Apkārt Indijai

20.05.2007
15 min lasīšanai
225 foto

Ceļojums uz Indiju tiek izraudzīts ar mērķi pa īstam izbaudīt eksotiku, lai redzētu un izjustu kā dzīvo indieši, lai kopā ar draudzeni Agru aizbrauktu uz Agras pilsētu, apskatītu tajā esošo Agras fortu un Tadžmahalu. Uz Indiju devāmies laikā no 02.03.2007. līdz 02.04.2007., vispirms no Rīgas dodoties ar autobusu uz Maskavu, bet pēc tam nākamajā dienā no Maskavas no Šeremetjeva-2 lidostas ar Aeroflot lidmašīnu uz Bombeju. Aeroflot tika atzīts par izdevīgāko piedāvājumu gan lidojuma pieņemamās cenas, gan izdevīgo apmaksas nosacījumu dēļ, īpaši ņemot vērā, ka par lidojumu norēķināties bija iespēja pat 3 nedēļas pirms lidojuma datuma. 03.03.2007. izlidojām no Maskavas plkst. 20:10. Lidmašīna Boeing 767 izrādījās pietiekami ērta, lidojuma laiks paiet interesanti. Lidmašīnas nosēšanos Bombejā ap trijiem no rīta pēc Maskavas laika jeb ap pusseptiņiem no rīta pēc Bombejas laika pavada lidmašīnā esošo indiešu prieka saucieni un aplausi. Izejot no lidostas, uzreiz mūs burtiski aplenc indieši ar saviem piedāvājumiem sameklēt vislētākās viesnīcas un nekavējoties aizvest uz tām. Mēs tomēr izvēlamies nedaudz aklimatizēties no lidojuma un nedaudz uzgaidām turpat lidostā. Kad laukā kļuvis pilnīgi gaišs, dodamies meklēt viesnīcu, kurā pa internetu esmu rezervējis numuriņu. Neskatoties uz agro rīta stundu, mums nemitīgi uzmācas auto rikšu vadītāji, kā tik mūs ierauga, rikšas brauc pie mums, piedāvājot mūs aizvest, kur vien vēlamies. Pēc kartes izskatās, ka viesnīca ir kaut kur tepat tuvu, tāpēc mēģinām viesnīcu atrast paši. Pamazām kļūst aizvien karstāks, ejam un ejam, skatoties pēc Lonely Planet atrodamās pilsētas kartes, bet redzam, ka pamazām nokļūstam arvien trūcīgākos un trūcīgākos pilsētas rajonos, sākas grausti, šifera būdiņas u.t.t., kur dzīvo trūcīgie indieši. Rodas iespaids, ka viņi dzīvo gluži kā kukaiņi, liela daļa indiešu turpat uz zemes guļ, ēd u.t.t., tādi ar pinkainiem, netīriem matiem un tādās pašās noskrandušās drēbēs. Indiešiem mēs esam īpaši eksotisks apskates objekts, citi sāk mums sekot, dažbrīd liekas, ka kaut kur netālu no mums kaut kas mests nokrīt zemē, nepaiet ne ilgs brīdis, kad Agrai kaut kas trāpa pa muguru, tad arī man, tad atkal viņai un man, izrādās izkrāsojušies graustos dzīvojošie trūcīgie bērni mūs apmētā ar paciņās pildītām zilganām krāsām, kuras pret mums izšķīst, mūsu drēbes padara krāsainas un mūs par viņu vietējā krāsu festivāla dalībniekiem. Mēs par to neesam sajūsmā, īpaši jau Agra, izsakot pat vēlēšanos atgriezties mājās. Viesnīcu joprojām tuvumā neredzam, līdz ar to, lai izvairītos no turpmākas piespiedu dalības krāsu festivālā, tiek ņemta auto rikša, ar kuru drīz vien nokļūstam viesnīcā, kur beidzot varam nomazgāties, izmazgāt drēbes (lai gan pa īstam tās vairs nevar izmazgāt) un kārtīgi izgulēties. Tāda ir mūsu pirmā diena Indijā 05.03.2007., patiešām krāsaina:). Nākamajā dienā vispirms mēģinām samainīt dolārus rūpijās, izrādās, ka tas nav nemaz tik viegls uzdevums, jo kura katra banka valūtas apmaiņu neveic. Paiet vairākas stundas līdz atrodam kādu firmu, kur beidzot izdodas naudiņu samainīt. Uz ielām ir daudz interesantu ainu, skolēni smukās formās, ganās govis un vērši, ļoti daudz suņu, dažviet arī kazas, ik uz soļa dažādas mazas tirgotavas, kur tirgo pārtiku, augļus, sulas un daudz ko citu. Pirmo reizi izbaudām kokosriekstu pienu (sulu) no svaiga kokosrieksta, kā arī lielās papaijās, kādas nav nopērkamas Latvijā. Augļi ir ļoti lēti un garšo savādāk, labāk nekā mājās, nogaršojam arī svaigi spiestu cukurniedru sulu, nomēģinām arī turpat mūsu acu priekšā spiestu arbūzu sulu. Pēcpusdienā izvēlamies doties apskatīt pārējo Bombeju un pirmo reizi braucam ar vilcienu Indijā. Izrādās tas nav nemaz tik garlaicīgs pasākums:), jo pilsētas vilcienam vispār nav durvju ne vienā ne otrā pusē, nav arī logu, ir tikai restes, vilcieni ir pārpildīti, ir pirmās un otrās klases vagoni, kā arī atsevišķi vagoni tikai sievietēm (ladies only). Vakarā apskatām Arābu jūras pludmali Chowpatty Beach. Nākamajā dienā iegādājamies vilciena biļetes uz Radžastānas galvaspilsētu Džaipūru. Starppilsētu biļešu iegāde izrādās ne tik vienkārša kā uz pilsētas vilcieniem, šajā gadījumā jāaizpilda īpašas anketas ar vārdu, uzvārdu un citiem datiem, tad samērā ilgstoši jāgaida rindās un tikai tad ir iespēja iegādāties tālsatiksmes vilcienu biļetes. Vakarā ar vilcienu dodamies uz Džaipūru, kurā mums jāierodas nākamajā dienā ap pusdienas laiku. Vilciens izrādās daudz labāks nekā bijām domājuši, tīrs un sakopts, man pat likās, ka ērtāks un labāks nekā vilcieni Latvijā. Jāpiezīmē, ka Indijas vilcienos ir ļoti ērti iekāpt, jo vilciena grīda faktiski ir vienlīdz augsta ar perona augstumu, nevis kā Latvijā, kur jākāpj palielā augstumā no perona, lai tiktu vilcienā. 07.03.2007. ierodamies Džaipūrā, kurā indieši ar saviem piedāvājumiem viesnīcu sameklēšanas, auto un velorikšu piedāvājumiem ir īpaši uzmācīgi. Es viņiem paskaidroju, ka viņu palīdzība nav nepieciešama, bet viņi tik un tā seko un nemitīgi stāsta, ka labprāt aizvedīs uz lētu un labu viesnīcu. Mēs neizmantojam indiešu pakalpojumus un meklējam paši viesnīcu, sastopam arī kādu ķīnieti, kurš arī meklē viesnīcu, viņš aiziet savu ceļu, mēs savu, bet beigās mēs tomēr sastopamies tāpat vienā viesnīcā. Konstatējam, ka atrastā viesnīca ir gandrīz trīs ārpus reizes lētāka nekā pa internetu rezervētā viesnīca Bombejā, turklāt labāka. Džaipūrā dodamies uz vecpilsētu jeb Sārto pilsētu, kur veltam laiku tirgus apmeklējumam. Tirgotāji ir izteikti aktīvi, piedāvājot savas preces, saka, lai mēs darot viņus laimīgus, lai tik ienākot viņu veikalā un apskatoties. Atteikties no vilinājuma iegādāties indiešu stilā izgatavotu apģērbu, apavus u. c. preces ir pārāk grūti:), tāpēc ļaujamies iepirkšanās azartam, ko īpaši atraktīvu dara kaulēšanās iespēja. Interesanti, ka dažādi pārtikas produkti: žāvēti augļi, milti, makaroni, garšvielas u.c. izlikti tirgošanai lielos maisos, kā arī milzīgās bļodās, kas tā vien aicina kaut ko no tā visa nopirkt. Apskatam arī kādu hindu templi, kur ieiet drīkst tikai ar basām kājām. Uz ielām, arī uz sadalošajām joslām arī šeit stāv vai lēni pārvietojas govis un vērši. Vakarpusē mūs ir „apsēdis”, kāds sirms bārdains onkulis ar velorikšu, kurš mums visu laiku seko kaut ko runājot, stāstot, piedāvājot izmantot viņa velorikšu, lai nokļūtu viesnīcā. Viņš mūs sagaida arī pēc tempļa apmeklējuma, un tā seko mums vairākas stundas,. Visbeidzot vakara tumsā mums tomēr izdodas pazust no viņa redzesloka. Nākamajā dienā 08.03.2007. dodamies uz Amber fort netālu no Džaipūras. Dodoties turieni, pirmo reizi Indijā braucam ar autobusu, ar kuru brauc visi vienkāršie indieši. Brauciens izvēršas par samērā aizraujošu pasākumu. Vispirms šim autobusam tāpat kā citiem pilsētas autobusiem nav durvju, bez tam savdabīgi, ka ir viens biļešu tirgotājs un viens pasažieru vervētājs, kurš stāv uz pakāpieniem autobusā pie tā ieejas, un nemitīgi, skaļi saucot, aicina uz ielas esošos cilvēkus braukt ar šo autobusu, apstāšanās brīžos vervētājs izlec no autobusa un savu darbu aktīvi turpina uz ielas, pēc tam atkal ielec atpakaļ un brauciens turpinās. Ik pa brīdim uz ielām pamānāms kāds kamieļu pajūgs, tuvojoties Amber fort parādās arī ziloņi uz ielām. Diena ir īpaši silta un saulaina. Cietoksnī un ap to ik pa brīžam pamanām daudzus mazus pērtiķīšus, kā arī turpat netālu dažas mazas, melnas mājas cūciņas, kas klejo pa piekalni. Pēcpusdienā dodamies izjādē ar ziloni, apskatot cietoksni un apkārt esošos kalnus no ziļona muguras. Džaipūrā atgriežamies ar pilsētas autobusu, braucienu jautrāku padara autobusā krietnā skaļumā atskaņotās indiešu dziesmas. 09.03.2007. vakarā dodamies ar vilcienu uz Deli. Vilcienā mūs sagaida jauni pārsteigumi – vilcienā nedaudz vairāk kā četru stundu laikā tiek pasniegti ēdieni un dzērieni indiešu stilā veselas septiņas reizes (to cena ietilpst vilciena biļešu cenā). 10.03.2007. agri no rīta no Deli dodamies ar vilcienu uz Amritsaru, kas atrodas pavisam netālu no Pakistānas robežas Pendžabā, ar mērķi redzēt Zelta templi. Nevēloties gaidīt nākamo vilcienu, braucam ar pirmo rīta vilcienu, kurā pieejama tikai 2.klase, kas izvēršas par diezgan ekstrēmu piedzīvojumu. Vilciens maksimāli pārpildīts, daudzās stacijās apstājās, dažās pat uz pusstundu, cilvēki viens pret otru tomēr ir ļoti laipni, saspiežas un palaiž apsēsties stāvošos kaut uz krēslu maliņas, daži indieši turpat smēķē, lieto zālīti, gandrīz nemitīgi pa vilcienu staigā kafijas, tējas, saldumu, uzkodu u.t.t. tirgotāji, skaļi piedāvājot savu preci, ik pa laikam parādās arī kāds ubagotājs. Vilciens ierodas Amritsarā ar vairāk nekā 4 stundu nokavēšanos. Nākamajā dienā – svētdienā 11.03.2007. mums atkal jautrības:) netrūkst, jo vakar stacijā nopirktās atpakaļceļa vilciena biļetes uz Deli nepieciešams apstiprināt pie kādas dzelzceļa amatpersonas. Meklējot uzrādīto adresi, noteikto laiku nedaudz nokavējam, tikmēr mums nepieciešamā persona ir devusies prom, pēc kādām 2 stundām gan atgriežas, bet izrādās ar viņas piekrišanu nepietiek, jādodas vēl uz citu vietu – pie stacijas priekšnieka, kad atrodam un sagaidām rindu pie minētā priekšnieka, viņš paskaidro, ka viss it kā esot kārtībā, tomēr biļetes vajagot apstiprināt vēl vienā dzelzceļa dienestā. Kad ierodamies norādītajā kabinetā, uz vietas esošie darbinieki dažādi atrunājās un iesaka pienākt vēl pēc dažām stundām, kad būšot uz vietas nepieciešamā amatpersona. Tas sāk likties pavisam dīvaini. Pēc neilga laiciņa, atkārtoti griežoties attiecīgā dzelzceļa struktūrvienībā, beidzot tomēr vajadzīgais cilvēks bija ieradies un sniedza apstiprinājumu nopirktajām biļetēm, norādot uz biļetes konkrētu vietu vilcienā numurus. Svētdienas pēcpusdienā apmeklējām sikhu svētvietu Zelta templi, kas izvietots vidū palielam ūdens baseinam, kurā dzīvo arī lielas, skaistas zivis. Tempļa teritorijā ieiet drīkstēja tikai kailām kājām un ar galvassegu. Zelta templis bija pārpildīts ar cilvēkiem, bet to vidū nepamanījām nevienu balto cilvēku. Templis ar savu skaistumu un visām reliģiskajām ceremonijām radīja vēlmi šeit uzkavēties vēl un vēl. 12.03.2007. agri no rīta ar vilcienu no Amritsaras devāmies uz Deli. Pēcpusdienā jau iekārtojāmies viesnīcā iepretī Indijas lielākajai mošejai Jama Masjid. Šeit bija tāds pa dīvains atgadījums, ka viesnīcas darbinieki vēlējās iet uztaisīt kopijas no mūsu pasēm ārpus viesnīcas, šādā situācijā atlika vien man doties līdzi attiecīgajam viesnīcas darbiniekam, kā rezultātā viņš it kā vairs nevarēja atrast vietu, kur nokopēt pases, un tā tikām ielaisti viesnīcas numurā bez tām pasu kopijām. Vēlāk gan tās atkal tika pieprasītas, bet tad jau mēs paši tās sagādājām. Nākamajā dienā 13.03.2007. Deli apskatījām Jama Masjid un Red fort. Jama Masjid interesantākais bija uzkāpt augstākajā mošejas tornī, no kurienes pavērās lielisks skats uz Deli. Jāpiebilst, ka ieeja mošejā tika atļauta tikai basām kājiņām. Red fort – krāšņs, no sarkaniem mūriem veidots cietoksnis. Pēcpusdienā ar autobusu no Deli dodamies uz Agru. Braucienā garlaicība nemoka, autobusa vadītājs nemitīgi signalizē, brauc ar pilnu gāzi, ik pa laikam kādu apdzen, manevrējot pa pašu ceļa malu, vai uzbraucot uz kādas apmales, gandrīz visi logi autobusā vaļā, autobusā ik pa laikam iekāp arī kāds tirgotājs, kas pasažieriem skaļi, ilgi un pamatīgi stāsta par savu piedāvāto preci. Jāpiezīmē, ka satiksme Indijā ir pa ceļa kreiso malu. Pēc redzētā jāteic, ka radās tāds iespaids, ka, ja indietis grib apdzīt kādu priekšā braucošo auto, bez signalizēšanas tas nekad netiek darīts. Vakarā ierodamies Agrā, ātri atrodam izraudzīto viesnīcu. Viesnīca patīkami pārsteidz, jo cena par to ir ļoti zema un viesnīcas numuriņš tīrs, ērts un skaists, turklāt turpat aiz loga ir restorāns zem klajas debess, kā arī daudzi ārzemnieki: francūži, vācieši, ķīnieši, korejieši, kā arī angliski runājošie baltie cilvēki, kas liek domāt, ka šī nav slikta vieta. 14.03.2007. mēs beidzot dodamies uz Tadžmahalu, kas bez pārspīlēšanās jānovērtē kā iespaidīgs un krāšņs. Tadžamahalu savulaik vietējais valdnieks pēc savas sievas nāves uzbūvējis viņas piemiņai. Teritorijā ap Tadžmahala galveno celtni ieiet drīkstēja tikai ar kailām kājām vai arī ar uz apaviem uzvilktiem speciāliem drēbes maisiņiem, kas tika izsniegti uz vietas. Tadžmahala galvenā celtne izgatavota no gaiša marmora, arī zemes segums ap to no līdzīga materiāla. Saules iespaidā bez acu apžilbšanas nevarēja nemaz paskatīties uz šo burvīgo celtni. Piebilstams, ka Tadžmahals, tāpat kā citi svarīgi Indijas valsts kultūrvēsturiskie pieminekļi tiek ļoti rūpīgi apsargāti. Visi apsargi ir bruņoti ar šautenēm. Starp citu arī bankās apsardze ir bruņota ar šautenēm, kā arī šādi bruņoti vīri apsargā gandrīz visus bankomātus.Tāpat arī šajā gadījumā pirms ieiešanas Tadžmahalā tika pārbaudīts arī somu saturs, iztaustīts apģērbs, lai netiktu ienests iekšējā teritorijā kaut kas aizliegts. Pēc Tadžmahala apskatījām Agras fortu, kurā savulaik kā cietumā 8 gadus noturēts pats Tadžmahala uzbūvētājs, turklāt viņu Agras fortā ieslodzījis viņa paša dēls. Un tikai pa gabalu pa logu no Agras forta viņš varējis noraudzīties uz savas sievas piemiņai paša uzbūvēto Tadžmahalu. 15.03.2007. no rīta devāmies iegādāties vilciena biļetes uz Varanasi un šeit uzzinājām vēl vienu vietējo īpatnību. Izrādījās, ka biļetes no Agras centrālās dzelzceļa stacijas nevar iegādāties šajā stacijā, tās pirkt bija speciāli jādodās uz citu Agrā esošu dzelzceļa staciju. Biļetes uz Varanasi vilcienu izdevās iegādāties tikai uz 16.03.2007. vakaru, līdz ar to atlikušo dienas daļu un visu nākamo dienu 16.03.2007. bija iespēja vēl pavadīt Agrā, kuras laikā ar velorikšu devāmies uz Agras pilsētai cauri tekošās upes otro krastu, kur bija iespēja paraudzīties uz Tadžmahalu no upes pretējā krasta. Vakarā Agras stacijā, gaidot vilcienu uz Varanasi, vērojām pa stacijas teritoriju klaiņojošos pērtiķus, viens no šiem tā neizprotami sāka mums tuvoties, un tikai kāds indietis glāba situāciju:), brīdinot, ka šis radījums tūlīt tūlīt grasās atņemt apelsīnu maisiņu, ko Agra turēja rokās. Tiklīdz apelsīni tika paslēpti aiz muguras, četrkājainis žigli vien atkāpās. 17.03.2007. ap pusdienas laiku ieradāmies Varanasi, kur mums atkal uzmācās vietējo pūļi ar piedāvājumiem nogādāt mūs uz lētu un labu viesnīcu. No vairuma uzmācīgo ļautiņu mums izdevās tikt vaļā, tomēr viens bija īpašs eksemplārs, kurš sekoja mums, turklāt, kad beidzot paņēmām velorikšu, lai nokļūtu savā viesnīcā, viņš arī tūlīt paņēma citu velorikšu, un kad ieradāmies viesnīcā, priekšā jau mūs gaidīja šis pats tips....:) Viesnīcas darbiniekiem gan tika paskaidrots, ka mums ar šo personu nav pilnīgi nekāds sakars, ka viņš mums ir tikai sekojis, tomēr maksa par numuriņu tika pieprasīta lielākā nekā citās līdzīga līmeņa viesnīcās. Vakarpusē devāmies uz Gangas krastu, kur bija iespēja redzēt saulrietu un vakara ceremoniju šīs upes krastos, kas norisinājās jau pavēlu, kad bija satumsis. Arī Gangas upes krastos neiztika bez govju klātbūtnes, kuras šeit laiski gulēja vai lēni pastaigājās. Svētdienas rītā – 18.03.2007. cēlāmies ļoti agri, jau ap pieciem, un tūlīt devāmies uz Gangas krastu, lai redzētu saullēktu pie Gangas. Noīrējām laivu un devāmies vienas stundas izbraucienā pa Gangu. Daudzi brauca milzīgās laivās lielās cilvēku grupās, mēs toties izvēlējāmies laivu tikai sev atsevišķi. Daudzi indieši mazgāja veļu, mazgājās paši un peldējās upē, man arī radās vēlme nopeldēties, tomēr tā kā peldbikses nebija līdzi, ideja netika realizēta. Patīkami pārsteidza, ka ūdens upē neizskatījās nemaz tik ļoti netīrs, kā bija dzirdēts pirms brauciena uz šo zemi. Vēlāk gan, lasot Indijā iznākošās avīzes angļu valodā, guvu apstiprinājumu tam, ka problēmas ar Gangas piesārņojumu nav mazas, tomēr valdība darot visu iespējamo to risināšanā. Varanasi vēl izdevās apmeklēt vietējo Zelta templi, pie kura ieejas pārsteidza milzīgais ar šautenēm bruņotu apsargu skaits (šķiet, ka to nebija mazāk par 12-15), kā arī fakts, ka šajā templī nedrīkstēja ieiet pat ar mazu somiņu. Vakarpusē ar vilcienu no Varanasi devāmies uz Rietumbengālijas galvaspilsētu Kalkutu, kas atrodas netālu no Bangladešas robežas, kur ieradāmies 19.03.2007. ap pusdienas laiku un tūlīt no stacijas gājām uz prāmi, ar kuru pārbraucām pāri Hooghly River un tālāk devāmies uz pilsētas centru. Kalkuta izrādījās vienīgā pilsēta Indijā, kur uzreiz nevarēja atrast viesnīcu, jo šeit gandrīz visās viesnīcās visi numuriņi bija aizņemti. To gan zināmā mērā varēja saprast, jo uz ielām bija pamanāmi daudzi ārzemnieki, kā arī šajā pilsētā bija viszemākās cenas Indijā. Interesanti, ka pilsētas centrā mazajās ieliņās bija rikšas, kuras vilka paši indieši, precīzāk viņi skrēja, tās velkot, dažkārt ratos sēdēja viens cilvēks, citreiz pat vairāki. Izskatījās gluži kā no grāmatām par vergturu laikiem, kur vergi velk ratus, kuros sēž viņu kungi. Kalkuta izcēlās arī ar to, ka šeit milzums daudzums cilvēku nesa visus iespējamos priekšmetus uz galvas, viens pat bija pacenties uz galvas uzlikt divus lielus maisus, cik varēja saprast lielai daļai no viņiem, priekšmetu nešana no vienas vietas uz citu bija kā darbs, iztikas avots. Iepirkšanās arī šeit bija jautra, kāds somu tirgotājs, kuram bija sava tirdzniecības vieta ielas malā ar daudzām somām, vēloties pārdot vienu somu, sekoja mums vairākus kvartālus līdzi, līdz kamēr piekrita somas cenu atlaist līdz manis nosauktajai summai. Kad par cenu vairs nebija domstarpības, viņš ātri visu pārdošanai paredzētās somas saturu (dažādus citus maisiņus, kas tajā bija salikti, lai soma izskatīties pilna) turpat uz ielas izkrāva, deva somu mums un pirkums bija veikts. Otrajā dienā Kalkutā 20.03.2007. apmeklējām Botānisko dārzu, kur interesantākais apskates objekts bija vairāk nekā 200 gadus vecais banjana koks. Trešajā dienā Kalkutā -21.03.2007. novērtējām Viktorijas memoriālu, kurā bija iespēja apskatīt daudzas milzīgas, skaistas gleznas, skulptūras, ar Indijas vēsturi saistītus materiālus. Pēcpusdienā ar vilcienu no Kalkutas braucām uz Indijas dienvidiem, uz Tamil Nadu galvaspilsētu Čennaju. 22.03.2007. vēlā pēcpusdienā ieradāmies Čennajā. Šeit tāpat kā citās Indijas pilsētās, tumsā ejot pa ietvēm, ir jāuzmanās, lai neuzkāptu kādam cilvēkam uz galvas vai citas ķermeņa daļas, jo jebkurā vietā var gulēt kāds cilvēks, t. sk. ietves vidū, kas šādi pavada nakti. Citi gan uz ietvēm guļ arī pa dienu. Otrajā dienā Čennajā 23.03.2007.vispirms devāmies uz staciju iegādāties vilciena biļetes uz Keralas galvaspilsētu Trivandrum. Ārzemniekiem paredzētajā vilciena biļešu pārdošanas vietā darbiniece par 2 biļetēm pieprasīja precīzi 2000,- rūpijas. Pēc minētās summas samaksas, saņemot biļetes, mums bija iespēja izlasīt, ka to cena ir 1814,- rūpijas par abām biļetēm kopā, izrādās pārējās 186,- rūpijas bija novērtētas kā dzeramnauda. Čennajā vēl šajā dienā apmeklējam Bengālijas līci, priecājamies par pludmali, jūru, tās viļņiem, vērojam kā aizplūstot jūras vilnim iepriekš izskalotie gliemeži izbāzuši galvas no savām mājiņām veikli rokas atpakaļ smiltīs. Šeit pirmo reizi Indijā nogaršojam svaigu turpat jūras malā ceptu zivi. Garšo lieliski. Kad esam kādu pusdienu pavadījuši pludmalē, apmeklējam divas vietējās kristiešu baznīcas, greznākajā no kuriem visi iet iekšā tikai ar kailām kājām. Dienas otrajā pusē apmeklējam vienu džain templi un vienu hindu templi. Kad esam jau krietni daudz foto uzņēmuši greznajā hindu templī, pie mums pienāk divi pajauni vīrieši, paziņojot, ka par fotografēšanu šeit esot jāmaksā, bet viņi ir nokavējuši, jo mēs esam templi jau pietiekami safotografējuši un apskatījuši. Nākamajā dienā 24.03.2007. ar autobusu dodamies uz Mamallapuram, nelielu pilsētiņu 50 km attālumā no Čennajas, kurā galvenais apskates objekts ir Shore templis. Templis izvietots pašā jūras malā, veidots no lieliem akmens bluķiem. Šeit ir arī jauka pludmale. Īpatnēji, ka pludmalē indiešu vīrieši un bērni peldās jūrā, bet sievietes tikai pamērcē jūrā kājas un sari lejasdaļu un ar to viņām jūras prieki beidzas. Šajā dienā es pirmo reizi Indijā nopeldos jūrā, ūdens ir tik silts, ka negribas nemaz nākt laukā no ūdens. Mamallapuram pazīstama kā akmeņkaļu pilsētiņā, šeit izvietotas daudzas akmeņkaļu darbnīcas, kur tiek izgatavotas visdažādākās figūriņas, zilonīši u.t.t. Vakarpusē atgriežamies ar autobusu Čennajā, no kurienes vēlu vakarā ar vilcienu sākam ceļu uz Keralu, uz Trivandrum, kas atrodas gandrīz pašā tālākajā Indijas dienvidu stūrītī, no kurienes vairs nemaz tik tālu nav Šrilanka. 25.03.2007. rīts paiet ceļā ar vilcienu no Čennajas uz Trivandrum caur Ernakulam (Koči), ceļš stiepjas gandrīz pa visu Keralu un dod iespēju vērot skaistas ainavas pa logu, kuru vidū dominē kokospalmu audzes. Priekšpusdienā ierodamies Trivandrum, no turienes drīz vien ar autobusu dodamies uz Kovalam pludmali, kas atrodas 16 km uz dienvidiem no Trivandrum. Šeit viss ir radīts tieši izklaidei, braucot ar autobusu minētos 16 km gandrīz visu laiku uz ielas dzirdama indiešu mūzika, kas skan no skaļruņiem. Nokļuvuši netālu no pludmales, pirmo reizi iegādājamies vēl neredzētus banānus: ar tumšu, sarkanīgu miziņu, tādus lielus un resnus, kas lai arī dārgāki, izrādījās krietni garšīgāki un treknāki par parastajiem banāniem. Atklājām arī vēl vienu ļoti garšīgu vietējo produktu- mīklā ceptus banānus. Kovalam pludmale izrādījās īsti jauka, peldējāmies Indijas okeānā, baudījām silto ūdeni un silto un saulaino laiku. Uz vakarpusi ar autobusu atgriezāmies Trivandrum un pēc tam ar autobusu devāmies uz Kollamu, kas atrodas 72 km uz ziemeļiem no Trivandrum. 26.03.2007. no rīta dodamies vienas dienas kruīzā pa ezeriem un kanāliem ar kuģīti no Kollamas uz Allapužu, kopā 86 km. Kruīzs ir perfekta atpūta, pa ceļam ir divas apstāšanās vietas, sēžam kuģīša pirmajā solu rindā un baudām sauli un apkārtējo ainavu skaistumu. Ik pēc laiciņa dzirdama indiešu mūzika, kas skan no skaļruņiem kanālu un ezeru malās. Ezeros vērojam gliemežvāku zvejotājus, vēlāk pamanām arī lielākas un mazākas laivas, kurās redzami sazvejoto zivju krājumi. Vakarā ierodamies Allapužā, sameklējam viesnīcu, un tad dodamies apskatīt naksnīgo pilsētiņu. 27.03.2007. no rīta ar autobusu no Allapužas braucam uz Ernakulam (Koči). Iekārtojamies viesnīcā Ernakulam un ar prāmi braucam uz Koči fortu. Koči pilsētiņa sastāv no vairākām saliņām, starp kurām kursē prāmis. Nedaudz apskatam Koči fortu, tāpat veltam laiku pludmalei, kā arī veltam laiku, lai pakaulētos ar tirgoņiem, kuru šeit tāpat kā citur Indijā netrūkst. Vēlu vakarā ar prāmi atgriežamies Ernakulam. 28.03.2007. dienas pirmo pusi veltam lai iepirktos vietējos tirdziņos. Ap pusdienas laiku ar vilcienu no Ernakulam dodamies ceļā uz bijušo Portugāles koloniju Goa, uz Margao pilsētiņu, kurā ierodamies nākamās dienas 29.03.2007. agrā rītā nedaudz pirms četriem. Rītā pusē atrodam viesnīcu un iekārtojamies tajā. Priekšpusdienā ar autobusu no Margao braucam uz idilliskāko Goa pludmali – Palolem. Ceļš no Margao uz Palolem ir 40 km garš un ved pa kalniem pa šaurām brauktuvēm, kas komplektā ar indiešu šoferu braukšanas stilu braucienam dod mazliet ekstrēmu pieskaņu. Palolem neliek vilties, tā ir skaista, sakopta pludmale, kur redzami arī daudz baltie cilvēki. No vietējiem pārsvarā ir vīrieši, kuri ar peldēšanos neaizrojas, tāpat neguļ pludmalē un nesauļojas, viņiem ir cita nodarbe: viņi nelielos pulciņos gluži kā kādā gājienā vieni pēc otra iet gar jūras malu tur, kur peldās, guļ un sauļojās baltie cilvēki, un aplūko baltās sievietes. Kā jau iepriekš minēju, indietes pludmalēs nepeldas un līdz ar to arī pludmalē, ne arī citur nav redzamas peldkostīmos. Visu dienu izbaudām peldēšanos, atpūtu pludmalē, ūdeni var uzturēties ilgstoši un tāpat nepaliek vēsi. Tuvojoties vakaram, ar autobusu atgriežamies Margao. 30.03.2007. dodamies ar autobusu uz Goa galvaspilsētu Panaji, kur nedaudz apskatam pilsētu, apmeklējam tirgu, apskatām, kādas ir tikko nozvejotas haizivis, dažādi krabji un citas jūras veltes, un veltam laiku lai vēl šo to iegādātos. Vakarpusē ar autobusu atgriežamies Margao. Goa ir biežāk atrodami veikali, kur var nopirkt alkoholu, cilvēki ir ar mazliet gaišāku ādas krāsu, sievietes ģērbjas eiropeiskāk, sari ir mazāk izplatīts, precēm cenas ir nedaudz augstākas. 31.03.2007. no rīta ar vilcienu no Margao braucam uz Bombeju. Ceļš uz Bombeju ir gleznains, dzelzceļš izbūvēts caur pakalniem, braucam caur daudziem tuneļiem. Pavēlu vakarā ierodamies Bombejā, dodamies uz lidostu, kur pavadam pēdējo ceļojuma nakti Indijā. 01.04.2007. agri no rīta ap 6:40 izlidojam no Bombejas uz Maskavu. Diena ir skaidra un saulaina, un arī lidojums ir jauks. Maskavā ielidojam ap pusvieniem dienā pēc vietējā laika. Maskavas lidostā vietējie taksisti, piedāvājot savus pakalpojumus, izskatās tādi klusi un kautrīgi salīdzinājumā ar neatlaidīgajiem indiešiem. Maskava nepatīkami pārsteidz ar savu vēsumu, toties visapkārt viss liekas tīrs. Vakarā ar Ecolines autobusu dodamies no Maskavas uz Rīgu, kurā ierodamies 02.04.2007. rītā. Ceļojums ir beidzies ar patīkamiem iespaidiem par Indiju un ar pārliecinošu vēlmi tur atgriezties vēl.

Apkārt Indijai

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem