Miers Eiropas centrā...

  • 3 min lasīšanai
  • 13 foto
...pēc pāris pavadītām dienām Minhenē ceļojumu turpinājām uz kalniem bagāto Austriju. Svētdienas rītā Minhenes hauptbahnhof bija sarunāta tikšanās ar manu māsīcu un viņas draugu, lai kopīgu paklaiņotu pa lielo pilsētu, bet tā kā tas jau bija izdarīts iepriekšējās dienās, nolēmām velti netērēt laiku (kaut gan Minhenē palika vēl daudz kas neredzēts) un doties uz kaimiņzemi... Minhenē mēs vēl atgriezīsimies... Braucot un pamīšus runājot te vāciski, te angliski, nesteidzīgi varējām baudīt kā mainās ainava aiz mašīnas loga, kā Vācijas līdzenumus nomaina Austrijas kalni... šur tur vēl kalnu virsotnēs varēja manīt sniegu, tāds nesteidzīgs un sajūsmas pilns miers... Atstājām mantas kalnu ieskautajā Worgl ciematiņā, lai tālāk dotos uz Insbruku – Innsbruck, pilsētas Austrijas rietumos pie Innas upes, Tiroles federālās zemes galvaspilsēta, kā arī starptautiski pazīstams ziemas sporta centrs, šeit gan 1964., gan 1976. gadā norisinājās Ziemas olimpiskās spēles. No tur pavadītājām dienām, turpmāk izdzirdot vārdu Tirole, pārņem patīkamas atmiņas par Alpu ieskauto pilsētu, jo ir tik patīkami iet pa mazajām pilsētas ieliņām, kur brauc tramvajs un cilvēki nesteidzīgi kaut kur dodas, pavērties augšup un redzēt kalnus, mēs ejam un priecājamies par skaisto skatu un neviļus prātā iešaujas doma, ko gan domā un jūt tie cilvēki, kas šeit dzīvo, vai viņiem tas izraisa tik pat lielu sajūsmu kā mums vai tomēr viņiem tā ir tikai parastā ikdiena.... tā vien liekas, ka tā viņiem ir pavisam pierasta aina... arī māsīca, kas dzīvo Austrijā jau gandrīz gadu, skatoties uz mums, vien nosaka, ka arī pati, kad šeit ieradās, skatījās uz to visu pavisam savādāk nekā tagad. Pilsētas aplūkošana izvēršas vairāku stundu garumā. Interesants ir pilsētas simbols Zelta Jumtiņš, kas celts 1500.gadā un sastāv no 2657 apzeltītiem vara dakstiņiem, Swarovski kristālu veikaliņā arī varētu pavadīt visu dienu, skats uz Innas upi un kalniem liek uz brīdi apstāties un nesteidzīgi nolūkoties nekustīgajā, bet dzīvības pilnajā ainavā.... protams, jebkurā pilsēta ir jāapmeklē Doms, ieejot iekšā pārņem miera sajūta, kaut gan godīgi sakot – šo pāris dienu laikā Austrijā šī sajūta gandrīz ne uz mirkli neatkāpās.... parku, kafejnīcu apmeklēšana un jau pienācis laiks doties atpakaļ uz Worgl.... diezgan ātri aizmiegam.... Nākamā rītā vienīgais vīrietis četru meiteņu kompānijā stāv pie plīts, lai izceptu mums gardas olas, brokastis izvēršas jaukā un klusā pasēdēšanā, secinām, ka tās ir pirmās īstās brokastis mēneša laikā, kopš esam prom no mājām... jauki... Tā kā nekas iepriekš nav saplānots, plāni top uz vietas – šodien brauksim kalnos... Kalnos – nu labi, mēs visi zinām, kāda ainava un skati mūs tur gaida, bet tas viss mums izvērtās mazliet citādi... kādu stundu braucām līdz plānotajai vietai, braucām augšā pa šauru, līkumotu ceļu, nekad nevar zināt, vai kāda cita mašīna jau nesteidzas mums pretī... pusceļā apstājamies, lai vienkārši pavērtos lejup, viss liekas tik mazs..... un tad mēs nonācām augšā... pavisam cita, iepriekš nesastapta realitāte, savādāks dzīves stāsts.... Šeit lielā nošķirtībā dzīvo cilvēki no dažādām pasaules malām, reti kad viņi pamet kalnu, sievietes lielāko dienas daļu pavada nedarot neko, dažas pieskata savus bērnu, iespējams vienīgie darbi ir ikdienas ēdiena pagatavošana un veļas mazgāšana, vīrieši labo tehniku, ko vēlāk sūta uz Kosovu kā palīdzību, dienas šeit rit nesteidzīgi, bezmērķīgi, vientuļi un atšķirti, māsīcas draugs, kas arī Austrijā ir ieradies no Kosovas, dalās savā pieredzē par šeit pavadītajiem deviņiem mēnešiem. Redzot un dzirdot to visu, pārņem tādā kā apskaidrība, cik muļķīgi ir uztraukties vai celt traci par sīkumiem, cik manas problēmas ir sīkas un niecīgas, novērtēju to visu, kas man ir un skats uz lietām un notikumiem no tās dienas ir pavisam citādāks. Bijām vietā, kur parasti tūristi neieskatās.. šeit sastopas Tiroles skaistā daba un cilvēku sūrie likteņi.. Tālāk dodamies atpakaļ uz Insbruku, braucam kādas divas stundas un mašīnā, kaut gan skan skaļa mūzika, valda klusums, tāds absolūts miers, šo stundu laikā liekas, ka pārdomāju visu savu dzīvi... nevaru vien nopriecāties, cik šeit ir skaisti, tie kalni, tie skati uz kalnu upītēm un mazajiem tipiskajiem austriešu ciematiņiem neļauj ieslīgt miegā, kā to jau ir izdarījusi lielākā daļa manu ceļojuma biedru.. es jau varētu censties aprakstīt to visu, ko redzēju, bet nevaru atrast tādus vārdus, tomēr tas viss ir jāredz pašam.... jo katrs mēs lietas tomēr redzam savādāk.... man kalni liekas kā mazs pasaules fenomens, ko neapnīk vērot.... Pēc vēl vienas pavadītas dienas Insbrukā, gardām pašu pagatavotām vakariņām, runāšanas līdz agrai rīta stundai, nākamā rītā ceļamies, lai pirms atgriešanās Vācijas līdzenumos apskatītu Eiropas vecāko un reizē mazāko pilsētiņu, kas radusies 1398.gadā, Rattenberg. Maza, mīļa un, protams, kalniem ieskauta pilsētiņa. Pārņem patīkams nogurums, laiks doties mājup.... iekārtojamies vilcienā, lai arī turpmāko dienas daļu šeit pavadot, ik pēc pāris stundām pārsēžoties, nokļūtu mājās, kaut gan godīgi sakot, nemaz negribas.... nemaz, nemaz..... skatam aizslīd kalni un paveras līdzenumi.... 6 stundas un esam mājās.... bet zinām, ka noteikti tur vēl atgriezīsimies.... Varbūt man jāatvainojas, ka šis apraksts nebija ieteikumiem un piedzīvojumiem bagāts, bet pilnīgi noteikti iesaku doties uz Austriju, lai nesteidzīgi baudītu Alpu skaistumu un novērtētu dzīvi, cik tomēr tā var būt skaista.... un jūsu ceļojums būs tieši tāds, kādu jūs to paši sev radīsiet...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais