Stokholma 2011.gada martā.
Kruīzs Rīga – Stokholma – Rīga,
laužot ledu ar prāmi „Silja Festival”
2011.gada 20. – 22.martā
Ceļotāji: sešgadīgais Matīss, viņa mamma Inga, Ome Lauma un Opaps Arnis.
Ievads
Tā kā neviens ceļojums nesākas tikai ar brīdi, kad izvēlētais transporta līdzeklis izkustas no vietas, bet labu laiku iepriekš, tad šo aprakstu sākšu ar mūsu ceļojuma priekšvēsturi.
Jau vairākus mēnešus ģimenes ietvaros gaisā virmoja doma „būtu-gan-labi-kādreiz-aizbraukt-ar-prāmi-uz-Stokholmu”. Reklāma Tallink mājas lapā vēstīja, ka līdz 20. martam par salīdzinoši lētu naudiņu iespējams nopirkt četrvietīgu (C4) kajīti, ja vien braucēju kompānijā ir kaut viens seniors virs 62 gadu vecuma. Oho! Mums taču ir Opaps Arnis, kas pēc 13.februāra pilnībā atbildīs šai prasībai! Tā kā darba dēļ (strādājam skolā) es un mana meita Inga bijām ierobežotas dienu izvēlē, mums nesanāca pats lētākais variants, kas katram būtu izmaksājis nieka 16 latus. Par izbraukšanas dienu izvēlējāmies 20.martu, lai ceļojums iestieptos skolas brīvlaikā. Līdz ar to par visu 4-vietīgo kajīti bija jāsamaksā 78 lati (katram 19,50 lati). Domāju, ka jebkurā gadījumā tas salīdzinoši bija ļoti izdevīgi.
Svētdiena, 2011.gada 20.marts
Tā kā dzīvojam patālu no Rīgas un esam atkarīgi no sabiedriskā transporta, tad, lai nenonāktu laika trūkumā, ekskursijas dienas rīts sākās agri – jau 5:30. Ceļojuma soma sakravāta jau iepriekšējā vakarā. Šoreiz līdzi ņemamo mantu pavisam maz, jo ceļojums bija īss. Galvenais smagums somā radās no pārtikas. Tas jau bija skaidrs, ka līdzekļu ekonomijas nolūkos ēdīsim tikai to, kas paņemts no mājām līdzi. Vēl neliela pārtikas produktu iegāde bija paredzēta „Rimi” veikalā Rīgā. Negribējās tērēt naudu, lai mielotos ar dārgajiem prāmja kafejnīcu un bāru labumiem. Labāk to izlietosim kāda suvenīra iegādei.
Ar satiksmes autobusu uz Jelgavu. Ar vilcienu no Jelgavas uz Rīgu. Lai saturīgāk pavadītu garo laiku līdz prāmja atiešanai, bijām izlēmuši kinoteātrī „Citadele” noskatīties 3D filmu „Lācis Jogijs”, uz kuru jau biju iepriekš iegādājusies biļetes Internetā. Kinoteātrīvarēju savām acīm skatīt to no Rietumiem ievazāto popkornu „bezkulturālību”. Zāle pēc seansa izskatījās kā pēc bombardēšanas ar popkornu – tūtas apgāzušās, grīda piebārstīta. Manā izpratnē tīrās šausmas un visatļautība!
No kinoteātra izgājām ap 14-iem. Lēnā garā bez steigas devāmies pasažieru ostas virzienā, jo laika līdz iekāpšanai prāmī vēl bija ļoti daudz.
Kāpšana uz klāja sākās divas stundas pirms izbraukšanas, t.i. plkst. 15:30. Mēs ostā ieradāmies īsu brīdi pirms šī laika. Cilvēku vēl nebija daudz, tādēļ arī uz biļešu kasēm nebija nekādu rindu. Nospiedu rindmašīnas pogu „Pasažieriem bez auto” un tūlīt arī tikām aicināti pie kases. Vajadzēja tikai nosaukt rezervācijas numuru un tikām pie savām iekāpšanas kartēm.
Pa garu gaiteni devāmies uz prāmi. Vēlreiz pie iekāpšanas pārbaudīja mūsu iekāpšanas kartes. Un tad jau spērām pirmos soļus uz mūsu „peldošās viesnīcas” klāja. Katru pasažieri laipni sagaidīja apkalpes darbinieki un, Matīsam par prieku, arī Lotte no multenes.
Vispirms devāmies meklēt savu 2509.kajīti. Lifts mūs noveda uz otro klāju (pati zemākā lifta poga). Tur mūssagaidīja dežurante un norādīja pareizo virzienu. Turpat bija arī ieeja saunā un baseinā. Tādas izpriecas lai paliek citiem, mēs gribējām ātrāk nokļūt savā kajītē un iekārtoties. Viss jau nebija nemaz tik vienkārši – bija jāapgūst durvju atvēršana ar iekāpšanas karti. Likās, ka visu darām pareizi, bet durvis kā nevērās vaļā, tā nevērās. Tad ar bērna muti ierunājās atklāsme. Matīss ieminējās, ka durvis varbūt veroties uz iekšu, nevis uz āru. Jā!
Mums bija pati lētākā un vienkāršākā kajīte – atbilstoša klasifikācijai C4 un cenai. Maza un šaura, bet pieticīgiem ceļotājiem tāda ir gana laba. Četras guļvietas, no kurām divas pirms gulēšanas jāatvāž no sienas, sniegbalta gultas veļa, divi galdiņi, spogulis, vaļējs skapis un tualetes telpa ar dušu.Sākumā mūs sasmīdināja skaņa, kas radās pēc tualetes lietošanas iztukšojot skalojamo kasti. Tas bija tik iespaidīgs troksnis, ka gribējās skriet palīgā un sniegt pirmo palīdzību tam, kurš tanī brīdī atradās mazajā „kambarītī”. Vēlāk pieradām, bet Matīsam, vienalga, tā bija viena no interesantākajām parādībām uz kuģa visa ceļojuma laikā.
Kad bijām novietojuši mantas, vienbalsīgi nolēmām ieturēt vēlo launagu jeb agrās vakariņas. Lieti noderēja elektriskā tējkanniņa divu krūzīšu tilpumā. Lai gan kajītes „iekšējās kārtības noteikumi” liedza izmantot šādas „bīstamas ierīces”, mūs tas nekavēja sagatavot karstus dzērienus katra gaumei un garšai. Jau pirmajā ēdienreizē līdzpaņemtie produkti tik strauji saruka, ka izgaisa visas manas šaubas, ka visu esam paņēmuši līdzi par daudz.
Pēc kārtīgas maltītes devāmies izbaudīt brīdi, kad mūsu „peldošā viesnīca” uzsāk savu ceļu uz Stokholmu.Uz augšējiem klājiem palikām diezgan ilgi, lai vērotu Rīgu no neierasta skatu punkta – Daugavas puses. Kad aukstais vējš bija mūs krietni papurinājis un acis jau pieradušas pie skatiem no braucošā kuģa, nolēmām, ka laiks doties uz kajīti novilkt virsdrēbes un uzsākt kuģa izklaides piedāvājumu izpēti iekštelpās.
Lifts, 2.stāva poga, un mēs jau bijām kuģa dzīlēs. Šoreiz mūs neviens vairs nesagaidīja, kajīte bija jāmeklē pašiem. Sauna un baseins bija, bet norādes uz mūsu kajīti nekur nebija redzamas. Izstaigājām kāpnes, bet nonācām atkal uz 4.klāja, kur ir lifts un informācijas birojs. Braucām atkal lejā, jo pirmīt taču tieši tā bijām darījuši. Atkal tas pats „riņķa dancis” – sauna ir, kajītes nav („rūķis” ir, mājas nav). Sastapām vēl vairākus cilvēkus ar šo pašu problēmu – pazudušu kajīti. Mistika! Izlēmu, ka jāprasa informācijas birojā, kas par lietu. Izrādījās pavisam vienkārši – tiklīdz kuģis izbrauc no ostas, drošības nolūkos tiek noslēgtas durvis starp atsevišķām kuģa sekcijām. Mūsu lētā varianta gadījumā lifts bija vienā sekcijā, bet mūsu kajīte citā. Ar jauniegūtajām zināšanām pat varējām „paspīdēt” to cilvēciņu priekšā, kuri vēl neko nezināja par durvju noslēgšanu, un turpināja maldīties. Mums nu tapa skaidrs, ka visa ceļojuma laikā no 4. uz 2.klāju un otrādi būs jāskraida pa trepēm. Par to nemaz nesaskumām, jo esam izturīgi ceļotāji.
Izpētījām Tallink suvenīru un pirmās nepieciešamības preču veikalu. Atsevišķās „zonās” atradās Latvijas un Zviedrijas suvenīri.
Informācija vēstīja, ka pirms 20.00 Dancing Palace (uz 7./8.klāja) būs Stokholmas pilsētas prezentācija. Ieņēmām vietas un sākām skatīties. Bija vērtīgi, prezentācijā kā vienu no iespējamiem apskates objektiem ieteica apmeklēt Junibacken muzeju, kas mums pēc tēmas būtu īsti piemērots Matīsa dēļ. Uzticoties prezentācijai, devos uz informācijas biroju pirkt biļetes, bet izteicu savas šaubas, ka pirmdienā tas muzejs varētu būt slēgts, kā biju pirms ceļojuma uzzinājusi internetā. Puisis ilgi savā datorā meklēja, meklēja, kamēr tiešām atrada, ka muzejs pirmdienās slēgts. Nu, kā var uzticēties prezentācijai? Nopirku trīs sabiedriskā transporta biļetes, jo Matīsam kā sešgadniekam braukšana ir bez maksas.
Ieņēmām sēdvietas pie Dancing Palace 8.klāja malas virs skatuves, no kurienes varējām pilnībā nodoties Lietuvas dziedošo un dejojošo bērnu kolektīvu koncerta baudīšanai. Lai gan tur visas vietas bija pie galdiņiem, neviens tādus kā mūs, kuri neko nepasūtīja, prom nedzina un ar piedāvājumiem neuzbāzās. No mūsu vietām labi varēja redzēt tumsā apgaismoto kuģa ceļu cauri ledus gabaliem. Neko omulīgs skats tas nebija.
Koncerts beidzās plkst. 21.10 un mēs devāmies prom. Kaut mēs būtu nedaudz pakavējušies... Kaut mēs būtu rūpīgi izpētījuši izklaides programmu, kas bija iedrukāta mums pieejamajos bukletiņos... Tad mums ne prātā nebūtu nācis pamest savas vietas un doties uz kajīti. Izrādījās, ka turpat uz Dancing Palace skatuves viss bija turpinājies – „dzīvā” deju mūzika, atrakcijas, krāšņs Kubas dejotāju šovs līdz pat pusvieniem naktī. Bet mēs vienkārši aizgājām gulēt. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu atzīties, ka tādu pat kļūdu pieļāvām arī nākošajā vakarā. Žēl!
Guļvietas bija ērtas un drošas. Aizmiegot centāmies nedomāt par to, ka atrodamies pašā kuģa apakšā zem ūdens līmeņa, peldam lielu ledus gabalu ielenkumā, bet tieši virs mums ir divi autoklāji ar daudzām lielām un smagām (cerams, labi piestiprinātām) mašīnām.
Pirmdiena, 2011.gada 21.marts
Mūsu modinātāji mobilajos telefonos bija uzlikti uz plkst. 7-iem, jo no rīta nedrīkstot palaist garām romantisko iebraukšanu Stokholmā caur šērām. Ātri paēdām brokastis un no savas bezlogu „alas” devāmies uz 8.klāju, lai palūkotos uz ainavu un novērtētu laika apstākļus.
Konstatējām, ka šēras jau bijušas aplūkojamas labu laiku, bet nekas vēl nebija nokavēts. Vasarā droši vien ir pavisam cits skats uz mazajām saliņām ar vasaras mājiņām uz tām, bet arī tagad, ledū iekaltas, tās izskatījās gana neparasti un skaisti.
Pamazām pienāca brīdis, kad 9.30 pēc Zviedrijas laika (pulksteņus pagriezām vienu stundu atpakaļ) varējām kāpt krastā un doties klejojumos pa Stokholmu. Nokāpuši no prāmja, pa bezgala garu koridoru aizgājuši līdz priekštelpai un pēc tam nokļuvuši uz ielas, sākām grozīt karti un domāt, uz kuru pusi doties, lai ne vēlāk kā plkst. 16.30 būtu atpakaļ.Visapkārt tāds industriāls skats – angāri, žogi, noliktavas un ielas, kas ved die’s-zina-kur. Likās, ka brauktuves speciāli samudžinātas, lai pirmajā apmeklējuma reizē ceļotājs samulstu un mazvērtības kompleksa ietvaros saskumtu par savu „topogrāfisko aklumu”. Mana nervu sistēma jau tajā pat brīdī „ieslēdzās trauksmes režīmā”, jo es savā prātā pat domu nepieļāvu, ka mēs atgrieztos uz prāmja pēdējā brīdī. Man vienmēr vajadzīga liela laika rezerve, lai nekristu panikā. Grozījām karti un gudrojām, kā lai izkļūst no situācijas „aizej-tur-nezin-kur”.
Bija doma vispirms apmeklēt Tehnikas muzeju, kas no ostas esot nieka 15 minūšu gājienā. Karte rādīja, ka nokļūt Tehnikas muzejā tik īsā laikā tiešām varētu. Tikai tad jāapiet kaut kāds uzbērums un jāšķērso milzīgs „tīrelis”, kas klāts ar sniega un dubļu maisījumu. Par to, ka tur tomēr ir arī kaut kādas gājēju taciņas, varēja spriest pēc tālumā redzamajiem nedaudzajiem „suņu staidzinātājiem” un dažām māmiņām, kuras nesteidzīgi stūrēja bērnu ratiņus. Nolēmām Tehnikas muzeju atstāt vēlākam laikam.
Visi, kam prasījām ceļu uz pilsētas centru, vienprātīgi ieteica izmantot autobusu satiksmi. Vai mēs varējām atzīties viņiem, ka sabiedriskā transporta biļetes mums ir par dārgu (Ls 2,20 x 3 pieauguši ceļotāji (sešgadīgajam Matīsam vēl biļeti nevajadzēja) = Ls 6,60) un tās, kas iegādātas, paredzēts izmantot atpakaļceļam uz ostu? Gājām, gājām, kamēr pēc ļoti ilga gājiena veiksmīgi nonācām pilsētas centrā. Daudz kanālu, tiltiņu. Papriecājāmies, kā stokholmieši ziemā rūpējas par pīlītēm un gulbjiem, ierīkojot speciālu barotavu kanāla malā. Daži tādi labi paēduši putni izklaidējās, vizinoties uz ledus gabala. Izskatījās, ka viņi bija ļoti apmierināti ar savu „transporta līdzekļa” izvēli.
Vadoties pēc kartes, pamazām virzījāmies Vecpilsētas virzienā. Diemžēl manī neradās tā skaistā sajūta, kad ceļotājs nonāk vietā, ko jau sen ir vēlējies apskatīt – apstājas, ievelk elpu un izbauda brīdi. Manā galvā rosījās tikai viena uzmācīga un paniska doma – paspēt laikā atpakaļ uz prāmi.
Pastaigājām ap Karaļa pili. Izslavētā sardzes maiņa palika citai apmeklējuma reizei. Sargi pie pils bija „izmētāti” pa dažādiem posteņiem ap visu pili un izskatījās diezgan nevīžīgi. Baltās cepures tādas saņurcījušās, šautenes turēja kā kādusziedu pušķus – mīļi piespiestus pie krūtīm. Stāvēja, stāvēja, pagrozījās, tad pēkšņi sadomāja doties pastaigā gar savu posteni šurpu-turpu. Jocīgi!
Pastaigu izbaudīt traucēja tā draza, kas parasti paliek visās pilsētās un laukospēc nokusušā sniega, kad vēl nav paspēts satīrīt. Laipojām starp suņu kakām, netīrām peļķēm, dubļu kārtu un citām netīrībām. Lai gan mākoņi bija diezgan draudīgi un arī vējš mūs nesaudzēja,nopriecājāmies, ka vismaz nelīst lietus, bet brīžiem pat kāds saules stars izlaužas mūs apspīdēt.
Izgājām uz lielas tirdzniecības ielas Drottninggatan.Viss jau būtu bijis labi, ja mums tie naudas maciņi būtu kaut cik „biezāki” un laika vairāk. Nu, veikali kā jau veikali. Ne ar ko īpaši neatšķīrās no citur Eiropā redzētiem. Mans skatiens arvien biežāk nervozi kavējās pie pulksteņa rādītājiem, kas rādīja jau 13.00 un vēstīja, ka Stokholmai atvēlētais laiks dilst kā sniegs saulītē, bet mums vēl bija iecerēts Tehnikas muzeja apmeklējums.
Nolēmām izmantot mūsu iegādātās transporta braukšanas biļetes un, vadoties pēc informācijas tūrisma bukletā, ar 76.autobusu aizbraukt līdz Tehnikas muzejam. Atradām autobusa pieturu, sagaidījām autobusu un braucām. Izrādījās, ka bija jānobrauc tikai dažas pieturas un mūsu pietura Berwaldhallen bija klāt. Izkāpām no autobusa un atkal sākām pētīt karti. Karte rādīja, ka līdz muzejam vēl ir milzum garš gabals jāiet kājām. Nu ko, nebija variantu. Gājām arī. Ieklīdām kaut kādā klusā un nomaļā vēstniecību rajonā. Pamazām tuvojāmies Tehnikas muzejam, bet pulkstenis arī nesnauda un jau bija krietni pietuvojies laikam, kad jāsāk domāt par atgriešanos uz kuģa, nevis izklaidēm muzejā. Kad nonācām pie muzeja durvīm, izlasījām, ka ieeja esot kaut kur aiz stūra. Mani jau urdīja vēlēšanās atmest ar roku jebkuram muzejam un sākt iet uz ostu. Tā arī nesapratām, aiz kāda stūra bija īstās durvis, un, man par lielu prieku, nolēmām doties ostas virzienā.
Nebija nekāda labā sajūta redzot, ka osta ir tepat netālu gandrīz vai rokas stiepiena attālumā, bet tad būtu jāšķērso milzīgais sniegotais un dubļainais „tīrelis”, kuru jau bijām apskatījuši no ostas puses un novērtējuši kā „lielo nezināmo”. Arnis bija gatavs riskēt un sākt iet, bet es kategoriski atteicos no šādas uzdrīkstēšanās svešā pilsētā. Tā kā laika vēl bija daudz, lēnā garā gājām pa ieliņām uz ostas pusi, kamēr nonācām pie 76. un 72. autobusu pieturas. Pa ceļam Matīsam gadījās neveiksmīgi paslīdēt uz netīrā ledus tieši dubļos. Tas mūs tikai uzjautrināja, jo līdz ostai vairs nebija tālu.
Paskatījāmies transporta biļetēs un nospriedām, ka tur uzdrukātais laiks mums vēl atļauj braukt ar šīm pašām biļetēm. Nezinu, kāds aptumsums man bija uznācis, ka es pamudināju savu mazo kompāniju iekāpt 72.autobusā, nevis pacietīgi gaidīt 76. Uz ostu jau brauca arī šis, bet kaut kā no otras puses un ar lielu līkumu. Beidzot laimīgi nonācām ostā Frihamnsterminalen pat ļoti savlaicīgi. Līdz brīdim, kad sākās ielaišana kuģī, bija palikušas apmēram 10 minūtes, bet līdz kuģa atiešanai divas stundas. Un tomēr es nemaz neskumu par agro atgriešanos no pilsētas un biju laimīga, ka tajā brīdī jau biju „miera ostā”, nevis kaut kur nezināmā vietā Stokholmas centrā. Lai nu kā, bet priekšstats par Stokholmu bija radies, un tas nebūt nebija negatīvs. Tikai vajadzīgs daudz vairāk laika pilsētas apskatei.
Katru pasažieri foajē atkal sagaidīja bērnu draudzene Lotte un arī ugunīgs kubiešu kvartets ar savām aizraujošajām melodijām. Nu jau zinājām, ka uz savu 2509.kajīti, kamēr kuģis stāv ostā, varam doties arī ar liftu no galvenā vestibila. Jutāmies ļoti gudri, jo zinājām, ka varēsim dot padomus tiem, kuri pēc kuģa iziešanas no ostas būs „pazaudējuši” savu kajīti un maldīsies pa liftiem un kāpnēm.
Kamēr kuģis vēl stāvēja ostā, bija īstais brīdis kaut ko ieēst. Vakar likās, ka bijām paņēmuši līdzi pat pārāk daudz ēdamlietu, bet šodien izrādījās, ka vakariņās un rītdienas brokastīs vairs nebūs ko uzlikt uz maizes. Kas cits atlika, kā doties uz veikalu Tallink Market? Ļoti labi bija tas, ka norēķināties tur varēja gan kronās, gan latos, ja kronu nepietika. Nopirkām nedaudz saldumus mājiniekiem un desu un sieru tūlītējai lietošanai. Dārgāk jau bija kā Latvijas lielveikalos, bet gluži astronomiskas cenas arī nebija.
Kad bijām ieturējušies, devāmies atkal „ekspedīcijā” pa kuģi. Vairs neatceros, kāpēc, bet man uz brīdi vajadzēja pēc kaut kā aizmirsta aizskriet uz kajīti. Kad iegriezos savā gaitenītī, biju šokā – viens tantuks, pieturēdams lielu čemodānu, ar savu iekāpšanas karti izmisīgi mēģināja atvērt mūsu kajīti. Nojautu, ka viņa tā ir pūlējusies jau labu laiku, jo es viņu nedaudz dīvainā apģērba dēļ biju ievērojusi, kad viņa uzkāpa uz kuģa. Tas bija jau krietni pasen. Gāju prasīt, ko viņa te dara. Viņa nevarot atvērt savas durvis. Apskatījāmies viņas iekāpšanas karti. Nu, protams, tā bija domāta kajītei 2309, nevis 2509. Tantīte tūkstoškārt atvainojās un priecīgi aiztipināja meklēt īstās durvis. Līdz ar to pārliecinājos, ka kajītes ir drošībā – ar citām kartēm durvis neatveras.
Tā pamazām bija pietuvojies vakars ar savām izklaidēm. Bērnu koncerts bija tas pats, kas vakar. Tikai šovakar to noskatījāmies no cita skatu punkta – stāvot pie barjerletes tieši skatuves priekšā. Ar sajūsmu noskatījāmies „Kubas ritmu” reklāmfragmentus. Krāšņi! Tad sākās vakara vadītājas aktivitātes, organizējot atrakcijas. Vienas atrakcijas balva bija brīvbiļete citam Baltijas jūras kruīzam. Meitene, kas to ieguva, bija līdz asarām laimīga! Kā es viņu saprotu!
Pulkstenis rādīja jau 23.10. Tagad pati nesaprotu, kāpēc mēs ar Arni nolēmām iet uz kajīti un doties naktsmierā. Pusnaktī bija paredzēts īstais koncerts-šovs „Kubas ritmi”. Kas mums traucēja palikt un to noskatīties? Jo īpaši tāpēc, ka es, vienalga, nevarēju ne uzreiz aizmigt, ne gulēt visu nakti dziļā veselīgā miegā. Man pašai jau likās, ka es visu nakti neaizvēru ne aci, jo kuģis šūpojās vairāk nekā vakar un visapkārt ik pa laikam sienās kaut kas krakšķēja. Skaidri zinot, ka nekas slikts nenotiks un, ka tas viss ir normāli, tomēr bija kaut kādas bailes. Tās mazināju, ik pa laikam pametot skatu uz durvju spraugu, kurā bija redzams gaiteņa elektriskais apgaismojums. Mani mierināja doma, ka, kamēr kuģī deg elektrība, viss ir kārtībā.
Otrdiena, 2011.gada 22.marts
Nevarēju un nevarēju sagaidīt rītu un brīdi, kad kāds no mūsu kompānijas izrādīs kādas dzīvības pazīmes uz mošanos. Sagaidīju, kad Matīss pagrozījās un tad izlēmu celties augšā. Cenšoties uzvesties iespējami klusāk un ar blīkšķi nenogāzt trepītes, notrausos no savas augšējās guļvietas, saģērbos, apsēdos pie spoguļgaldiņa un sāku pierakstīt savas ceļojuma piezīmes. Veicās pavisam raiti, jo dziļajā klusumā radošajai iedvesmai bija vieta, kur izplesties. Divas lappuses pierakstījusi, jutos piekususi, un nolēmu klusītēm izlavīties no kajītes un vienatnē doties agrā rīta pastaigā pa kuģi. Tas bija brīnišķīgi! Likās, ka uz lielā daudzstāvīgā prāmja biju gandrīz viena pati, jo vēl bija ļoti agrs un visi gulēja. Retie apkalpes locekļi, kurus gadījās satikt, visi sveicināja mani – vientuļo pasažieri. Lai gan nojautu, ka tas ietilpa viņu darba pienākumos, vienalga, bija mīļi, jo apmainījāmies arī smaidiem. Klaiņoju pa stāviem, izgāju ieelpot auksto rīta gaisu. Laiks bija skaists un saulains. Īsti vietā bija dziesmas vārdi: „... balta saule spīd, visapkārt jūra, jūra vien...”
Kad atgriezos kajītē, arī mani ceļabiedri jau bija pamodušies, bet vēl laiskojās savās lažiņās.
Pēc brokastīm devāmies izlūkot, cik tad tālu vēl Rīga. Informācijas biroja tuvumā uz 4.klāja bija monitors, kurš uz ekrāna ar kustīgu punktiņu nepārtraukti rādīja, kur mūsu kruīza laineris dotajā brīdī atrodas. Nu jau bijām gandrīz Rīgā. Arī uz klājiem pamazām sākās rīta rosība – ļaudis bija pamodušies un devās savās dažādajās gaitās pa kuģi.
Matīsa valstība neapšaubāmi bija rotaļu istaba ar krāsaino bumbiņu „baseinu”. Uz turieni viņš jau pats zināja ceļu un ievēroja „iekšējās kārtības noteikumus”, kas paredzēja novilkt apavus un novietot tos plauktiņā telpas ārpusē. Arī īslaicīgus draugus viņš jau bija paguvis iegūt kopš abiem iepriekšējiem vakariem, kad ar viņiem sacentās joņošanā pa kuģi.
Izmantojām skaisto rītu fotosesijai – „es uz jūras fona”, „es un glābšanas riņķis”, „es un kuģa nosaukums”, „mēs visi kopā kuģa vestibilā” un tamlīdzīgi.
Nokāpjot uz sauszemes Rīgā, mums maršruts bija skaidrs – autoosta, mikroautobuss uz Jelgavu, taksometrs uz mājām. Viss ritēja bez aizķeršanās un jau pēc diviem pēcpusdienā bijām mājās – pavisam citā dimensijā.
Vai tas, kas notika šajās trīs dienās, notika ar mums īstenībā? Filma un fotogrāfijas rāda, ka jā, patiešām bijām Stokholmā, brīnišķīgi pavadījām laiku un atpūtāmies no ikdienas rutīnas. Taču jau šī ceļojuma beigāsskaidri zinājām, ka šādu kruīzu atkārtosim. Nepavisam ne tāpēc, ka šis ceļojums pāri ledus klātajai jūrai būtu bijis slikts, bet tāpēc, ka, pamainot ziemu pret vasaru, „Silja Festival” pret „Romantiku”, un haotisku „mētāšanos” starp ostu un pilsētas centru pret Tallink piedāvāto organizēto ekskursiju trīs stundu garumā gida pavadībā, tas jau būs pavisam cits ceļojums un iespaidi būs pavisam citi. Un kas ceļotājiem ir galvenais? Jaunas un jaunas pozitīvas sajūtas, videofilma un fotogrāfijas atmiņām.
Pēcvārds
„Iedod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku”. Martā Stokholmai katrs atvēlējām pa „mazajam pirkstiņam”, bet 27. jūnijā jau ar lielāko prieku „atdosim savas rokas”. Nu kā lai pretojas Tallink jubilejas nedēļas piedāvājumam - iegādāties kruīza braucienu tieši vasaras atvaļinājuma laikā ar 50% atlaidi? Mūsu četrotnei vasarā pievienosies arī Matīsa māsīca vienpadsmitgadīgā Annija. Piecietīsim nelielas neērtības un visi pieci draudzīgi sarūmēsimies 4-vietīgajā kajītē. Vasarā tas tiešām, kā biju iecerējusi, būs jaunākais prāmis „Romantika” un B klases kajīte. Kāpēc neizmantot iespēju, ka sešgadīgam bērnam iespējams ceļot bez maksas, neaizņemot atsevišķu guļvietu? Vai mazums esam ceļojuši ar autobusu, naktis pavadot ceļā pusmiegā pusnomodā? Un nekas. Pie reizes rezervēju arī mums visiem Tallink piedāvāto Stokholmas apskates ekskursiju gida vadībā triju stundu garumā. Visu manu kopā samaksāto summu vienlīdzīgi izdalot uz pieciem cilvēkiem, iznāca, ka katram ceļojums plus ekskursija izmaksāja 26 latus.
Skaistie „gaidīšanas svētki” ir sākušies! Lasītāj, novēli, lūdzu, mums saulainu laiku 27., 28. un 29.jūnijā!
Paldies!