Kanjoni, arkas un sāls

  • 3 min lasīšanai
Amerika ir pilna ar dabas brīnumiem. Divi no Jūtas štata brīnumiem ir Kanjonu (Canyonlands) un Arku (Arches) nacionālie parki. Pa ceļam uz nacionālajiem parkiem iebraucām Salt Lake City pilsētas centrā apskatīt lielo mormoņu katedrāli. Te esot kārtīga mormoņu vieta - lielākā daļa apkārtējo iedzīvotāju pieder šai ticībai. Katedrāle ir ļoti iespaidīga - liela, balta celtne ar 6 torņiem. Tad, kad to sākuši celt (nu jau vairāk kā pirms 100 gadiem), granīta bluķus veduši ar vēršu pajūgiem. Lai celtni pabeigtu, talkā nācis dzelzceļš. Katedrāli, kas ir viena no ievērojamākām mormoņu ēkām pasaulē, viņi neizmanto kā baznīcu. Te notiek kristības, laulības un citas ceremonijas, bet arī tādos gadījumos ne visiem mormoņiem atļauts ieiet katedrālē. Iekšā tiek tikai augstāko pakāpju ticības brāļi. Loģiski, ka mūs tur pat iekšpus žoga nelaiž. Patiesībā mēs pat nemēģinājām iet. Parks visapkārt gan bija košs, vienās puķēs. Ilgi ap katedrāli neklejojām, jo jādodas tālajā ceļā skatīties dabas brīnumus. Pa ceļam ik pa brīdim mainās dažādi fantastiski skati - pliki un brūni kalni, ar maziem kadiķveidīgiem kociņiem apauguši kalni, milzīgi tuksnešaini klajumi. Tā īsti tas laikam skaitās pustuksnesis, jo visur aug sausa zāle, bet "tuksnesis" labāk skan. Angliski to sauc par augsto tuksnesi, jo tas atrodas augstu kalnos. Pirmā pieturas vieta - Kanjonu nacionālais parks. Tuvāk parkam kalni ir koši, tumši sarkani. Parka pieturas vietās skats plešas pāri milzīgiem attālumiem, kur zemē izgrauzti visādi robi. Tādus skatus nemaz nevar aprakstīt - pašiem jābrauc skatīties. Droši vien iespaidīgi būtu atrasties arī kanjonu apakšdaļā - tur, kur tek Kolorado un Zaļā upe (Green River). Lai nokļūtu lejā, ceļotājiem piedāvā īpašas mašīnas. Arku parkā pārsteigumi atkal uz katra stūra (t.i., ceļa līkuma). Šie skati man likās vēl iespaidīgāki par kanjoniem, jo mēs braukājām milzīgajiem klinšu torņiem un veidojumiem gar apakšu. Viens veidojums mums izskatās kā trīs tautumeitas. Kartē rakstīts "trīs tenkotājas". Tad jau pareizi uzminējām... Šajā parkā ieplānojām dažus pārgājienus kājām. Vakarā aizgājām apskatīt divus logus (milzīgus caurumus klintīs) un arku, kura visur aprakstīta kā viena no skaistākajām - smalko arku, ja tā varētu tulkot tās nosaukumu (Delicate Arch). Nakšņojām mazā pilsētiņā Moab, kurai visapkārt slejas sarkanīgie kalni. Šajos kalnos kādreiz ieguvuši urāna rūdu, tad arī šīs vietas sāka apdzīvot. Tagad tā ir tīrā tūrisma pilsētiņa - visas ēkas ir vai nu viesnīcas, restorāni vai suvenīru veikali. Suvenīru veikalos daudz sarkanā akmens izstrādājumi un vietējo indiāņu tradicionālie "ražojumi". Moab ir tīri paliela pilsētiņa. Citas, kuras bija atzīmētas kartē uz ceļa, pa kuru braucām, bija kā parodijas - viens bencīntanks vai pāris treileri ceļmalā. Šurp braucām kā pa pasaules malu, kā pa nekurieni. Toties tās nekurienes vidū atrodas pasakainas vietas. Nākošajā rītā atgriezāmies Arku parkā, lai dotos vēl kādā pargājienā. Staigājām pa tuksnešaino svelmi starp milzīgajiem klinšu bluķiem. Viena taka veda pa guļoša klinšu bluķa muguru. Varēju sajusties gandrīz vai kā virves dejotāja. Labi, ka tā virve bija vairāk kā metru plata. Tik un tā vietām sajūta nebija pārāk omulīga. Kad citi mūsu kompānijas dalībnieki bija griezušies atpakaļceļā uz mašīnu, bet es vēl mazliet gribēju paklejot apkārt (kas zina, vai izdosies te vēl kādreiz nokļūt), laiku pa laikam paliku pilnīgi viena starp lielajiem akmens bluķiem. Cik vien tālu var redzēt, neviena cilvēka. Jutos kā ne uz šis zemītes. Vispār tur viss izskatījās kā datorgrafikas darbs, ne kā īsta daba. Parkā varētu staigāt vairākas dienas. Te var apmesties arī teltīs un vakaros pie ugunskura klausīties parka "reindžera" stāstus. Atgrižoties Salt Lake City, noteikti vajadzēja apskatīt lielo Sālsezeru, pateicoties kuram pilsēta ieguvusi savu nosaukumu. Ezers ir otra sāļākā ūdenstilpne pēc Nāves jūras. Jocīgi, ka te, zemes vidienē radies tāds sāļš ūdens. Izrādās, ka to sāļumu rada visi no kalniem nonestie minerāli. Ezerā ietek 3 upes, bet neiztek neviena. Ūdens karstumā iztvaiko, bet sāļi paliek. Ziemā ūdens līmenis stipri ceļoties, jo tad nav tāds karstums un upju sanestais ūdens paliek ezerā. Braucam pa 7 jūdžu garu dambi pāri ezeram uz Antilopju salu, kur esot jaukākas pludmales. Ezeru varēja sajust jau piebraucot pie dambja - tas smird! Tik un tā braucam tālāk, jo jāpapeldas tajā sāļajā ūdenī. Uzbraucot uz salas, pirmā zīme brīdina: "Bizoni ir bīstami". Prospektiņš raksta, ka bez bizoniem te dzīvojot arī antilopes, bet nav nekāda sajēga, ko tie lopiņi varētu ēst. Salas kalni ir pilnīgi brūni, nekur nemana pat vissīkāko zaļumiņu. Nokļūstot līdz smirdošā ezera krastam, pie smakas jau sākam lēnām pierast. Lai tiktu ūdenī, vispirms jāiziet cauri mušu bariem, kas satupušas ap visu krastu un arī uz gružiem un ūdenszālēm, kas peld pa ezera virsu. Bridām tālu, tālu, bet daudz dziļāk kā līdz ceļiem netikām. Nācās sēsties ūdenī tādā pat seklumā. Iesēsties nemaz nebija tik viegli, jo ūdens spiež pēcpusi uz augšu. Kad izdevās atgulties ūdenī, mierīgi tā arī varēja palikt - nekustini ne kājas, ne rokas, bet kā pludiņš turies virs ūdens. Pēc šīs peldes gan kārtīgi jānomazgājas, lai nesmirdētu pa gabalu, tad var doties tālāk... Vienā pašā Jūtas štatā vēl ir daudz dažādu citu zemju - kalnu zeme, dinozauru zeme, panorāmas zeme, krāsu zeme. Nebeidzamas iespējas ceļot un priecāties par dabas daudzveidību.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais