Mazā Lietuva

  • 4 min lasīšanai
  • 25 foto

Tā kā nav būts Lietuvā uz dienvidiem no Klaipēdas, šoreiz iezīmēts šis ceļojuma virziens.

Pirmā pietura paredzēta pie Papes ezera, kur var aplūkot savvaļas zirgus tarpānus. Tādi sensenos laikos mituši senajā Eiropā. Neiedziļinoties zirgu selekcijas un audzēšanas sīkumos, redzams, ka zirdziņi ir visai amizanti un vizuāli interesanti. Ātri pamanāms, ka zirgu barā ir sava hierarhija un valda savi noteikumi, kurus ātri izprast laikam nav iespējams....Ir daži kumeļi, kuri labi pārcietuši auksto ziemu un jūtas varen braši saulaini pavasarīgā dienā. Zirdziņi ir arī varen ziņkārīgi un it kā komunicēt kāri, taču saimniece brīdina, ka arī visai neprognozējami. Redzams, ka dažreiz kautkas kādam nepatīk un tad iet vaļā speršana un zobu rādīšana.

Turpat blakus var aplūkot arī senos govjveidīgos - tauru pēctečus, arī tādi mežonīgi govs un buļlopi reiz apdzīvojuši mūsu zemes āres un bijuši dižciltīgi medīšanas objekti.

Mēģinam pie applūdušā Papes ezera paobzervēt arī putnus, taču visai neveiksmīgi, jo pārlidojumu laiks laikam jau iet uz beigām un acīmredzot viena daļa jau sākusi saimniekot pa ligzdām...rūcam tālāk!

Bez problēmām šķērsojam robežu un esam Lietuvā. Autobusu vairs krampjaini nekrata un tas līgani ripo taisni uz dienvidiem. Lietuviešu ceļi ir vienkārši lieliski! Pirmais, ko izdaram Palangā - nopērkam ,,atļauju,, busam, kura maksā Ls4 dienā. Tas būtībā ir ceļu nodoklis par tranzītu, var to saukt kā grib, bet lietuvieši jau sen iekasē naudiņu no caurbraucošiem busiem un kravas auto. Kāpēc to nedaram mēs??? Tā taču ir reāla nauda, kuru var novirzīt tiem pašiem ceļu remontiem!!! Pie tam krīzes laikā, kad naudas tik ļoti trūkst! Ja nauda ,,guļ,, zemē un to neviens nepaceļ...tas nozīmē, ka kāds cits to citādā veidā ,,paceļ,,....nu jūs jau sapratāt, ko es gribēju ar to pateikt :)

Nonākam Klaipēdā, lai aplūkotu tās vecpilsētu. Pilsēta pamatīgi cietusi karā, tāpēc vecpilsēta ir neliela, pareizāk sakot - tas, kas palicis pāri. Ir interesantas vācu fahverka senās būves jeb pildrežģa tehnikā celtas mājas. Ir ,,interaktīvi,, vides objekti - skursteņslauķis uz jumta, pelīte, kas izpilda vēlmes un jokains kaķis ar cilvēka seju...tūristiem tādi objekti patīk. Atrodam arī mazu un omulīgu pasāžiņu alusdzērājiem un kafijotājiem, taču izslīdam tai cauri īpaši neuzkavējoties...diemžēl.

Klaipēdas jaunajos kvartālos piestājam pie superlielveikala ,,Akropolis,,. tajā rodams mūsu lidiņam līdzīgs ēstūzis. Paēdam. Kvalitāte un cenu līmenis apmēram kā lidiņam, bet nu tā - varēja būt biku labāks... Ātri apmetam loku ap veikala vidū esošo slidotavu un secinam, ka veikali tie paši kas Rīgā, bet sortiments, škiet, tomēr nedaudz cits...rūcam tālāk.

Nemunas delta ir milzīga un varen pārplūdusi. Braucam uz Rusnes salu pa vienīgo autoceļu, kurš vietumis ir gandrīz vienā līmenī ar applūdušajām palieņu pļavām. Te gan redzami palieli zosu bariņi, kuri ir ceļa jūtīs un te piezemējušies uz nelielu atpūtu un uzēšanu.

Rusnes sala robežojas jau ar Krieviju, Kaļiņingradas apgabalu. Divas galvenās straumes aptver salu no abām pusēm, vairākas mazākas to šķērso. Viss ūdens daudzums beigās nokļūst Kuršu jomā. Sala zema, tikai kādu metru virs ūdens līmeņa, daudzviet līdz ar upes straumi. Tāpēc sacelti dambji un izveidota polderu sistēma, taču pat tas nepaglābj salu no vērienīgas applūšanas pavasara plūdos.

Krustneši salā ieradušies jau 13 g.s., tad uzcelta pirmā koka baznīca un pils. Arī te tie tiekušies kontrolēt upes grīvu un tātad seno tirdzniecības ceļu augšup.

Pirmskara laikos sala bijusi kā kūrorts, dzīve kūsājusi un burbuļojusi, dzīvojuši kādi 7000 iedzīvotāju, tagad tik ap 2000...Krīze skārusi arī šo apvidu, esot liels bezdarbs...vietējie gan dzīvojot un iztiekot ar zvejošanu un lauku tūrismu. Vieta tiešām jauka! Mēs ar izbaudījām viesu namu un labas vakariņas un brokastis ar vietējām žuvīm - bija labas! Vakara pastaiga pa salas apkārtni ar bija laba - miers un klusums, ko gan nogurdinātam cilvēkam vairāk vajag?

Paēdam labas brokastis un otra diena ir sākusies!

Braucam uz nelielu miestiņu Uostadvaris, kas ir arī neliela ostiņa. Aplūkojam bāciņu, kas celta pamatā zvejnieku vajadzībām, lai tie tumsā redzētu ceļu mājup no Kuršu jomas.

Dodamies apmēram 2 stundu garā izbraucienā ar tūrismam pielāgotu laivu. Tā gan man šķiet visai nedroša, jo sēdeklīši sabūvēti augstu un cilvēku pārvietošanās pa laivu rada nepatīkamu tās sānsveri un žvangāšanos. Laivas smaguma centrs atrodas augstu un .....cik tā droša, kas to lai zina. Arī stūresvīrs izskatās pēc tāda svētdienas braucēja, ne pieredzējuša jūras vīra. Tāpēc izlaižot loku pa applūdušo Nemunas deltu, vienbrīd uzsēžamies uz sēkļa...ātri gan tiekam arī nost.

Garām braucot obzervējam dīvainus nokaltušus kokus upmalā, tie iekrāsoti spokaini baltā krāsā. Izrādās vainīgi kormorāni jeb jūras kraukļi, kas šamos apkakājuši biezā slāni un koki strauji nokaltuši. Vēlāk redzam arī pašu melnos nešķīsteņus, kuri nu jau apsēduši arī šos ūdeņus.

Upes krasti pilni ar makšķerniekiem, daudzi copē no laivām. Ik pa brīdim ar ko izvelk :)

Mūsu galamērķis ir apdzīvota vieta Minija, upe tek pa vidu, abās malās mājas. Esot lietuviešu Venēcija! Te nu brāļuki nedaudz pārspīlē, bet lai jau paliek :) Rūcam tālāk!

Ar busu ripojam uz Ventes ragu, kur atrodas liela ornitoloģijas stacija un bāka. Vieta fascinējoša! Tāpat kā Kolkas rags. Tikai citāda. Tur mūs sagaida vietējais galvenais ornitologs - jauks un humora pilns cilvēks ar interesantu stāstījumu par putniem, viņu migrāciju, gredzenošanu un citām tādām lietām. Iepērkam viņa grāmatu par Ventes raga putniem un autors mums lepni dala autogrāfus.

No bāciņas redzama visa Kuršu joma un Kuršu kāpa. Pat Nidas bāka tieši iepretīm saskatāma ķīķerī un piezūmējama fotoaparātā. Droši vien te ir skaisti sulrieti, jo saule riet tieši aiz Kuršu kāpas... :) Jābrauc skatīt rudens pusē!

Atpakaļceļā baudam leišu alu un vērojam ainavas. Izrādās, ka katra leiša sapnis ir privātmāja lielas pilsētas nomalē! Un nevis dzīvoklis daudzstāvenē! Un vēl leiši esot tendēti uz privātbiznesu! Katrs gribot kaut ko tirgot, ražot un tamlīdzīgi! Te nu mēs laikam atšķiramies...

Par ceļiem jau teicu sākumā. Vēl manījām, ka automašīnas vidēji ir vecākas, taču daudz labāk sakoptas un spīdīgi tīras. Džipu daudz mazāk. Varbūt tāpēc, ka primāra ir māja un dzīvesvieta? Un auto te patiesi ir pārvietošanās, nevis zīmēšanās līdzeklis? Šķiet, ka tā.

Vēl interesanti atcerēties, ka te visur gar ūdens malu senos laikos kurši dzīvoja, stāsta, ka līdz pašai Kaļiņingradai jeb Kēnigsbergai. Bet tas jau bija ļoti sen...

Bildes galerijā:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais