Atkalredzēšanās ar Andalūziju

  • 10 min lasīšanai
  • 34 foto
Apskatīt Andalūziju pavasarī (līdz šim to biju redzējusi tikai rudenī) izlēmām diezgan spontāni, kad februārī EasyJet atsūtīja kārtējo e-pastu, kurā informēja par savām “mega” atlaidēm. Un patiešām, biļetes diviem Rīga – Berlīne – Malaga un Malaga – Berlīne – Rīga mums kopā izmaksāja tikai 140 latus! Tas, ka īrēsim Spānijā mašīnu un paceļosim, tā teikt, uz savu roku, bija skaidrs, atlika tikai izdomāt maršrutu un laikus norezervēt mašīnu un viesnīcas. Mašīnu īrējām no jau zināmas firmas Crown Car, viņiem cenas ir ļoti sakarīgas, sanāk krietni vien izdevīgāk nekā Herz, Europcar vai citi starptautiskie kantori (Ford Focus uz 6 dienām mums izmaksāja 130 eiro plus benzīns). Meklējot viesnīcas, ļoti noderīgas izrādījās lapiņas www.quehoteles.com (vienas un tās pašas viesnīcas citos rezervācijas portālos izmaksāja pat 20 eiro dārgāk par nakti) un, protams, www.tripadvisor.com, kur ceļotāji ir iesūtījuši atsauksmes gandrīz par ikvienu viesnīcu. Pie praktiskās informācijas jāpiemin vēl, ka izmantojām iepriekšējā reizē Spānijā pirktu Andalūzijas autoceļu karti un AutoRoute programmu datorā (ļoti līdzīga kā ViaMichelin, tikai nav nepieciešams internets). Tā kā vēl pāris nedēļas pirms plānotā izbraukšanas datuma visā Eiropā, tai skaitā Spānijā, valdīja diezgan vēss laiks, nedaudz bažījāmies, vai ciklons neieilgs arī mūsu ceļojuma laikā, tomēr mums paveicās – laiciņš bija superīgs, brīžam pat likās, ka pārāk karsts, un vienīgais glābiņš bija jūra. Temperatūra svārstījās no +25 līdz +31 grādam. Un tātad, mūsu ceļojums sākās 8. maijā. Ar EasyJet lidoju pirmo reizi, bet iespaids radās ļoti pozitīvs – lidmašīna bija jauna, apkalpošana – laipna, un aizlidojām bez problēmām. Vācijā lija lietus, bet jau esot virs Francijas dienvidiem, ar prieku vēroju, kā mākoņu kļuva aizvien mazāk un zemi lejā varēja saskatīt aizvien skaidrāk. Jau pavisam drīz pie debesīm nemanīju neviena mākonīša, cik tālu vien skatiens sniedzās. Lai gan Malagā ielidojām ap astoņiem vakarā, izkāpjot no lidmašīnas, mūs apņēma sen nejusts karstums. Kā jau teicu, bijām laicīgi rezervējuši mašīnu, tādēļ šajā ziņā galvu lauzīt nevajadzēja. CrownCar birojs atrodas turpat lidostas telpās, un jau pavisam drīz ar atslēgu rokās devāmies uz stāvvietu. Mums piešķirtais Ford Focus gan mums sagādāja pirmo nepatīkamo pārsteigumu, jo, kā izrādās, nedarbojās kondicionieris. Tomēr, paldies dievam, to laicīgi konstatējām un mašīnu apmainījām. Pirmo nakti nakšņojām turpat 15 km no lidostas – Benalmadenā, pašā jūras krastā. Nolikām čemodānus un tūlīt pat devāmies pastaigā līdz jūriņai un kādas ēstuvītes meklējumos. Maija sākumā tūrisma sezona Spānijā vēl nav sākusies, un greznais kūrorts izskatījās tukšs un skumjš, ielas kafejnīcās manījām tikai dažus cilvēkus, pārsvarā spāņus. Bet mani tas tikai priecēja, jo nebūt neilgojos pēc vācu omītēm vai englanderiem. Man šķita, ka atšķirībā no mazākām piejūras pilsētiņām, piemēram, Nerhas, Benalmadenai nav savas auras. Viss tāds ļoti milzīgs un pompozs, un vienīgais, kas mani tur vilināja, bija jūra. Ap 11iem vakarā Spānijā nemaz nav tik viegli atrast, kur paēst, vismaz nesezonā. Beidzot tomēr uzgājām vienu ēstuvīti, kur mums pasniedza lasi ar ceptiem kartupeļiem (diezgan dīvaina kombinācija) un siltu vīnu. Tomēr, tā kā biju šausmīgi izsalkusi, arī tas garšoja gana labi. 9. maijs. No rīta pamodos agri, gulēt traucēja karstums. Kondicionieri neslēdzām, jo tas rūca diezgan skaļi, un arī, atverot logu, garāmbraucošo mašīnu un mopēdu skaņa tā īsti izgulēties neļāva. Tomēr tādi sīkumi nespēja sabojāt man garastāvokli. Gribējās ātrāk paēst un uz jūru! Ūdens sākumā šķita vēss, bet jau pēc brīža ķermenis pierada, un nemaz negribējās līst laukā. Un te nu vietā viens praktisks padoms – uz pludmali obligāti ņemiet līdzi čībiņas, jo saulē smiltis uzkarst tā, ka liekas, tu staigā pa karstām oglēm, un arī gliemežvāki griežas kājās. Pie jūras nogulšņājām visu pirmspusdienu, līdz jutām, ka pirmajai dienai mūsu baltajām ādām pietiek saulītes. Un te nu gadījās otrs nepatīkams atgadījums – Jānis pret kaut kādu dēļa gabalu izmežģīja kājas pirkstu. Tas tiešām nebija iepriecinoši, jo bijām plānojuši vienu dienu veltīt pārgājienam pa kalniem, tomēr cerējām, ka varbūt tas ir vienkārši sasitums un nākamā dienā viss būs kārtībā. Pēcpusdienu veltījām kūrortiņa apskatei – pabijām arī Benalmadenas jahtu ostā (pompozitātes kalngals!) Jahtu osta izbūvēta tādos kā kanālos, kuriem abās pusēs sacelti pārgrezni apartamenti. Par laimi, kā jau minēju, jahtu īpašnieki vēl nebija ieradušies, un tikai uz retās no tām rosījās kāds apkopējs vai sargs. Patiesībā nogurums lika par sevi manīt un pirmajā dienā uz nekādiem varoņdarbiem nebijām spējīgi. Ķermenis nespēja atjēgties, no +12 grādiem un lietus nokļuvis +30 grādos un saulē, un arī slikti gulētā nakts nevairoja enerģiju, tādēļ diezgan agri devāmies uz viesnīcu. Starp citu, nopirkām fantastiski garšīgas olīvas, pildītas ar zilo sieru!!! Mmmm, Latvijā tādu nav. 10. maijs Rīts mums sākās ar lielu steigu un stresu. 12:00 mums jau bija jābūt vairāk nekā 200 km attālajā Heresā, kur sākās dejojošo zirgu šovs Cómo Bailan los Caballos Andaluces Karaliskajā jātnieku skolā. Par laimi, ceļi Spānijā tiešām ir labi (starp citu arī pavisam nelieli lauku celiņi ir ar gludu segumu, tikai līkumaini), īpaši jau maksas automaģistrāles (autopistas). Protams, var jau braukt arī pa bezmaksas ceļiem, bet tikai ne tādā gadījumā, ja jāsteidzas, jo autovias iet caur pilsētām, un krustojums seko krustojumam. Pie reizes notestējām arī savu īres fokusiņu. Secinājums – līkumos uz ceļa turas labi, arī, braucot ar 160 km/h, sēdekļi ir ērti, apdzīšana gan jāsāk laicīgi, jo mazais 1,6 motoriņš nenodrošina nekādu uzrāvienu. Un nenormāli skaļš motors!!!! Tomēr, salīdzinot ar Huyndai Matrix iepriekšējā reizē, fokusiņā viennozīmīgi jutāmies ērtāk un drošāk. Izrādās, ka Heresā tajā nedēļā tieši norisinājās grandiozi zirgu svētki – Feria de Caballos, tādēļ puse ielu bija slēgtas un karte mums izrādījās slikts palīgs. Par laimi spāņu policisti ir ļoti atsaucīgi un, lai gan ar 15 minūšu nokavēšanos, uz šovu tomēr paspējām. Tas bija fantastisks. Nekad nebiju domājusi, ka zirgi tiešām dejo!!! Ritmiskiem, lieliem un maziem solīšiem, galopiem, spērieniņiem ar priekškājām un pakaļkājām, vieni un grupās, ar jātniekiem un bez....nebeidzu vien jūsmot par šiem tīrasiņu skaistuļiem. Diemžēl filmēt un fotografēt šova laikā bija aizliegts, ko arī stingri uzraudzīja, tādēļ priekšnesumu nācās iemūžināt tikai atmiņās. Nākamais mūsu apskates objekts bija Heresas zooloģiskais un botāniskais dārzs, kas ir viens no vislielākajiem Eiropā. Tomēr lielā karstuma dēļ dzīvnieciņi izskatījās apātiski un arī mums pašiem gribējās ātrāk paglābties ēnā. Ne velti Spānijā no kādiem 13:00 līdz 17:00 dzīve apstājās, un visi vietējie aizver slēģus un dodas gulēt. Tieši tādēļ izrādījās, ka ir neiespējami atrast kādu vietu, kur mēs varētu papusdienot pierastajā laikā. Izbraukājām pilsētu krustām šķērsām, bet visas ēstuves bija vai nu slēgtas, vai arī mums piedāvāja tikai dzērienus un tapas (uzkodas). Beigās nācās izlīdzēties ar turku kafūzi Carrefourā. Jau minēto svētku dēļ lielais vairums spāniešu bija ģērbušās bezgala krāšņās, flamenko stila kleitās ar daudzām volānu kārtām un rotājušās ar ziediem un vēdeklīšiem. Tas izskatījās tik neparasti un romantiski, ka es, elpu aizrāvusi, centos ķert kadrus pa mašīnas logu. Pēc pusdienām reklāmu iespaidā devāmies uz vienu no lielākajām heresa bodegām TioPepe, kā arī iepirkām krājumiņus mājām. Heresa darītavas teritorija ir tik liela, ka apmeklētājus pa to izvadā ar īpašu vilcieniņu. Kopumā bija interesanti, vismaz Jānim, tomēr jāsaka, ka TioPepe heress nav no maniem mīļākajiem. Tā kā līdz 21:00 mums bija jānokļūst naktsmītnē, tad vairs lieki nekavējāmies un braucām uz Arkosu, netālu no kuras atradās mūsu šīsdienas galamērķis – kāda lauku ferma, kas darbojās arī kā viesnīciņa. 11. maijs. Cortijo Barranco ferma atrodas vairākus kilometrus no šosejas, klusā vietā kalnos, no kuras paveras fantastisks skats uz apkārtni. Pati ferma ir tipiska andalūziešu divstāvu ēka, ar balti izbalsinātām sienām, māla dakstiņu jumtu, flīžu grīdām, plašu iekšpagalmu patio, kur, pateicoties vīnogulājiem, bija patīkami ēnains un vēss. Istabiņas ir iekārtotas ļoti askētiski – tikai gulta, naktsskapīši, pašausti paklājiņi pie gultas un divi māla eņģelīši virs galvgaļa, kas sargāja mūsu naktsmieru. Fermā valdīja tāds klusums un miers!!!! Vienīgā skaņa, ko dzirdējām, bija putnu balsis. Ilgi es tur nespētu nodzīvot, bet dažas dienas tur ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai atbrīvotos no stresa un noguruma. Starp citu, liels pārsteigums, bija tas, ka ieslēdzot datoru, izrādījās, ka tur ir bezvadu internets (Spānijas pilsētās gan internets parasti ir problēma. Visbiežāk viesnīcās ir tādi datori, kuros jāmet iekšā kapeiciņas, tas parasti sanāk ļoti dārgi. Ja nav slinkums, var aiziet uz kādu no interneta kafejnīcām, kur 1 h maksā apmēram 2 eiro, tomēr šādu iespēju neizmantojām, kopš kādā kafejnīcā pamanīju uzrakstu spāņu valodā, ka mūsu drošības dēļ tiek ģenerēti printskrīni. Laikam jau tādēļ, lai cilvēki nenodarbotos ar nelegālām lietām, tomēr, zinot, cik plašas iespējas ir dažādām spiegu programmām, mums nebija vēlēšanās riskēt ar savām parolēm un banku kodiem. Vēl viens pārsteigums šajā miera ostā bija baseiniņš dārzā! To tad arī izmantojām pilnībā. Vēlā pēcpusdienā beidzot bijām gatavi doties tālāk ceļā uz savu nākamo galamērķi – Rondu. Bijām plānojuši Grazalemas dabas parkā doties pārgājienā pa kalniem, tomēr Jāņa sasistais vai izmežģītais kājas pirksts visu laiku atgādināja par sevi, tādēļ pārgājienu atlikām uz kādu no nākamajiem Spānijas apciemojumiem. Bet to noteikti, noteikti realizēsim!!! Daba šajā reģionā ir tik fantastiska, ka aizrāvās elpa un pārņēma milzīga cieņa pret tādu dabas varenību. Starp citu, arī šajā dienā atkārtojās stāsts ar ēstuves meklēšanu, tikai šoreiz mums pa ceļam bija vēl mazāki ciematiņi, kur reti kad iegriežas kāds tūrists, līdz ar to bija vēl mazāk izredžu atrast ko ēdamu siestas laikā. Savos meklējumos iegriezāmies arī vairākos ciematiņos, kas izvietojušies kalnu piekājē, tādēļ braukšana pa tiem izvērtās diezgan ekstrēma. Es saprotu, kādēļ Spānijā tik lielā cieņā ir mazi auto – jau ar fokusiņu bija diezgan jāuzmanās, lai izmanevrētu pa šaurajām, stāvajām ieliņām, kur bieži vien tūlīt aiz stāva kāpuma sekoja pagrieziens par kādiem 120 grādiem. Godīgi sakot, bailīgi. Bet aizraujoši un neaizmirstami!! Beidzot pa ceļam dabūjām kaut kādas sviestmaizes un laimīgi nonācām Rondā, kas ir apbrīnas vērta. Pilsēta izvietojusies stāvas kraujas malā, un no tilta uz visām pusēm paveras grandiozi skati. Vēl Ronda ir slavena ar savu vēršu cīņu arēnu, kas laikam ir vecākā Spānijā, tomēr mēs šo arēnu aplūkojām tikai no ārpuses, jo Jānis ir kategoriski pret tik nežēlīgām izklaidēm. 12. maijs. Nākamo dienu atkal pavadījām Costa del Sol – Torremolinos pilsētiņā, kas bija krietni dzīvīgāka un komerciālāka nekā blakus esošā Benalmadena. Lai gan viesnīca atradās gandrīz jūras krastā, lai nokļūtu līdz pludmalei, nācās mērot kādu kilometru garu, līkumotu kāpienu lejup, un abpus šim pludmales ceļam bija izvietojušies vairāki desmiti dažādu suvenīru kioskiņu un saldējuma kafejnīcu. Pārsvarā piedāvājums vienveidīgs, lai gan manījām arī dažas tiešām oriģinālas un skaistas lietiņas. Kādā kioskiņā iegādājām arī vērsīšu uzlīmītes mašīnām J Tomēr kopumā Torremolinos pa šo vienu dienu mums paspēja krietni apnikt un gribējās ātrāk tikt no tās prom. Vēl vairāk uzkrita uz nerviem kāds angļu bariņš, kas sadzērās tik tālu, ka džeki turpat ielas malā pie galdiņiem sāka rādīt striptīzu pilnīgi pa pliko, viens otru uzbudinot (!) 13. maijs. Šī bija mūsu Āfrikas diena. Bijām nolēmuši ar prāmi pārcelties no Tarifas uz Tanžēru. Pirms brauciena gan bija nedaudz bail, vai nenāksies paēstās brokastis atstāt turpat kādā prāmja tualetē, bet kuģis bija ļoti stabils un brauciens ilga tikai 35 minūtes, tādēļ drīz vien jau pirmo reizi mūžā spēru kāju uz cita kontinenta. Un jāsaka, ka atšķirības nevarēja nepamanīt. Mēs vēl nebijām paspējuši iziet pasu kontroli, kad mūs jau “nomakšķerēja” kāds vietējais arābs, kas piedāvāja savus gida pakalpojumus. Tā kā mums nebija pat nojausmas, kur mēs varētu doties, tad diezgan labprāt salīgām par 50 eiro lai šis gids mūs ar taksīti izvadā un parāda visas ievērojamākās vietas. Var jau būt, ka cena bija pārāk augsta, bet, no otras puses, labi vien bija, jo vēlāk sapratām, ka vieniem doties Tanžēras šaurajās ieliņās varētu būt labākajā gadījumā neomulīgi. Tāpat arī paldies dievam, ka izlēmu uzvilkt garākus svārkus, jo tāpat jau uzmācošas uzmanības netrūka. Tā nu pajājām uz kamieļiem, vecā mersī mūs izvizināja pa pilsētu, parādīja karaļa pili (kur pēc pāris dienām viesojās mūsu Vaira), pludmali, pilsētas galveno laukumu un panorāmu, pabijām paklāju tirgū, kas piederēja kādam berberam, kurš man šķita ļoti izglītots un simpātisks vīrietis, līdz viņš uzstājīgi nesāka mums piedāvāt paklājus. Tālāk mūsu gids kājām mūs izvadāja pa šaurajām un netīrajām vecpilsētas ieliņām, kas bija pilnas ar cilvēkiem. Starp citu, ielu malās redzējām ārkārtīgi daudz slaistu – jaunāki un vecāki vīrieši stutēja sienas vai snauduļoja tējnīcās, neko nedarot. Tā viņi vada tur savas dienas un sūdzas par nabadzību.... Un vēl – visur bija ierīkotas tirgotavas – cilvēki pirka un pārdeva pilnīgi visu, kas kust un kas nekust, sākot no čībām līdz paklājiem, no dzīvām vistām līdz zeltlietām. Biju gaidījusi, ka mums burtiski klups virsu un piedāvās visu ko nopirkt, bet tā patiešām uzstājību sajutām tikai no jau pieminētā paklāju tirgotāja puses un kāda padsmitgadīga nēģera, kas tā uzplijās ar saviem suvenīriem, ka Jānis beigās padevās un nopirka bundziņas. Starp citu, labas! J Vēl kādā garšvielu tirgotavā iegādājāmies vairākas interesantas garšvielas. Starp citu, garšvielu tirgotava tur kalpo arī kā aptieka – katrai kaitei tur bija sava zālīte. Marokāņu restorāna apmeklējums mums izvērtās par veselu piedzīvojumu! Mūs sagaidīja vietējo muzikantu blice ar dziesmām, un tikām uzņemti tiešām lapni. Kā nu ne – ja neskaita vienu pavecāku franču pāri, kas drīz devās prom, tad mēs viņiem bijām vienīgie apmeklētāji. Nobaudījām vietējos ēdienus – kuskusu ar vistu un rozīnēm, kaut kādu dīvainu zupu un saldo ēdienu, kas bija dīvainākais, ko jebkad esmu ēdusi. Mums pasniedza pīrādziņus, kas bija pārkaisīti ar pūdercukuru, šokolādes mērci un medu, un tikai pēc pāris kumosiem es sapratu, ka tur iekšā ir MALTĀ GAĻA!!!! Bet garšoja labi un arī vēlāk nekādas problēmas ar vēderu nebija. :) Tomēr jāsaka gan, ka ar higiēnu marokāņi ir uz Jūs. Visu maltītes laiku mūs vēroja vairāki izkāmējuši, brūčaini ielas kaķi, kas, starp citu, mierīgi pastaigājās arī pa blakus galdiņiem. Lieki teikt, ka saimnieks tam uzmanību nepievērsa, labākajā gadījumā padzina tālāk. Arī ielas tur ir ārkārtīgi netīras, daudzās mājās ūdensvada vispār nav, un sievietes nes ūdeni no pilsētas akas ar krūzēm. Godīgi sakot, ar vienu dienu man Tanžērā bija vairāk nekā pietiekami, tādēļ dodoties uz prāmi, jutos visai apmierināta. Tas bija interesants piedzīvojums, tomēr daudz ilgāk es šajā pilsētā negribētu uzkavēties, kur nu vēl viena pastaigāties pa ielām. 14. maijs. Tā kā 20:00 vakarā mums jau izlidoja lidmašīna uz Berlīni, tad nakti un nākamo dienu pavadījām Malagā. Mums trāpījās visai neraksturīgi laikapstākļi. Temperatūra bija +25, bet vējš tik stiprs, ka to jau varētu nosaukt gandrīz par orkānu. Pilsētas ielās to tik stipri nejuta, bet pludmalē pa gaisu gāja pilnīgi viss, kas nebija piesiets! Tādēļ izlēmām izstaigāt vecpilsētu, apskatījām romiešu teātri, katedrāli... Tā kā pāris dienas pēc atgriešanās Latvijā man bija paredzēta balle, veltījām laiku arī kleitas meklējumiem, tomēr laikam neatbilstu spāniešu standartiem – visās kleitās izskatījos kā maisā. Beidzot El Corte Ingles (līdzīgs kā mūsu Stockman) atradām dažas, kas man derēja, lai gan neteiktu, ka lēti. Likās, ka Malagā kā lielpilsētā vajadzētu būt krietni vien lielākam piedāvājumam, tomēr laikam jau te viss tendēts uz tūristiem, un kurš gan tūrists meklē vakarkleitu?! Īsts cirks izvērtās ar lidostas meklēšanu. Nelīdzēja ne karte, ne norādes uz ceļiem. Gandrīz jau sākām vainot viens otru – ka viens nemāk karti lasīt, otrs nemāk braukt :) Maldījāmies kādas stundas divas, vairākas reizes izgājām uz norādēm, bet pēc tam tās atkal pazuda, līdz pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem, tomēr atradām. Laikam jau Spānija negribēja laist mūs projām, bet nekas... tā noteikti nebija pēdējā reize šajā skaistajā valstī!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais