maltīti – sulīgus bumbierus un varam doties atpakaļ uz Montpellier. Ak, jā Aija krita kārdināšanā un nopirka sev AUSKARUS J (fantastiskus!). Veikli atrodam vilcienu staciju, izejot cauri tādam foršam pilsētas tirdziņam. Meitenes bija ieteikušas nogaršot kivi (sezonas augļi, bet iet jau uz beigām) un mandarīnus, kuri arī tūlīt beigs ražot – gribētos redzēt mandarīnkokus!

Vilciens pienāk raiti un lielā ātrumā mūs atkal aizvizina uz Montpellier, pretī lielākiem piedzīvojumiem.

Te Zane piebilst – mūs Setē gandrīz uzņem filmā (nācās nedaudz pagaidīt, kamēr filmēja kādu mākslas filmas ielas skatu. Kādreiz arī Parīzē- Monmartrā mūsu klātbūtnē uzņēma filmu).

Vilcienā ik pa brīdim gribas aizvērt acis un vēlreiz skatīt fantastisko ainavu no kalna virsotnes, ko arī abas ik pa brīdim smiedamās darām.

Montpellier ilgi (ne tas vārds – mežonīgi ilgi!!!) maldāmies, kamēr atrodam auto nomu. Bet nekas, laiks labs, redzam franču guļamvagonus un industriālo sadaļu. Nu beidzot... dabūjam savu auto OPEL ar Nr.567! Zane papildina OPER CORSA ar 1,2l, nu lai tā būtu, Aijai pilnībā pietiek – mazs, skaists opelīts sudrabainā krāsā – un tā noteikti ir VIŅA!

Tālāk laimīgi beidzot tikušas pie savas mašīnītes dodamies ārā no Montpellier. Te nu jāsaka lielais paldies mūsu Tuntulītim, kas mūs izved un aizved, kur vajag, (arī uz Europcar) J

Braucam virzienā uz Nimes, kur apskatāmies arēnu, diemžēl esam mazliet pāri plkst.18.00 un iekšā netiekam, bet skats ir iespaidīgs, iepozējam pie bronzas gladiatora J, abas neko tādu nebijām redzējušas. Laiks auksts un vējains. Tālāk bija doma aizbraukt uz Pont du Garde (augstāko akveduktu), un Tuntulis mums izvēlējās nelielu kalnu celiņu, kas bija ļoti skaists, par laimi bez galvu reibinošiem serpentīniem, bet toties pārbraucām pāri ļoti skaistam un interesantam tiltam, arī skati gar malām pavērās krāšņi un klinšaini. Diemžēl sāka satumst un uz to slaveno akveduktu tā arī neaizbraucām, iebraucām Uses un tad tālāk caur Aviņonu (te tā vecā cietokšņa dēļ kādreiz būtu jāatbrauc dienā). Aviņjonu redzējām tumsā, bet cietoksnis bija izgaismots. Te ir tā vieta, par kuru dzied slavenajā dziesmā: Sous le pont d’Avignon, on tous danse (zem Aviņonas tilta mēs dejojam)

Uzbraucām uz maksas bāņa. Par ceļu līdz Marseļai samaksājām ~ 8.00 Eur. No Marseļas baidījāmies abas, bet atkal – paldies Tuntulim! – kas mūs aizveda tieši līdz viesnīcai St.Lois. Ļoti jauka un skaista viesnīciņa, 5 minūšu attālumā no līča un Vecās ostas. Turklāt administratore atļāva mums noparkot mašīnu viesnīcas vienīgajā stāvvietā, ja ielīdīsim... ielīdām, bet viegli nebija. Citas stāvvietas Marseļā ir pazemē un maksā ~ 2.00 Eur/h.

Pēc auto novietošanas Aijai bija slapja mugura (Zane neatzinās, bet liekas, ka arī nebija sausa). Labi, ka numuriņš bija 4.stāvā, tieši virs mašīnītes. Aija n-tās reizes (arī naktī) skrēja skatīties, vai viss kārtībā. Tās šaurās ieliņas, tie traki braucēji....

Sestdiena, 6.marts

Kā parasti – agri no rīta mostamies – rituāli dušojamies, vingrojam un raitā solī dodamies uz Veco ostmalu, lai aplūkotu slaveno zivju tirgu, par kuru tik daudz ir lasīts. Uuuuu – fantastiski – jūra tikai 2 kvartālus no viesnīcas. Laiks vēl gana dzestrs, bet ir jau vēl tikai pusdeviņi. Jūra zila, līcis pilns ar jahtām – lielām, mazām, arī kuģīši. Cilvēki uz zivju tirgu lasās ļoti lēni. Papētam kuģīšu sarakstu un atklājam, ka 9.00ir viens ir uz Ifas salu un vēl nez kādām salām. Ifas salā atrodas slavenais grāfa Monte Kristo cietums. Tā kā nav pārāk auksts, izvēlamies apskatīt Marseļu no jūras puses. Zivju tirgus jo brīdis, jo top lielāks. 9.00 kāpjam kopā ar vietējiem saleniekiem uz kuģīša un dodamies jūrā. Pirmā sala ir Ifa, kurā, ja gribam, varam izkāpt un pavadīt kaut visu dienu. Negribam! Mēs dodamies uz nākošo salu, kura ir apbūvēta pat ar mūsdienīgām celtnēm. Tur, protams, aug arī palmas. Laiks ļoti jauks. Skats uz Marseļu fantastisks. Kad atgriežamies uz pilsētu, tad jau zivju tirgus norit pilnā sparā – tirgo kaut kādas mazas zivtiņas, krāsainas, sarkanus briesmoņus, krabjus un astoņkājus, garšvielas un gliemežus. Ieejam baznīciņā, aizdedzam svecītes un nedaudz pakavējamies. Kāds atkal spēlē ērģeles. Tad dodamies atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam iegriežamies maizes bodītē. Nopērkam šokolādes bulciņas, kūciņas, piparmētru tēju un kafiju, ko ņemam līdzi uz viesnīcu un uz sava balkoniņa ieturam brokastis. Ai, nē, ne uz balkoniņa, bet gultā, kura beigās sagāzās J Viesnīcā satikām latviski runājošu kundzīti. Pateicoties Tuntulītim, veiksmīgi pametam Marseļu.

Izlemjam doties uz Franču Rivjēru pa bezmaksas ceļu, lai interesantāk. Un tā arī tiešām ir, jo redzam pavisam vienkāršus, pat nabadzīgus miestiņus, bet pilnīgi dienvidu stilā, kā arī pabaudām kalnu serpentīnus un krāšņus skatus, pa kuriem auļo ne tikai trakie motociklisti, bet arī vēl nenormālāki riteņbraucēji. Jāpiemin arī citas mašīnas, kuras brauc ātrāk, Zane iespējamās vietās apstājas kraujas malās, lai palaistu tās garām, un lai aiz mums neveidotos rinda. Par laimi pretimbraucošās mašīnas strikti turas savā joslā, pat motociklisti. Visur zied mimozas. Kalni vietām ir sarkani, jo tāds akmens vai māls un izdekorēti ar dzeltenajām mimozām vai kādam ziedošam ķirsim. Protams, ik pa brīdim taisam pitstopus, lai izstaipītu kājas un lai pamielotu acis ar krāšņajiem skatiem. Braucot tālāk, ieraugam arī tālumā sniegotas virsotnes. Starp citu, govis un zirgi, kas te dzīvo un ganās, nav diezko skaisti, tādā bēšā krāsā un pinkaini. Braucam cauri Frejus un St.Raphael. Vēlāk, braucot lejā no kalnu ciemata, kas tiek dēvēts par Mimozu galvaspilsētu, pamanām norādi uz pludmali, kurp arī Tuntulītis grib mūs aizvest, mēs, protams, ļaujamies. Āaaaa, cik zila jūra!!Vidusjūra...laiks ļoti jauks, saulains un silts, +15*C, vējš neliels. Ātri piestājam pirmajā pilsētiņā, kas ir jūras krastā la Napoule. Aptaustam ūdeni – nav ledains, bet tomēr nepeldam (koferos peldkostīmi līdzi ir, ja nu pēkšņi +25*C). Taču turpat arī tāds kā cietoksnis – pils, izmantojam izdevību un izstaigājam dārzu – te bez dažādiem ģeometriskas formas mūžzaļajiem augiem ir daudz dažādu garšaugu koku un krūmu: lauru koki, timiāns, kurš zied, rozmarīns. Turpinot ceļu, redzam, kā vietējie bauda skaisto sestdienu – daudzi pastaigājas gar jūru, skrituļo, pikniko. Jūras krasts te sastāv no maziem, nogludinātiem oļiem. Nevaram neapstāties pie Eņģeļu līča, jo uz jūras ziluma izceļas sniegoti baltās kalnu virsotnes. Šeit visi brauc nesteidzīgi un priecājas par skatu.

Tālāk diezgan raiti izbraucam cauri Antibes, Juan les Pin, arī Kannām. Jūtam, ka sāk veidoties sastrēgumi, beidzot nokļūstam arī Nicā. Atrodam pazemes stāvvietu un pāris stundas padzīvojamies pa Tirkīzzilā krasta galvaspilsētu. Pamanāmies uzēst picu un makaronus. Aija nozog karotīti – kaut kā taču jāapēd tie kivi, ko nopirkām kā sezonas augļus (Skābi gan, nemaz nav saldāki par pie mums nopērkamajiem!). Vēlreiz apskatām Vidusjūru un pastaigājamies pa kājāmgājēju ieliņu, kura ir gan pilna ar suvenīru veikaliņiem, gan restorāniem. Iepērkam bižutēriju. Pēc nelielas stāvvietas meklēšanas, veiksmīgi turpinām ceļu uz Monako, kas atrodas 20 km attālumā un jau ir rezdama no jūras. Uzturam arī telefoniskus kontaktus ar Olivjē – Monako policistu. Lai ierastos Monako, ir jābrauc cauri Ezei, kas atrodas pašās kalnu virsotnēs, aizmirsām piebilst, ka Nicā sagaidījām saulrietu, palika strauji tumšs. Protams, ka skats uz izgaismoto pundurvalsti nakts melnumā bija ļoti skaists, bet tas nepadarīja vieglāku braukšanu pa augstāko klinšaino ceļu, kādā iespējams nokļūt Monako. Vairāk braucot šajā virzienā, jūtam lielāku atšķirību no Setes, Monpeljē un arī no Marseļas gan dabas ziņā, kas te jau ir tuvāk pavasarim un arī sakoptības un uzfrišinātības ziņā, gan arī jahtu greznības ziņā. Viss ir izcili, perfekti sakopts.

Iebraucot Monako, Tuntulītis nespēj mums palīdzēt, jo mūsu prātam nav aptverams, ka, lai nokļūst paralēlās ielās, ir jābrauc ar liftu vai vismaz jākāpj pa kāpnēm. Pariņķojušas pa pilsētu ar auto, nolemjam to atstāt pazemes stāvvietā un tālāk doties kājām viesnīcas meklējumos. Kādu stundu nostaigājam ar kājām, nobraukājamies ar liftiem, līdz sākam domāt pa līmeņiem, tad arī atradām savu AMBASSADOR Monaco ***. Ooo, vannas istaba no marmora un viss cits sens un grezns. Zane vēl kādu laiku domā par to, vai nevajadzētu pārdzīt mašīnīti uz kādu lētāku stāvvietu vai tuvāk viesnīcai. Bet beigās izrādās, ka viesnīcas stāvvieta ir paredzēta tikai lai tur izkrautos vai uzkrautos. Un arī Aija atsakās sastādīt kompāniju, lai vēlrezi naktī dotos uz pilsētu. Beidzot pirmā nakts, kad abas labi izguļamies. Ienākot numuriņā bija feina sajūta, kad atradām gultās sagatavotos apskates materiālus par pilsētu. Te jau bija bijis mūsu policists Olivjē J.

Svētdiena, 7.marts, Monako

No rīta ceļamies možas un pilnas apņēmības iekarot Monako. Bet ...ir apmācies L, varbūt pat mazliet smidzina.

Brokastis mums šoreiz ir viesnīcā. Ērti jau tas ir, bet krietni romantiskāk ir ārpus. 9.00 satiekamies ar Olivjē. Viņš mūs ar savu auto aizved līdz mūsējam auto, kur noliekam mantības un tad izvadā pa Monako, parādot ievērojamākos apskates objektus – kazino – cietumu – Prinča Alberta pili, īsi izstāsta par Monako. Tur, starp citu, dzīvojot arī 9 latvieši. Te jūtas pilnīgi dienvidi. Pils diemžēl apskatei slēgta līdz sezonas sākumam – aprīlim. Pamet viņš mūs pils laukumā ar brīvbiļešu komplektu veselai nedēļai. Pats dodas uz kaut kādu koncertu, kur spēlēs mūzikas instrumentus (flautu, mandolīnu). Līdz 10.00 viss ir slēgts un tā mēs paklīstam pa apkārtni. Līdz ieejam Monako galvenajā katedrālē. Pirms mesas paspējam visu izstaigāt un aplūkot. Tur ir silts, jo katedrāle ir apkurināma, gaiss krietni atšķiras no tās, kur bijām Montpeljē. Aizdedzam svecītes un nolemjam nedaudz pasēdēt. Sāk lasīties cilvēki uz rīta misi. Interesanti vērot draudzes locekļu tikšanos. Nav vecu tantuku klasiskajā izpratnē, jo Monako tādu vispār nav, nav arī nabagu pie baznīcas. Visiem (arī mums) tiek izdalītas lapiņas. Tūlīt, tūlīt sāksies dievkalpojums, bet viss kaut kā kavējas. Visi tādi satraukti un mēs abas izspriežam, ka tā kā ir 3. gavēņa svētdiena, varbūt princis Alberts, paēdis rīta oliņu no zeltaina biķerīša, dosies arī uz dievnamu. Mēs dodamies ārā, visi satraukti kaut ko gaida, mēs arī, bet tā arī princis neatbrauc. Mēs dodamies uz parku, kas ir te, jūras pusē. Jo dziļāk ejam iekšā, jo vairāk aizraujas elpa no tā, ko te ieraugām. Zied pat agaves, sāk raisīties rododendri, magnolijas. Fonā neiztrūkstoši zila jūra. Diemžēl ir apmācies un lietussargi palika mašīnā. Esam parkā veikušas fotosesiju un raitā solī dodamies uz Okeonogrāfijas muzeju un akvāriju, lai kaut cik sasildītos. Muzejs atrodas pašā jūras krastā uz klints, pati ēka pamatos saplūst ar klinti. Muzejam šogad aprit 100 gadi un notiek pamatīga telpu rekonstrukcija un tādēļ pat dažas telpas apmeklētājiem ir slēgtas. Princis Alberts pirmais ir bijis liels jūru pētnieks un ceļotājs, tam par godu tad ir tapis šis muzejs. Milzu dažādi zivju un jūras zvēru skeleti, gliemežvāki un citādi jūras brīnumi – kuģu maketi. Ai, jā – ieeja muzejā – 13 EUR, bet mums vēl paliek 9 brīvbiļetes. Abas sākam štukot par biļešu biznesu. Te jau apmaklētāju ir krietni vairāk. Nobraucam uz pagrabstāvu un tur... milzu akvārijs!! Lielāks nekā Berlīnē, bet varbūt tā tikai liekas. Cilvēku arī ir daudz – dzirdam gan vāciešus, gan itāļus, gan krievus. Pašās beigās ir iespēja uzbraukt uz jumta terases un aplūkot visu panorāmu, bet kad uzbraucam, tad diemžēl ir baiss vējš un nedaudz smidzina. Negribas īsti pat ārā uzturēties. Dopdamies pastaigā pa mazajām Monako ieliņām, ar domu kaut kur ieiet un izdzert karstu tējas vai kafijas tasi. No mūsu pussalas, kur atrodamies pašlaik ir saskatāma slavenā Monako F1 trase – šodien tur notiek riteņbraucēju sacensības.

Iegriežamies dažos suvenīrrveikaliņos un tad atrodam jaku, mīlīgu ēstuvīti „Pinokio”. Viss tādā itāļu stilā. Zane sev paņem kafiju, bet Aija tēju ar citronu. Gaisotne ir tik jauka, ka taujājam arī pēc kādas kūkas – Zanei ciotronkūka, bet Aijai - tiramisu. Apkalpo mūs gandrīz komanda – meitene pieņem pasūtījumus, viens puisis atnes tēju un kafiju, bet vēl viens atnes pasūtītās kūkas – nu MĀKSLAS DARBI!! Kaut ko tik skaistu pat iedomāties nevarējām. Uz Aijas šķīvja pat sniegoti kalni no kakao un pūdercukura! Puisis vēl speciāli piebilst, ka sniegu esot īpaši mums uzlikuši J

Pēc tam dodamies meklēt Napoleona muzeju. Izrādās, ka tā ir prinča Alberta privātkolekcija un Napaleons te atklājas pavisam citādāks, cilvēciskāks. Muzejs nav liels, bet ir ērti un pārskatāmi iekārtots, ir arī ļoti parocīgs audiogids. Ļoti iespaidīga ir Napaleona biste, kas veidota 2 gadus pirms viņš kļuva par imperatoru. Muzejā bija liela poļu grupa ar gidu, kuru liela daļa klausījās, bet daži naturāli gulēja, laikam bija bijusi vētraina nakts.

Pēc tam dodamies uz vēsturisko Monako filmu. 30 minūtes gara filma par Monako tapšanu, izcelsmi. Te, protams, var tikai brīnīties par cilvēku prasmi, uzņēmību šajā vietā ierīkot apdzīvotu vietu. Arī kari un iekarotāji to nav likuši mierā, arī mēri un ugunsgrēki un slimības, bet šodien tā tomēr ir tikpat kā paradīze. Pārņem divējādas izjūtas – cilvēku uzņēmība to visu veidojot, bet patiesībā tā ir spēļu elle. Cik te nav zaudēts, lai varētu tik krāšņi to visu attīstīt un izveidot. Pludmale, kas ir pa malu, patiesībā ir veidota jūrā mākslīgi.

Pēc kino lietus ir mitējies un mūsu mērķis ir Kazino pussaliņa – Monte Karlo – spēļu elle. Ar autobusu dodamies tur. Nu tā bagātība, tas krāšņums ir jāredz! To nemaz nevar aprakstīt! Skat.bildes!

Dodamies pēc auto un uzsākam relatīvu mājupceļu.

Esam ieplānojušas nakšņot Ezē. Ap Monako ir tādi tuneļi, kuriem bezgalīgi jābrauc cauri. Un tad sākas straujš ceļš kalnup. Ļoti straujš, elpu aizraujošs un ļoti šaurs. Viesnīca atrodas tādā klintī, ka bail pat iekšā braukt, ārpusē izliktās cenas mūs nepārliecina un tāpēc mēs dodamies tālāk. Sirds sažņaudzas stiprāk ikreiz, kad ieraugu ziedus pie apmalēm ar jaunu cilvēku attēliem.

Pamazām (man jau liekas, ka strauji) sāk tumst. Pārejam uz maksas bāni, jo paliek tumšs un pa tumsu nu nemaz negribas riskēt braukt pa mazajiem celiņiem. Noelemjam apmesties Provansā. Tur taču vajadzētu būt kādai viesnīcai. Ļoti veiksmīgi iebraucam pilsētiņā un turpat atrodam viesnīcu „Mocarts”. Te ir arī pazemes autostāvvieta mūsu jaukajai un uzticamajai mašīnītei. O-o, arī pati viesnīciņa jauka. Numuriņu palūdzam ar jauku skatu. Laikam nāksies iemīlēties Provansā, jo pats numuriņš jau ir tāds viesmīlīgs un jauks ar daudzām glezniņām. Ieslēdzam TV un klausamies ziņas. Oooo! Dabas stihija! Cilvēki nebrauc pa bāņiem, sēž benzīntankos! Montpeljē sniega biezums 15 cm! Ai, nu tas patiesībā jau bija rīta ziņās. Un sniega sega 15-30 cm. Jebkurā variantā – gulējām saldi!

Pirmdiena, 8.marts

Provansa.

Rīts nu tāds... nedaudz apmācies. Dodamies meklēt tuvāko, jaukāko ēstuvīti. Amizants, apaļīgs provansietis ir droši vien pārsteigts par mūsu brokastu izvēli – tā nu nemaz nav franču stilā. Aija paņem „Klaidoņu salātus”un Zane „Kiš”. Paēdam kārtīgi, vēl nopērkam augļus (zemenes, ābolus un bumbierus). Izmetam loku pa pilsētu. Jo vairāk staigājam, jo vairāk tā iepatīkas! Mazās šaurās, romantiskās ieliņas, uz māju stūriem 2.stāva līmenī dažādas statuetītes. Mazi, jauki veikaliņi. Prieks ieiet garšvielu bodītēs. Un, protams, Pols Sezāns! Kādas glezniņas!

Esam pa TV saklausījušās briesmu laika ziņas un nekas cits neatliek kā doties tālāk uz Montpeljē un nemaz nebraukt pa bezmaksas mazajiem ceļiem. Nedosimies vairāk arī uz citiem tūrisma objektiem, jo laika vairs nav daudz, ceļi nezināmā stāvoklī, riepas vājas, nav ziemas un nezinām, vai citi prot braukt tādā laikā.

O-o! Uz ceļa dažas mašīnas ir ar sniega cepurītēm. Cilvēki brauc gana prātīgi. Sāk parādīties sniegs pa maliņām. Un tad sākas tāaaada smago auto rinda pa 1.joslu!!! Nu tāda, tāda, n-tās reizes garāka, akurātāka nekā Terehovā. Auto pie auto, 1 km, 5km, 8km, laikam pat visi 10-12 km. Vienkārši smagie ir apturēti, jo braukt tādā laikā viņi nemaz nedrīkst.

Nu jau sniegs ir pa pilnam, ir aplūzuši lielie priežu zari, apsniguši vīnogulāji. Nu jau vairs nepārsteidz kalni. Ar satraukumu vērojam ceļu un prātojam, vai mašīnīti mazgāt, vai nodot atpakaļ tādu kā ir.

Ļoti laicīgi iebraucam Montpeljē. Zane Aiju izlaiž pie vilcienu stacijas ar visām pauniņām, bet pati dodas atdot auto. Mašīnu izlemjam nemazgāt, jo neatrodam, kur to varētu izdarīt. Jāatzīstas, ka no parkošanās Marseļas viesnīcas stāvvietā ir arī mazs skrāpējums palicis, bet Europcar neko nesaka – te ir Francija, reti kura mašīna pavisam bez švīkām. Ir interesanti pavērot cilvēkus un nemaz ilgi nav jāgaida Zani.

Dodamies meklēt viesnīcu. Ir pirmdienas vakars un nevajadzētu būt nekādām problēmām, bet... pirmā viesnīca pilna, nākošā pilna, pilna... tur mums nepatīk- galīgi melni cilvēki- arī nākošā pilna. Nu beidzot... „Hotel de la Comedie” ir gatavs mūs uzņemt. Noliekam mantas, atpūšamies un atkal dodamies uz pilsētu. Ieklīstam milzu, bet mājīgā grāmatnīcā. Tur sadalāmies un Aijai ir interesanti pavērot, cik ārkārtīgi daudz ir kulinārijas grāmatas, grāmatas par ceļojumiem (toties nav nevienas par Baltijas valstīm, nerunājot nemaz, ka nav nevienas par Latviju, nu, vismaz mēs neatrodam). Toties kādas mākslas grāmatas! Ieklīstam smaržu pasaulē, antikvariātstila salonos, Alan Deko stils. Jauki, ka nevajag nekādā veidā iespringt par kaut kādiem pirkumiem.

Tad sagribam nobaudīt sidru un alu, pasēžam krodziņā. Zanei gadās brāķeta pudele, kuru par bārmenis nevar attaisīt. Tā, kā sēžam ārā un visapkārt pīpē franči, tad dodamies atpakaļ uz viesnīcu, jo gribam vēl iedzert sidru. Tur visādi jūras mošķīši mūs jau gaida viesnīcā J.

Otrdiena, 9. marts

Ceļamies agri, pavingrojam, kā ierasts J un dodamies brokastīs ārā. Atrodam ļoti jauku konditoreju, uzrāpjamies 2. stāvā un našķējamies. Tad atpakaļ uz viesnīcu un dodamies prom no piesnigušajiem Francijas dienvidiem, pamājot atvadas apmulsušajiem flamingiem.

Piezemējamies Charleroi, veikli pārlecam uz autobusu un – uz Briseli pie Ilzes. Veiksmīgi atrodam Eiropas Komisiju un pirms tam nopērkam viņai tulpes. Tālāk seko smalka kafijošana un čalošana par dzīvi un par ceļojumiem.

Trešdiena, 10. marts

Mājupceļš. Prieks satikt savus mīļos.