Idžogo māja

Paulis Stars 25.04.2011 7 min lasīšanai

Otrdienas naktī Idžogo man piezvanīja divos: cilvēki panikā skrien, tūlīt sākšoties grautiņi, mājās neesot droši palikt. Nākamajā vakarā viņa zvanīja un jautāja, vai var pie manis atbraukt. Viņas ciematā joprojām nav droši un nu viņa ir Abudžā. No kolēģiem uzzināju, ka Mararabā (pa ceļam uz šejieni) atkal kādi nemieri, ceļš var būt bīstams. Tad nu viņa atrada kur nakšnot pilsētā pie draugiem.

Vakar pirmo reizi aizbraucu apskatīt dzadzenes būvējamo māju. Ar mājvietu viņai šogad lieli kreņķi: īres termiņš vienā vietā beidzās un viņa negribēja maksāt par nākamo gadu, jo saimnieks nebija pret viņu laipns un arī vieta nebija no labākajām. Tad Idžogo bija sarunājusi citu dzīvokli, samaksājusi īri gadu uz priekšu (tā Nigērijā pieņemts), bet īpašnieks viņu visādi mānīja, lika gaidīt vairāk nekā mēnesi, līdz viņas mantas tika izliktas ārā no iepriekšējā dzīvokļa (‘dzīvoklis’: viena istaba ar dirvīm uz pagalmu), kur tās nostāvēja zem klajas debess dažas dienam, līdz mēs noorganizējām busiņu, kas tās pārveda. Idžogo atbrauca uz iecerēto dzīvokli ar domu, ka, ja jau viņa būs klāt ar visām mantām, saimniekam nāksies atslēgt durvis un ielaist viņu tur dzīvot. Izrādījās, ka saimnieks jau ielaidis tur dzīvot kādu citu... Idžogo ātri sameklēja kaut kādu telpu bez durvīm, kur nolikt mantas. Tad viņa dabūja atpakaļ iemaksāto naudu (daļu no kuras gan uzreiz nācās iedot brālim, kurš bija pakļuvis zem automašīnas un nonācis slimnīcā ar sadragātu kāju) un atrada jaunu mājokļa īres variantu. Variants gan izskatījās tā: līdzens zemes pleķis. Idžogo samaksāja par īri gadu uz priekšu un sāka būvēt māju. Cik nopratu, šāda situācija Nigērijas galvaspilsētā Abudžā ir ierasta lieta: pieprasījums pēc dzīvokļiem ir daudz lielāks nekā piedāvājums. Tad nu turīgāki ļaudis nopērk zemi un ļauj nākamajiem īrniekiem tur būvēties.

Nu jau dažus mēnešus Idžogo dzīvo kopā ar savu draudzeni Džoju, kas atbrauca uz Abudžu meklēt darbu, un Idžogo viņu izmitināja. Tad viņas kopā pārvācās un tagad kopā būvē māju, kas sastāv no 2 dzīvokļiem – pa vienam katrai no viņām.

Piektien vēlu vakarā Idžogo atbrauca pie manis uz viesnīcu. Cenšos īpaši viņu uz šejieni neaicināt, jo nav lielas vajadzības padotajiem darīt zināmu kaut ko par manu privāto dzīvi (es esmu viesnīcas ģenerālmenedžeris). Bet nu: draudzenes esot sastrīdējušās un Idžogo grib atbraukt pie manis. No rīta nolēmu ka nu varu izbrīvēt laiku apskatīt viņas jaunbūvi. Sēdāmies viesnīcas busiņā Toyota Hiace un braucām (ar manu Chrysler 300 es līdz turienei nebūtu izbraucis: ciematā ceļi briesmīgi un zemais kraisleris kādā no tām bedrēm būtu iestrēdzis). Pa ceļam Idžogo palūdza iebraukt Nyanya ciematā; viņa grib kļūt par fotomodeli, viens fotogrāfs viņu te ir bildējis un tagad jāatlasa bildes, ko drukāt. Tur es viņu gaidu 10 minūtes un tad braucam tālāk (bildes es redzēšu citreiz, kad būs nodrukātas).

No manas viesnīcas Korodumas ciematā līdz Abudžai ir 20 km, tad pa ekspresceļu nobraucam garām galvaspilsētai un vēl pēc kādiem 5 km iebraucam kleķa būdiņu valstībā, kur zemesceļi ir maksimāli nelīdzeni, netīrās bodītēs skan skaļa mūzika; matrači, virtuves piederumi un augļi tiek tirgoti arī zem klajas debess. Sāku līkumot pa putekļainā ceļa labirintu, sekojot draudzenes norādījumiem. Vietējie puišeļi ieraudzījuši mani skaļi sauc ‘Oibo, Oibo’, kas nozīmē ‘baltais cilvēks’ (citos reģionos Nigērijā baltos cilvēkus sauc ‘bature’; arī to man bieži nākas dzirdēt).

Drīz esam klāt. Visur apkārt notiek aktīva celtniecība. Tikko izkāpjam no busiņa, pieskrien Idžogo draugs Filips. Viņi mīļi apskaujas un sasveicinās. Filipam ir trīs gadi. Protams, apskaušanās notiek tā, ka Idžogo paķer puišeli aiz roka un paceļ augtu gaisā, tad šis ērti iekārtojās viņai uz rokas un apvij roķeles ap kaklu. Kad viņi aprunājušies, Filips tiek nodots ucināšanā man. Blakus māju būve Filipa ģimene. Viņa tēvs Emanuels iznāk mūs sveicināt. Arī ar viņu Idžogo ir labos draugos.

Viņa ar lepnumu rāda man savu rokdarbu: sienas gatavas, jumts uzlikts divas dienas atpakaļ (koka karkass un virsū cinka plāksnes). Gar kreisās puses sienu koridoris, no tā pa labi divas durvis. Katras meitenes nākamais dzīvoklis sastāv no vidēja izmēra istabas, tualetes un mazītiņas virtuves. Būs ļoti mājīgi. Vienīgi vēl palicis apmetums, durvis, logi, elektroinstalācija, ūdens caurules, kanalizācija un griesti. Joprojām mūžīgā gavassāpe: kur tam visam ņemt naudu. Kad māja būs pabeigta, Idžogo uzrakstīs saimniekam visus izdevumus un iztērētā summa tiks pierēķināta pie nākamās īres maksās. Tad nu, visticamāk, nākamreiz par īri būs jāmaksā pēc gadiem diviem. Bet tagad svarīgākais ir pabeigt māju. Visu iepriekšējo dienu viņa veda smiltis apmetuma darbiem, kad to būs pietiekoši, varēs aicināt strādniekus.

Pēc krenķiem ar iepriekšējo dzīvokli kādu laiku abas meitenes nodzīvoja istabā bez durvīm, tur kaimiņi parevidēja viņu mantas un šo to nočiepa. Pēc tam viņām izdevās sarunāt istabu ar durvīm un atslēgu tepat blakus. Iegājām viņu tagadējā miteklī. Džoja gulēja uz grīdas un spēlēja kaut kādu kauliņu spēli. Viņu dusmas vienai uz otru, likās, bija pierimušas. Apsēdāmies un patērzējām. Džoja stāstīja kas bija noticis pirms trim dienām.

Prezidenta vēlēšanās (pagājušosestdien) uzvarēja Gudlaks Džonatans, kurš ir kristietis. Viņa galvenais sāncensis Mohameds Buhari ir musulmanis. Pēc vēlēšanu rezultātu izziņošanas daudzās vietās musulmaņi aktīvi pauda neapmierinātību: sāka spridzināt, dedzināt mājas un šaut uz visiem pēc kārtas (kas neizskatījās pēc musulmaņiem). Dažās vietās Nigērijas ziemeļos tas izvērtās par riktīgu karadarbību (kristieši arī ņēma rokās ieročus un nevilcinājās aizstāvēties).

Esot bijis tā, ka otrdien pie ciema vecākā atnākuši bruņoti musulmaņi un teikuši, ka tūlīt spridzinās un dedzinās, jo nav apmierināti ar vēlēšanu rezultātu. Tie nebija vietējie; šajā ciematā musulmaņu ļoti maz. Ciemata vecākais šiem teicis, ka nu nekādi nevarot to pieļaut, jo tad policija un valdība vainos viņu, ka tas tā noticis. Īsti nesapratu kā turpinājās pārrunās, bet tās dienas vakarā ļaudis skrējuši no mājas uz māju un teikuši visiem, ka jāmūk, ka nav droši. Tad nu visi ciematnieki aizslēguši mājas un laidušies kur nu kurais. Idžogo un Džoja skējušas uz tuvējo biezokni upes krastā un kopā ar kaimiņiem tur nosēdējušas līdz rītam. Tad agri no rīta braukušas uz pilsētu un atgriezušās tikai ceturtien. Nekas nav bijis ne spridzināts ne dedzināts (jo musulmaņiem nebija nekāda interese postīt ciematu, kad tas bija tukšs). Tagad atkal viss esot droši – armija kontrolē situāciju.

Teicu, ka tā viņu strīdēšanās ir no stresa, ka nav vainīga ne viena ne otra, vienkārši pārāk daudz uztraukumu, jācenšas atkal mierā sadzīvot. Idžogo drīzumā pārģērbās darba drēbēs un devās rakt un vest smiltis. Manu piedāvājumu palīdzēt viņa noraidīja. Bet, drusku vēl aprunājies ar Džoju, tomēr devos palīgā draudzenei. Kādus metrus 200 no mājām viņa kapāja smiltis un bēra tās ķerā. Viņa gribēja piebērt pilnu ķerru un stumt. Es ļāvu piebērt tikai pusi un stūmu. Viņa iesmējās: “Savu mūžu neesmu redzējusi, ka oibo strādā ar lāpstu un stumj ķerru!” Arī pārējie kaut ko tādu redzēja pirmo reizi; iepletuši acis kaimiņi aizmirsa aizvērt mutes. Balto cilvēku Nigērijā ir ļoti maz. Daudzi vietējie tos vispār redzējuši tikai televizorā. Pilsētā dažreiz var pa kādam redzēt sēžot kādā dārgā mašīnā. Protams, nevienam baltajam nenāk prātā apciemot šādu ciematu. Cilvēki nāk klāt, sveicina, saka, ka vēlas ar mani aprunāties, jo pirmo reizi satiek balto cilvēku. Tad mēs arī runājāmies. Kaimiņi saka Idžogo, lai nespīdzinot mani, tāds darbs nav domāts baltajam cilvēkam. Daudzi ir pārliecināti, ka baltie cilvēki vispār ir par vārgu jebkādam fiziskam darbam. Es turpinu kraut smiltis, vest tās un bērt kaudze pie mājas sienas. Tas būs apmetumam. Visu iepriekšējo dienu Idžogo veda smilti, pārgura nežēlīgi, visi locekļi sāp no smagā darba. Atbraukusi pie manis, viņa uzreiz iekrita gultā un aizmiga. Idžogo brīdina, ka man nākamā dienā visi locekļi sāpēs. Nekādu problēmu, es atbildu.

Esam kārtējo reizi pie mājas, kaimiņš Emanuels arī saka, lai es sevi nepārmoku. Es viņam atblidu, lai viņš labāk uzpasē Idžogo. Es parauju uz augšu viņas t-kreklu. Skaidri redzama šuve, kas iet no nabas uz leju. Saku, šitā meitene nu gan nedrīkst staipīt smagumus, tāpat sūdzās, ka operetā vieta dažreiz sāp. Saku, ja šuve atsprāgs, būs jāiet slimnīcā un krenķu būs daudz un ilgam laikam. Emanuels saka ‘Nuuu, dārgā meitene, būtu es zinājis... Nu vairs nekādi smagumi. Es tagad tevi pieskatīšu’. Idžogo smejas ‘Es esmu afrikāņu meitene, es daudz ko varu’. Skaids, ka afrikānietes ir daudz stiprākas par eiropietēm, bet pēc operācijām dažus gadus gan jābūt uzmanīgiem. Turklāt, ārsti viņai tur kaut ko safeilerēja, un operētā vieta sāka sāpēt jau pēc dažām nedēļām un iesāpas regulāri.

Mana smilšu vešana neturpinās ilgi: atskrien tā zemespleķa saimnieks un aizliedz mums tur rakt smiltis. Idžogo izlūdzas, lai drīkstam aizvest jau sarakto. Pēdējās divas ķeras ir pilnas līdz malām. Viegli nav, bet es stumju uz priekšu. Viņa stāsta, ka iepriekšējā dienā jau no vienas vietas viņu padzina, saimniece teicās policiju izsaukt. ‘Tas taču būtu stulbi, ja mani apcietinātu smilšu dēļ’, viņa smejas. Nu viss, liekam ķerru malā. Idžogo nopūšas: ‘tagad būs jāmaksā par kravas mašīnu, kas pieved smiltis’. Mani tas neiepriecina. Liela daļa būvdarbu paveikti par manis doto naudu. Idžogo jau vairākus mēnešus nestrādā, no pēdējās darba vietas viņa aizgāja sāpošās šuves dēļ; nevarēja vairs pastrādāt. Meklējusi darbu pēc kāda laika, kad atkal jutusies labāk, bet nu ir tā: kur tik viņa neiet, darba devēji (parasti vīrieši) viņu velk uz gultu, citādi darbu nedos. Par šādu situāciju man stāstījušas arī citas meitenes. “That’s Nigeria for you...”. Pagaidām es viņai neļauju nomirt badā, arī mājas būvniecība virzās uz priekšu. Kad tā būs gatava, centīšos palīdzēt Idžogo atrast darbu. Nigēriešiem ir godbijība pret baltajiem cilvēkiem, ja es aiziešu viņai līdzi, darba devēji uztvers visu daudz nopietnāk. Tā nu tas ir.

Bet dzīvošanai šī vieta būs patiešām laba: šeit esot nepārtraukta elektrības padeve. Varat iedomāties tādu brīnumu? Reti kur Nigērijā ir tā. Vairumā vietu strāva aptrūkstas regulāri un nekad nevar zināt, uz cik ilgu laiku. Sevišķi bēdīgi ir sausās sezonas laikā (novembris-aprīlis), kad ūdens upēs ir maz, tad HESiem ir grūti. Kad pazūd NEPA (Nigerian Electrical Power Authority = tas kā pie mums LatvEnergo), tad visās malās ierūcās ģeneratori, troksnis ir nežēlīgs un arī visiem škrobe, ka naudiņa nodeg degvielā. Bet šis ciematiņš – Džai-Kadokuči, kas administratīvi ietilps galvaspilsētas teritorijā (bet nu kā galējā nomale, tā kā Rīgai Berģi), ir jauka vieta. Vienstāva mājeles izmētātas bez jebkādas sistēmas, visdažādākajos leņķos viena pret otru, arī attālumi starp tām ir grūti izskaidrojami, dažviet tikai pusotra metra, nekur nav iezīmētas robežas starp zemegabaliem. No ciemata jauks skats uz kalniem. Idžogo grib atvert šeit pat blakus mājai veikalu. Tirdzniecība veikšoties labi, jo ciemats strauji plešas, pircēju būs daudz. Gan jau.