Reiz Kirunā jeb Laplandes brauciens (Part I)

  • 3 min lasīšanai
  • 48 foto

Jā šis ceļojums bija uii... martā. un es veselu mēnesi esmu mēģinājusi saņemties lai ko uzrakstītu. Mēģināšu atgriezties pagātnē. 9. Marts- mantas jau bija sakrāmētas manā mīļajā mugursomā, ne reizi vēl neesmu nožēlojusi, ka nopirku to mazo 60+10 l ietilpīgo monstriņu, jeb kā teiksim bruņurupucīti, tās tagad ir manas otrās mājas. Nedaudz ēdiena, tā lai pietiktu nakts braucienam vilcienā, brokastīm un vēl pusdienām. Un skolas uzdevumu dēļ vēl dators ielikts bruņurupucī.

Tā kā vilciens no Uppsalas paredzēts 22:00 mierīgu sirdi sakārtoju istabiņu un lēnā solī devos uz staciju, kaut gan laiks nebija no tiem patīkamākajiem- nevarēja saprast, vai līst lietus vai snieg slapjš sniegs.

Paveicās tajā ziņā, ka šajā ceļojuma paredzētajā laikā (09.03.- 14.03.) īsti nekavēju lekcijas, izņemot 14.martu, kad sev par labu izlēmu palikt mājās zvilnot gultā un pavadot visu dienu pusnomoda stāvoklī.

Jēziņ aptuveni 1170 km, vidēji sanāk 17 h pavadīt vilcienā.

Nonākot stacijā mūsu grupa jau bija gandrīz savākusies, pietrūka tikai 3 cilvēku- Sara (It), Nad'a (Ch) un Nils (Fr). Bet nebija vēl kur steigties. Bet nu laikam šis brauciens nevarēja sākties normāli- Nils bija aizmirsis savas vilciena biļetes kojās uz galda, un līdz vilciena atiešanai bija palikušas kādas 7 min. Mēģinājām biļeti dabūt ārā no biļešu automāta, be tas beidzās neveiksmīgi, toties visi stacijā domāja, ka mēs laikam esam kādi aptrakušie- skraidot no perona un atpakaļ uz staciju. Heh... tas bija nogurdinoši. Šoreiz lieliski palīdzēja mana "Čība" (PC) un arī tas ka Nad'a bija saglabājusi Nilsa biļetes flešatmiņā. Bet beigu beigās viss bija kārtībā, jo mēs varējām Nilsa biļeti rādīt manas uzticamās "Čības" monitorā. Naudas ietaupīšanas nolūkos bijām ņēmuši parastās sēdvietas, nevis guļamvagonus, bet mani tas netraucēja. Līdz kādiem 4:00 skatījāmies ar Nilsu filmas. Cilvēku nebīj īpaši daudz un arī pieturvietās reti kurš iekāpa iekšā- kā nekā mēs kuģojām naktī. Pēc filmu skatīšanās bija doma beidzot pagulēt, nožēloju, ka nebiju ņēmusi līdzi tūristu paklājiņu, lieti noderētu, bet šoreiz jāsaka paldies manām Blondajām draudzenēm LV, kuras man uzdāvināja rōzā sedziņu, plāna jau, bet tik un tā silta. Tā nu sameklēju kādu vietu, kur neviens nesēž un atļāvos izlaisties pa abāk sēdvietām, kā nu mans ķermenis atļāva.

Pirmā nopietnākā pieturvieta bija Umeå , kurā sāka arī parādīties cilvēki- bija jau kādi pāri 6:00 no rīta. Bet es nelikos traucēta un čučēju tālāk- pārsēšanās vieta bija Boden un tikai ap 12:00. Satraukums jau rādās uz 11:00, kad vajadzēja pakot mantiņas, lai mierīgu sirdi varētu pārsēsties, jo pēc būtības vajadzēja ierasties Bodenā, bet vilcienu skaļrunī cītīgi kāds ko stāstija zviedru valodā, un šeit laikam bija mans mīnuss- es nezinu zviedru valodu (pagaidām :D). Protams pēc pāris uzmākšanās reizēm kontrolieriem ar jautājumiem, kad būs Bodena, jo tuvojās laiks, kad mums pēc būtības būtu jau jāatrodas otrā vilcienā pa skaļruņiem pēc zvieru valodas paziņojuma sekoja paziņojums arī angļu valodā, ka vilciens kavējas, bet lai neuztraucamies, jo vilciens uz Kirunu joprojām atrodas Bodenas stacijā un gaida mūsu ierešanos. Tas lika nomierināties sirdij, un pat ļoti iepriecināja, jo LV mēs jau sen būtu nolamāti un kur nu vēl tādu lietu, kā tas ka vilciens gaida pasažierus. Pēc pārsēšanās bija palikušas vairs tikai 3 stundas ko braukt, un pēc aprēķiniem mēs Kirunā ieradīsimies ap 15:00. Un es varēju izmantot šo laiku pagulēšanai.

Pati Kiruna pēc būtības liekas tāda maza pilsēta ar 18'154 iedzīvotājiem, laikam arī salīdznoši jauna pilsēta, liekākā Zviedrijā aiz ziemeļu polārā loka jeb kā arī saka Laplandes galvaspilsēta, kura radās pateicoties dzelzs raktuvēm, kuras arī balstīja visu šo pilsētas izveidošanās procesu kopš 1647. gada. Bet kā pamatiedzīvotāji šajā apgabalā ir Semii tautas cilvēki. Diena bija partīkama- saule bija pašā zenītā, diena bez mākoņiem, kuri tomēr ik pa laikam kaut kur uzpeldēja. Un nemaz nebija tik auksts, lai būtu liela vajadzība ietuntulēties nezkādos kažokos. Bet pietrūka saulesbrilles, jo manas acis nekad nav mīlējušas spožu gaismu un šī diena arī nebija izņēmums.

(bildē- Kirunas dzelzs raktuves)

Pirmā doma, jau kas radās ir atrast hosteli, lai varētu nolikt somas, un tad sameklēt autobusu pieturu, lai varētu doties apskatīt slaveno Ice Hotel. Bet laika apsvērumu dēļ, mēs nolēmām, ka dosim priekšroku Ice Hotel, jo nekas traks nenotiks ja dosimies uz turieni ar visām mantām.

Ņemot vērā, ka šobrīd ir jau kādi 2:00, es izvēlēšos iet tomēr gulēt, jo šobrīd jūtos nogurusi, un jā- vairs pat tā īsti nav lielas vēlēšanās vairs ko rakstīt. Laikam turpinājums sāksies ar Ice Hotel.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais