Pjuhticas klosteris
|
Anita Trukšāne
|
Igaunija. Kuremae jeb Pjuhticas klosteris. Daudzkārt ir būts. Darbs tāds.
Vienmēr ar cilvēkiem un visur kopā ar viņiem.
Šoreiz bija doma - darīšu citādi. Palaidīšu grupu ar mūķeni - gidi un pati aiziešu līdz avotam. Tā dvēselei gribējās.
Piegāju pie būdiņas, atvēru durtiņas, iegāju - un sastingu no pārsteiguma. Ūdens mirdēja zeltītā vara krāsā! Līdz pašam avota dibenam varēja redzēt katru apzeltīto akmentiņu!
Tik daudz brīnumu dzirdēts par šo vietu, ka neviļus, uz brīdi, notici brīnumam.
Tad, protams, sapratu, ka pēcpusdienas saules stari, droši vien kaut kādā leņķī krītot, radīja šo fantastisko vizuālo efektu.
Tajā brīdī nodomāju, re kā, varu gremdēties zelta ūdenī. Tā arī darīju.
Sajūta - neizsakāma - no stindzinoša aukstuma līdz svilinošam karstumam. To nevar izstāstīt, tas ir jāizjūt.
Kolēģim, kas sēdēja turpat ārpusē uz soliņa , saku - cik man tagad ir silti! ( 30.aprīlī bija ļoti auksts ziemeļvējš, kurš izpūta līdz kaulam). Tūlīt ģērbšos un nākšu. Man saka - zini, pie durvīm stāv un klausās kāda sieviete. Paskatījos pa mazo lodziņu un redzu, jā, stāv sieviete - blakus - otrpus būdiņas sienas, smaida un klausās. Un tad pēkšņi atskan - vai jūs man neatvērtu durvis? Izbrīnā iepletu acis un saku - jā, protams. Padomāju, varbūt kāda ceļotāja no kādas citas Latvijas grupas. Un tad manas acis iepletās vēl platāk - ienāk mūķene- smaidīga, latviski runājoša ( tas nekas, ka jau ar akcentu un dažubrīd latvisko vārdiņu pietrūkst), paskatās uz mani un saka - jūs nepareizi darījāt! Vajag ar visu galvu, ar matiem! ( To tā kā zināju, bet vienmēr pietrūka dūšas, lai ar galvu iegremdētos avotā, varēju tikai līdz kaklam) Viņa man saka - es pamācīšu! Skatos un daru tāpat. Tad viņa turpina - jums šodien tā ir dāvana, jo vakar vakarā bija slavenās Pjuhticas ikonas svētku diena un ar to tika svētīts gan avots, gan ūdens.
Varbūt tāpēc ūdens bija zelta krāsā?
Darīju kā mācīja mūķenīte, 3 reizes iekšā un ar visu galvu!
Sajūta - nav man vārdu.
Miesa karst, ūdens žūst un droši var ģērbties.
Zināju, ka klosterī dzīvo arī kāda latviete, bet, ka taisni sagadīsies tā, ka tiksimies svētavotā, to nekad nedomāju.
Apjukumā tik attapu uzjautāt, kā viņa zin latviešu valodu? Esmu no Latvijas, bet tas bija sen.
Neattapu uzjautāt neko vairāk.
Bet varbūt arī nevajadzēja, jo tad, varbūt, zustu tā mirkļa burvība. Siltās acis, smaids,un tāda labvēlība...