Madagaskara: burvestības, dārgakmeņi un dzelzs loģika (kā to skatījušas divas latvietes - Trilobīte un Dona)

  • 12 min lasīšanai
  • 14 foto
Trilobīte: Madagaskarā esmu bijusi piecas reizes, un ilgākais laiks, ko esmu tur pavadījusi - pusgadu, neizbraucot no valsts, bet Dona - vienu reizi. Esmu iepazinusi malagašus mazliet vairāk, nekā parasts ekskursants, divas nedēļas atpūšoties pludmalē, tāpēc sākšu ar pašu iedzīvotāju aprakstu. Stāsta, ka viņi esot indonēziešu un āfrikāņu pēcteči, Madagaskarā ir samērā daudz cilšu, kurās atšķirības manāmas ne tikai ārējā izskatā, bet arī tradīcijās. Viņu pašu vidū visaugstāk kotējas malagaši ar relatīvi gaišu ādas krāsu un taisniem matiem (tādi parasti ir merinu cilts pārstāvji, kas mīt galvaspilsētā un uzskata sevi par karaļu dinastijas pēctečiem), viszemāk - tumšādainie, čirkainie. Vispār liela daļa vietējo uzskata, ka viņi ir metisi un dzīvo Indonēzijā (kā teica Dona - ko tik neizdomās, lai nebūtu nēģeris Āfrikā!). Protams, liela atšķirība ir arī, vai cilvēks nācis no laukiem, vai pilsētas un kāds ir viņā materiālais stāvoklis. Tas viss nosaka to, ar ko malagašam būs precēties un kādā tonī un pozā runās ar viņu, vai attiecīgi - viņš ar kādu. Ar vislielāko piesardzību izturas pret dienvidniekiem, jo, lai gan viņi pārsvarā nāk no dziļiem laukiem, taču no viņiem arī baidās, jo tur visvairāk dzīvo burvji un raganas. Parasti katram pilsētniekam ir kāds kalpotājs vai vairāki - visbiežāk tie ir kādi nabadzīgi radinieki no lauku rajoniem, kuri strādā par dažu latu algu un pieticīgu uzturu. Jāpiezīmē, ka daudzi no viņiem runā ne tikai malagasiski, bet arī franciski, pilsētā gadās, ka kāds zina angļu valodu; toties baltajam ir jāzina vismaz divi vārdi malagasiski: vazaha - kā viņu dēvē vienmēr uz visur (nozīmē balts, arī bagāts) un lafo be (ļoti dārgi). Malagašu virtuve Manuprāt, garšīga un neparasta, taču ne katram baltajam pieņemama. Parasti viņi ēd trīs reizes dienā rīsus (vary), pie tam nevis tā drusku, bet lielu zupas šķīvi ar kaudzi, jāteic, ka gatavošanas tehnoloģijas atšķiras - ar citiem labāk sausus, ar citiem slapjus - rīsus. Viss pārējais ir piedevas - piemēram zebu gaļa (hena omby), trekna cūkgaļa ar pupiņām un mērci, vai krevetes ar vietējiem zaļumiem, vai cepti kartupeļi. Vispār vary un hena omby ir virtuves pamatu pamats - ja nav henas, tad ēd plikus vary, ja nav vary, tad ēd manioku (kaut kāds riebīgi salds kartupelis), ja nav maniokas - neēd neko. Dona, ierodoties šajā valstī, pirmos vārdus vietējā valodā iemācījās pēc sludinājums avīzē: omby vavy be ronono (zebu govs, kas dod daudz piena), jo par omby jeb zebu tiek runāts visur un tos arī var redzēt visur - pat pilsētā ar šo dzīvnieku pajūgiem mēdz braukt. Lai gan jāteic, ka pienu gan šie radījumi dod vien dažus litrus, toties viņiem ir varen cīpslaina gaļa (kā nekā sūri grīti strādā visu mūžu) un āda, no kuras var izgatavot somas un jostas, un ragi, no kā var izgrebt, piemēram, karotes.Vislabāk ir atrasties pie okeāna - tad veselīga, garšīga un ļoti lēta pārtika vienmēr nodrošināta. Reiz atpūtos pie koraļļu rifiem Indijas okeāna krastā (netālu no Toamasina) un pamodos saullēktā - noskatījos kā vietējie dodas salasīt pārtiku bēguma laikā. Pēc neilga laika jau šie bija klāt ar svaigām austerēm ar garšīgu mērci, vēl nedaudz vēlāk - ar saceptām krevetēm, varēja pasūtīt langustu u.c. Interesanti, ka šo svaigi ķerto jūras radību garša ļoti atšķiras no tām, ko pārdod lielveikalā. Mans nu jau nelaiķis draugs krievs, kas nodarbojās ar krevešu zveju Mozambikas līcī un eksportu, stāstīja, ka savvaļā augušās krevetes esot daudz garšīgākas, par ko es, protams, arī pārliecinājos, kad ar draudzeni aizbraucām pie viņa ciemos uz Mahajangu. Dona: Madagaskarā iepazinu arī tādu lietu ka ingvera sakni. Līdz šim, kā īstena vidusmēra latviete, neko vairāk par pipariem sāli un ķiplokiem nepazinu. Un kādu dienu apēdu Lariskas gatavotos burkānu salātus ar ingvera saknes pierīvējumu un sapratu – esmu tajā iemīlējusies uz mūžu. Tādus salātus varēja nopirkt arī mazajā veikaliņā. Reiz gribējām nopirkt 300 gramus. Pārdevēja uz mums paskatījās un paskaidroja, ka nekādos gramos viņa burkānu salātus nepārdod. Pārdod dakšiņās, tas ir – cik uz vienas dakšiņas var paņemt tik maksā 2500 FMG. Vispār tie burkāni uz tās dakšas sagāja daudz, mums ar 4 dakšām pietika. Tradīcijas un burvestības Trilobīte: Lai gan rīsus un zebu drīkst ēst visi malagaši, tomēr daudz ko citu liela daļa no viņiem nedrīkst. Piemēram cūkgaļu vai krokodīlu (vai, kur garšīgs!) vai ķiploku, jo daudziem malagašiem ir daudzi fady jeb tabu - jo vairāk fady, jo vairāk malagašs nodarbojas ar burvestībām. Tā man stāstīja paši vietējie - piemēram, ja šis nelaimīgais būs nogrēkojies (apčamdījis cūkgaļu, piemēram), viņam jādodas pie sava ciema burvja ar jēru padusē un jāatzīstas savos nodarījumos un jādara, ko šis liek. Reiz vienā kvartālā, kur dzīvoju, bija fady stādīt ķiplokus-nu ko lai padara? Madagaskarā vispār raksturīgs sinkrētisms - pa svētdienām viņi dziedādami draudzīgi dodas uz baznīcu (ne visi gan), bet pārējās dienas - var pielūgt senčus vai kādus garus, vai doties pie raganas vai burvja. Visizpieprasītākā, neapšaubāmi ir vīriešu aizvilšanas māksla - dēļ šī pasākuma tiek vārītas burvju zāles, kas tiek nelaimīgajam iebarotas. Jāsaka, ka no malas izskatījās, ka viņas tiešām iedarbojas pat uz baltajiem, pa tādiem, kuriem līdz tam melnās nemaz tīkamas nelikās (sīkāk neskaidrošu). Visvairāk raganu ir dienvidos. Līna stāstīja, ka raganas noģērbjas plikas, ieziežas ar eļļu un dejo kapos pa nakti. Arī pārējie apgalvo, ka tā esot balta patiesība. Tikai raganu kļūstot mazāk, jo cilvēki mēdzot tās nomētāt akmeņiem. Vēl raganu varot aizbaidīt ar zebu jostu. Malagaši vispār ir ļoti neparasti cilvēki - arī būdami skolojušies Eiropas universitātēs, viņi turpina ziedot senčiem. Sākumā mani izbrīnīja, kādēļ, pat pie galda atverot ruma pudeli, malagašs pirmās lāses nolej kaktā - tās domātas senčiem. Tomēr visdīvainākā malagašu izdarība laikam ir famadihana jeb mirušo atgriešanās vai kāds tamlīdzīgs murgs. Pirmo reizi ar šo pasākumu saskāros, kad kādā sestdienas rītā ap pusseptiņiem mani uzmodināja tādas bungas un bazūnes, ka likās - pasaules gals nāk virsū. Izlīdu uz balkona paskatīties, kam par godu šis te viss - a tur cilvēki divsimts dejodami un spēlēdami dodas pa ce;lu ar ziediem rotātām, ārkātīgi aizdomīgām nestuvēm, kurās atradās kas segās vīstīts. Nestuves bija vairākas, zem katrām - pa četriem jautriem malagašiem. Kad šie pamanīja mani, sāka bļaustīties un rādīt ar pirkstiem vazaha, vazaha! un māt ar rokām. Tobrīd kādu laiku dzīvoju viena, nebija kam pavaicāt, tādēļ tikai pēc laika uzzināju, ka nestuvēs atradušies miroņi - pie tam, ne jau svaigi! Kā vēlāk izrādījās, malagaši savējos mirušos īsti nerok zemē, bet tādās kā nelielās būvēs liek uz plauktiņiem, tinot speciālās drēbēs. Tad pēc kāda laika, kad ir pietiekami naudas, lai uztaisītu pir na ves mir, mironis tiek pārtīts jaunā lupatā un nēsāts apkārt. Jānēsā jau ne tikai viens, bet vairāki miruši radinieki. Kā stāstīja Līna, mana sekretāre,vajadzīgs novelt no šīs miroņu būves kaut kādus akmeņus, bet priekš tam - jāziedo senčiem dažas lāses stiprā dzēriena (starp citu, bez jau tā lētā ruma viņi mēdz dzert vēl lētāko toaka gasy jeb cukurniedru kandžu (uboinaja sila!)), citādi akmeņi nost neveļas. Šī tradīcija sevišķi lielā cieņā tiek turēta dienvidos. Vispār jau malagašam katru gadu vajadzētu rīkot famadihanu, taču ne vienmēr pietiek naudas, jo nepieciešams upurēt vismaz vienu nabaga omby un pēc tam to izbarot viesiem. vispār nav jau viegli pabarot savus radus, jo tādā tuvākā ģimenes lokā malagašam vienmēr pārsimts cilvēku sanāks ko pabarot šados svētkos. Ko viņi vēl ar tiem miroņiem dara - kāds baltais zināja stāstīt, ka dažā vietā viņus sēdinot arī pie galda, bet tām vecajām lupatām, kurās šis bijis ietīts, vispār varot atrast daudz veidu, kā pielietot burvestībās - kādam iebāzt ēdienā, ja vajag savaldzināt, vai, ja vajag palikt stāvoklī...labāk paklusēšu kur. Tāda, daudzveidīga ir šī malagašu dzīve. Īstenībā viņiem ir brīnišķīgas teikas un nostāsti, ko kādreiz būtu vērts darīt zināmu tālāk. Tirgus un dārgakmeņi Ar ko vēl slavena Madagaskara? Man liekas liekas, ka ļoti pievilcīgs ir Madagaskaras tirgus - ne gaļas paviljons, kur no saulē izkārtiem jēliem omby gabaliem malagašs ar putekļu slotiņu atgaiņā mušas, bet suvenīru tirgus, kurā var nopirkt dažādus jaukus ādas, raga, koka un drēbes izstrādājumus, gleznas un, protams, dārgakmeņus un rotakmeņus, ar kuriem Madagaskara ir slavena. Taču jāatzīst, ka nopirkt labas kvalitātes dārgakmeni iznāks reti, jo parasti viņi tiek briesmīgi apstrādāti - šķībi greizi, kas drīzāk piemērotāki Āzijas patērētājam nekā mūsējam. Pie tam tur līdzās īstajiem safīriem, rubīniem un smaragdiem būs sastopami arī viltojumi, piemēram mākslīgi audzēti rubīni, kurus var izrādīties grūti atšķirt no īstajiem, var arī zilā safīra vietā iešķiebt zilu špineli vai, sliktākajā gadījumā - ja jūs tiešām neko nejēdzat no tā visa - arī parastu krāsainu stiklu. Tad jau labāk izvēlēties kādus izstrādājumus no rotakmeņiem, piemēram kādu ametista vai rozā kvarca lodi, olu vai ko nepiedienīgākau, ja ir tāda vēlēšanās. Visinteresantākais ir tirgošanās process: ja baltais runās tikai angliski, tad cenas būs astronomiskas, pie tam liela daļa viņu vispār nesapratīs, ja franciski - tad jau labāk, taču visizdevīgāk ir šo to zināt vietējā valodā - tad var nokaulēt uz pusi, divām trešdaļam vai kā vējš pūš. Valsts iestādes Madagaskaras valsts iestādes ir unikāls pacietības pārbaudes instruments, pēc atgriešanās dzimtenē liekas, ka Latvijā nav ne rindu, ne birokrātu, ne kukuļņēmēju. Reiz man tika nozagti dokumenti, kādēļ bija jāgriežas žandarmērijā. Kad visbeidzot atradu īsto kantori (15 km attālumā no notikumu vietas), tur man sacīja - uzrakstīsim izziņu, bet vai tev balts papīrs ir? Aizsūtīju nopirkt papīru savu melno sekretāri, Līnu, kura pēc tam paskaidroja, ka uz visām iestādēm jāiet ar savām baltām A4 (vispār malagašu valodā ir viens šausmīgi labs vārds - taratasy - papīrs, ar ko var apzīmēt jebko - visus dokumentus, arī rēķinu ēstuvē vai pat restorānā). Pēc tam jo šaurā un gadus 30 neremontētā telpā salasījās apmēram 15 braši žandarmi, kas par visiem centās sastādīt tekstu uz vecas rakstāmmašīnas. Tad viņi koķetējot un smaidot, centās noskaidrot, no kuras pasaules daļas tad īsti nāku, kad atbildēju -vazaha sovjetik (par latvieti vai krievu saukties bezcerīgi, bet sovjetikus viņi labi atceras), viens no šiem ar lielu sajūsmu izvilka no pagaldes grāmatu krievu valodā Remont avtomobiļej, un ar lielu sajūsmu bakstīja to ar pirkstu. Jāpiebilst, ka citā varas iestādē man pēc laika pasacīja, ka šajā izziņā nav uzskaitīti pilnīgi visi dokumenti, kādēļ man bija jāatgriežas pie šiem malačiem, kuri ar to pašu rakstāmmašīnu uz tās pašas lapas lepni iestarpināja vienu vārdu : statūti. Kādā citā iestādē, kas laikam saucās mērija, bija jāparaksta pilnvara. Vispār pilnvara nav tāda kā mūsu izpratnē (jāteic, ka tur reti var sastapt to, kas mūsu izpratnē ir tāds pats), pilnvaru sastāda paši cilvēki mājās uz tās pāšas nelaimīgās A4, bet mērijā ierodas legalizēt parakstus (pie tam legalizēt var savajadzēties pilnīgi visu, pat lidmašīnas biļešu kopijas, ja kādā iestādē pagadās gudrāks darbinieks). Tad nu lūk, kad procedūra tika paveikta, lielā rūtiņi kladē tika ierakstīti personas dati un - ak vai! - manus abus īkšķus iebāza sarkanā tintes traukā un piespieda attiecīgai ailei rūtiņu kladē. Tā nu nācās staigāt kādu laiku ar sarkaniem īkšķim, par ko mana draudzene Dona nevarēja novaldīt sajūsmu. Šie ir tikai divi nelieli piemēri no visiem. Meitenes Kas vēl Madagaskarā piesaista tūristus? Ak, jā, tās ir lētas meitenes, krogos tādas nosauc sev cenu dažu latu apmērā, tā zināja daži baltie stāstīt. Vietējie gan izvēlās meitenes no ielas, kas esot vēl lētākas. Reiz kāda krievu meitene pēc mūsu pasēdēšanas restorānā, sacīja, ka varam pastaigāties pa taisno līdz mājām, kam es lētticīgi piekritu. Lai gan bija nakts (bet nakts vienmēr iestājas ap sešiem), devāmies pāri kalnam kājām. Liels bija mans pārsteigums, kad iegriezāmies vienā ielā, kur bija pilns ar meičām, kas stāvēja vai sēdēja uz kartona gabaliem ar svecītēm rokās! Bet pareizi - iela taču bija neapgaismota, kā tad potenciālie klienti lai viņas saskata. Es savai draudzenei noteicu tikai:Nu, Larisa, kuda meņa zavela!, a šī tik atteica - vai, sen šeit nebiju gājusi, aizmirsu, kas te par rajonu. Jāsaka, ka malagaši, ieraugot divas baltās šādā stundā un šādā vietā , laikam paši zaudēja runas dāvanas, tā ka tikai kādi pāris kaut ko nobļaustījās no mašīnām un likās mierā. Parasti jau dienas laikā nevar pa ielu paiet, no visām pusēm tik skan: Bonjour, mademoiselle! Bonjour, madame! Tad mēs līdām pa kaut kādām šaurām ejām starp mājām, kur pat gadījās pretīmnācēji ar lieliem maisiem uz pleciem, tad arī manījām kādu ielu, kurā izmitinājušies bomži visā tās garumā. Jāsaka, ka tobrīd nebiju tik laimīga, bet vēlāk tomēr kļuvu pateicīga krievu draudzenei, ka iepazīstināja mani ar Āfrikas valsts galvaspilsētas tēlainākā rajona nakts ainām. Dona: Vispār malagašu sievietes ir ļoti glītas. Un dažas to izmanto, lai baltie viņās investētu naudiņu. Baltie labprāt to arī dara. Taču reizēm baltie iekrīt. Tā kāds mums pazīstams krievs atveda sev mājās “sievu”, kura tikai pēc sievas pienākuma izpildes atklāja “jaunajam” vīram, ka viņai vēl nav sešpadsmit. Madagaskarā dzīvošana kopā ar nepilngadīgo arī tiek sodīta, tāpēc “vīram”nekas cits neatlika, kā apmaksāt “sievas”rēķinus, tai skaitā zobārstu, kas arī tur maksā diezgan dārgi, pēc viņu cenām – astronomiski. Madagaskarā maz ir balto ļaužu un tie paši pārsvarā ir baltie sekstūristi, kuri nez kāpēc sējās klāt arī mums. Bet mēs bijām gudras. Kad kārtējie nobružātie francūži sauca – mademoiselle, mademoiselle, tad mēs atcirtām viņiem malagašu valodā – mēs nerunājam franciski. Uz ko abi baltie laikam padomāja, ka vakardien uzņemts pavairāk uz krūts un viņiem rādās. Sovjetiki Madagaskarā Trilobīte: Krievu vīrieši parasti ir izpalīdzīgi un laipni, pie tam nemēdz žēloties par dzīvi, bet vienkārši pelna naudu, atšķirībā no sievietēm, kas bieži čīkst par sūro dzīvi (jāteic - ir jau arī par ko). Man atmiņā labi palika pagājušogad 9. maija svinības Krievijas vēstniecībā, kurā arī es ierados kopā ar draugiem. Jāapbrīno, kā viņi ievēro savas tradīcijas - vēl līdz šim formās tērpti bērni un jaunieši dzied patriotiskas dziesmas par karu. Kad man kāds uzprasīja: A vi za Jeļcina golsovaļi?, attraucu, ka tādas iespējas kā Latvijas pilsonei man nebija gan. Tad cilvēki izrādīja lielu interesi, ko tad latviete dara Madagaskarā un solījās palīdzēt, ja vajadzīgs (jo mūsu tuvākā vēstniecība atrodas kaut kur nu ļoti tālu). Nosolījos, ka savā valstī stāstīšu par laipno uzņemšanu, ko tā arī daru. Dona: Madagaskara kādreiz bija milzīgos draugos ar PSRS. Tāpēc dažviet tur iespējams sastapt Maskavā skolojušos vietējos. Pēc šīs zemes apmeklējuma secināju, ka ar krievu valodu laikam var izbraukt cauri visā pasaulē. Daudzi Maskavā apprecēja vietējās. Kad sabruka PSRS, viņiem bija jābrauc mājās un sievas ar bērniem tie ņēma līdzi. Ar šīm sievām mēs iepazināmies. Viena audzina 3 bērnus, visus melnus. No vīra viņa sen jau aizgājusi. No mīlestības nekas pāri nebija palicis, tikai alkohols un dūru vicināšana. Tā nu Larisa kuļas viena pati ar visiem 3 bērniem. Pie Larisas mēs īrējām istabu, jo nevarējām ātrumā atrast pienācīgu mitekli. Un pirmā nakts noīrētajā istabā bija pabaisa. Ar jau Mahajangā pierastajām šakālsuņu rejām devāmies pie miera, kad pusnaktī mūs modināja zemas “ommm” skaņas, kuras kļuva arvien zemākas un baisākas. Šākaļsuņi izklausījās kā kucēnu smilksti pret briesmīgo “ommm”. Vēlāk vārdi pamainījās. Trilobīte ieteica, ka varētu nodziedāt “Trīcēj kalni, skanēj meži”, vai kā nu to mūsu tautasdziesmu sauc. Madagaskarā nekad nav klusuma. No rīta līdz ar sauleslēktu sāk dziedāt gaiļi. Un dzied tie nepārtraukti līdz vakaram. Gaiļus vakarā nomaina šakālsuņi. Dienā tie guļ kā beigti! Pirmajās dienās domāju – kāpēc gan tos līķus no ielām nenovāc! Izrādās tāpēc, lai tie naktīs koncertētu, jo tie nemaz nav līķi. Iepazinamies arī ar kādu krievu savādnieci. Pēc izglītības viņa ir ģeologs, turklāt bez piecām minūtēm ar doktora grādu. Lai neizjuktu ģimene, viņa pameta savu nepabeigto doktorantūru un atskrēja uz Madagaskaru, kur nebija īsti kur dzīvot un apmesties. Nācās gandrīz pašai būdu celt un kanāla malā dzīvot. Daudzi malagaši dzīvo tā saucamajā trano gasy – malagašu mājā. Pie tādas tikt ir visai vienkārši. Jānoskata brīva zeme, jāsataisa pašam ķieģeļi vai kāds cits mājas celtniecībai derīgs izejmateriāls (atkarībā no reģiona) un jāslien tik augšā. Prasmīgāks amatnieks pamanās uzcelt pat māju ar 2 stāviem. Kad iepazināmies ar Maņku, viņa dzīvoja normālā mājā. Taču nez kāpēc piestrādāja par prostitūtu. Tā kā viņa ir vazaha jeb baltā, tad par klientu trūkumu viņa nežēlojas, lai gan izskatās pēc tikumīgas skolotājas ar raga brillēm. Reiz viņa kādā kafejnīcā iepazinās ar 150 cm garu un tikpat platu indiešu guru. Čalmu ap galvu apsējis un cauri inteliģences galvenā rādītāja – brillēm, lūkodamies uz viņu, tas runāja par sauli, enerģiju, spēku un garīgumu. Maņka ir zemes cilvēks, daudz viņā neklausījās, bet iepazīstināja šo ar Larisku. Tad nu no šīs pazīšanās mēs ar Trilobīti gandrīz dabūjām neirozi, kad viņa dziedāja indiešu guru ieteikto baiso omm. Kā gadījās, kā ne – reiz Maņka ar garīgo skolotāju nonāca vienā istabiņā un gultā. Liels bija viņas pārsteigums, kad zem cēlās čalmas atklājās ap galvu apsieta melna lenta ar dzeltenu miroņgalvu. Pie tam guru viņu knaibīja un lauzīja, spiezdams uz tādiem punktiem, ka viņai libido cēlās kā okeāna paisums. Indiešu guru izrādījās seksuāls maniaks. Labi, ka Maņka vēl saņēma savu naudu par padarīto darbu. Vēl šis tas Dona: kad noīrējām pie Lariskas istabu, nolēmām nopirkt gultu. Noskatījām, nokaulējām cenu, 4 malagaši gultu lika kamiešos, vēl četri skrēja līdzi uzmundrinādami nesējus, palikušie māja sparīgi ar rokām, un mūsu procesija ar gultu devās ceļā uz noīrēto istabiņu. Liels bija visas mūsu internacionālās un rasu daudzveidīgās komandas pārsteigums, kad izrādījās – gultu istabiņā dabūt nevar. Durvis bija par šauru un traucēja mūsu, tā saucamās, vannasistabas stūris. tajā brīdī sajutos kā varone no Darela grāmatas “Mana ģimenes un citi zvēri”. Jo bija arī zvēri – bruņurupucis un papagailis, kuriem bija jāizvairās uzkāpt virsū – tas tā atkāpei. Melnie pulējās vaiga sviedros, taču mēs uzreiz jau sapratām – gultu iekšā nedabūt. Sekoja piedāvājums to PILNĪGI bez maksas izjaukt un sastutēt atkal kopā istabā. Taču mēs netaisījāmies šajā istabā ilgi aizkavēties. Tad nu pārdevēji cits caur citu centās pārliecināt, ka pārvākšanās gadījumā gulta atkal PILNĪGI bez maksas tiks izjaukta un pārnesta uz jauno mītni. Bet tikai ar pirkstu taisītais varētu noticēt šiem stāstiem par PILNĪGO bezmaksu. Trilobīte iedeva pāris naudiņas čaklajiem nesējiem, tie uzvēla gultu atpakal kamiešo un devās projām. Tā mēs palikām bez gultas. Tomēr gulēt kaut kur vajadzēja. Nolēmām pagaidām nopirkt matraci. Lariska mums pavadoņos iedeva savu melno meitu Kadrinu un mēs, trīs baltās (ar mums kopā bija draudzene Ļenka), devāmies iekšā vietējā malagašu saimniecības preču tirgū. Vēlāk izrādījās, ka tur ne visi malagaši atļaujas savu kāju spert. Trilobīte: varētu jau vēl daudz ko sarakstīt - par krūmos satiktajiem zelta skalotājiem, par naksnīgo rikšu skrējienu pēc alkohola, par Donas mīlasstāstu ar melno musulmani Amīru, taču liekas, ka jau tā esam sarakstījušas gana daudz. Nepārcentīsimies arī ar bildēm. Prieks, ja kādam bija interesanti! A.M.Miķelsone L.M.Avotiņa


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais