Siltums un mūzika Vīnē.

  • 4 min lasīšanai
  • 1 foto
Ir tik neparasti silts. Es to nezinu, jo vēl neesmu bijusi laukā no lidostas, bet, es to jūtu. Jo, es zinu, ka tur kaut kur tālāk, līdz būšu izkļuvusi no visiem labirintiem, tur, kur sagaida atbraucējus, arī mani sagaidīs. Tur viņa stāv, māj, smaida un esmu laimīgākā mamma pasaulē, jo beidzot varu apskaut savu meitiņu. Kopš februāra mēs neesam bijušas kopā. Visas bēdas un arī visi prieki, šaubas, raizes, cerības unsajūsma, viss ir bijis tikai caur šo mistisko kasti ar monitoru un austiņām. Tikai nepilnas divas stundas mūs šķir, ja lido pa gaisiem.... Tikai divas stundas, bet, tas ir tik tālu... Te nu mēs esam. Tā Vīne, izrādās ir žilbinoši balta. Ceriņi, kastaņas, ķirškoki, tulpes un vēl sazin kādi košumkrūmi, kam nezinu nosaukuma... tie visi zied neprātīgā košumā un raida savu smaržu tuvu un tālu( meitiņa teica, ka viņa ļoti pierunājusi tulpes, lai tās sagaida manu atbraukšanu!). Ir neiedomājami silts, es arī jūtos jauna, līksma un bezrūpīga kā Vīnes studente, kad bērns, saņēmis mani pie rokas, ved izrādīt savu Alma mater. Ai, skaisti... un iespaidīgi. Bibliotēka aizrauj elpu. Iekšpagalma kafejnīcā zālājā izvietoti Austrijas bankas dāvātie šezlongi, kur zviln skolāri... Smalki. Pagalmam, pa perimetru apejot apkārt,prāts nogurst fiksēt neskaitāmās izcilības,kam veltītīti krūštēli, plāknes un pieminekļi visā augumā... Bērns dzīvo izcili labā vietā : pāris soļu no Volksteater, no Hofburgas un Parlamenta. Katru rītu, paveroties logā, saskatījos ar Ģērģeju Bēšēnī, kam veltīts krūštēls pie meitiņas dzīvesvietas durvīm. Laikam tie vainagi ap pieminekli likti 15. martā, pagalam izkaltuši, bet Ungārijas karoga lentītes vēl aizvien košas.No loga redzama vien no Vīnes neskaitāmajām pilīm - Eisenbach, glīta, bet kam par godu un kāpēc - nezinu. Visu laiku galvā asociācija ar " Sikspārņa" Eisenstain. Štrausu mūzika tur virmo gaisā, jā, tieši daudzskaitlī, jo turpat blakus Zanītes mājām ir ēka ar piemiņas plāksni Eduardam un jāpatur prātā arī Jozefs un Johans seniors.... Un ir jau vēl arī visi citi dižgari, mans dieveklis Vofgangs Amadejs, protams, bet, par to ir cits stāsts... Stāsts, kā gājām uz viņa māju, kur es gandrīz kā bērnelis gribēju spiegt aiz sajūsmas, ieraugot brīnumaino " Burvju flautas" hologrammu - datorgrafikas un sazin vēl kādu tehnoloģiju brīnumu atveidoto izrādi.... Bet, man kā romantiskai sapņotājai, protams, vissaviļņojošāk šķita paraudzīties pa logu un domāt, ka es redzu to pašu, ko savus divus simtus gadu atpakaļ redzēja Viņš... Jā, par to mūziku....Dīvaini, bet ielu muzikantu tur tikpat kā nav. Un ausīs man skanēja ne valši, ne Mocarts, bet Zalcburgas Jaunavas šūpuļdziema " Still, still, still...." Es vāciski nerunāju, bērns, man par prieku un lepnumu gan runā tekoši un tulkoja man visu, ko mana nabaga auss un prāts atteicās saprast. Austriešu vācu valoda ir ļoti austriešu. Izņemot sveicienu un pateicību un visbiežāk sastopamo atvainošanos ( viņi atvainojas par visu un ik uz soļa) grūti kaut ko sazīmēt. Smaidi, laipnība, izpalīdzība - nebeidzami un ik uz soļa...izņemot... Izņemot Vīnes viesmīļus. Viņu nelaipnība esot leģendāra. Šis mīts ir patiess. Un šokējošs. Esmu ceļojusi daudz, redzējusi visu ko, bet Vīnes oficianti ( tikai vīrieši, dāmas nē!) ir patiešām rupji. Vīnes meža Heuriger-ā ( vīna krogā), kur kāds ungārs dievīgi stīgoja uz savas vijoles Kālmanu, Brāmsu un Štrausu, kur smaržoja cepeši, skābie kāposti un viss, kas tur tobrīd ziedēja... tur viesmīlis traucas šurpu turpu pa pagalmiņu ar tādu sejas izteiksmi it kā pasaule sagrūtu ik pēc katra viņa spertā soļa... Uz jautājumu, cik liela ir šniceles porcija ( to ir svarīgi zināt, jo standarta Vīnes šnicele normālam latvietim nav noēdama, bet gadās arī mazāka izmēra eksemplāri) viņš strupi attrauca " normāla!". Air Baltic izreklamētajā " Zweite Liserln" ( nevienam neiesaku) nepeiņēma kredītkartes un uz piebildi, ka mēs vēlamies vienu porciju, ne divas, sekoja piezīme: " Man acis slikti rāda, bet ar ausīm, paldies Dievam, viss kārtībā!" Nevajag domāt, protams, ka mēs bijām tādas kaprīzas un fērlīgas dāmītes. Visa mūsu interese un jautājumi bija praktiskas dabas un pilnīgi normāli, balstoties uz ilgu ceļotāju praksi, izteikti augstākā mērā delikāti un pieklājīgi. Zanīte mani mierināja, teikdama, ka ceļotāji, reizēm, vēloties pārbaudīt šo mītu par Vīnes viesmīļiem, tīšuprāt tos provocējot... Mēs neprovocējām, viņi visu izrādīja bez provokācijas. Šis mīts ir patiess.Gloriettē oficiants mums uz galda uzvieda ēdienkarti bez " labdien" un " lūdzu" , divas saldējuma porcijas, apvienoja vienā ( laikam tāpēc, lai ekonomētu traukus un mazgājamo līdzekli, tāpēc norakstījām to kā mūsu ieguldījumu globālās sasilšanas mazināšanai). Bet, tas ir nieks protams.... Šniceles ir garš';igas, strūdeles dievīgas, Vīnes kafija ir vesela zinātne un Sachertorte,protams, jānogaršo( kaut arī tur nekā īpaša nav, vienkārši, noskaņai).. Muzeji ir grandiozi. Tikpat imperiāli kā pati Vīne. Man vairāk patika Vīnes mežs, vīna dārzi un, ko tur liegties, vīns man arī patika. Austrijas vīns man bija atklāsme. Ungāru " Zilā franka" variācijas ir ļoti jaukas. Bet " Gruhne/ u ar umlautu/Veltiner" ir vienkārši lielisks, īpaši karstā laikā. Man Vīne ir mūzika. Pāri šnicelēm, strūdelēm un pat pāri Sisi ( viņa jau nav nekāda autriete. Kā īstenei bavārietei, šai Vitelsbahu meitenei bija dzīvelīguma un brīvības mīlestības vairāk kā visiem stīvajiem Habsburgiem kopā ņemot), man galvenā Vīnes ēka ir Opera. Sirds nodreb un elpa aizraujas, to skatot. Un mēs taču skatījām un klausījāmies " Faustu"! Lai arī ne tā kā bija iecerēts... Ne iekšā... tur mēs netikām, bet.. ir iespēja to visu redzēt un dzirdēt laukā, jo operas izrādes rāda uz lielā ekrāna un opermīļi ir sasēduši krēslos un uz paklājiņiem ekrāna priekšā. Arī tas ir notikums, arī tā ir dāvana. Un ļaudis aplaudē un sauc " bravo" tāpat kā iekšpusē. Sajūsma no visām pusēm. Un tad vēl, protams, lokālpatriotisma izpausme, skatot afišas un programmas ar Elīnas Garančas vārdu ( viņa bija titullomā vairākās aprīļa izrādēs " Annā Boleinā" ). Pēc operas mēs vēl izstaigājām apkārtni, lai atrastu un iemūžinātu attēlu ar Herberta fon Karajana vārdu uz zvaigznes uz asfalta ( tur ir tādas zvaigznes uz ietvēm kā Holivudā). Atradām! Tas viss bija lieliski - iespaidi, atklājumi, noskaņas. Bet, vislieliskākais ir apziņa, ka mana mazā, drosmīgā un ļoti stiprā meitiņa ir tik lielisks Latvijas pārstāvis šajā zemē. Viņa uzdāvināja man šo tikšanos ar Vīni un visiem tās brīnumiem un jaukumiem. Es tik ļoti lepojos ar viņu!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais