Mazgājiens turku gaumē

Vita Kalviša 15.05.2011 4 min lasīšanai

Tūlīt mazliet ieliešu sev vīnu un uzrakstīšu par ceturtdienas turku pirts apmeklējumu.

Nu tā.

Ieskats vēsturē. Pirms gadiem etak 10, mana pirmā Turcijas (Marmarisas) apmeklējuma laikā, man bija tā laime un prieks izbaudīt arī īstas turku pirts jaukumus – slaveno pīlingu, putu masāžu un par simbolisku papildus samaksu – arī lielisku stundu garu relax masāžu, kad man par lielu sajūsmu tika izmasēts viss līdz pat kāju un roku pirkstu galiņiem. Tāpēc sapratīsiet manu prieku, kad viss mūsu jaukais darba brauciena kolektīvs piekrītoši dudināja, atbalstot pēcpusdienas pasākumu – turku pirts apmeklējumu ar pamatprogrammu „pirts-pīlings-putu masāža-sejas maska-relax masāža”.

„Babel palace”- vietā ar šitik smalku nosaukumu mēs visi 20 gb, piebraucām ap pieciem pēcpusdienā. Tikām apsēdināti atsevišķā rūmītē, un smaidīga meitene vārdā Ļena teicās dikti priecājoties, ka mēs šurpu esam atdevušies, un izstāstīja visu ko mēs dabūsim šovakar savā pasūtījumā, un ko varam piepirkt klāt paši par savu naudu tūlīt un tagad. Masāžas, drenāžas, zivtiņu pīlings un citas tikpat jaukas nodarbes, kas maksā aptuveni dolāru minūtē. Nu labi – jāpalutina sevi – nodomāju, un pēc pirts procedūras un 20 min relaksmasāžas pilnai stundai piepasūtīju klāt vēl arī tajiešu masāžu, ko, kā apgalvoja meitene Ļena, izpildot ne tikai sertificēti, bet pat diplomēti meistari. Nu kas man žēl 30 dolāru par 20 minūtēm, vai, lai jau iet par visu rubuli pirtsprieki. Tas jau nekas, ka Taizemē stundu ilgu masāžu baudīju par 7 latiem mūsnaudā, bet Taizeme ir tālu, a te redz diplomēti meistari 20 minūtēs mani izmasēs.

Dabūjam paladziņus un baltās plastmasas čībiņas, un dodamies saunas virzienā. Procesu virza un kontrolē puikas dzeltenos kreklos ar rācijām, kas reizēm ierejas un izmet, acīmredzot, svarīgus paziņojumus, kurp virzīt pusplikos tūristu ķermenīšus. Sauna ir laba, aromātiskā tvaika pirts arī, džakuzi gan nerada vēlmi tajā ierāpties, un vēl ja aizdomājas, cik simti puspliko tur šodien mērcējušies... Pa pirtīm klejodama kaut kā nokavēju pirmo 12 rumpīšu ielaidienu pirts priekštelpā, puisis dzeltenajā kreklā neatlaidīgi gribēja mani aizsūtīt atpakaļ otrajā riņķī pa pirtīm, bet es tā kā neļāvos, un pēkšņi notika brīnums un es ar tiku ielaista mazgātuves uzgaidāmajā telpā, kur jau tusēja kolēģītes, aptinušās ar rūtainajiem paladziņiem. Tā nu priecīgi malkojām turka atnesto tējas glāzīti un gaidījām savu kārtu uz Lielo Mazgāšanu. Ap stūri neko daudz redzēt nevarēju, tāpēc gatavojos kā izgājušreiz uz ilgu sēdēšanu uz karstā marmora galda, gaidot savu kārtu etnogrāfiski pareizajam pīlingam ar zirgu astru cimdu. Nekā – izrādās, visi 12 tikām saguldīti kur kurais, lai kājas ar galvām nesapītos, un 12 melnīgsnēji vīriņi bija tie, kas mūs, 11 peldkostīmos tērptās eiropietes un 1 nezināmas tautības vīriņu, tagad berzīs un masēs. Piere, rokas, kājas, mugura, „poverņiķes”, rokas, kājas, vēders (dekoltē nezkāpēc neaiztiek), un tad nāk putas un mazgājiens/masējiens. Nu patīkamiņi. Noskalojiens, izvediens atkal priekštelpā, kur jau gaida nākamie 12 pusplikie, sauss un karsts dvielītis un – ejam tālāk. Visām vietas uz matracīšiem, kur jāpaguļ un jāpakaltē sejas maska, nepietiek, tāpēc mūs apsēdina pie tādas kā bāra letes un piedāvā tēju. Tikko esam pirmo malku nobaudījušas, seko norādījums fiksi ieņemt brīvās vietas. Pagrābjam tējas krūzes līdzi, ko tad – atstās, vai? Guļam zaļām sejām un ķiķināmies, kamēr mums liek iet to labumu mazgāt nost, un uzved otrajā stāvā. Zēni dzeltenajos kreklos apskata mūsu roku bantes, uz kurām uzrakstītas pasūtītās procedūras, un te nu viss vairs nenotiek tik raiti – sākas sazināšanās ar rācijām, kaut kas bīdīts un organizēts, līdz mani uzaicina atsevišķā istabiņā uz masāžu. Kautkā biju sapratusi, ka pirmā būs Tajiešu masāža, un nekādi nevaru saprast, ko tas pusis tur ņemas, uzspiezdams uz kautkādiem „punktiem” pēdās un kāju ikros, jāsaka, diezgan sāpīgiem, bet nu OK – varbūt tas ir kāds tajiešu masāžas paveids, ne tāds, kādu baudīju Taizemē... Te pēkšņi puisis man atvainojas „uz brītiņu” un iziet no telpas. Hmm, savdabīgi. Atgriežas ar kādu citu vīriņu, kurš man klusinātā balsī, ļoti norūpējies, saka, ka mans masieris gribot sniegt man konsultāciju par manu veselību, tāpēc esot šo paaicinājis pārtulkot krievu valodā. Nu labi – saku (kas zina, kas tur manī perinās), lai konsultē ar. Masētājs sāk skaidrot turku valodā, un vīriņš tulkot – ar muguru problēmu neesot (dīvaini gan – kāreiz no rīta jutu, ka spranda atkal tāda jūtīga palikusi), bet ar kājām – ai, ai. Limfa esot turpat vai nekustīga, un vēnas veidojoties, un celulīts, bet! Tieši tagad viņš varot veikt „punktu masāžu” un visas šīs problēmas turpat vai kā ar roku noņemšot! Re, jau varikozās vēnas sākot pazust (? Pēc 3 min masāžas?). Okej, saku – lai masē ar. Klusums. Ak jā, attapos pajautāt cik tad šitas maksās un cik ilgi vilksies, jo es taču nelikšu gaidīt kolēģiem uz mani, tādu slimu un problemātisku, kam papildus masāža turpat vai dzīvības uzturēšanai nepieciešama. Tas maksāšot 50 dolārus. Nē, saku, paldies LIELS par konsultāciju, bet es kautkā izvilkšu līdz mājām, un par šito naudu nevis lielu pusstundu, bet kārtīgu 5 masāžu kursu pasūtīšu, ja jau viņiem šķiet, ka manai glābšanai tas nepieciešams. Nē, šie tielējas, vajagot tagad, pēc pirts, cenu varot sarunāt. Uz manu „Nē, Paldies!” tomēr noreaģēja un atšuvās, bet turpmākā masāža vairs nekādu prieku nesagādāja – kaut kā nepameta sajūta, ka ar mani manipulē, un tad vēl visas tās nosauktās vēnu, asinsrites un celulīta problēmas... Sievietei ir ko aizdomāties!

Tomēr 20 minūtes (cerams) samasēta un saeļļota tieku ārā, kā izrādās, no relax masāžas, kuras laikā tieku „sagruzīta” ar savām kāju problēmām, un uz dīvāniņiem atrodu sēžam kolēģus, kuri vēl tikai gaida brīnišķo procedūru. Ātri pastāstu, kā ar mani apgājās, un viņus jau aizsauc uz kambarīšiem. Mani savukārt ved ārā uz kaut kādiem dārza namiņiem. Mani – dvielīti aptinušos, ap 9 vakarā, ne vairāk kā 15 grādu „siltumā”... nu gan. Nu LABI! Eju ar, kas zina. Pagalma malā balta, gara finiera māja ar durvīm kā tādās palielās tualetēs, vienā tādā būcenī ar baltām sienām ieved arī mani. Būšot tajiešu masāža. Nu tad beidzot! Nu kau tkāds „ievads” tajiešu masāžas technikā tas bija, bet ne jau masāža... bet es taču jau to zināju, ko gan es gaidīju no 20 minūšu pasākuma, ja Taizemē to piedāvā uz 1 vai 2 stundām... Ai nu LABI, nemeklēsim blusas kažokā, eju uz kasi un maksāju nolīgtos 30 dolārus, lēnām arī savācamies autobusā un savstarpējās sarunās izrādās – mēs visi esam slimi! Manas masāžas scenārijs atkārojies pilnīgi visiem un diemžēl daži arī apmulsumā nolīguši tās papildus procedūras... nu lieliski nostrādāts naudas „izpurināšanas” pasākums... Turklāt man nosauktā summa bijusi vismazākā no visām... Tomēr priecē, ka lielākā daļa kolēģu ātri aptvēruši situāciju un vairāk vai mazāk veikli atšuvuši veiklos pirtniekus - manipulatorus

Tā ka, mīlīši, turku pirtis vairs nav tādas, kā pirms 10 gadiem, vismaz manis apmeklētā - Kemerā, „Babel Palace”- atcerieties šo nosaukumu...

Bet vienu gan varu teikt – Amara Dolche Vita mainīja manus iesīkstējušos uzskatus par atpūtu Turcijā. Sapnis. Ja iemācās nekrustot ceļus ar brālīgo kaimiņzemju izsalkušajiem pilsoņiem, kas krāmē 5x vairāk kā var apēst un tad cūkojas pa delikatešu šķīvjiem...