Apbraucām Andalūziju (īss revjū)

  • 4 min lasīšanai
Piektdienas rīts, migla nav apsaldējusi pižika logus, var lēnām ātri posties visu izdarīt - Rūdi un Lienes botānisko dārzu pie mučas, savākt Ozoliņus un uz lidostu. Apbrīnojami raiti viss sanāca, čekins, pica, laižam!Dienas vidū izstāvēta rinda pie Europcāra, cerības piepildītas - Partneri piešķīra dīzeli, pat pārpildītas - 10 km noskrējiens. Nullīte, Spānijā, uz nedēļu... Tas nedaudz mani satrauca, kā nekā vesels bampers tur ir sastopams tikpat bieži cik te skrāpēts. Lecam, korķi Madridē, esam centrā, kebabs, pastaiga, ievērtējam centrālo parku, grādi cepj 28 pāri ledus robežai - auto, kondiš, kempings. Foršs, lēts, visas ekstras, pat veikals. Var atzīmēt ierašanos, paceļam bundžas, glāzes, pie miera.Sestdienā acis vaļā līdz ar dullo putnu aurošanu par godu saullēktam, žāvējam kondensātu no telts jumta, paēdam, lecam auto, nu garais gabals Nr.1 ir klāt - finišs Almērijā (Valmierijā jeb Valmierā pēc Ozola teiktā) pēc 5 stundām, Vidusjūras krastā, britu krū sanāca aizķerties Parīzē, šie kā dulli vilka turp, lai vakarā var pa glāzītei... Nu viņu GPS Kārlis aizveda viņus ne tur, meklējam veikalu paši (un kā vēl to nācās darīt - katram nākamajam ir savs stāsts, līdz viens pa priekšu braucot aizveda līdz tam - pasludinu par krutāko spāni!), satiekamies, kempings tādā ielejā, "zem tilta", vējš OI OI OI! Un WIIIIIIIIii~~~, Undīne, Aicis, nu arī Riča var ar mums atkal pacelt pa glāzītei!!! Atzīmējam satikšanos, nolemjot, ka nākamajā vakarā var kaut ko "nopietnāku pagaršot", vietējais alus un arī Amstel sāk jau apnikt. Naktī gan likās, ka teltis aizraus nafig, jo vējš iegriezās pa ieleju jūras virzienā, tātad mūsu aizvējš jau ir aizvējā aiz teltīm. Izdzīvojām, vismaz telts labi vēdinājās, nebij jāžāvē. :)Svētdiena. Nu ko, tad laiks posties Malagas virzienā. Ieēdam, sapakojamies, laižam. Sāk tagad pieklibot atmiņa, kas un kā bija, bet nu forši, ar stopiem, redzējām visas Eiropas dārzeņu siltumnīcas, pāris kūrorti, kliedzošā kopbilde (tas vēlāk), nometāmies mierā vienā kempingā pirms Malagas, ultra krutā vietā, jūra, viļņi, spēcīgi viļņi, smērē tā, kā te nesagaidīsi, vēl tie akmentiņi, ui, pārbaudījums, BET, peldsezona atklāta. :) Tomēr vakara dzērienu kartē atkal alus un meitām vietējie dzirkstošie un ej nu sazin vēl kas par limonādēm. Miers.Pirmdienā pamostos ar domu, ka sen pirmdienā nav godam par daudz iedzerts. A kas aiz ādas, tas dziest ilgi.. Tā nu šoreiz izlēmām brokastot Malagā. Kamēr tur saskrējāmies vidū kur nu kurais nometies, neko citu bez maķīša neredzējām... Bet par tiem eiro, ko tur nolikām, sirds ilgi sāpēja, pierijāmies un davai uz cietoksni.. Ne visai viegls kāpiens, augšā, čik čik katrā stūrī, lejā, a ko tur vēl, maucam tālāk! Jo, man piemērām, visas lielās pilsētas vienmēr šķiet vienādas, tur nav tās valsts identitāte, ja nu vienīgi citu valodu zināšanu trūkums ir visur. Nākamās dienas pieturā paredzēts Lielbritānijas apmeklējums (????!!!! Ko, savsem zdurel???! ^&$#%^ ). Tāpēc plānojām piezagties tuvāk arī tai vietai, pirmais kempings viss bija atdevies perestroikai, nākamais jau pie paša........ Gibraltāra! Ar visiem Džibroltar radio un skatu no ielas. Tā jau samērā nolaists rajons priekš tiem platuma grādiem, bet zaļš kemps, jau grils un marinādes, jūra pāri ceļam ir un vēl, ak jā, Ballantines bija pa 14 EUR litrā akcijā.. Meitenēm Mohito, mums kappito un visiem labs prāts. :) "beigās vienmēr paliek divi idioti, kas sēž virtuvē, pīpē un runā par dzīvi" - lomās Rihards un Jānis...Otrdiena sākas ar jautājumu, kas stūrēs Partneri. Skaidrs ir tas, ka Ozols pārāk dikti gribēja vakar un šodien viņš ir nolemts rūķīšiem. Grūši bija. Šķērsojām robežu kājām, tikt tur ar auto bija nereāli, rindas čumečnās! Tad saķēra mūs kantoris, iedeva gidu, busu un paņēma pa 25 EUR no galvas. Redzējām Āfriku, "merkatis"(šito gids pats latviski mums pateica!), alas ar puškām un koncertzāli klintī, bij tā vērts - pateica arī, ka GBZ ir zemi nodokļi un......... pīpju bodē cenas čuķ zemākas kā LV.. :D Grēks neņemt. Vispār interesanti, tikai kā iebrauc britos, tā britu laiks - apmācās, ap 17, gājām atpakaļ - sāka līt. Atā, I'm going back to Spain. Nelīdzēja.. Ieēdam, auto, da nu, davai uz tiem rietumiem pie tā okeāna. pēc stundas kārtējais dievīgais kemps jūras krastā, visas ekstras, smuka mazpilsēta starp Kadizu un Herezu. Un atkal ir TAS alus... :(Trešdienu sāku ar peldi in da oušan, labas brokastis, uzlādēts, nolēmām palikt uan mōr nait, tāpēc - SAULI!!! Kamēr braukājām pēc pļaža kur Aicis varēs pacelt buru, pareizajā pļažā karājās mākonis, vējš bij par daudz un +23 likās kā +5.. Nervi beigti, atpakaļ uz kempu, tur smuki sakritām, iedegām, pa daļām aizgājām ievērtēt miestu, apēdām NEREĀLI KRUTU picu un to pašu satiekoties viens otram nozīmējāmies - zinam, ko ēdīsim vakariņās. Pasmējāmies, atveda metru picas, piestūmāmies. Alu vairs negribējās redzēt, bet pāris glāzes jau var...Ceturtdienā pēc slinkuma dienas bija 555 km programma - uz Madridi. Novācāmies tieši pirms pirmajām lietus pilēm, grasījāmies vēl Herezā pēdējos suvenirčikus sapirkt, abloms, tur NEKAS bez kafetērijām nebija vaļā, šiem jau Lieldienu nestrādāšana. Mūs saķēra vēl lietus tur klīstot, da nu, pa zirgiem un uz šosejām. Man pa bezmaksas ceļu sanāca tikpat ātri aptuveni kā "britiem" pa maksas līdz aiz Kordobas satikāmies, kaut ko iekodām, pasildījāmies, bet mākoņi ķēra. Tālāk līdzīgs stops, un Madridei tuvāk darījās P^#@C!! Ja tādas lietusgāzes pārietu tās 3 stundas pāri Rīgai, tad Rīgas HES laikam būtu jaunais jūras līmenis. Ārprāts!! Mūsu pirmās nakts kempings bija piesists, jo visiem brīvdienas, braucām uz citu 30 km attālumā, bet vismaz lidostas virzienā, tā kā derēja! Vienīgi pa maksas šoseju braukt uz 70 ir kauns, bet ātrāk ne redzamība bija, ne droši likās.. Lietus nebeidzās, zibeņo, ņemam šoreiz bungalo, divreiz dārgāk, pēdējā vakarā ir krāviens pa kabatu (turpmāk iesaku vienmēr vēl vienu kredītkarti šādiem gadījumiem)! Labi, ka vēl ir citi taupīgāki bijuši, sametām, gaļiņa, grills, kruta, silti, ērti, pat MTV, un lietus jau ir fons nevis primārā problēma. :) Pēdējais vakars ar apnikušo alu, pat divas pudeles laikam ledusskapī atstājām un nemēģinājām atcerēties.. Koferi sapakojās, salikās bagāžniekā, gatavi doties mājup.Piektdiena. Jauks vēss rīts, kafija, brokastis, bučas, smaidi, atvadamies no "britiem" - viņiem vēl 1000 priekšā līdz prāmim, mums 20 minūtes līdz nomai, auto pieņēma, iečekojāmies, geits, zaļā aste un 4 stundas līdz mājām.. Vakarā jau mammas vakariņas līdzi, duša, TV, paēst un pazust gultā bija galvenais. Tā tagad pēc pāris naktīm te var atskatīties un lepni pateikt, ka mēs bijām Spānijā! Nevis kādā lielpilsētā jūras krastā puvām viesnīcā, pied&*%ā pludmalē vai trīsreiz apstaigājām vienus un tos pašus 10 kvartālus, nebildējām vienas un tās pašas vecās mājas, mēs pabraucām pa Spāniju, redzējām cilvēkus nevis viesmīļus, komunicējām ar viņiem, paēdām parastās raksturīgās vietās, padzīvojām ar viņiem, sajutām. Laikapstākļi brīžiem diemžēl bija mūsu vasarai raksturīgie, bet ko nu, vismaz tagad nav ādas apdegumu problēmu, ir tāds viegls, jauks brūnums un prieks par šo nedēļu! Arī tā ir pieredze. Ko darītu savādāk? Portugālē uz 1800 km deviņas dienas bija ideāli, septiņās izdarīt to pašu jau bija nedaudz par daudz. Un, ja man prasītu, kurp brauktu vēlreiz Pirenejos, es laikam teiktu, tomēr Portugāle. Un tas nav neapmierinātības teikums, tas ir subjektīvs apsvērums, arī šo nedēļu es nebūt nenožēloju! :) Bija kārtīga Vidusjūras reģiona pieredze, Andalūzija, lai arī varbūt to redzējām uz 10% pēc kāda ekspertīgāka vārdiem, galvenais bija šis tusiņš, šīs emocijas un atpūta. To mēs piepildījām uz 100%!!!Nu tad pēc gada laikam briestam papēdim!? ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais