Somalilenda

  • 8 min lasīšanai
  • 28 foto
Priekšvārds skaidrībai

Lai arī ceļojuma apraksts ir sadaļā Somālija, pašā Somālijā bijām tikai tik daudz, cik Mogadišu lidosta .

Somalilenda ir atsevišķa valsts, tauta pašpasludināja neatkarību pēc 1988. – 1991. gada civilkara un atjaunoja valsti kādreizējā britu Somalilendas protektorāta robežās. Nu jau 20 gadus valstī ir sava valdība, notiek regulāras vēlēšanas, sava nauda, policija, armija un arī vēstniecības Addis Ababa, Etiopijā un Londonā. Diemžēl valsts nav oficiāli un arī „draugu.lv” atzīta.

Mūsu ceļojums uz Somalilendi sākās no Nairobi Kenijā, kur jau kādu laiciņu dzīvojam. Lidojām ar vietējo aviokompāniju „African Express”.

Ceļojums uz Somalilendi īstenībā aizsākās jau pagājušā gada oktobrī, kad izbraukājot Kenijas Ziemeļaustrumus, iesprūdām uz pāris dienām Garisas pilsētā. Pilsēta Rēzeknes izmēru un pamatiedzīvotāji ir nevis kenijieši, bet somāļi. Pa „jaukajiem” Kenijas ceļiem bijām salauzuši mašīnu un nācās aizķerties šajā pilsētā. Pirms tam par nedraudzīgiem uzskatītie, somāļi mūs pārsteidza ar patiesām rūpēm un izpalīdzību, pat nenoplēšot „deviņas ādas”. Tā radās doma somāļus iepazīt tuvāk. Tobrīd gan par Somalilendes esamību zinājām aptuveni.

Ar vīzām mums izpalīdzēja mūsu draugs no Somalilendes, ar kuru nejauši iepazināmies Nairobi. Atlika vien iepirkt biļetes lidojumam.

Ieplānojam Somalilendē būt 9 dienas. Lidojums Nairobi – Mogadišu (Somālija) – Berbera (Somalilende) ilgst 3,5 stundas. Pasažieri uz šo reisu kolorīti – gan somāļi ar milzu paunām, katram pa kādiem 5 čemodāniem, gan pasaules glābēji no ANO ar Tax Free veikaliņos iepirktiem alkoholiskiem dzērieniem un mēs divi, kas esam tūristi vulgaris. Alkoholu Somalilendē kā jau islāma ticības valstī, ka ir aizliegts ievest. Pie ielidošanas bagāža tiešām tiek rūpīgi pārbaudīta.

Pēc 1,5h lidojuma nolaižamies Mogadišu lidostā. Lidosta atrodas pašā Indijas okeāna krastā. Lielākā daļa pasažieru izkāpj un vietā nāk jauni. Mūs, drošības apsvērumu dēļ, no lidmašīnas izkāpt un paelpot svaigu gaisu, nelaiž. Laikam ne bez iemesla, jo pa lidlauku nepārtraukti patrulē bruņumašīnas. Pēc 40 minūšu gaidīšanas, lidmašīna paceļas gaisā un pēc 1,5h esam Berberas lidostā.

Gan Mogadišu, gan Berberas lidostu savā laikā cēla PSRS. Skrejceļu asfalta segums vēl esot no tiem laikiem. Visādā ziņā bijušo PSRS somāļi piemin ar labu vārdu, cik ļoti daudz šī valsts ir viņiem palīdzējusi. Tā, ka var redzēt, kur aizgāja mūsu naudiņa.

Arī Berberas lidosta atrodas pie ūdeņiem. Šoreiz tā ir Sarkanā jūra. Berberas lidostā uzrādām savu vīzas izdruku, samaksājam par abiem 40 dolārus un iegūstam zīmogu pasē. Tad vēl katram ir jāsamaina 50 dolāri uz Somalilendes šilingiem. Imigrācijas un muitas procedūras mums palīdz veikt mūs Somalilendes drauga radinieks Kaisers. Viņš arī būs mūsu šoferis visu šo laiku. Kaiseram tāpat kā lielākajai daļai Somalilenderu angļu valoda ir pāris vārdu līmenī. Bet gan mēs, gan vietējie ir gana apķērīgi un saprotamies tīri labi.

No Berberas ar mašīnu dodamies uz galvaspilsētu Hargeisu. Pirmais, kas mūs pārsteidz – vietējo iedzīvotāju braukšanas īpatnības – mašīnas stūre visām automašīnām atrodas labajā pusē un secinot no pasaulē pieņemtās prakses, mašīnām būtu jābrauc pa ceļa kreiso pusi, bet tā nav – visi draudzīgi brauc pa labo ceļa pusi. Braucot garākus ceļa gabalus, vienmēr kāds tiek ņemts līdzi, kurš vēro vai ir droši apdzīt, dod zīmi šoferim un tad nu viņš, cik spēj, spiež gāzes pedāli grīdā, turklāt vēl skaļi signalizēdams. Uz jautājumu, kāpēc viņi nemaina braukšanas ieradumus un nebrauc pa kreiso pusi, vietējie atbild, ka viņi pa lēto iepērk mašīnas no Apvienotajiem Arābu Emirātiem un tur visas mašīnas ar stūri labajā pusē, bet kaut kā esot slinkums mainīt braukšanas puses un visi esot tā pieraduši.

Uz Hargeisu braucam 2h un vērojam klinšainas ainavas un izkaltušus klajus laukus. Piestājam pie klinšu veidojuma, kur pēc vietējo vārdiem ir attēlots Ādams un Ieva. Ādams bezgala laimīgs, bet Ieva mūždien par kaut ko neapmierināta.

Hargeisā apmetamies viesnīcā „Oriental”. Maksa par istabu ir 30 dolāri par abiem. Pati viesnīca atrodas pie centrālās Hargeisas mošejas, kas ir trīs stāvos.

Vakaros un rītos mošejā notiek ne tikai lūgšanas, bet arī 2h gari sprediķi, ko, protams, pārraida pa skaļruņiem. Un mūsu istabiņas logi ir tieši pretī... Viesnīca ir mājīga, ar ļoti uzmanīgu menedžeri Abdi, kurš vienmēr ir gatavs palīdzēt ar padomu. Blakus viesnīcas ieejai ir arī viesnīcai piederoša tūrisma aģentūra, kura organizē izbraucienus ar kamieļiem ganībās un nakšņošanu tradicionālajās mājiņās. Mēs gan diemžēl neizmantojām šo pakalpojumu.

Nākamo dienu pavadām apskatot pilsētu. Hargeisas ievērojamākais kultūras objekts ir karam (1988 – 1991) veltītais piemineklis ar īstu krievu lidmašīnu MIG uz postamenta. Lidmašīna esot kara laikā pilsētā nokritusi un vietējie, beidzoties karam esot to nokrāsojuši un uzlikuši uz pieminekļa. Karš ir bijis nežēlīgs, jo redzētās fotogrāfijas rāda, ka pilsēta ir bijusi līdz pamatiem nopostīta.

Vēlāk Kaisers mūs aizved uz Hargeisas kalnu, no kura var redzēt, ka galvaspilsēta ir ievietojusies ielejā starp kalniem un vienam kalnam pārplūst pāri.

Vieta uz kalna izskatās gana romantiska arī vietējiem pārīšiem, kuri lūdz viņus nofotografēt. Pēc tam dodamies uz tūrisma un kultūras ministriju, lai dabūtu atļauju doties uz Laas Geel. Atļauja mums izmaksā katram 25 dolārus. Bez atļaujas nedrīkst izbraukt ārpus pilsētas. Tie it kā esot drošības noteikumi. Vēlāk arī izrādīsies, ka nepieciešams ir arī policists ar automātu un, ka ceļu no Berberas uz Hargeisu mēs tik mierīgi veicām, jo Kaisers ir bijušais policists. Pa ceļam uz viesnīcu, Kaisers mūs ieved restorānā, kur restorāna saimnieks tur pieradinātas antilopes. Nezinu, vai viņas ir domātas arī mielastam vai tikai skaistumam.

Pienāk otrā diena Hargeisā. Ierodas Kaisers, šoreiz vairs ne ar Toyota Mark II, bet gan ar Hilux, jo ceļš uz Laas Geel vairs nav asfaltēts. Laas Geel ir 8000 gadu veci klinšu zīmējumi. Jāsaka, ka diez gan labi saglabājušies. Par to paldies jāsaka, gan sausajam klimatam, gan tam, ka Somalilenderi ļoti ilgi ticēja, ka šajās klintīs dzīvo nelabie gari, kas var pārņemt cilvēka dvēseli un tāpēc no šīm vietām izvairījās.

Pēc klinšu izkāpelēšanas un apskates, braucam atpakaļ uz Hargeisu. Lai arī ir tikai 14.00, diena ir beigusies, jo vietējiem ir jādodas košļāt khat, zaru buntītes, kuras sakošļājot esot līdzīgs „durnums” galvā kā pēc alkohola.

Trešo dienu Hargeisā pavadām tūrisma un kultūras ministrijas ierēdņa Abdi Saida kompānijā. Jau diez gan labi iepazinuši Kenijā tamlīdzīgas personas, mūsu pieredze rāda, ka jāņem kājas pār pleciem. Tomēr šis nebija tas gadījums un esam Abdi Saidam lielu pateicību parādā par visu informāciju, ko viņš sniedza un par rūpēm. Par Somalilendu, cik zināms, nav iespējams nopirkt tūrisma ceļvedi kā Lonely Planet vai tamlīdzīgus. Vienīgā informācija, kas ir pieejama ir tikai citu ceļotāju apraksti un tie paši nereti diez gan skopi. Abdi Saids godam pildīja savus darba pienākumus un rūpīgi instruēja mūsu šoferi, uz kādiem objektiem mūs obligāti jāaizved. Bijām no citu ceļotāju ceļojuma aprakstiem lasījuši, ka Somalilendā neesot suvenīru veikaliņu. Tā nu nav taisnība. Hargeisā ir veikaliņš „Asli Mills”, kur var nopirkt ne tikai garšvielas un vietējos dabiskos kosmētikas līdzekļus, bet arī tradicionālos lakatus, jostas un koka traukus. Veikaliņā ir arī atrodamas monētas no pagājušā 20. gadsimta 20. gadiem, kad Somalilenda piederēja itāļiem.

Kad ieturam brokastis nākamās dienas rītā, zvana Abdi Saids un saka, ka šodien Hargeisas kultūras centrā notikšot improvizētas kāzas pēc vietējo paražām un, lai mēs pēc ieplānotās kamieļu tirgus apskates, dodamies tur. Godīgi sakot – šajā brīdī sajutāmies īpaši svarīgas personas. Kamieļu tirgus izrādās, ka nav tik iespaidīgs kā skan. Vietējie par kamieļu fotografēšanu prasa naudu un visādā ziņā izskatās, ka mēs viņiem nedaudz traucējam darījumiem.

Kultūras centrs, kur sarunāta improvizēto kāzu skatīšanās, izrādās pavisam Hargeisas nomalē. No skatītājiem esam mēs divi un īru žurnāliste, kura veido fotoreportāžu par Somalilendu savai foto izstādei, kas notiks Belfāstā. Arī mūs viņa nobildē un nedaudz nointervē kā uzskatāmu paraugu, kādi izskatās Somalilendas tūristi. To visu filmē vietējā televīzija. Droši vien pēc tam pat vairākas ministrijas saņems prēmijas. Improvizētais kāzu pasākums notiek ar dziesmām un dejām. Meiteņu tautas tērpi nedaudz līdzinās ukraiņu tautas tērpiem. Pēc 30 minūšu muzikālās izklaides seko svētku galds, uz kura ir prosai līdzīga putra, cepta kaltēta kamieļa gaļa un vārīti, mums nezināma koka augļi. Protams, neizpaliek tradicionālā somāļu tēja, vārīta kamieļa pienā.

Nākamajā rītā dodamies atkal ceļā. Šoreiz, lai izbaudītu pēdējās trīs dienas Somalilendas ostas pilsētā Berberā, kurā ielidojām un no kuras paredzēts arī lidojums mājup. Pa ceļam apskatam apskatām 2. Pasaules karam veltītu pieminekli ar visu kara laika tranšeju blakus. Izrādās, ka Somalilendā notika šī kara cīņas starp angļiem un itāļiem. Somalilenda tolaik bija Anglijas pakļautībā, bet Somālija Itālijas, kuras vadonis tolaik bija Musolini.

Berberā apmetamies Maan Soor viesnīcā. Adenas līcis rokas stiepienā. Viesnīca ir neliela un sastāv no atsevišķiem bungalo. Maksa par vienu nakti ir 60 dolāri. Smiltis pludmalē ir tādas pašas krāsas un rupjuma kā Jūrmalas pludmalē. Peldētāju ir maz un tie paši, kuri ir, ir noparkojušies turpat pludmalē un blakus mašīnai peldas. Peldēšanās šeit notiek kā jau musulmaņu zemē, ar visām drēbēm. Ūdens ir silts, jūras ežus neredz un var droši iet ūdenī bez gumijas čībām. Lielā pastaiga pa krastu gan izpaliek, jo to uzsākot, no krūmiem izskrien sargs un saka, lai nekur tālu neejam, tikai tik tālu, cik viņš mūs var redzēt. Lai arī vietējie nemitīgi atgādina, cik viņu valsts ir mierīga un droša, tomēr visu laiku tūristi tiek uzmanīti un sargāti, lai tik kaut kas nenotiek.

Pēc nākamās dienas brokastīm, ierodas Kaisers un dodamies Berberas apskatē. Pirmā pietura ir maiznīca, kurai ir romantiska vēsture. Tur esot dzīvojis dzejnieks, kurš esot neprātīgi iemīlējies kādā bagātā jaunkundzē. Taču meitenei puisis neesot bijis pa prātam. Tad nu puisis no bēdām esot sācis rakstīt dzeju. Jāatzīst, ka dzejas krājumus tā arī neviens mums nerādīja.

Tad seko brauciens uz ostu. Pateicoties Kaiseram, kurš izrādās Berberā ir kādreiz strādājis, mūs ielaiž ostā un mums ir iespēja apskatīties kuģus.

Kuģi izrādās apbrīnas vērti – tie ir koka kravas kuģi, ar kokgriezumiem un skaistiem zīmējumiem sānos. Somalilendas galvenie ienākumi ir no lopu eksporta uz Jemenu, Saūda Arābiju un Ēģipti. Tā, ka osta ir diez gan noslogota. Pusi ostas esot cēlusi bijusī PSRS, bet pusi ASV. Tā vieta, kur beidzas PSRS celtā puse un sākas Amerikas puse tā arī neieraudzījām. Vispār bijušā PSRS celto ēku un dzīvojamo māju Berberā ir ļoti daudz. Daudzas ir pamestas, bet daudzas apdzīvo vietējie, mājas pielāgojot savām vajadzībām.

Viens no neapskatītiem kultūras objektiem, ir palikusi ūdens ieguves vieta, ko arī nākamajā dienā apskatām. Jau tai vietai tuvojoties, ir redzams, ka tur ir ūdens - pa vidu sausām klintīm iznirst dateļpalmu oāze. Straume ūdens rezervuārā ir neliela un pats rezervuārs nedziļš. Liekas pilnīgi neticami, ka Berberas iedzīvotājiem pietiek ar šo ūdens daudzumu, bet iespējams šādi rezervuāri ir vairāki.

Blakus rezervuāram kalnā ieraugam mūsu kultūras sarakstā neiekļautu objektu – turku cietokšņa drupas. Uzrāpjoties kalnā un apskatot bijušo fortu, nākas secināt, ka tas ir gana labi saglabājies – dažām sienām ir pat redzams krāsojums.

Izskatās, ka arheologi nav pārāk interesējušies par šo vietu, jo atrodam turku šķīvja lausku ar zilu zīmējumu.

Pienāk pēdējais rīts šim mūsu ceļojumam pa Somalilendi. Apēdam brokastīs somāļu pankūku ar olu un pēc mums jau ir iebraucis Kaisers. Bet vēl ir laiks līdz mūsu lidojumam un pats pēdējais, ko no ievērojamām vietām apskatām pirms braukšanas uz lidostu ir kapi. Kapi kā izskatās ir bagātu ļaužu kapi un atrodas jūras krastā. Atšķirībā no pilsētā redzētām nabadzīgu cilvēku kapu kopiņām, par šīm redzams rūpējas, tās ir cementētas un balti krāsotas.

Vēl pēdējais skatiens uz jūru un jādodas ceļā. Samaksājam izlidošanas maksu, kas 66 dolāri par abiem un dodamies uz uzgaidāmo telpu. Kad ierodas lidostas autobuss, sievietes un bērni tiek sasēdināti vienā autobusā, bet vīrieši otrā. Iekāpjot lidmašīnā, sieviešu rinda ir pirmā. Lidmašīnā gan visi sasēžas kopā ar saviem tuvajiem. Lidojums mājup izrādās daudz garāks nekā turpceļš, jo lidmašīnai ir jāievēro drošības pasākumi un jānosēžas pilsētā uz Kenijas robežas, lai visu bagāžu izkrāmētu un izlaistu cauri rentgenam, bet pašus caur metāla detektoriem. Šī procedūra atkārtojas arī Nairobi. Esam mājās, bet gribas atpakaļ, Somalilendas cilvēku patiesa draudzīguma un sirsnības dēļ.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais