Turcija var būt arī tāda...

16.05.2007
18 min lasīšanai
3 foto

No Turcijas apmeklēšanas līdz šim mani tiešā veidā atbaidīja atmiņas par 7 gadus vecu tūrisma braucienu un līdzpilsoņu kūrorta stāstiņi. Visādi centos izvairīties, līdz maija brīvdienas tomēr panāca un iedzina stūrī. Tātad- kā divām baltām meitenēm gāja, uz savu roku klaiņojot apkārt pa tās Turcijas daļu, ko kādreiz apdzīvoja grieķi. 29.04 Vispirms slavas vārdi turku avio- 800 boeings ir krietni plašāks un ērtāks par savu 300-to sugas brāli, kuru cītīgi ekspluatē airbaltics. Ak jā, arī krietni ātrāks, jo gaidīto 3h vietā mēs Stambulā ielidojam 2.5 h. Īpaši svarīgi tiem, kam gaisā lieki nepatīk uzturēties (rādu uz sevi). Ir vēla svētdienas pēcpusdiena, un mēs pūlamies pārvarēt pirmo kultūršoku. Izrādās, neesam vienīgās, jo burtiski ar mednieka ožu apveltīts nelaimīgs tūrists, izmucis no nepareiza termināla, mūs noķer pie informācijas stenda un lūdz krievu-angļu tulka pakalpojumus, lai nokļūtu atpakaļ uz savu reisu. Mūs nedaudz maldina internetā sameklētā info, kas vietām ir novecojusi, taču beigās viss ir vienkārši: bankomāts-izeja no termināla- izvairīšanās no taksistiem- pārgājiens pa milzīgu tukšu tuneli līdz metro- iekāpšanas žetons- un mēs jau sēžam mazu, melnu cilvēciņu ielenkumā. Viņi pagaidām izturas draudzīgi, lai arī mēs apzināmies, ka pašas esam savas nervozitātes lielākais cēlonis. Dīvaini- uz ielas neviens neķer, negrābj aiz rokas un makaronus uz ausīm nemēģina uzkārt. Gluži otrādi- vēl laipni norāda uz tuvāko tramvaja pieturu. Pa ceļam iegādājamies akbīlu- ērts veids, kā pārvietoties ar sabiedrisko un katru reizi nemeklēt sīceni. Tas ir mazs kloķītis, kas noskaita braukšanas maksu pie iekāpšanas transportā, dabūjams speciālos kioskos iemaksājot drošības naudu 6 liras un uzliekot uz tā vismaz 10 liras braucieniem. To var izmantot visos sabiedriskā transporta veidos, arī kuģīšos, tunelī un antīkajā tramvajiņā Taksimā, to var izmantot 2 un vairāk braucēju, un to var ērti papildināt jebkurā akbīla kioskā. Braucot prom no Stambulas, akbīlu var nodot tajā pašā kioskā un saņemt atpakaļ drošības depozītu un neiztērēto naudu. Mūsu naktsmājas ir taisnā līnijā starp divām mošejām- Zilo un Sofijas (cik tas ir svarīgi, saprotam 5-os no rīta, kad dziedoņi tornī mūs uzrauj sēdus augšā). Ir krietni pēc 9-iem, mēs vēl ļoti vāji orientējamies vietējā naudas-cenu sistēmā, tāpēc “iesildoties” ejam izmest līkumu pa naksnīgo rajonu un, vēlams, atrast arī kaut ko ēdamu. Zilā mošeja jau ir slēgta, mēs mazliet paejamies gar tās malu, kad no atvēruma sienā parādās roka, tad iznirst arī pats vīrs un mājot aicina mūs iekšā. Tikko paspējam novilkt apavus, nemaz nerunājot par to, ka lakati droši iepakot ceļojuma kofera pašā apakšā. Tas nevienu neinteresē, un, kājām grimstot mīkstajos paklājos, mēs kļūstam par Zilās mošejas vienīgajiem apmeklētājiem. Par ekskluzīvo vizīti no mums nocērp oficiālo muzeju ieejas maksu, un tā paiet mūsu pirmā iepazīšanās ar vietējām preču-naudas attiecībām un aitkopību, atvainojiet, tūrismu:D 30.04 Rīts. Brokastis. Terase un mošejas fonā. Nakts dziedoņa murgs pamazām bālē. Izrādās, arī citi latvieši iecienījuši šo viesnīciņu. Mēs sākam ar nodevu kultūrai-Topkapi pili. Cilvēku masas milzīgas, un vēlme redzēt karalisko zeltu- neaprakstāma. Toties ārā kā trakas zied tumšās tulpes un citi ziedoņi. Pavasaris! Bet Rīgā slapjš sniegs. Mūkot no cilvēku straumes mēs nokļūstam pie zirgu staļļiem, kur laikam ir vienīgā vieta, kur šobrīd nav tūristu, toties ir vienreizēja gleznu izstāde un sargs pusčukstus pavēsta, ka bez mums vienīgais apmeklētājs ir pats mākslinieks. Mūsu nākamais virziens- Galates tilts. Tā kā pusdienas paēstas, un garšīgais aromāts vēderus neuztrauc, varam vienaldzīgām sejām iet garām restorāniņiem, kuros turku iekšā rāvēji varonīgi cīnās par katru aitu, atvainojiet, apmeklētāju. Taktika ir vienkārša, un savā veidā pielietojama- ja vakarā tiešām ir vēlme atstāt naudu šeit un nepārmaksāt, pa dienu var noskaidrot izvēlētā ēdiena cenu un vienoties par atlaidi. Pamazām kļūstam par turkiem- izreketējam kafiju un ābolu tējas par brīvu un pārdomām atstājam krodziņus vakariņām. Aiz tilta pa tuneli uzbraucam augšā līdz Galates tornim un Taksimai. Viseiropeiskākais rajons ar maziem mūzikas veikaliņiem, vēstniecībām un kafejnīcām. Pasāžas ar paslēptiem zivju restorāniem gardēžiem. Lai gan par to vēl var strīdēties- ēdiens garšīgs, bet ne izcils. Klīstot pa mazajām sānieliņām pilnīgi aizmirstas, kurā valstī mēs atrodamies- tik pat labi tā varētu būt skandināvija vai eiropas vidiene. Solis uz paralēlās pasaules lielās ielas ar kņadu, troksni, transporta sastrēgumiem atgriež īstenībā, liekot aizdomāties, vai Taksimas rajons nav zināmā mērā butaforija eiropas viesiem, lai tie vairāk sajustos kā mājās... 1.05 Diena solās būt jauka- saule, puķes un 1.maijs! Aija-Sofija atstāj zināmas pēcdomas par to, cik vienkārši likvidēt kristīgās pagātnes pēdas, priekšā pieliekot lielākus uzrakstus un lielākas bildes. Tik tālu mūsu diena iet pēc plāna. Un te plāns arī beidzas. Tramvaja pieturā kalpotājs ar turkiem raksturīgo vērienu paziņo, ka tramvaja šodien nebūs. Informācijas punktā darbinieki ir cerīgāki un tic, ka no centra kaut kas tomēr kursē. Bet vispār zināšanai- šodien ir 1.maijs! Kā par nelaimi, mūsu mērķis ir Dolmabahčes pils no pretējā krasta. Mājinieki bombardē mūs ar brīdinājumiem uzmanīties, Stambula esot pilna ar demonstrantiem. Nu, vismaz krastmalā viņu nav, toties tur ir policijas tanks visā godībā. Uz tilta, kā jau stratēģiska objekta, nav tik vienkārši tikt. Priekšā melnais pūlis tiešam melnu un tiešām līdz zobiem bruņotu policistu. Pilnā kaujas ekipējumā. Mūs sūta no viena pie otra līdz sieviete-policiste beidzot atļauj šķērsot tiltu. Otrā pusē bloķēts ir tunelis, autobuss pieturā izrādās pilns ar policijas papildspēkiem un vispār sāk izskatīties, ka vienīgie vinnētāji šodien ir taksisti. Graužot ūdenskliņģeri un malkojot tēju, vienlaicīgi vērojot kara kuģu patruļu Bosfora ūdeņos, aizklīstam līdz pilij. Skaista bez gala un tikpat laikietilpīga un enerģiju paģēroša. Pils iekšējais apmeklējums- tikai grupās. Ar turku gidu un izrunu kā paveicas. Ir jāgaida, lai tiktu grupā un jāgaida, kamēr visa grupa lēni izlokās pa greznajām pils zālēm un šaurajām ejām, kas atstātas apmeklētājiem. Tas pats atkārtojas pie harēma daļas. Sāku atcerēties, kāpēc man tā nepatīk ceļot grupā. Labā ziņa ir tā, ka diena ievilkusies pēcpusdienā un atsācis kursēt transports. No Kabataš piestātnes pēdējā brīdī uzlecam uz klāja kuģītim, kas iet pāri uz Āzijas daļu. Atkal cita Stambula- sievietes līdz zodam ievīstītas lakatos, veikalu skatlogi sievietēm atbilstoši dekorēti- pie Nike sporta tērpa tāda pati Nike galvassega līdz viduklim. Ir pilnīgi lieki izlikties, mēs šeit esam svešķermenis. Tiesa, interesants, tāpēc mūs pēta, vēro, ķiķina, viena turciete pat aptausta manu lakatu ar profesionālu ziņkāri- ražots Turcijā vai Ķīnā? Toties drēbīšu meklētājiem šeit ir kur izvērsties- labas kvalitātes apģērbi pa ļoti saprātīgām naudiņām. Jā, tas nav Lielais tirgus! Nežēlīgi garšīgi smaržo zemenes pa 2 lirām kg. Līdz kuģītim paliekam vietējā ātrā ēstuvītē, kur mūsu acu priekšā tikko ceptā milzīgā kartupelī ieliek kārtīgu karoti sviesta, to visu sakuļ un garnē ar salātiem pēc mūsu izvēles un tas viss par nieka 8 naudiņām. Dzīve var būt tik lēta! Atceļā vēroju, kā pilsēta pamazām iedegas nakts gaismās un sāļais ūdens sejā met šļakatas. Šis ir mūsu pēdējais vakars, rīt priekšā jaunas takas, un godīgi, Stambulu pamest ir žēl, jo pietrūks tik pierasto saucienu: “Where are you from? Are you from paradise?” vai arī šī pērle: “Lady, you dhrropt somthin’! You dhropt my ghart!”. Un noklīdušu krievu tūristu nepārspējamais optimisms svešus baltos cilvēkus vispirms uzrunājot krieviski:). 02.05. Diena ir īsts pārbaudījums nerviem. Vispirms jau tramvajā ļaujos, lai izvelk manu mobilo. Tas notiek tik vienkārši, jo protams, ka upuris ar mantu pilnām rokām maršrutā uz lidostu ir pateicīgs cērpjamais materiāls. Mēs gan nelidojam prom. Lidostā mūs gaida mašīnīte. Bet vispirms ir jātiek līdz iekšzemes terminālam. Caur lietu, pūli (atšķirībā no svētdienas, kad ielidojām, šī ir darba diena) un drošības kontroli. Liekas, kad būšu pie stūres un ar somām beidzot bagāžniekā, lietas sakārtosies. Ne gluži. Turpina gāzt. Mēs palaižam garām savu pagriezienu, un tiekam iemīcītas vispārējā korķī, kas ir kā trīs Vanšu tilti Rīgā kopā. Pie kam satiksme, pretēji gaidītajam, nav briesmīgi haotiska. Tā ir vienkārši nepanesami lēna. Karšu ražotāju varētu nosist (un Jāņasētu kā izplatītāju- ziepēs!). Nē, izdomāju- likšu braukt pašiem pēc savas kartes! Beidzot mēs esam laukā, un uzņemam virzienu Tekirdaga, kas, starp citu, ir viens no Turcijas rajoniem, pilns ar vīna darītavām. Mums ir 4 dienas (pateicoties goda aplim pa pilsētu, nu jau 3.5), viena mašīna, viens šoferis, viens karšu lasītājs, lidmašīnas biļetes atceļam no Izmiras, karte ar pāris obligāti apskatāmiem objektiem un milzīgs saraksts ar vēlamām apskates vietām. Bet pagaidām jātiek prom no civilizācijas. Ārpus tās sākas cits dzīves ritms. Angļu valodu pamazām nomaina turku, vietām arī vācu valoda. Par to pašu pusdienu cenu var dabūt krietni lielāku kebaba porciju ar visu jogurtu piedevām. Ceļu satiksmes dalībnieki kļūst aizvien neparastāki. Lietus joprojām līst, mēs braucam gar Marmora jūru uz Gallipoli pussalu. Varbūt šovakar izdosies šķērsot Dardaneļus. Lai tiktu nost no lielās šosejas un iztaisnotu ceļu pa kādiem 100 km, nogriežamies uz vietējās nozīmes ceļa. Turks skatās uz mums un purina galvu- labāk braukt apkārt. Ko viņš ar to domājis, saprotam tikai vēlāk, augšā kalnos, kad mazceliņa asfalts lēnām un nepielūdzami pāriet grants virāžās. Mēs iebraucam ne ta mākoņos, ne ta miglā- kalnu masa ir iespaidīga, lejā skalojas jūra, zem mums plivinās putni un ceļa ārējā mala vienlaicīgi ir arī kraujas sākums. Gar ceļa malām zied viss iespējamais, arī magones. Aizraujas elpa! Mēģinu pierunāt draudzeni palaist vaļā durvju rokturi un paskatīties apkārt, uz ko seko atbilde- nav laika, jābaidās! Un arī man derētu vairāk skatīties uz ceļu! Tā ir taisnība- pie jūras ceļš nomētāts ar paprāviem akmeņiem, kas ripojuši lejup pa nogāzi. Uz viena tāda atskan nodevīgs būkšķis. Te arī atbilde tiem, kas uztraucas, kāpēc turki brauc pa ceļa vidu- lai izvairītos no bedrēm un akmeņiem, protams! Mēs par šo mācību samaksājam ar riepu- tā ir beigta. Draudzenes seja pamazām nobāl- ir 4 pēcpusdienā, līst, mēs esam uz neapdzīvota ceļa, naktsmāju nav un uz priekšu arī netiekam. Pēc visiem priekšrakstiem mums jābūt pagalam! Tā gluži nav. Vispirms es protu un varu pati nomainīt riepu. Varu, bet negribu! Īpaši lietainā laikā. Tāpēc, laiku netērējot, ķeros pie domkrata, ar vienu aci vērojot ceļu un gaidot glābējmašīnu. Necik ilgi, un tā ir klāt ar trīs kārtīgiem turku vīriem. Turku izpratnē, lai cik nejēdzīgi, sieviete arī uz ceļa paliek sieviete, un viņa ir jāglābj! Tā nu no strādnieka kļūstu par darbu vadītāju, un 15 min. mēs atkal esam uz riteņiem. Par baltu velti! Ar laba vēlējumiem dodamies tālāk, vienīgi attālā kaktiņā kņudina doma, ka tā bija mūsu pēdējā rezerves riepa. Vairāk kļūdīties nedrīkst. Sāk skaidroties, mēs esam klāt zaļajā pussalā. Pēc kartes te jābūt no vienas vietas ar kapiem no 1.Pasaules kara. Pagaidām redzamas ir tikai magones-sarkani magoņu lauki līdz pat horizontam. Līkumots mazceliņš ved uz pussalas pašu degungalu, sāk tumst, un mums būtu laiks atrast naktsmājas. Tas ir pavisam vienkārši- iebraucot ciematiņā, acīs ieklūp kādas 7 norādes uz naktsmītnēm. Uzrunā Grieķu panorāma, bet ir jau pārāk tumšs, lai saprastu, kāda ir apkārtne. Paēdam vakariņas vietējā krodziņā un aizmiegam, pat nedzirdot neiztrūkstošo dziedoni. 03.05 No rīta redzam visu to krāšņumu, kas tumsā bija paslēpts. Zila jūra visapkārt, pie mājas labi kopts dārzs ar puķēm un ceriņiem, pieliets ar saules gaismu. Pie brokastu galda ir laiks nopētīt dzīvojamo istabu, kas ir pilna ar savāktām kara relikvijām. Turpat arī shēma ar kuģu izkārtojumu kauju laikā. Kurš nogrimis, kurš laimīgi izmucis. Saimnieks, izrādās, ir kara kapu komitejas priekšsēdis, viņa dēls to turpina jau 3.paaudzē. Apbalvojumi, goda raksti, bilde ar Tečeri- vēstures pētītājiem paradīze, ne naktsmājas! Bet mums jādodas tālāk. Dardaneļu škērsošana ir vienkārša un lēta- kamēr stāvam rindā uz kuģi, paspējam izdzert pat rīta kafiju. Toties kuģa atiešana ir ko vērts! Kad mašīnu rinda jau uzlaista uz klāja un komanda gatava pacelt bortu, piebrauc aizkavējusies mašīnīte. Nožvadz metāls, autiņš uz kuģa, paceļam bortu un aiziet. Nekā! Aizelsies lēkšo vēl viens pasažieris! Borts tiek daļēji nolaists, vīrs lēcienā pārķerts un aiz rokas uzvilkts uz klāja! Tagad gan aiziet. Turku spēja prast paņemt naudu par vienkāršām lietām ir apbrīnojama- pirms vēl pasažieri sapratuši, kurā virzienā ir bārs, klāt ir vīri ar paplātēm un svaigi spiestu sulu. Tēja, kafija- nekādu rindu pie letes, beigās ir bariņš apmierinātu pasažieru. Otrā pusē mēs pametam Marmora jūru un dodamies iekšienē. Gar Troju, jo no tās mūs atbiedē autobusu rinda un arī laika trūkums. Šodienas lielais mērķis- Bergama, pa ceļam skaisti dabas skati, šaurceliņi, ganības un tad akropoles drupas Assos, kur jūras malā var malkot turku kafiju un skatīties pāri uz 8 km attālo Lesbas salu, jau grieķu īpašumu. Kārtīgs, mazdārziņiem piebārstīts ceļš ved uz Aivaliku, no kura platajām braukšanas joslām (paredzēts 2, brauc 5) mēs nogriežamies uz Bergamu. Tā ir kārtējā vieta “ārpus laika, ārpus kartes”. Mēs iebraucam Kozaka kalnos, kas ir tādi zaļi, priedēm apauguši pauguriņi ap 700 m un no tālienes ļoti atgādina brokoļus. Ceļš ir līkumots un priedēm apēnots, ceļa malā mētājas milzu akmeņu krāvumi un ganās govis, aitas, dzīvnieki, kas ņem aktīvu dalību ceļu satiksmē. Jāsaka, krietni izglītotāki par divkājainiem braucējiem, jo labi zin, kad var slaistīties pa ceļa vidu un kad jādod ceļš. Reizēm manāms arī kāds divkājains pieskatītājs- vai nu sievietes puķainās biksēs ar žilbinoši baltiem lakatiņiem ap galvu, vai tumši vīri tikpat baltos kreklos. Vienu tādu četrkājainu ceļa bradātāju izkāpjam apskatīt tuvāk, tas sakrīt ar kārtējo sasaukšanos starp mošejām 5-os, un tā nu mēs stāvam atplēstām mutēm nekurienes vidū, klausāmies divbalsīgu dziedājumu, katru no sava meža gala, kam pa vidu pievienojas gari stiepts “muu-ū!” un skaļa putnu čivināšana. Bergamas drupas sasniedzam līdz ar slēgšanas laiku. Brauciens kalnā nepavisam nav vienkāršs pat pēc turku standartiem. Tomēr iekšā mēs šodien vairs netiekam. Vismaz esam apskatījušas vietu, kur rīt atgriezties. Sarunā iesaistās turku puisis, kuram tepat netālu paklāju austuvē strādājot sieva. Vai mēs negribam apskatīties? Aha, sākas. Bet no otras puses- kāpēc ne? Un tiešām- vizīte izrādās ļoti cilvēciska. Saimnieks mūs sagaida, izprašņā par mūsu tradīcijām, dziju krāsošanas metodēm, secina, ka daudz kas, ieskaitot apstrādi, ir ļoti līdzīgs. Ir pilnīgi skaidrs, ka pircējas nebūsim, tomēr mūsu priekšā izritina un izrāda labākos eksemplārus. Netīšām pamanamies izreketēt no saimnieka vietējo vīnu no Kozakas apgabala, kam tikko braucām cauri. Garšīgs! Bet atkal ir saulriets, atkal mēs esam atpalikušas no grafika un atkal naktsmājas būs jāmeklē tumsā. Mērķis- 60 km attālā Aivalika, kas esot skaists atpūtas centrs pašiem turkiem. Ne jau vienmēr veicas tā, kā pirmajā naktī. Sākums ir padrūms- iebraucam trokšņainā centrā ar neiztrūkstošo jahtu piestātni un izgaismotu palmu promenādi. Pansijas nav redzamas, toties viesnīcas ir laipni gatavas mūs uzņemt pa 60 latiem no personas. Toties mēs neesam gatavas par šādu summu atdoties laupītājiem. Braukājam diezgan ilgi gar piekrasti, es mēģinu uzķert savu iekšējo radaru, kas signalizēs- stop! Šī ir tā vieta! Bet radars klusē. Un tā pa šauru zemes strēles tiltu mēs nokļūstam uz savienotas salas, kuras ciemats skatās tieši pāri līcim uz Aivaliku. Nogurums dara savu- nometam mašīnu centrā un ejam meklēt pirmo vietu, kas mūs ņems pretī. Kas ir tās pazīmes, pēc kurām kājas pašas ietipina recepcijā, nezinu, bet rezultātā saimnieks, ar kritisku aci novērtējis, nosauc cenu- 16 latus, un mēs dabūjam: skaisti flīzētu dzīvokli ar virtuvi un viesistabu, ar baseinu pagalmā, ar karaliskām brokastīm un to visu tikai vienu kvartālu no jūras! Vakariņas pārvēršas par zivju dzīrēm, kā no gaisa beigās mūsu priekšā parādās deserts un mēs laimīgi aizmiegam. Dziedonis klusē jau otro nakti. 04.05 Kā jau teicu, brokastis ir karaliskas. Saldi tomāti, biezpiensiers, olīvas, vietējā maize. Žēl pamest kārtējo atradumu, bet laiks ir nepielūdzams. Apstaigājam centru vēl pirms prombraukšanas, mūs pielauž uz kārtējo kafiju, lai tikai mēs pasēdētu mirklīti. Dienas gaismā izbraucam caur Aivalikas centru. Dieviņš nav mazais bērns- otrpus centram iela kā nosēta ar pansijām un viesu mājām. Ja mēs būtu palikušas šeit, būtu žēl zaudēt tik lieliskas naktsmājas. Gar dīķveida atteku braucot, uzmanību piesaista dīvaini putni- flamingo kolonija. Ceļš uz Bergamas jeb Pergamonas drupām jau iebraukts. Toties pašas drupas izraisa vilšanos- pēc aprakstiem spriežot, vajadzēja būt kaut kam elpu aizraujošam. Kā nekā vieta, kur glabājās bibliotēka, ko Antonijs dāvinājis Kleoptarai kā kāzu dāvanu. Līdzīgi kā Atēnās, arī Bergamas vērtības ir pārvietojušās uz Eiropas galvaspilsētām, lai “labāk tiktu saglabātas”. Konkrētais aizstāvis ir bijis vācietis, tāpēc izsmeļošāka Bergama skatāma Berlīnē, nevis Turcijā. Beidzot ir skaidrs, ko nozīmē cipariņi zem pilsētu nosaukumiem. Tas ir iedzīvotāju skaits. Izmirā tādu ir veseli 2.5 miljoni, visi iespiesti starp kalniem un jūru un šodien viņi visi pārvietojas ar mašīnām, tā vismaz liekas, esot iespiestai kārtējā mašīnu straumē. Ar lielu atvieglojumu tiekam laukā, pieveicam atlikušo attālumu līdz Selčukai pa autobāni, atklājam, ka Efesa atrodas turpat tieši blakus un noparkojamies 5km tālāk kempingā, ar skatu uz jūru un personiskām balkona durtiņām uz pludmali, kas ved caur palmu birzi. 10-15 km tālāk ir kūrorta pilsēta Kušadasī. Nez kāpēc liekas, ka pēc vakariņām un glāzes vīna mums tur vajadzētu doties. Vilina lielās pilsētas gaismas! Kļūda, mēs to saprotam vēlāk. Mēs esam tūristu zonā. Mašīnā sēžot, to vēl tik ļoti nemana, ja nu vienīgi dzīvojamo māju vietā tagad ir viesnīcas un pilsētā visas parkošanās vietas ir par maksu. Principa pēc atrodu klusu šķērsielu. Bet tad uz galvenās ielas pār mūsu galvām sabrūk pasaule. “No kuras viesnīcas jūs esat!” (lai noteiktu maksātspēju un tad ievilktu veikalā) “No kuras valsts jūs esat!” (lai uzsāktu sarunu un pēc tam ievilktu veikalā). “Man iekšā ir daudz vairāk preces!” (un grābj aiz rokām, lai ievilktu veikalā). Aiz muguras iekārtojušies puiši jau murmina atslēgas vārdus “ģevuška, ģevuška”... Mums, no kalniem nokāpušām klejotājām, tas ir neizmērojams šoks, kaut kas tāds, ar ko nesaskārāmies pat Stambulā. Draudzene ir dusmīgāka, viņa ir gatava saukt šos ļaužus visnejaukākajos vārdos un mēs nebeidzam lauzīt galvas, kāpēc tā jāsabojā tik jauks iespaids par tautu un tās cilvēkiem. Automātiski atceros, kapēc man nepatika Turcija un kāpēc es negribēju te braukt. Ar pusstundas mocībām ir gana, mēs kāpjam mašīnā un braucam mājās, ir nedaudz skumji par šo farsu, kas plosās tūristu zonās. Bet vakars nedrīkst beigties uz skumjas nots- tāpēc pilnai laimei mūs aptur policija. Skumjas strauji pāraug šausmās. Atkāpei- Turcijā ir visai bargi sodi par CSN neievērošanu. To mums atkārto visi un visur un tā ir taisnība- ātruma pārsniedzējus šeit praktiski nemana. Ja priekšā braucošais kustās pietiekami ātri, tad viņa astē var droši iekārtoties- atļauto ātrumu viņš nepārsniegs, bet arī nebremzēs. Līdz ar to kustība ir prognozējama un nav haoss, kas vērojams Latvijā. Cita lieta- šauri ceļi un lēni braucošs kravas transports. Tātad esam tumsā, uz ceļa, ārpus apdzīvotas vietas un aci pret aci ar policistu, kas nerunā angliski. Vai nevēlas to darīt, kas ir viens un tas pats. Izturam pauzi. Alkohols? Nē, ko jūs! Pauze. Tumsu var burtiski dzirdēt. Labi, brauciet!...ufff... 05.05. Pēdējā pilnā diena. Vakardienas tūrisma zonas apmeklējums liek kritiskām acīm paraudzīties arī uz mūsu kempinga restorānu. Oficiantu puisis ir dikti nelaimīgs, ka meitenes vakar nav devušās kopā ar viņu uz Kušadasī, toties norunāt programmu šim vakaram viņš nolēmis ar bulterjeržokļu cienīgu apņēmību. Sāk palikt nogurdinoši un traucējoši. Pametam mājas un mūkam uz Efesu- senu romiešu pilsētu, kas slavena ar sava laika unikāli celtu bibliotēku, izklaidēm (bordeļa drupas turpat blakus, lai prāts un miesa vienota: ) , Artēmija templi (vienu no 7 pasaules brīnumiem) un aktīvu svētceļinieku biznesu, kas zēlis un plaucis tajos tālajos laikos, pateicoties netālu deklarētai Marijas it kā pēdējai dzīvesvietai. Brīdinājums ceļotājiem uz savu roku: Efesai ir divas ieejas, atkarībā no kuras puses brauc, un pa lielo ceļu starp tām ir visai paliels gabaliņš. Turki to izmanto, lai ievilinātu neuzmanīgas aitiņas cirptuvē, ups!- paklāju darinātavā. Pie auto parkošanas uzrodas laipns vīrs, kas gādīgi piedāvājas par baltu velti aizvest uz otru ieeju, lai karstajā saulē (vasarā tā tiešām ir apgrūtinoša) nebūtu jākāpj veseli 6 km pret kalnu! Vienīgā samaksa par šādu pakalpojumu ir laipna aitiņas vēlme iegriezties augstākminētajā paklāju darbnīcā, kur to profesionāļi jau nocirps pēc pilnas programmas. Mēs paziņojam, ka esam profesionālas kalnā kāpējas un ka pat 10 km pret kalnu mums ir nieks! Tiesa gan, iekšā esot kilometrāža rūk acīm redzami- vairāk par 2 nekādi nesanāk, un arī kāpums ir, hmm, visai nosacīts. Toties karstums un cilvēku koncentrācija lielā šaurībā te ir pāri pārēm. Kā vienmēr, izceļas japāņi, un viens tāds eksemplārs ar saulessargu uz sarkanām magonēm tiek iemūžināts arī foto. Atkal izrādās, ka cerības ir bijušas krietni lielākas nekā realitāte. Tajā laikā viss ir bijis mazs, mazi ļautiņi, mazas pilsētiņas. Es dodu stundu Efesai! Toties šodien ir sestdiena, un mūsu kempinga saimniece- vācu izcelsmes turciete iesaka apmeklēt vietējo tirdziņu Selčukā. Selčuka vispār ir ļoti jauka pilsēta- optimāli liela, ar jauku atmosfēru, pietiekami tālu no jūras (7 km), lai diskvalificētos kā kūrorta miests. Un tirgus ir fantastisks! Knapi atrodu vietu kur noparkot mašīnu, kad draudzene jau ienirst starp galdiņiem. Zemenes smaržo kā trakas, galdi lūzt aiz zaļumu pārpilnības, ir arī vēl neredzēti vietējie auglīši- ne īsti plūmes, ne īsti āboli, pēc kauliņiem spriežot- lielas ogas! Tirgus ir organizēts reizi nedēļā pēc shēmas: savējie- savējiem. Tāpēc aiz rokas neviens nerauj un reizēm pat jāizcīna sava vieta līdz pārdevēja galdiņam. Nekas traks nenotiek arī pēc nemazgātu ogu pagaršošanas, secinājums: uzmanies prātīgi, ar mēru. Toties mūsu sainīšos krājas olīvas, rieksti, ēzeļmātes siers un vietējā desa, garšvielas, jogurts, ķirši un zemenes. Ak, kāpēc rīt jābrauc prom, un nevar te palikt vēl nedēļu pieēsties? Otrs jautājums, jau būtiskāks- kā to visu aiztransportēt uz Rīgu? Dodamies mājās mazgāt un ēst augļus, vislabāk to ir darīt pludmalē, uz koka guļamajiem palmu paēnā. Ir pirmā īsti karstā diena, un mēs esam savā braucienā vistālāk uz dienvidiem. Ūdens, par brīnumu, nav aukstāks kā Rīgā vasarā, tāpēc pasludinu šīs vasaras peldsezonu par atklātu. Peldoties un laiskojoties, un pētot karti, kur visur mēs nebūsim, paiet pēcpusdiena, līdz manā galvā sarosās pēdējā trakā ideja- pilnai laimei vēl vajag drusciņ kalnu. Tuvākais masīvs ar 1700m spici ir tepat, 60 km attālumā. Cik tur tā darba! Virziens pēc Aydinas ir miests ar nosaukumu Hamamkoja, pulkstens- īsi pirms 5-iem. Vajadzētu paspēt līdz saulrietam. Ceļš līdz Aidinai ir tukšs, bet pēc stulbās kartes mazceliņš jāsāk meklēt kaut kur no centra. Vai nu karte, vai turki kļūdās: pagrieziena, protams, nav. Toties par vadātāju mums piesitas turks, kurš parādīšot ceļu uz Hamamkoju, viņam tur kaut ko vajag. Ko viņam vajag, vairs nesaprotam, jo angliski paskaidrot viņš vairs nevar. Toties esot strādājis Krievijā un zinot krievu valodu. Vēl pie nākamā krustojuma noskaidrojam, ka tā nebūs arī krievu valoda, ko viņš it kā prot... Esam laukā atkal uz lielās šosejas un tūlīt pat griežamies vienā grūti pamanāmā mazceliņā. Tik tālu ir pēc kartes. Vēl pēc kilometra vadātājs lepni demonstrē: ir! Kas ir? Imamkoja, nu, jums taču vajadzēja! Nē, mums vajadzēja Hamamkoju. Ak tā... Viņš tādu gan nezinot. Saule draudīgi šūpojas virs kalnu galotnēm, mūsu plāns tai līdz. Ir vēl viena iespēja- braukt līdz nākamajam pagriezienam, kur atdalās visai pieklājīgs baltais ceļš uz kalniem. Pārāk civilizēts, pēc mūsu domām, bet lai jau būtu. Aizvedam vadātāju līdz autobusa pieturai, kur viņš skumju seju dodas atpakaļ uz pilsētu. Savā prātā pārcilāju, varbūt tiešām ir daļa, kas nemaz neprot lasīt? Ir tik daudzas lietas, ko mēs esam pieraduši uzskatīt par pašsaprotamām un kas tādas nebūt nav ārpus ierastās vides. Pagriezienu uz Hamamkoju atrodam tikai pēc rūpīgas skaitļošanas. Sakrīt kartes kilometri ar nobraukto attālumu. Patiesi- te nu viņš ir, tāds pats mazceliņš. Ja mēs nobraucam 30 km, tad otrā pusē tiekam laukā no kalnu masīva un pa lielceļu atgriežamies Selčukā. Līdz saulrietam un pilnīgai tumsai kalnos aptuveni 1.5 stundas. Sākas mūsu sacīkstes ar gaismu. Sākumā celiņš vēl ir iedvesmojoši un smieklīgi stāvs un līkumains. Kad pēc pusstundas brauciena mēs vēl neesam nobraukušas ne trešo daļu, pamazām rodas apjausma, kur esam iekūlušās. Vispirms es skaļi izsaku pateicības vārdus mūsu baltajam gulbītim- ne reizi ar savu mazo 1.3 motoriņu mašīnīte nav uzrādījusi vājuma pazīmes, rāpjoties augšā. Un ir ko rāpties- kalni ir stāvi, to milzīgā masa- nospiedoša, mūsu izmēri uz apkārtnes fona- smieklīgi. Ceļš tikai vienai mašīnai, vietām iebraukti pleķīši lai izmainītos. Virs galvas karājas ganu būdiņa- mierinam sevi ar domu, ka līdz tai, par laimi, mums nevajag. Kad pēc pieciem serpentīna līkumiem un neskaitāmiem pagriezieniem mēs tur tomēr esam, priecājamies, ka nezinājām to iepriekš. Tik augstu nerāpjas! Ielejas zem mums ir dziļas, pat ja atrastu vietu, kur apturēt mašīnu, tās vienalga nevarētu iedabūt objektīvā. Tā nu turpinam virzīties uz priekšu, es saprātīgi mēģinu apvienot izvēlēto ātrumu ar atlikušo gaismas daudzumu. Tas vienalga ir par ātru, sīkie akmentiņi draudīgi čirkst zem riepām. Vēl pēc 10 min. braukšanas mēs joprojām līkumojam pa to pašu kalna nogāzi. Toties apkārtne ir neaprakstāmi skaista. Klinšainās aizas mijas ar maziem ciematiņiem, kas kaut kā iespiedušies dīvainās vietās. Galvenais ceļš cauri tādiem ir vienlaicīgi cauri galvenajam laukumam ar vietējo krogu, kurā sēž vīri un malko ābolu tēju, cauri pagalmam, kur maliņā satupušas sievietes un bērni un cauri putnu kūtij- katru reizi liekas, ka šoreiz mēs dabūsim cepeša kandidātu zem riteņiem. Vienā miestiņā notiek kāzas- tur tad arī sastopams viss ciems. Tie, kas nav uzlūgti, dzen mājās lopus. Tā kā nogāzes ir pārāk stāvas, ceļu dala visi- aitas, kazas, govis un mašīnas. Apģērbā dominē baltā krāsa- lakatiem un krekliem- pat sēžot uz ēzelīša. Piebildīšu: tīra baltā krāsa: ). Starp ciematiem kursē satiksmes autobuss. Akmeņiem šķīstot bezdibenī mēs kaut kā samaināmies. Joprojām turos pie pārliecības, kur var nostāvēt aita, varu izbraukt arī es: ). Atgādinu sev to katrreiz, kad ceļš met kārtējo 180 grādu pagriezienu un tā jau kuro reizi pēc kārtas... Pēc nepilnu divu stundu dialoga ar kalniem mēs beidzot esam šķērsojušas visas pārejas. Saule vēl manāma zemu pie horizonta. Paspējām tomēr! Karte un ceļu norādes visā nopietnībā apgalvo, ka Izmiras un māju virziens turpinās kalnos. Iekšējais kompass signalizē, ka pareizi ir tieši pretēji. Kas to būtu domājis- iekšējā balss uzvar un nemaldīgi aizved līdz Selčukai... un kārtējam policijas postenim. Jau drusku mierīgāk, paļaujos uz savu tā laika blondo bildi apliecībā. Bet vienalga nav patīkami. Šī ir militāra valsts, ja kāds to nav pamanījis. Nākas apbēdināt restorāna puisi- arī šovakar viņam randiņš nespīd- mūsu emocionālo pārdzīvojumu robeža šodien jau ir pārsniegta. Un rīt- jau mājupceļš. 06.05 Pavisam īsi nobeiguma vietā: Izmiras vietējo lidojumu termināls ir ļoti maziņš. Toties atrast nomas mašīnu parkotavu var tikai pēc ļoti spēcīgas virziena izjūtas. Pirms reisiem pietiek ar pusstundu, lidojumi ir lēti (ap 50 eiro vienā virzienā), lidmašīnas ir lielas un tajās sargā lielā, zilā acs, kas ir piekārta tieši pie pilotu kabīnes. Var sēdēt un grauzt līdzpaņemtos ķiršus, tos neviens drošības sargs nost neņems. Toties mans uzvārds pasu kontrolē joprojām ir topā, kas prasa pierēķināt liekas 5 min draudzīgai sarunai ar ierēdni: )

Turcija var būt arī tāda...

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem