Lieldienu ceļojums uz Kipru ar mazuli. www.lindatravel.lv

03.05.2011
25 min lasīšanai
140 foto

Tā kā šis ir mūsu pirmais ceļojums ar jaunāko dēliņu (6.5 mēneši), tad ar nelielu satraukumu gatavojamies tam, jo nevaram paredzēt, kā mazulis uzvedīsies un jutīsies ceļojuma laikā.

Jau 5 mēnešus iepriekš esam iegādājušies aviobiļetes uz Kipru (Larnaku) lidojumam 22.04.-1.05.2011. par 115 Ls katram pieaugušajam un 60 Ls mazulim. Biļetes rezervējam ļoti savlaicīgi, jo, kā pieredze rāda, tad uz svētku periodiem biļetes vienmēr ir dārgākas nekā citkārt. Un, jo tuvāk nāk svētki, jo augstāk kāpj biļešu cenas.

Tā kā ar katru nākamo ceļojumu mums gribas ar vien lielāku komfortu, tad šoreiz esam nolēmuši ņemt līdzi ne tikai mazuļa pārnēsājamo mugursomu, bet arī sporta ratiņus.

Savlaicīgi esam iegādājušies tādus sporta ratus (Emaljunga X3, viendaļīgi, ar nolaižamu muguriņu un ar lieliem necaurduramiem riteņiem), kas atbilstu gan aviokompānijas prasībām attiecībā uz bezmaksas ratu pārvadāšanas nosacījumiem (tiem jābūt pilnībā saliekamiem, bet ratu lielums un svars netiek vērtēts), gan būtu ērti bērnam gulēšanai, gan piemēroti pastaigām pa dabas takām un bruģētām pilsētu un ciemu ieliņām. Tā kā esam nolēmuši doties arī pastaigās pa kalnu takām, tad rati šādam mērķim nebūs piemēroti. Tādēļ līdzi ņemam jau iepriekšējos ceļojumos ar vecāko dēlu pārbaudīto mugursomu mazuļu pārnēsāšanai.

Tā kā zīdaiņiem pienākas tikai viens bezmaksas ekipējums (rati, auto krēsliņš, gultiņa u.t.t.), tad par mazuļa pārnēsājamo mugursomu nākas maksāt 10 eiro par katru pārlidojumu (interneta cena zīdaiņu ekipējumam).

1.diena. 22.04. Piektdiena.

Tā nu 22.04., Lielās Piektdienas rītā, esam apbruņojušies ar diviem rokas bagāžas čemodāniem, mazuli, viņa ratiem un mugursomu mazuļa pārnēsāšanai, un esam gatavi ceļojumam uz Kipru.

Mūsu lidojums ir paredzēts ar pārsēšanos Briseles Šarleruā lidostā. Turpceļā starp lidojumiem ir jāgaida diennakts, kuru plānojam pavadīt, viesojoties pie savas Couchsurfing (www.couchsurfing.com) paziņas Šarleruā pilsētiņā, kā arī apskatot pilsētiņas centru.

Ielidojot Šarleruā, esam patīkami pārsteigti par dienvidniecisko siltumu aprīļa beigās. Gaisa temperatūra svārstās robežās no 25-30 grādiem un sajūta ir gluži kā karstā vasaras dienā Latvijā. Papusdienojuši pie paziņas viņas mājas iekšpagalmā, kuru ieskauj ziedošas kastaņas un ceriņi, kā arī saņēmuši ieteikumus pilsētas apskatei, dodamies Šarleruā ielās. Mūs iepriecina pilsētas galvenā gājēju iela- te rindojas virkne pazīstamo zīmolu veikalu- tostarp atrodam arī iecīnītos H&M un C&A veikalus, kuros iegādājam vasarīgas drēbītes gan saviem mazuļiem, gan sev pašiem. Gājēju ieliņa ir bruģēta un ved kalnā, kur uzkāpušiem, mūsu skatam paveras Šarleruā „katedrāle”, kas patiesībā ir neliela eklektiska dažādu stilu sajaukumu baznīca, ko pilsētas iedzīvotāji iesaukuši par katedrāli.

Sānu ieliņās ir neskaitāmas iespējas papusdienot kādā no turku, itāļu vai amerikāņu stila ēstuvēm. Taču mēs šoreiz izvēlamies pikniku dabā. Tādēļ, pēc iepirkšanās un nelielas pastaigas pa pilsētu, iegādājam franču bageti, ementāles sieru un pipargurķīšus (kopā 7 eiro), un ieturam vasarīgu pikniku vienā no Šarleruā pilsētas parkiem. Tā nesteidzīgi pusdienodami, secinām, ka pilsēta ir jauka un tā piedāvā dažādas iespējas kā pavadīt vienu dienu starp lidojumiem, taču apbēdina tas, ka ielas ir netīras un piegružotas un tajās sastopam pārsvarā tuvo austrumu un Āfrikas valstu emigrantus.

Pilsētas kņadas un saules saguruši, dodamies mājup pie savas paziņas, kur viņas dārza nojumē nesteidzīgi malkojam tēju un klausāmies baložu dūdošanā. Ir tik neierasti, bet patīkami izbaudīt tādu laisku vasarīgu vakaru. Vēl ir grūti aptvert, ka no Latvijas agrā pavasara pēkšņi esam pārcēlušies uz vasaru ar ziedošām kastaņām, ceriņiem, pienenēm, tulpēm un narcisēm. Un pati tīkamākā ir izjūta, ka ceļojums uz Kipru vēl tikai sāksies. Ar nepacietību gaidām rītdienas lidojumu tālāk pretī vasarai, saulei, jūrai un kalniem.

2. diena. 23.04. Sestdiena.

Šī laikam ir visnogurdinošākā mūsu ceļojuma diena. Vispirms nīkšana lidostā līdz iekāpšanai uz savu reisu. Tad 4.5 st. pārlidojums no Šarleruā līdz Larnakai. Pāris stundas mazulis lidmašīnā noguļ, taču pārējo laiku nākas nopūlēties, lai puiku izklaidētu. Mums apkārt gan sēž vairākas ģimenes ar daudz kašķīgākiem bērniem kā mūsējais. Daži raud lielāko lidojuma laiku. Bet daži savukārt sadraudzējas ar mūsu puiku un cenšas visādi viņu sasmīdināt. Tomēr kopumā garais pārlidojums ar zīdaini ir samērā nogurdinošs pasākums.

Larnakas lidostā, izkāpuši no lidmašīnas, esam nepatīkami pārsteigti par vēso un vējaino laiku. Ne miņas no vasarīgās tveices, kas valdīja Beļģijā. Bet mēs taču it kā esam atlidojuši uz dienvidiem…..

Pēc zīdaiņa bagāžas saņemšanas, dodamies uz lidostas informācijas centru, kur saņemam bezmaksas kartes un bukletus, kas noderēs ceļojumā. Tad uzmeklējam Hertz auto nomu, kur ceram ātri saņemt savu norezervēto auto. Taču te atkal nākas ilgi stāvēt rindā, jo cilvēku pie Hertz ofisa, ir salīdzinoši daudz vairāk nekā pie blakus auto nomām (tas droši vien Hertz sadarbības ar Ryanair dēļ). Tad nu beidzot pēc stundu ilgas nīkšanas rindā un sagurušā mazuļa čīkstēšanas, tiekam pie Kia Pikanto auto un bērnu sēdeklīša (192 eiro par auto, sēdeklīti un pilno apdrošināšanu bez pašriska uz 7 dienām). Bijām pasūtījuši zīdaiņu sēdeklīti, bet izrādās, ja var ticēt Hertz ofisa darbinieka apgalvojumam, ka auto nomas nemēdzot iznomāt zīdaiņu sēdeklīšus, jo tos parasti vecāki paši ņemot līdzi. Iznomāt ir iespējams tikai bērnu (13-18 kg) sēdeklīšus. Tātad mūsu mazulim visu ceļojuma laiku nāksies mašīnā gulēt pussēdus pozā, kas nebūs īpaši ērti. Neko darīt- citreiz zināsim.

Pēc auto atrašanas stāvlaukumā, mūs gaida vēl viens pārbaudījums- pirmo reizi nāksies braukt pa ceļa kreiso pusi (kā jau bijušajā Lielbritānijas kolonijā- Kiprā ceļa satiksme tiek organizēta pa ceļa kreiso pusi). Ir 20:00 vakarā un ārā jau ir tumšs, tādēļ mans dzīvesbiedrs, apsēdies pie auto stūres labajā pusē un mēģinādams pierast pie auto izkārtojuma, ir manāmi sanervozējies (kas pilnīgi saprotams) par gaidāmo 30 km braucienu līdz viesnīcai. Tikuši galā ar pirmo samulsumu un izbraukuši no stāvlaukuma, uzreiz nonākam uz lielās ātrgaitas šosejas (maksimālais braukšanas ātrums- 100 km/h) un braucam Limassol virzienā. Tā kā šoseja sadalīta divās daļās (katram braukšanas virzienam savs ceļš), tad braukt ir viegli un arī ceļa kvalitāte ļoti laba. Jau pēc 15 min brauciena pamanām norādi, ka tuvojas pagrieziens uz Skarinou ciemu, kurā atrodas mūsu naktsmītne pirmajām divām naktīm. Griežam pa kreisi nost no lielās autostrādes un iebraucam Skarinou ciemā. Vēl tikai pēdējais piedzīvojums- kā atrast savu viesnīcu, kuras adresi googles karte nespēj atpazīt. Tomēr par laimi Kiprā, kā jau dienvidos, cilvēki ir ļoti atsaucīgi, un tādā mazā ciematā kā Skarinou, šķiet visi viens otru pazīst. Pirmajam kungam, kuram lūdzam palīdzēt ar viesnīcas atrašanu, izrādās ir pazīstama viesnīcas administratore un viņš palīdz noorganizēt mūsu veiksmīgu nokļūšanu līdz Traditional Village Houses (96 eiro par 2 naktīm) mītnei. Lai arī it tumšs, tomēr pirmais iespaids par viesnīcu ir tīkams. Vienstāvu akmens mūra mājiņas izkārtotas ap vairākiem pagalmiem, kas apzaļumoti ar palmām, augļu kokiem un puķu podiem, izskatās eksotiski un mājīgi. Te ir arī baseins, kuru, vēso gaisa temperatūru dēļ (ap 17 grādiem) gan nebūt negribas iemēģināt.

3.diena. 24.04. Svētdiena.

No rīta mostamies 7:00 līdz ar mazuli. Šodien tas pat neliekas pārāk agri, jo gribas maksimāli izbaudīt pirmo ceļojuma dienu Kiprā. Vakar vakarā biju neizpratnē par to, kādēļ mūsu studijas tipa mītnei, kas atrodas vienstāva ēkā, griestos ir caurums. Šorīt, ieraugot saules staru ieplūšanu studijā, saprotu, ka caurums griestos studijas vienā stūrī, ir savdabīgs gaismas un svaiga gaisa avots. Kā nekā dzīvojam tradicionālā kipriešu ēkā- griestus te veido koka baļķu sijas un raupjš mūra apmetums. Ja šeit nebūtu gaisa kondicionieris, kas darbojas arī kā sildītājs, tad naktī mēs droši vien būtu nosaluši, jo mūra sienas un caurums griestos siltumu naktī nedod.

No rīta atvēruši studijas durvis, ieraugam patiesi skaistu pagalmu ar ziedošiem kokiem un puķu podiem. Spoži spīd saulīte, mirguļo dzidri zilais ūdens viesnīcas baseiniņā un kopējā izjūta ir ļoti dienvidnieciska. Priecādamies par estētisko vidi sev visapkārt, ieturam brokastis uz savas terases zem kāda dienvidnieciska augļu koka, kura augļus neesam iepriekš redzējuši. Mazulim šeit viss ir jauns un interesants un viņš par visu brīnās.

Citi viesnīcas atpūtnieki pamazām laiski iekārtojas uz zviļņiem pie baseina, bet mēs pošamies šīs dienas izbraukumiem.

Dienas iesākumā braucam uz Lefkara ciemu tepat Skarinou ciema tuvumā (10 km). Ceļvežos minēts, ka no Lefkara ciema galvenās ielas ved ainaviska pastaigu taka (3 km gara) līdz Kristus apskaidrības kapelai (Metamorfosis tou Sotiros) kalnā, no kuries paveras skaists panorāmas skats uz ciemu un Agios Minos klosteri.

Izrādās, ka šī taka patiesībā ir asfaltēts līkloču ceļš, ko iespējams izbraukt arī ar auto. Tā kā tas ceļvežos nav minēts, tad dodamies pastaigā ar ratiem, kas izrādās nogurdinoši, jo ceļš vijas diezgan stāvā slīpumā. Taču pastaiga sniedz iespēju, lēnām izbaudīt apkārtējo skaistumu- ceļš ved caur pakalnu nogāzēm, kas apaugušas ar cipresēm un gigantiskiem, dillēm līdzīgiem augiem ar maziem dzelteniem ziediņiem. Kāpiens kalnā ilgst stundu. Ar auto to būtu iespējams veikt 5-10 minūtēs.

Kalna augšā atrodam mobilo sakaru torni un mazu balti krāsotu kapelu, kurā noturam paši savu Lieldienu svētdienas aizlūgumu. Tad turpat pie baznīcas atrodam soliņu, kurā sauļošanos apvienojam arī panorāmas skatu vērošanu un dienasgrāmatas rakstīšanu. Žēl, ka līdzi nav aukstas koka kolas un piknika maizīšu, jo vieta pusdienas laika maltītei būtu ļoti piemērota. Taču ir Lieldienu svētdiena un ciemā visi veikaliņi slēgti.

Sēžot uz soliņa, klausāmies lejā ielejā Lefkaras ciemā norisošo Lieldienu mesi un baznīcas torņa zvanu skaņas. Noskaņa ir jauka un aizvējā iemanāmies gūt pirmo šīs sezonas iedegumu.

Lejā atpakaļ uz ciematu ejam kādas 30 minūtes. Nonākuši ciemā, jūtam izsalkumu, tādēļ mēģinām atrast kādu atvērtu tavernu vai veikalu. Tas izrādās samērā sarežģīti, jo ir svētdiena un ciema iedzīvotāji svin Lieldienas. Tomēr pie pašas auto stāvvietas uzejam kādu necila izskata kafejnīcu, kur manām tikai vietējo kungus, kas spēlē galda spēles un malko kafiju. Pasūtam karstas sviestmaizes un koka kolu (10 eiro) un, lai arī es neesmu kolas fans, pēc nogurdinošās pastaigas karstajā saulē, kola liekas gluži vai dievišķs dzēriens.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Governors pludmali. No Lefkaras ciema līdz Governors beach pludmalei braucam nepilnu pusstundu. Uz autobāņa savlaicīgi norādīts, ka gaidāms nobrauciens uz šo tūrisma apskates objektu. Piebraucot pie jūras, sākumā jūtamies vīlušies, jo nekur nemanām solītās baltās klintis un melnās smiltiņas. Tikai ar viesnīcām apbūvēts jūras krasts ar pelēcīgu smilšu pludmali. Tam visam fonā industriāls zemes rags, kas nebūt nešķiet pievilcīgi. Izlemjam pabraukt nedaudz uz priekšu gar jūras krastu Limassol virzienā- cerībā, ka varbūt aiz līkuma pavērsies tīkamāka pludmales ainava. Pēc dažiem simtiem metru brauciena mūsu cerības attaisnojas, jo ieraugam spilgti baltas klintis, kas mijas ar tumšu smilšu strēlēm un dzidri zilu ūdeni, kas, sizdamies pret klintīm, brīžiem pārsteidz mūs ar atvēsinošu dušu. Šeit, aizvējā starp klintīm sauļojas vien daži tūristi. Vieta ir klusa un ļauj izjust dabu un tās varenību. Te nav nevienas viesnīcas vai taverna. Tikai savdabīgās baltās klintis, jūra, vējš, kas pluina matus un viltīgā pavasara saule, kurā pēc šīs pastaigas esam ieguvuši sārtus degunus…Peldēšanai gan šī pludmale nav piemērota, jo jūras dibens klāts ar akmeņiem, oļiem un klinšu radzēm. Un ūdens vēl šķiet pavēss peldēšanai.

Izstaigājušies gar jūras krastu, atvelkam elpu kādā no krodziņiem Governors beach „apdzīvotajā” daļā. Pasūtam atspirdzinošos dzērienus un saldējumu (7 eiro), un, atgūlušies pludmales zviļņos, laiski ļaujamies pusdienas laika saules stariem un jūras ainavas vērošanai.

Ap 15:30 braucam tālāk uz Kellaki ciemu (30 km, 40 min), kur, pēc Kipras oficiālās tūrisma lapas sniegtās informācijas, šodien pēcpusdienā jānotiek tradicionālajām Lieldienu spēlēm. Taču, nonākuši ciemā, nekādu vietējo rosību nemanām. Vien dažās mājās ģimenes sapulcējušās ap gariem galdiem un vīnu malkodami, dzied šlāgerdziesmas.

Apjautājamies kādai vietējo ģimenei, vai un cikos viņu ciemā tiks organizēts Lieldienu pasākums, bet noskaidrojas, ka šodien nekas tāds gan šeit neesot paredzēts. Taču ģimene mūs uzaicina uz tējas un pašu gatavoto saldumu baudīšanu uz viņu mājas terases. Nokļūstam visas kuplās ģimenes uzmanības centrā. Īpašā cieņā šeit ir mūsu mazulis. Katra sieviešu kārtas pārstāve uzskata par nepieciešamo nobučot puiku vai noglāstīt tam rociņu. Mazajam tāda uzmanība ir ļoti pa prātam. Tikām namatēvs stāsta mums var kipriešu tradīcijām un parašām Lieldienu svētkiem. Svētdienu ģimenes parasti pavadot ēdot un dzerot. Nekādas īpašas aktivitātes tad nenotiekot. Savukārt otrajās Lieldienās ciemos tiekot organizētas dažādas tradicionālās spēles, kas noris tautiskās mūzikas pavadījumā.

Namamāte mūs cienā ar kazas biezpiena un valriekstu saldo ēdienu un tēju. Tiekam izprašņāti par mūsu ceļojuma plāniem un namatēvs iesaka mums interesantākās vietas, kas mums noteikti jāapmeklē Kiprā. Tā nu mūsu vizīte Kellaki ciemā ievirzās pavisam neparedzētā, bet ļoti patīkamā gultnē.

Vakariņas esam ieplānojuši ieturēt ceļvežos izslavētajā Tochni Tavernā tradicionālajā Kipriešu ciemā Tohni. Tādēļ braucam uz šo ciemu. Pa ceļam atrodam kādu pārtikas veikalu, kurā iepērkam nepieciešamo brokastīm un piknikiem pāris tuvākajām dienām (siers, maize, šķiņķis, makaroni, tomātu mērce, sula, ūdens un šokolādītes izmaksā 20 eiro).

Tohni ciemā ierodamies ap 18:30 vakarā īsi pirms saules rieta. Ciema galvenajā laukumā pie baznīcas sanākuši jaunieši un izklaidējas vietējo stilā- spēlē futbolu un šauj plaukšķenes. Šī viņiem esot populāra izklaide Lieldienu laikā. Laiku pa laikam puikas iekarinās baznīcas zvana auklā un priecājas par iespēju piezvanīt visu ciemu ar dobjo „ding-dong”.

Slavenā Tochni taverna, kuru iecienījuši ne tikai tūristi, bet arī paši kiprieši, atrodas kalnā virs ciema un no tās terasēm un baseina paveras skaists skats uz ciema ieliņām un baznīcu lejā. Apsēžamies pie kāda galdiņa uz āra terases un vērojam kā aiz kalniem noriet saule un ciematā pamazām iededzas laternas. Pietrūkst tikai kipriešu mūzikas. Toties plaukšķeņu skaņas dzirdamas ik pēc brīža.

Pasūtam dienas piedāvājumu- grieķu salātus, sutinātas pupiņas, cūkgaļas un jēra souvlaki (vienā porcijā ir marinēti cūkgaļas gabaliņi uz iesma, otrā- jēra gaļas stilbiņi), piedevās- vārtīti apcepti kartupeļi, kaut kas līdzīgs kuskusam un vārīti puķkāposti. Tā visa divās porcijās ir tik daudz, ka daļa paliek neapēsta. Par vakariņām kopā samaksājam 38 eiro. Tochni tavernu noteikt varam ieteikt arī citiem tās atrašanās vietas un skatu dēļ. Arī personāls šeit ir ļoti draudzīgs un laipns. Ir iespēja izvēlēties ne tikai dienas komplekso piedāvājumu, bet arī atsevišķus tradicionālos kipriešu ēdienus (cenas ap 10 eiro par silto ēdienu).

Kad esam tikuši galā ar vakariņām, ir jau pavisam satumsis (20:30) un mēs braucam mājup uz savu viesnīcu Skarinou ciemā tepat netālu.

4. diena. 25.04. Pirmdiena.

Rīts sākas ar pašu gatavotām brokastīm saules pielietajā viesnīciņas pagalmā. Te ir tik skaisti, ka žēl atvadīties no šīs naktsmītnes, bet turpmākajām divām naktīm mums norezervēta cita viesnīca- Pafas tuvumā.

Ap 10:00 esam sapakojuši čemodānus un braucam uz antīkās pilsētas Kurionas drupām (56 km, 40 min). Patīkami pārsteidz lētās ieejas biļetes (1.70 eiro par pieaugušo). Kurionas drupu komplekss atrodas Pafas tuvumā, kalnā pie jūras. Kiprā ir ļoti daudz seno pilsētu drupu un tās visas viena ceļojuma laikā nebūtu iespējams apmeklēt. Tādēļ izvēlējāmies Kurionu, kā vienu no ceļvežos ieteiktajām Kipras krāšņākajām senvietām. Kurionas pirmie iedzīvotāji bijuši mikēnieši, bet savu augstāko uzplaukumu pilsēta esot sasniegusi romiešu valdīšanas laikā. Klejojot pa drupām, protams, nepieciešama spilgta fantāzija, lai iztēlē rekonstruētu to, kā te viss izskatījies senā pagātnē. Šobrīd te ir atjaunots romiešu amfiteātris, no kura paveras skats uz jūru un līdzenumu tālumā. Vasarā šeit notiekot koncerti un izrādes. Ir saglabājušās arī dažas korintiešu kolonas, kuras saulē šķiet gluži vai mirdzoši baltas uz zilās jūras fona tālumā. Šeit ir aplūkojamas arī drupas no romiešu stadiona, greznajām sabiedriskajām pirtīm, Apolona un Afrodītes svētnīcām.

No atpūtas lapenēm un soliņiem paveras fascinējoši panorāmas skati uz pludmali un klintīm tālumā. Laikam tieši šo jūras skatu dēļ Kuriona šķiet pastaigas vērta. Te, starp citu, gluži ērti varētu arī izbraukāt ar zīdaiņu sporta (kaut arī brīžiem tie būtu jānes pa kāpnēm).

Kurionu esam izstaigājuši stundas laikā un tālāk braucam uz Petra tou Romiou jeb Afrodītes pludmali (30 km, 45 min). Teika vēsta, ka šajā pludmalē dieviete Afrodīte esot piedzimusi no jūras putām.

Braucot no Limasolas uz Petru gar jūru pa vietējās nozīmes šoseju, nevis autostrādi, pirms pašas Afrodītes pludmales, no pieturas vietām kalnā paveras žilbinoši skati uz dievietes pludmali un klintīm lejā. Vējš gan te ir pamatīgs un nekāda ilgā panorāmas vērošana neiznāk. Lejā pie Afrodītes pludmales ir bezmaksas auto stāvvieta. Starp citu, līdz šim Kiprā vēl nevienā vietā neesam redzējuši maksas stāvvietas. Un ceļi visur ir ļoti kvalitatīvi un ar saprotamām norādēm uz tūrisma apskates objektiem. Tas priecē.

Tā kā Afrodītes pludmale ir populāra vieta, tad te tūristu netrūkst. Dienas vidū atrast vientuļu sauļošanās stūrīti te nav iespējams. Visur ir atpūtnieki- daļa sauļojas, daļa fotografējas. Daži arī peldas, tomēr ūdens ir auksts un lielākā daļa atpūtnieku netiek tālāk par kāju pamērcēšanu jūrā. Arī es iebrienu dzidri gaišzilajā ūdenī līdz ceļiem un noskurinos. Brrrr…cik auksts. Iespējams, ka vasaras mēnešos pelde šajā tirkizzilajā ūdenī ar fascinējoši skaistajām klintīm fonā, būtu īsts baudījums. Tomēr šobrīd mēs izvēlamies pikniku un sauļošanos, ko apvienojam ar apkārt esošā dabas skaistuma vērošanu.

Notiesājuši savas pusdienu sviestmaizes, dodamies atpakaļ uz autostāvvietu, kur suvenīru veikaliņā nopērkam saldējumu (3 eiro par saldējumu vafeļu turziņā).

Ir jau 15:00 pēcpusdienā un mēs, saules un vēja saguruši, nolemjam iekārtoties savās jaunajās naktsmājās- Vrachia Beach Resort. Šī vietējo kipriešu ģimenes pārvaldītā viesnīca atrodas 4 km aiz Pafas pilsētas virzienā uz Akamas pussalu. Tā izkārtojusies uz klinšainas pussaliņas pašā jūras krastā. Pie viesnīcas iekopts ziedošs dārzs, izveidotas pastaigu takas un baseins ar skatu uz jūru, palmām un jūras līci.

Par studiju ar skatu uz jūru esam jau iepriekš internetā samaksājuši 78 eiro par 2 naktīm. Viesnīcas administrators mūs sagaida ar welcom dzērienu- atdzesētu apelsīnu sulu un ierāda mums studiju otrajā stāvā ar balkonu, no kura paveras patiešām fascinējošs skats uz jūru, kas šķiet esam tepat rokas stiepiena attālumā.

Viesnīcā ir tik skaisti, ka nolemjam pēcpusdienu pavadīt relaksējoties pie baseina un izbaudot sauli un jūras skatus. Mēģinu atklāt peldsezonu viesnīcas baseinā, ko ar lielu saņemšanos arī izdaru, tomēr ūdens baseinā šķiet tik auksts, ka pēc tādas peldes, ielienu viesnīcas numuriņa vannā sasildīties. Jā, ar peldsezonu vēl tomēr jānogaida…..Lai arī gaisa temperatūras šobrīd Kiprā ir ap 23 grādiem dienā (aizvējā saulē šķiet visi 30 grādi), tomēr dzestrā jūras vēja dēļ pelde gan jūrā, gan baseinā nešķiet vilinoša.

Īsi pirms saulrieta, nolemjam aizbraukt līdz Pafas pilsētas ostmalai un izbaudīt rosīgo piekrastes krodziņu atmosfēru. Ostmala ir tiešām jauka vieta nesteidzīgai pastaigai- te ir gan dažādi zivju restorāniņi, gan iespēja doties izbraukumos ar jahtām, gan iespēja vērot saulrietu dodoties pastaigā pa promenādi. Taču mazulis ir izlēmis neļaut mums mierīgi izbaudīt jauko atmosfēru. Laikam mazajam par daudz iespaidu- palicis pavisam čīkstīgs. Tādēļ braucam atpakaļ uz viesnīcu, kur puika, ticis gultā, atplaukst smaidā. Un ja mazulis mierīgs, vecāki arī var atviegloti uzelpot. Nāksies atlikt vakara pasēdēšanu krodziņā uz kādu citu vakaru, kad mazajam būs labāka oma. Tā nu tas ir- ceļojot ar mazuli, lielākoties ceļojumu nākas pakārtot viņa vēlmēm…

5.diena. 26.04. Otrdiena.

10:00 no rīta izbraucam no viesnīcas, lai dotos apskatīt Akamas pussalu (40 km).. Lai gan no rīta laiks ir mākoņains, tuvojoties Akamas pussalai, laiks pamazām noskaidrojas un ap 11:00, kad esam ieradušies pie Afrodītes baseina pastaigu takas sākuma, spoži spīd saulīte un noskaņojums uzlabojas. Esam apņēmības pilni noiet 7.5 km garo Afrodītes taku, kas sola skaistus dabas skatus.

Pirmais takas posms līdz Afrodītes avotam un nelielam dabiski veidotam baseinam, ir noejams dažās minūtēs. Taka ir pieejama arī ar bērnu ratiņiem. Teika vēsta, ka šeit dieviete Afrodīte peldējusies kopā ar saviem mīļākajiem un tas, kurš padzeroties no avota ūdens, iemīloties pirmajā pretimnācējā.

Pati vieta gan nevar dižoties ar īpašu skaistumu- bet, ja ir attīstīta iztēle, tad iespējams, ka stāsts par Afrodīti var vietai pievienot zināmu vērtību.

Tālāk no Afrodītes baseina, taka aiziet jūras virzienā. Iesākumā tā ved pa zemes ceļu un šeit varētu arī kādu 1-2 km nobraukt ar bērnu ratiem ar lielajiem riteņiem. Taču mēs esam nolēmuši veikt visu garo taku, tādēļ mazuli nesam mugursomā.

Pēc aptuveni 2 km Afrodītes taka sāk vest kalnā. Kāpiens ir samērā stāvs un prasa fizisku sagatavotību. Pirmskolas vecuma bērniem tas visticamāk nebūtu pa spēkam. Taču taka ir droša un pietiekoši plata. Pa klintīm jālien nav.

No Afrodītes takas paveras burvīgi skati uz Akamas pussalu un tirkīzzilo jūru lejā. Aiz katra takas līkuma baudām arvien skaistākas panorāmas.

Saule karsē un kristāldzidrais ūdens jūrā šķiet tik vilinošs, ka tā vien gribētos tajā ienirt.

Pēc 2 stundu pastaigas esam uzkāpuši takas augstākajā punktā- ap 300 m virs jūras līmeņa, un, atraduši pavēni zem kādas arčas, ieturam pusdienu pauzi ar līdzpaņemtajām maizītēm. Garāmgājēji priecājas par mazuli, kurš pagaidām vēl ir smaidīgs. Taču, uzsākot tālāko ceļa posmu, mazais ir tik saguris un samiegojies, ka paliek arvien čīkstīgāks. Beidzot bērns iemieg tētim mugursomā un atlikušo takas posmu līdz autostāvvietai, viņš noguļ somā. Tā nu esam kopumā nogājuši 7.5 km 4 stundās. Esam iesauļojušies, redzējuši burvīgus dabas skatus ar zaļām priedēm, cipresēm, klintīm, jūru un aitu ganāmpulkiem.

Pēc pastaigas jūtamies nopelnījuši atpūtu un omulīgu pasēdēšanu kādā tavernā. Izvēlamies ceļvedī ieteikto Porto Lachi tavernu, kas atrodas Lachi zvejnieku ciematiņā pie smilšu pludmales. Izvēlamies galdiņu āra terasē ar skatu uz jūru un Akamas pussalas kalniem tālumā. Ir lieliska saulaina pēcpusdiena, un mēs laiski malkojam atspirdzinošos dzērienus un mielojamies ar kipriešu tradicionālo ēdienu- mousaka. Tas ir gards maltās gaļas, baklažānu un olas kārtainais sacepums.

Vieta ir lieliska un arī apkalpojošais personāls jauks. Cenas līdzīgas kā citās tavernās (par abiem iztērējam 28 eiro).

Vakarā no viesnīcas balkona vērojam saulrietu jūrā un mielojamies ar vietējiem apelsīniem, ko iegādājām no kādas zemnieces pie Afrodītes baseiniem (1 eiro kg).

6. diena. 27.04. Trešdiena

Rīts aiz viesnīcas loga ir mākoņains. Un tāda solās būt visa diena. Tā kā šai un nākamai naktij esam norezervējuši viesnīcu Troodos kalnos, tad diemžēl jāatvadāsno šīs viesmīlīgās pludmales viesnīcas un tās viesmīlīgajiem īpašniekiem. Ap 11:00 uzsākam pārbraucienu uz Galatas ciemu kalnos. Lai arī attālums it kā nav liels= 116 km, taču pa kalnu serpentīniem brauciens ieilgst. Galamērķī ierodamies ap 14:00.

Mums par prieku beidzot uzspīd saulīte un temperatūra Galatas ciemā ir 23 grādi.

Sazvanāmies ar sava viesu nama Xenis House saimniekiem un smaidīgs pensionēts kipriešu pāris savā pikapā atbrauc mums pakaļ, lai ierādītu studiju tradicionālā kalnu ciemata mājā- ar koka balkonu otrajā stāvā. Pirmais iespaids nav diez ko labs, jo viesu mājiņas priekšā tiek būvēta vēl viena brīvdienu mājiņa un visapkārt ir būvgružu kaudzes un vispārēja nesakoptība. Tā kā šī bija lētākā naktsmītne, ko varēju atrast Troodos kalnos (50 eiro par nakti), tad nekādu luksu negaidīju, tomēr pagalmu gan saimnieki būtu varējuši sakopt.

Pati studija ir pietiekami omulīga. Patīkami, ka tajā ir kamīns, virtuves stūris un balkons ar galdu un krēsliem. Skats paveras uz ciema ēku jumtiem un pakalniem. Viss jau it kā ir labi, tomēr citiem šo vietu gan neieteiktu.

Nolikuši mantas jaunajā naktsmītnē, braucam atpakaļ līdz Troodos ciemam, no kura dažus km virzienā uz Platres ciemu- vietā, kur jaunais Troodos- Platres ceļš krustojas ar veco ceļu, sākas Kaledonijas ūdenskrituma kalnu taka, kuru šodien esam nolēmuši izstaigāt. Taku sākam no tās augstākā punkta- esam 1650 m virs jūras līmeņa. Takas kopgarums ir 3 km un taka ir lineāra-t.i. pa to pašu taku jānāk atpakaļ vai arī jāmeklē kāda iespēja tikt atpakaļ uz sākumpunktu ar transportu.

Uzsākam pastaigu gar Kryos Potamos kalnu upīti lejup no kalna. Taka ir samērā viegla, kaut gan bieži nākas šķērsot upīti lodājot pa akmeņiem pāri tai. Vietām ir arī tiltiņi un kāpnītes. Ja vien diena būtu saulaina un koki salapojuši, tad taka būtu patiesi skaista. Šobrīd tik augstu kalnos jaušams pavisam agrs pavasaris. Vēl tikai sāk ziedēt savvaļas plūmes un ķirši. Daudziem lapu kokiem tikai tagad raisās pumpuri un tādēļ uz mākoņainās dienas fona taka šķiet pelēcīga. Tomēr kalnu upītes burbuļošana un ūdens kritumi rada možu noskaņu. Tā kā taka visu laiku ved lejup, tad lielu fizisku slodzi tā neprasa. Pēc apmēram puses noietā ceļa, ir pats lielākais upītes ūdenskritums- 11 metru kritums no stāvas klints. Te ir iekārtoti atpūtas soliņi, kur kādu brīdi atvelkam elpu un gūstam atspirdzinājumu no ūdenskrituma lāsītēm.

Tad vēl kāds pusstundas gājiens un esam nonākuši takas beigās (1200 m augstums) pie foreļu audzētavas restorāna Psilodendro, kur apmeklētāji paši var izmakšķerēt sev foreli un palūgt lai to viņiem restorānā izcep. Tā kā šeit nav neviena taksometra, kas varētu mūs aizvest atpakaļ uz takas sākumposmu, kur gaida mūsu auto, tad palūdzam restorāniņa darbiniekam izpalīdzēt. Šķiet, ka viņiem tā te ir ierasta prakse, jo darbinieks piekrīt un prasa par izpalīdzēšanu 10 eiro. Esam ar mieru, jo mērot 3 km garo taku atpakaļ pret kalnu, nav ne mazākās vēlmes. Secinām, ka daļa tūristu pastaigu pa taku sāk no šī zivju restorāna, noiet 1 km augšup līdz upītes lielākajam ūdenskritumam un tad veic 1 km pa to pašu taku atpakaļ līdz restorānam. Var arī tā, taču mēs esam nostaigājuši visu taku un nav nācies kāpt augšup kalnā, tādēļ mūsu izvēlētais variants šķiet esam labs.

Ejot no augšas uz leju, taku izstaigājām 1.5 stundā. Mazulis takas sākumā ar interesi vēroja burbuļojošo upi, sēdēdams tētim somā uz muguras. Otrā takas daļā mazulis aizmiga. Ar ratiņiem šo taku nav iespējams iziet. Un arī pirmskolas vecuma bērniem taka varētu būt par sarežģītu, jo bieži nākas kāpelēt pa akmeņiem pāri upītei. Taču dabas taku pastaigu cienītājiem- pieaugušajiem, gan šo taku noteikti varam ieteikt- īpaši vasarā, jo, salīdzinot ar karsto svelmi, kas valda ielejā, šeit ir patīkams kalnu vēsums un ēna, ko dod koki, kā arī veldze, ko sniedz upīte.

Pēc pastaigas tālāk braucam uz Kakopetrijas ciemu, kas izslavēts, kā viens no Troodos kalnu gleznainajiem ciemiem. Liekam mazuli ratiņos un dodamies iepazīt ciemu. Ir jau 17:00 vakarā un laiks ir samācies. Bet labi, ka nelīst. Izstaigājam Kakopetrijas vecā centriņa šaurās ieliņas un aplūkojam sašķiebušās un pussabrukušās mājeles ar koka balkoniņiem. Meklējam ceļvedī ieteiktos restorānus- Linnos Inn un Mill Hause, kas abi atrodas Kakopetrijas vecpilsētā. Bet abos cenas šķiet pārāk augstas un piedāvājumā ir ļoti maz kas no Kipriešu tradicionālās virtuves. Tādēļ atrodam kādu citu krodziņu- The Village Pub and Restaurant pie pašas ieejas ciema vecajā daļā. Šo krodziņu jau 33 gadus vada kāds pāris- vietējais kiprietis un viņa sieva- angliete. Pasūtam kipriešu nacionālo ēdienu- koupepia- t.i. maltas gaļas un rīsu sautējums, kas ietīts vīnogu lapās un kuru pikantu padara neatkārtojams dažādu garšvielu sajaukums. Protams neatņemama vakariņu sastāvdaļa ir arī grieķu salāti (34 eiro par vakariņām diviem).

Tā, baudot maltīti uz restorāna balkona, vērojam kā pamazām satumst Kakopetrijas ielas un iededzas laternas. Nemanot ir jau pienācis vakars un laiks doties uz savu viesu namu, kurā iekuram kamīnu, malkojam tēju un našķojamies ar medus un valriekstu saldumu- baklavu.

7. diena. 28.04. Ceturtdiena

No rīta pamostamies līdz ar lietus lāsēm aiz sava namiņa loga. Ir skaidrs, ka kalnos šādā pelēka un lietainā dienā neiesim. Tādēļ, pabrokastojuši, braucam uz Kipras galvaspilsētu- Nikoziju, kas ir sadalīta divās- turku un grieķu daļās. Pārbrauciens no Troodos kalniem līdz Nikozijai ilgst 1.5 stundu (60 km). Pēc nelielas maldīšanās, veiksmīgi novietojam auto municipālajā parkingā pāris kvartālus no Nikozijas vecpilsētas aizsargmūriem (3 eiro par 6 st.).

Pilsētas apskati sākam no Pafos vārtiem. Tad virzāmies pa šaurajām ieliņām uz galveno gājēju/ iepirkšanās ielu Ledras, kur atrodas arī dažu mums pazīstamo zīmolu veikali (Bershka, St.Oliver u.c.), kā arī daudz kafejnīcu un krodziņu. Te ir arī Macdonalds tiem, kas izvēlas atpazīstamas ēstuves. Mēs šoreiz izvēlamies jau praksē pārbaudītu grieķu ātro uzkodu- pita girosu. Esam kļuvuši par tā faniem kopš sava pirmā ceļojuma pa Grieķiju. Pita giross ir uzkoda, kurā uz biezas lavaša tipa maizītes tiek uzziesta ķiploku/jogurta mērce, uzbērtas sīpolu ripiņas, tomāti, grillētas gaļas strēmelītes, frī kartupeļi un tas viss sarullēts apaļajā lavašā. Ēdiens ir lēts (3 eiro), sātīgs un gards.

Tālāk ejam uz šauro gājēju ieliņu kvartālu- Laiki Geitonia, kur iespējams iegādāties visdažādākos suvenīrus vai arī pasēdēt kādā no ielu kafejnīcām. Tad atgriežamies uz Ledras ielas un pa to aizejam līdz „zaļajai līnijai”, kas sadala Kipru un Nikozijas pilsētu divās daļās- ziemeļu teritorija ir okupēta un pasludināta par Ziemeļkipras Turku republiku (to gan akceptē tikai Turcija). Ledras ielas galā atrodas vienīgais Nikozijas „zaļās līnijas” kontrolpunkts, kuru drīkst šķērsot gājēji. Lai tiktu cauri muitas kontrolei uz Turcijas pusi, nākas 20 min stāvēt rindā. Ir parādījusies saulīte un laiks ir ļoti tveicīgs. Mazulis arī šodien neparasti kašķīgs otrā zobiņa šķilšanās dēļ, tādēļ gaidīšana rindā ir īsts pārbaudījums nerviem un mūsu izturībai. Lai tiktu pie atļaujas šķērsot robežu, mums pašiem jāaizpilda lapiņas ar saviem pases datiem. Pēc tam muitas pārstāve ievada pasu datus datorā un uzspiež zīmogu uz lapiņām. Nekas jāmaksā nav un mēs veiksmīgi tiekam pāri robežai.

Nonākuši Turcijas pusē, pa šaurajām ieliņām, kuru abās pusēs izvietoti tirgus tipa preču veikaliņi, aizstaigājam līdz Selima mošejai, kas ir pilsētas varenākā celtne. Tā sevī apvienojusi viduslaiku kristietības un islāma arhitektūras elementus. Iekšā gan neejam, jo mazulis vēl joprojām kašķējas. Tālāk virzāmies uz municipālā tirgus pusi, kas pēcpusdienā ir ļoti kluss un atvērtas ir vien dažas bodītes. Tomēr veiksmīgi atrodam meklēto- turku saldumus (1 eiro par 100 gr) un zemenes (2 eiro kg). Arī turku pusē iespējams norēķināties eiro naudiņās. Tas priecē, jo dažu pirkumu dēļ, negribētos mainīt eiro uz turku lirām.

Tiklīdz kā esam izgājuši no segtā tirgus paviljona, mūs pārsteidza negaiss ar pērkonu, zibeni un spēcīgām lietusgāzēm. Tas viss gan ilgst vien kādas 10 minūtes un pavisam drīz jau lietus mitējas un atkal uzspīd saulīte. Mēs dodamies tālāk uz Khan, kura iekšpagalmā zem arkveida velvēm divos stāvos ir izkārtojušies dažādi amatnieku veikaliņi. Pievilcīgās ēkas vidū ir līdzīga strūklaka tām, kādas parasti atrodas pie mošejām. Apsēžamies vienā no Khan kafejnīcām, lai pie tējas tases un tirgū iegādātajiem turku saldumiem izbaudītu senlaicīgās ēkas radīto mierīgo atmosfēru.

Atpakaļ uz Nikozijas dienvidu daļu dodamies ap 16:00 un mums par iepriecinājumu, šajā brīdī nav rindas uz muitas kontroli.

Guvuši ieskatu par Nikozijas pilsētu, braucam atpakaļ uz Troodos kalniem. Laiks arī kalnos ir noskaidrojies, tādēļ nolemjam uzbraukt Kipras augstākā kalna- Olimpa virsotnē (1950 m.v.j.l.). Kalnā ir iespējams uzbraukt ar auto, taču izrādās, ka pašā augšā ir militārais postenis un mūsu nodomu fotografēt saulrietu, kas paveras no Olimpa kalna, izjauc uzraksts- „Militārā zona. Fotografēt aizliegts.” Ja vien desmit metrus tālāk neatrastos sargbūdiņa ar militāristu, mēs droši vien uzrakstu ignorētu, jo saulriets ir patiesi gleznains un tā vien gribas to iemūžināt, taču nav ne mazākās vēlmes iekulties nepatikšanās, tādēļ atmetam domu par saulrieta vērošanu un braucam atpakaļ uz savu ciemu.

8.diena. 29.04. Piektdiena.

No rīta ap 9:00 izbraucam no savas kalnu mītnes un uzsākam garo pārbraucienu no Troodos kalniem līdz Aja Napa kūrortam salas dienvidaustrumos. Braucam caur Lemessos un Larnaku. Lielākā ceļa daļa ved pa autostrādi, ceļā paiet 3 stundas. Diena ir saulaina un karsta, tādēļ esam laimīgi, kad beidzot sasniedzam savu šīs dienas pastaigu galamērķi- Cape Greko dabas parku salas pašos dienvidaustrumos.

Iesākumā domājam iziet kādu no 2- 4 km garajām pastaigu takām gar jūru, bet tad secinam, ka pie visiem interesantākajiem skatu punktiem ir iespējams piebraukt ar auto. Tādēļ izvēlamies slinkāku ekskursijas veidu un apskatam Kipras tālāko dienvidaustrumu ragu ar auto. Piebraucam pie Sea Caves- jūras alām. Šeit jūras krastā klintīs ūdens un vējš, gluži kā talantīgi skulptori, izveidojuši skaistas arkas un kolonnas. Te iespējams ieņemt kādu no soliņiem un apcerīgi vērot šo skaistumu, vai arī izložņāt klinšu veidojumus gar jūru. Ērtāk gan tos būtu apskatīt no kādas jahtas, jo no klints augšas iespējams tikt vien pie dažām arkām.

Tālāk piebraucam klāt pašam Capo Greco klints ragam, uz kuru ved pastaigu taka. Pēc 5 min. gājiena, esam pašā raga augšā. No šejienes skatam paveras plaša panorāma uz Aja Napa kūrortu, jūru, klintīm, alām un līdzenumiem tālumā. Arī šeit iekārtoti skatu soliņi un nojume, kur iespējams piknikot. Piefiksējam, ka šeit ir ļoti daudz krievu tautības tūristu. Salas rietumos un vidienē viņu bija daudz mazāk. Kāds krievu tautības jaunlaulāto pāris atbraucis uz Capo Greko ragu fotografēties. Daudzi te atbrauc ar skūteriem vai kvadracikliem, jo rags atrodas tikai 9 km no Aja Napa kūrorta.

Aizbraucam arī līdz Konnos beach pludmalei. Tas ir neliels klinšains līcītis ar kristāldzidru ūdeni. Šeit sabraukuši snorkelētāji, kas iziet apmācību gādīgo instruktoru pavadībā.

Karstās saules nogurdināti, braucam uz savu viesnīcu Mon Repos Apartments, kas atrodas 4 km no Aja Napa kūrorta centra virzienā uz Larnakas pusi. Iekārtojušies savā Superior apartamentā, esam patīkami pārsteigti par tā plašumu un moderno iekārtojumu. Par 46 eiro par diennakti, esam tikuši pie apartamenta ar atsevišķu guļamistabu ar plazamas TV, viesistabu ar plazmas TV un virtuves stūri, plašu terasi, uz kuras, neviena netraucēti, varam sauļoties kā nūdisti, kā arī pie modernas vannas istabas. No apartamenta plašajiem logiem paveras skati uz visām 4 debess pusēm. Redzam gan jūru un Capo Greko ragu tālumā, gan kristāldzidro peldbaseinu tepat zem mūsu logiem, gan palmas un ziedošus krūmkokus viesnīcas apstādījumos. Atverot logus, dzirdam putnu vīterošanu. Vienīgais mīnusiņš varētu būt tas, ka viesnīca atrodas pie Aja Napa galvenās ielas- tātad laiku pa laikam dzirdam kāda skaļāka auto garām braukšanu, tomēr tas nav īpaši traucējoši. Te ir tik jauki, ka pāris stundas pavadām sauļojoties uz viesnīcas terases un es saņemos un ielienu arī viesnīcas baseinā, kura ūdens aprīļa beigās tomēr vēl ir vēss.

Pēc pēcpusdienas relaksēšanās, dodamies ar mazuļa ratiņiem pastaigā no viesnīcas līdz jūrai (10 min) un tad gar krastu pa gājēju/velobraucēju celiņu aizstaigājam līdz slavenajai Nissi beach pludmalei (40 min pastaiga). Vērojam saulrietu aiz kalniem. Atšķirībā no salas rietumu puses, šeit saule neriet jūrā. Bet pastaiga ir jauka jebkurā gadījumā.

Tad no Nissi beach dodamies galvenās Aja Napa ielas virzienā un pa to kādu 30 min laikā esam aizstaigājuši līdz Limnaki ostai, kurā noenkurotas izklaides braucienu jahtas un privātās laivas. Lai gan pastaigas laikā esam pagājuši garām neskaitāmiem krodziņiem, tavernām un kafejnīcām, tomēr Limnaki fish restaurant, kas atrodas tieši pretī ostai, mūs piesaista ar dzīvo mūziku- piektdienas vakaros šeit ir Kipriešu etniskie vakari un tas ir tieši tas, kas mums šajā ceļojumā vēl nav bijis- ieņemam galdiņu pie pašas skatuves un baudām austrumu saldumus ar tēju, klausāmies kipriešu mūziku un vērojam tautisko deju grupas uzstāšanos. Vakara gaitā dejošanā tiek iesaistīti arī restorāna apmeklētāji un sākās vispārēja jautrība. Pie dejošanas tiek arī mūsu mazulis, kas ir vispārējās uzmanības centrā- uzreiz pēc skatuves māksliniekiem. Mazais tā izbauda pasākumu, ka ir pat aizmirsis par kašķēšanos zobiņa dēļ. Vakars tiešām ir izvērties ļoti jauks un mēs gandarīti dodamies pastaigā atpakaļ uz viesnīcu.

9.diena. 30.04. Sestdiena.

Šodien ir mūsu pēdējā diena Kiprā, jo vakarā 19:30 mūs gaida lidojums uz Charleroi Beļģijā.

Rītu pavadām brokastojot un sauļojoties uz viesnīcas terases, kā arī sapakojot mantas mājup lidojumam. Ap 12:00 izrakstāmies no viesnīcas un atvadāmies no draudzīgā personāla. Izrādās, ka viesnīcā pirms 2 nedēļām pabeigti renovācijas darbi- tādēļ šeit viss ir tik tīrs, balts un svaigs.

Tad dodamies pastaigā uz jūru. Vispirms apskatām Makronisus pludmali ar tās baltajā smiltiņām un kristāldzidro ūdeni. Izmēru ūdens temperatūru- it kā rāda 22 grādus, tomēr īsti neticas, jo ūdens šķiet vēsāks. Tad dodamies gar jūras krastu Aja Napa kūrorta virzienā. Nākamā ir Lardos pludmale, kas arī ir jauka. Visbeidzot nonākam pie izslavētās Nissi beach pludmales. Tā žilbina ar savu tirkizzilo seklo ūdeni, baltajām smiltīm un mazu saliņu uz kuru iespējams aizbrist pa šauru smilšu strēli. Šī pludmale būtu ideāli piemērota ģimenēm ar maziem bērniem tās divu dabiski izveidojušos līcīšu dēļ, kuri lepojas ar baltam smiltiņām un seklu ūdeni. Te nav lielu viļņu, ūdens tik rāms kā baseinā. Vienīgais trūkums šai pludmalei ir disko bārs, kurš atskaņo skaļu elektronisko mūziku turpat pludmalē. Tas varētu patikt jauniešiem, bet diez vai būs pa prātam klusumu un mieru meklējošajiem. Skaisto dabas skatu pabojā arī lielās daudzstāvu viesnīcas jūras krastā. Te atpūšas pārsvarā krievu tautības pārstāvji, kuriem Aja Napa kūrorts ir ļoti draudzīgs, jo daudz kur ir uzraksti arī krievu valodā.

Nissi pludmalē atklāju šī gada peldēšanās sezonu, jo ūdens sekluma dēļ, šeit tas šķiet vissiltākais, salīdzinot ar citām Kipras pludmalēm, kurās tā arī nesaņēmos peldei. Grūtākais ir pārvarēt pirmo pretestību ielīst vēsajā ūdenī, taču pēc brīža ūdens jau šķiet pietiekami silts, lai nopeldētu vairākus lokus pa žilbinoši dzidro ūdeni. Šajā pludmalē ir arī citi peldētāji, tomēr lielākā daļa tikai pastaigājas pa seklo ūdeni vai spēlē ūdens volejbolu.

Tā kā es īsti neesmu skaļas disko mūzikas cienītāja un arī tik liela burzma man netīk, tad izsecinu, ka man labāk patika Makronisas pludmale, kura, lai gan tāpat kā Nissi beach, atrodas pie lielās daudzstāvu viesnīcas, tomēr tajā nebija mūzikas un tik liela apmeklētāju pūļa.

Pēc peldes dodamies kūrorta virzienā, lai iestiprinātos ar pita girosu (7 eiro par 2 porcijām un kolu), kā arī lai apskatītu Aja Napa klosteri, kurš ievērojami kontrastē ar moderno un rosīgo kūrorta dzīvi. Klosterī baudām senatnes elpu un tīkamu mieru pretstatā ielu kņadai aiz tā mūriem. Secinām, ka klosteris ir populāra vieta jaunlaulāto pāru foto sesijām, jo mūsu īsās vizītes laikā, klosterī pabija divi jaunlaulāto pāri ar visu kāzinieku svītu.

Nemanot ir pienācis laiks doties uz lidostu, tādēļ ejam atpakaļ uz viesnīcu, kur esam atstājuši savu auto, un braucam uz lidostu, lai 19:05 izlidotu uz Charleroi. Beļģijā ielidojam 22:55. Piecas stundas paguļam Etap Hotel viesnīcā (55 eiro) 2 min braucienā no lidostas un tad ar agro rīta reisu mājup uz Rīgu. Mazulis pārlidojumus un pusgulēto nakti pārcieš labi, taču paši gan esam saguruši un pirmo dienu mājās pavadām atgūstot zaudētās miega stundas.

Tā nu mūsu ceļojums ir izvērties daudzkrāsains un iespaidiem bagāts. Nevarētu teikt, ka mēs jūtamies atpūtušies un relaksējušies, jo tas ar mazuli nav iespējams. Taču esam uz brīdi nomainījuši ierasto vidi un atpūtušies no ikdienas darbiem. Izbaudījuši sauli, fascinējoši skaistu jūru, kalnus, mazo lauku ciematiņu nesteidzīgo ritmu, kā arī lielo kūrortu rosīgumu. Esam secinājuši, ka Kiprā ir ko redzēt un baudīt un ar nedēļu notikti ir par maz, lai apskatītu visas ievērojamākās vietas, bet apmesties uz pastāvīgu dzīvi mēs gan tur negribētu. Jo ir taču tik daudz skaistu vietu uz šīs pasaules un jau pēc 3 nedēļām mēs dosimies apceļot kādu citu- cerams, ne mazāk interesantu salu- Rodu.