Akonkagva solo – ceļā pret zvaigznēm

  • 18 min lasīšanai
  • 28 foto

Ja tu esi aizgājis tik tālu, kad domā, ka vairs nespēj spert vienu soli vairāk, tad tu esi veicis pusi no ceļa, kuru tu vari noiet. (Grenlandiešu paruna)

Trešdiena, 09.02.2011.

Prāts meklēja pareizos vārdus, lai raksturotu, ko jūtu, tomēr tos atrast likās neiespējami. Pēc vairāku nedēļu, pat mēnešu gatavošanās ceļojumam, nemitīgas rosīšanās, tostarp ikdienas darbiem, biju noguris un iztukšots. Iespējams, ka tas arī bija iemesls, kāpēc es vēlējos sevi izaicināt un pārbaudīt, kāpēc man bija nepieciešams “pacelt latiņu” mazliet augstāk. Es nespēju un varbūt arī negribēju apstāties, tas priekš manis būtu bijis tas pats, kas padošanās. Es vairs nesapratu, kad esmu laimīgs un kad esmu priecīgs. Es pat nevarēju pateikt, kas es esmu. Tā vien šķita, ka mana dvēsele ir sašķīdusi tūkstoš drumslās un izkliedējusies bezgalībā. Man bija jāatrod veids kā šīs lauskas koncentrēt atpakaļ vienā veselumā, vienā cilvēkā, pašam sevī.

Pēc iepriekšējās dienas sniegputeņa rīts bija dzestrs un saulains. To uztvēru kā labu zīmi sava ceļojuma sākumam. Man bija jāatbrīvojas no šaubām un bailēm, no visa liekā un šķietami nevajadzīgā. Es vēlējos sajust mieru un domu skaidrību, mirkļa vienreizību un skaistumu.

Ceturtdiena, 10.02.2011.

Transatlantiskā reisa lidmašīna no Madrides uz Santjago bija vēl pusceļā, bet es jau sajutos daudzkārt labāk. It kā es nekļūdīgi sekotu ceļam, kas man ejams, sekotu savai zvaigznei. Es biju ļoti noguris, galvenokārt no cilvēkiem. Gribēju ātrāk tikt kalnos, mierā, klusumā. Gribēju atpūsties un ne par ko nedomāt.

Ja cilvēks sapņo, bet neko nedara, lai savus sapņus piepildītu, tad tie arī paliek tikai sapņi. Ja cilvēks uzdrošinās spert kaut visniecīgāko soli tiem pretim, tad viņš iegūst ne vien iespēju tos piepildīt, bet arī izdzīvot savu likteni pilnībā.

Santjago lidostas muitā man konfiscēja vienu kilogramu cietā siera un vienu kilogramu kūpināta speķa. Negribēdams atteikties no tālu vestajiem Latvijas labumiem, pēc nelielas tielēšanās ar muitniekiem vienojāmies, ka varēšu saņemt tos atpakaļ pēc reģistrēšanās lidojumam uz Argentīnu, formāli Čīlē tos neievedot.

Reģistrējies lidojuma un izgājis pasu kontroli, konstatēju, ka muitas zona atrodas starp pasu kontroli un izeju, līdz ar to fiziski man tā bija nepieejama. Situāciju glāba vien neliela kvīts, kuru bija izrakstījis muitnieks, kas pārtiku man konfiscēja. Tā man līdzēja apvārdot lidostas darbiniekus, kas mani izveda cauri pasu kontrolei abos virzienus un arīdzan palīdzēja atgūt sieru un speķi.

Ar to manas nedienas nebija beigušās. Lidmašīnā uz Argentīnu tika izdalītas muitas deklarācijas, kurās bija jānorāda, vai neievedu piena un gaļas produktus. Norādīju, ka tādi man ir, un jau apsvēru, cik lieli finanšu līdzekļi no mana ierobežotā budžeta būs nepieciešami, lai kompensētu radušos zaudējumus. Tomēr muitnieki Mendozas lidostā, aizņemti savstarpējā diskusijā, nebija tik acīgi un pārtika man netika konfiscēta.

Iekārtojies hostelī, precizēju Akonkagvas Nacionālā parka apmeklētāju centra (Edificio secretaria de turismo, Centro de atención de visitantes del PPA, Av. San Martin 1143) un tuvākā tūrisma preču veikala atrašanās vietu, kā arī tās autobusa kompānijas nosaukumu, kas veic regulārus pārvadājumus uz Puente del Inca.

Tā kā tūrisma sekretariāta apmeklējumam bija par vēlu, nolēmu uzmeklēt tūrisma preču veikaliņu, kas atradās vien dažu kvartālu attālumā. Veikala īpašnieks, itālis Fernando Pierobon, uzrakstīja uz savas vizītkartes cita veikala adresi un ieteica iegādāties nevis “benzina blanca”, kā biju noskaidrojis iepriekš, bet gan “teknosol”. Pēc nelielas maldīšanās pa pilsētas ielu labirintu, uzmeklēju norādīto veikalu un iegādājos nepieciešamos 2,5 litrus degvielas par 30 pesetām (aptuveni 4 latiem).

Piektdiena, 11.02.2011.

Akonkagvas Nacionālā parka apmeklētāju centrā ierados stundu pirms atvēršanas. Un tam iemesls bija pavisam vienkāršs – nosēžoties Mendozā, lidmašīnā pateica nepareizu vietējo laiku. No brīža, kad apmeklētāju centrā ieradās pirmā darbiniece, man bija nepieciešama nepilna stunda, lai vienā bankā samainītu ASV dolārus pret pesetām, otrā samaksātu par kāpšanas atļauju un apmeklētāju centrā to saņemtu.

No Nacionālā parka apmeklētāju centra devos uz autoostu un iegādājos biļeti nākamās dienas rīta reisam uz Puente del Inca. Līdz ar to aptuveni plkst. 9.30 no rīta visas nepieciešamās formalitātes un priekšdarbi ceļojumam bija veikti. Atlikušo dienas daļu nolēmu atpūsties, pilsētas apskati atliekot uz atgriešanās laiku. Tomēr bezdarbība mani nomāca. Dotajos apstākļos pasīva gaidīšana bija pretrunā ar iekšēju nepieciešamību pēc mobilitātes, pēc aktīvas darbības, procesa.

Sestdiena, 12.02.2011.

No Mendozas autoostas izbraucām plkst. septiņos no rīta, bet plkst. desmitos jau biju Punta de Vacas (2400m), kas atrodas 10 kilometrus pirms Puente del Inca. Izkāpu puskilometru pirms pieturas, tieši pie ieejas Nacionālajā parkā, kur ofisā pārbūvētā konteinerā reģistrēju savu kāpšanas atļauju un man izsniedza speciālu polietilēna maisu atkritumiem.

Nokārtojis nepieciešamās formalitātes, devos ceļā. Man pa priekšu aizgāja lielāka amerikāņu grupa, nesdama vien vieglas mugursomas. Pārējo viņu ekipējumu un proviantu nesa mūļi. Kādu brīdi turējos viņiem iepakaļ, tomēr 33 līdz 34 kilogramus smagā soma mani vilka pie zemes kā akmens, līdz ar to mans iešanās ātrums bija ievērojami mazāks, es arī bieži stājos, lai atpūstos. Man garām pagāja četru argentīniešu puišu grupa. Arī viņi nesa tikai daļu savas bagāžas. Brīžiem pūta tik spēcīgas vēja brāzmas, ka bija pat grūti noturēties kājās.

Man bija nepieciešamas nedaudz vairāk kā sešas stundas, lai veiktu 400 augstuma metrus un aptuveni 15 kilometrus maršruta. Sasniedzis Pampa de Lenas (2800m), nākamo apmetnes vietu, reģistrējos pie parka reindžera un, uzcēlis telti, pagatavoju vakariņas. Laiks iegriezās pavisam nejauks. Nepietika ar to, ka vējš draudēja saplucināt telti gabalu gabalos, sāka arī līt. Tomēr, neskatoties uz to, teltī bija salīdzinoši silts un patīkams.

Tajā vakarā es jutos bezgala vientuļi. Domās nespēju rast atbildi, kāpēc esmu šeit ieradies un kāpēc to visu man vajag. Tomēr es zināju, ka man vēl tāls ceļš ejams, lai es varētu atgriezties mājās.

Svētdiena, 13.02.2011.

Pamodos sešos no rīta. Nometnē visi vēl gulēja, vieni teltīs, citi tāpat zem klajas debess. Ausa rīts un nakts atkāpās jaunas dienas priekšā. Vējš bija norimis un diena solījās būt skaidra un saulaina. Paēdis vieglas brokastis un izdzēris puslitru kafijas, posos ceļam. Arī pārējo ekspedīciju dalībnieki pamazām modās un sāka rosīties ap savām teltīm. Plkst. astoņos jau biju ceļā.

Kamēr ieleja slīga ēnā, bija dzestrs. Man mugurā bija vilnas apakškrekls, “vindstopers” un vējjaka. Iesākumā biju uzvilcis arī silto cepuri un cimdus, tomēr ejot ātri palika karsti un es tos iebāzu somā. Somai ārpusē biju piekarinājis krosenes, lai, ja rasot vajadzība šķērsot mutuļojošo upi, tās būtu pa rokai.

Spriežot pēc iepriekšējo gadu aprakstiem, pirmā upes šķērsošanas vieta bija nedaudz virs Pampa de Lenas, tomēr, ņemot vērā pieaugošo interesi iekarot Akonkagvu ejot no Vacas ielejas puses, tur bija uzstādīts neliels metāla tiltiņš, drīzāk laipa, ar norādi, ka vienlaicīgi uz tās drīkst atrasties tikai viena persona. Aiz tās taka veda aizvien augstāk pa ieleju, vietām izzūdot pavasara palu izskalotajā plašajā upes gultnē, kas bija izžuvusi un atgādināja akmeņainu tuksnesi.

Saulei pakāpjoties zenītā, ielejā palika aizvien karstāks. Lai gan nometni atstāju pirmais, mans iešanas temps bija lēns, es bieži stājos un, nenoņēmis mugursomu, vien pārliecies pār nūjām, atpūtos. Aptuveni ik pa stundai ieturēju nelielu maltīti – vai nu apēdu “musli” vai šokolādes batoniņu, vai arī dažus rupjmaizes un saldskābmaizes sausiņus ar gabaliņu siera.

Neskatoties uz to, ka gāju lēnām, man bija nepieciešamas nedaudz mazāk kā sešas stundas, lai pievārētu nākamos 400 augstuma metrus un 15 kilometrus maršruta, un sasniegtu Casa de Piedra (3200m). Nometnē ierados pirmais, uzcēlu telti, saliku mantas iekšā un nomainīju smagos zābakus pret krosenēm.

Pēc aptuveni divām stundām ieradās argentīniešu četrotne. Neskatoties uz to, ka viņi nesa vieglākas somas, arī viņiem pārgājiens starp nometnēm bija prasījis sešas stundas. Nedaudz vēlāk ieradās amerikāņi.

Pirmdiena, 14.02.2011.

Plkst. 7.30 no rīta jau biju ceļā. Lai arī dienas sākumā nejutu somas smagumu, katrs solis, kuru spēru, veda augšup un es ātri noguru. Brīžiem bija neizturami karsti, bet jau nākamajā vajadzēja aizvilkt visus rāvējslēdzējus un norotīt piedurknes. Aptuveni 4000 metru augstumā mani sasniedz pirmās sniegpārslas, nekas nopietns, vien atgādinājums, ka augšā mani negaida paradīze.

Man bija nepieciešamas nepilnas septiņas stundas, lai veiktu 1000 augstuma metrus un aptuveni 10 km maršruta starp Casa de Piedra un bāzes nometni Plaza Argentina. Bāzes nometnē bija vairāku kompāniju teltis, kā arī divas patstāvīgas būves, kurās bija ierīkota nometnes administrācija un medpunkts. Par sausās tualetes izmantošanu un piekļuvi dzeramajam ūdenim man nācās šķirties no 10 ASV dolāriem dienā. Tā kā man bija nepieciešama aklimatizācija, samaksāju par 2 dienām uz priekšu.

Ierodoties bāzes nometnē, uzzināju, ka kaut kur starp augstajām nometnēm kalna otrā pusē viens poļu alpīnists ir pazudis bez vēsts, otrs ar apsaldējumiem nogādāts slimnīcā, bet trešais, nonācis lejā Plaza Argentina, gaidīja helikoptera transfēru.

Lai arī Plaza Argentina atrodas 4200 metrus virs jūras līmeņa, augstāk nekā lielākā daļa Alpu virsotņu, Akonkagvas virsotne, paslēpusies mākoņos, slienas turpat vai 3 kilometrus augstāk. Neaptveramās klinšu sienu dimensijas, laika nepatstāvība, traģiskā poļu ekspedīcija, kā arī argentīniešu četrotnes plāns uznest daļu ekipējuma un provianta uz nākamo nometni un tad atgriezties pārnakšņot bāzes nometnē, mudināja mani pārdomāt rīcības stratēģiju turpmākajām dienām ceļā uz virsotni.

Mans plāns bija kāpt Akonkagvā pa oriģinālo poļu maršrutu, kas šķērso ledāju Glaciar de los Polacos un iet uz virsotni pa ziemeļaustrumu kori. Pārrunājis savu ieceri arī ar parka reindžeriem, kas dotajā gadījumā ieteica nodrošināties ar rāciju, to izīrējot no kādas kompānijas, tomēr, ņemot vērā visu augšminēto, man bija nepieciešams rezerves plāns. Manā skatījumā vienīgā reālā alternatīva oriģinālajam poļu maršrutam, kas ietver papildus nometni starp Camp II un virsotni pie Piedra Bandera aptuveni 6400 metru augstumā, dotajā gadījumā bija “neīstais” poļu maršruts. Nosacīti tas ir arī drošāks maršruts, jo nav jāšķērso ledājs. Tas gan nebūtu pilns kalna traverss, jo ietver posmu no standartmaršruta, kas iet uz virsotni no rietumiem un pa kuru biju plānojis nokāpt.

Neskatoties uz salīdzinoši lielo kopējo svaru, es plānoju nest visu ekipējumu un proviantu uz katru nākamo nometni vienā piegājienā, paliekot katrā nometnē vidēji divas naktis, tādejādi nodrošinot nepieciešamo aklimatizāciju. Dotajā gadījumā, man būtu nepieciešama viena diena, lai sasniegtu Camp I (4950m), otra, lai atpūstos, trešā, lai sasniegtu Camp II (5800m), ceturtā, lai atpūstos. Piektajā dienā es plānoju uzkāpt līdz “melnajām” klintīm, kas atrodas nedaudz zem Refugio Independencia (6300m), tur paliekot tikai vienu nakti, bet nākamajā dienā iziet uz virsotni. Vēl jāpierēķina klāt viena divas dienas nokāpšanai uz bāzes nometni Plaza de Mulas (4230m) kalna otrā pusē. Tādejādi mans alternatīvais plāns laba laika apstākļos bija realizējams vidēji septiņās astoņās dienās.

Otrdiena, 15.02.2011.

Lai arī fiziski nejutos slikti, ik pa brīdim dziļi no krūtīm izlauzās sausa klepus lēkmes. Iespējams, ka, līdz ar straujo kāpienu uz bāzes nometni un salīdzinoši zemo gaisa relatīvo mitrumu, plaušu alveolās veidojās šķidrums, tomēr klepus nebija tik bieži, lai tas liktu man raizēties. Man bija nepieciešama ilgstošāka aklimatizācija. Lai nebūtu jāsēž dīkā bāzes nometnē, nolēmu sekot argentīniešu paraugam un uznest daļu mantu uz pirmo nometni.

Pirms iziešanas aizgāju uz obligāto medicīnisko pārbaudi pie nometnes dakteres. Skābekļa saturs asinīs bija 83%, nieka 3% virs minimālās pieļaujamās normas, kas noteikta tiem, kas dodas uz augstajām nometnēm. Savukārt, asinsspiediens bija paaugstināts – 160/90. Dotajā gadījumā, visticamāk, tas bija pagaidu mehānisms organisma apgādei ar skābekli, kamēr citi, salīdzinoši lēnāki mehānismi, tikai pieslēdzās, tostarp eritrocītu daudzuma palielināšanās.

750 augstuma metrus no bāzes nometnes uz Camp I, kas atrodas 4950 metrus augstumā, veicu trīs stundās. Aptuveni pusotra stundu prasīja nokāpšana.

Laiks bija iegriezies salīdzinoši saulains un stabils, pūta mērens vējš, tomēr piektdien un sestdien virs 5000 metriem tika prognozēts sniegs un līdz ar to arī stiprāks vējš. Nelabvēlīgu laika apstākļu gadījumā var gadīties “iestrēgt” Camp I uz vairākām dienām, pirms varu veikt kāpienu augstāk uz Camp II. Pirms atgriezties pirmajā nometnē, nolēmu palikt bāzes nometnē vēl divas naktis.

Trešdiena, 16.02.2011.

Naktī gandrīz negulēju. Biju saaukstējies un man bija piemetušās pamatīgas iesnas. Plkst. trijos naktī uzvārīju tēju, palika mazliet labāk.

Lai arī diena ir saulaina un debesis skaidras, jūtos ļoti nomocījies. Nedz teltī, nedz ārpus tās nejutos komfortabli. Teltī bija neizturami karsti, bet ārā, ilgāk sēžot, palieka auksti. Biju noguris, arī emocionāli. Mani nogurdināja vientulība.

Lai gan cilvēki bāzes nometnē bija sirsnīgi un bija jūtama zināma vienotības sajūta, tomēr tās bija tādas bezpersoniskas mirkļa satikšanās. Cilvēki nāca un gāja, to tēli manā apziņā ja pēc mirkļa saplūda ar tūkstoš citiem tēliem. Es nebiju tikai viens pret kalnu, bet arī viens pats pret sevi, tādu kāds esmu. Kalns ir tikai kalns, tāls vai tuvs, tobrīd gan tuvāks, nekā tas būtu bijis, ja es būtu mājās, tomēr tas tāds paliks arī tad, kad manis vairs nebūs. Bija brīži, kad man nebija svarīgi, vai es uzkāpšu virsotnē, vai neuzkāpšu. Man bija nepieciešams atrast iekšējo līdzsvara punktu, bija jāsaprot, kas ir tas, kas mani te ir atvedis. Es apzinājos, ka te nekā cilvēkam nav – vien akmeņi, smiltis un putekļi. Kas mani gaidīja augšā? Ledus, sniegs un aukstums. Neskatoties uz slikto pašsajūtu un drūmajām domām, es vēl negribēju atgriezties. Tobrīd mans ceļš veda augšup.

Pēcpusdienā aizgāju uz medicīnisko pārbaudi. Skābekļa saturs asinīs bija palielinājies līdz 90%, savukārt asinsspiediens normalizējies – 130/70. Pēc nelielas pastaigas paēdu arī laicīgas vakariņas kartupeļu biezputru ar speķi un sieru, un maizes sausiņu gabaliņiem.

Ceturtdiena, 17.02.2011.

Naktī gulēju cauru miegu. Sāpēja galva, iedzēru vienu ibuprofēna tableti. Fiziski nejutos pārāk labi, kā arī “kaimiņos” kāds ļoti skaļi klausījās mūziku. Plkst. 6.30 no rīta uzvārīju kafiju un aplēju griķu pārslas. Nedaudz pēc astoņiem devos ceļā. Ari šoreiz kāpiens pa milzīgo morēnu uz Camp I prasīja 3 stundas.

Pirmajā nometnē sastapu argentīniešu puišu četrotni, kas uz nometni bija izgājuši iepriekšējā dienā. Viņi mani pacienāja ar krūzīti tējas un pāris cepumiem, kurus, neuzskatot, ka pārkāpju savas solo ekspedīcijas standartus, atļāvos pieņemt.

Puiši gatavojās aiznes daļu ekipējama un provianta uz kalnu pāreju aptuveni 350 metrus augstāk, vai arī tālāk uz Guanaco maršruta Camp III, kas atradās gandrīz vienā līmenī ar Camp I. No turienes viņi plānoja kāpt uz Colleta, kas ir nometne uz standartmaršruta nedaudz virs Refugio Berlin un kalpo kā starta pozīcijā kāpienam uz virsotni.

Biju plānojis vienu dienu Camp I atpūsties un doties uz Camp II vienā piegājienā, tomēr, ņemot vērā mana ekipējuma un provianta kopējo svaru, kas uz doto brīdi bija aptuveni 27 kg, es nospriedu, ka būtu vieglāk izmantot tādu pašu taktiku, kā ejot uzpirmo nometni, daļu mantu aiznesot uz nākamo nometni un atgriežoties pārnakšņot iepriekšējā.

Lai gan praktiski man nebija nekādas apetītes, es apzinājos, ka ir jāēd, vismaz tas minimums, ar ko biju nodrošinājies. Bija nepieciešams arī uzņemt kā minimums 5 litrus šķidruma dienā, ko arī centos ievērot. No viena argentīnieša aizguvu dažas paciņas šķīstošā aspirīna un C vitamīna. Iesnas nebija mitējušās, tomēr šķita, ka iet uz labo pusi.

Neskatoties uz to, Camp I bija vairākas kāpēju grupas, turklāt lielākā daļa no tām plānoja kāpt pa “neīsto” poļu maršrutu, praktiski ne ar vienu nekomunicēju, izņemot argentīniešu četrotni. Vēl dažu vārdus pārmiju ar kādu armēni, kas kāpj lielākas gidu vadītas grupas sastāvā.

Lai arī cik grūta nebūtu kāpšana kalnos, ir pietiekami daudz laika, lai varētu darīt “neko”, ja neskaita nemitīgu ūdens dzeršanu. Būdams prom no ikdienas, no interneta, es sapratu, ka ļoti labi varu bez tā visa iztikt. Nenoliedzami, ka darbam tas ir nepieciešams, ka arī cilvēkam kā sociālai būtnei ir jābūt vismaz kaut kādai nojausmai par procesiem sabiedrībā, valstī, tomēr informācijas plūsma, ar kuru ikdienā sastopamies, var izrādīties par apjomīgu mūsu “cietajiem diskiem”. Tieši tādēļ es neatļāvos nenovērtēt nedz tās grūtības, ar kurām saskāros, nedz sociālo izolētību, kuru pats biju izvēlējies.

Ja es sev jautātu, kāpēc man patīk salīdzinoši neordināras lietas (ar nolūku nerakstu ekstrēmas, lai gan zināmos apstākļos tās tādas var kļūt) darīt vienatnē? Kāpēc nemeklēju domubiedrus, interešu grupu? Iespējams, ka man patīk visu procesu izzināt pašam. Sākot ar ideju kā tādu, tai sekojošu informācijas vākšanu, ceļojuma plānošanu un, protams, arī realizāciju. Man patīk sevi izaicināt, ar katru jaunu reizi nospraust grūtāku un sarežģītāku mērķi.

Sapņi ir tik dažādi, cik atšķirīgi ir cilvēki, tomēr der atcerēties, ka tieši šo dzīvi mēs dzīvojam tikai vienreiz. Tāpēc nevajag nedz baidīties sapņot, nedz censties savus sapņus piepildīt.

Piektdiena, 18.02.2011.

Pilnmēnes. Nevarēju iemigt. Piecēlos pirms sešiem, paēdu brokastis un padzēru kafiju. Astoņos devos ceļā. Man bija nepieciešamas 4 stundas, lai veiktu 850 augstuma metrus līdz Camp II. No hiperventilācijas sāpēja diafragma. Bez aizdusas spēju noiet vien pārdesmit soļus. Ja arī jutos pietiekami stiprs un citkārt tādu pašu kāpienu veiktu stundas laikā, šeit kājas vienkārši neklausīja.

Ilgi neuzkavējies, vien uzņēmis dažas fotogrāfijas un atstājis līdzpaņemto ekipējumu, devos atceļā. Nokāpšana veicās raitāk – pēc pusotras stundas jau biju atgriezies Camp I.

Ap trijiem pēcpusdienā sāka spēcīgi snigt. Dzelkšņus un bahilas biju aiznesis uz otro nometni . Ejot pa svaigu sniegu dzelkšņi nebija vajadzīgi, bet bahilas noderētu.

Tā kā nebiju arī izgulējies, nospriedu, ka par skādi nenāktu ne vien papildus aklimatizācija, bet arī atpūta. Tie bija galvenais iemesls, kas lika man pārdomāt taktiku nākamajām dienām. Tā kā daļa ekipējuma jau bija otrajā nometnē, kāpiens uz turieni nešķita vairs tik grūts, lai gan tas nebūt nebija arī viegls. Otrajā nometnē gribēju nakšņot tikai vienu nakti, bet nākamajā rītā ar visu līdzpaņemto ekipējumu un proviantu kāpt augstāk. Tā kā Poļu ledājs solo kāpienam neizskatījās daudzsološs, nospriedu, ka drošāk būtu kāpt pa alternatīvo jeb “neīsto” poļu maršrutu. Tā kā gribēju veikt kalna traversu un kāpt lejā pa standartmaršrutu, kā arī samazināt virsotnes dienā kāpjamos augstuma metrus, domāju ierīkot starpnometni pie “melnajām klintīm”, vietā, kur “neīstais” poļu maršruts pievienojās standartmaršrutam. Arī starpnometnē domāju pārlaist vienu nakti, bet nākamajā dienā iziet uz virsotni, tad atgriezties, nedaudz atpūsties un doties uz kādu relatīvi zemāku vietu, iespējams, ka pat uz bāzes nometni Plaza de Mulas.

Sestdiena, 19.02.2011.

Sniga visu nakti. Pārmaiņas pēc gulēju ļoti labi, vien pamodos ap plkst. vieniem naktī un no iekšpuses nopurināju uz telts sakrājušos sniegu. Plkst. astoņos no rīta es biju pamodies, bet negribēju līst laukā no guļammaisa. Mantas teltī bija nedaudz mitras. Vēja tikpat kā nebija un gaisa temperatūra bija tuva nullei.

Nolēmu nogaidīt, vismaz dienas pirmo daļu. Kamēr sniga, negribējās neko uzsākt. Domāju, ka varētu iziet uz virsotni arī no otrās nometnes. Kāpiens, nenoliedzami nebūtu viegls, tomēr tā es aiztaupītu smagās somas nešanu uz “melnajām” klintīm. Dotajā gadījumā man būtu jāatgriežas pa to pašu ceļu, kuru kāpu augšup un izpaliktu arī kalnu grēdas traverss. Tie 1160 augstuma metri, kāpjot praktiski “tukšā”, man šķita vieglāki par tiem aptuveni 500 augstuma metriem, kurus biju domājis veikt, nesot visu līdzpaņemto ekipējumu.

Tā kā pēc kāpiena uz otro nometni gulēju ļoti labi, pieņēmu, ka esmu gana labi aklimatizējies. Pirms un pēc kāpiena gan izdzēru pa tabletei Diacarb, tomēr to sajaukums ar šķīstošo aspirīnu, kuru aizguvu no argentīniešiem un lietoju pret iesnām, manu pašsajūtu neuzlaboja. Būtībā vienīgais medikaments, kas šajā ceļojumā man bija nepieciešams bija ibuprofēns pret galvassāpēm. Vien jāpiezīmē, ka biju paņēmis līdzi vien 10 tablešu iepakojumu, no kurām 6 tabletes jau biju izdzēris. Nebiju arī paredzējis, ka tik nopietni saaukstēšos, citādāk būtu ceļasomā ielicis šķīstošo C vitamīnu.

Nedaudz pēc vienpadsmitiem nojaucu telti un devos ceļā. Kāpiens bija grūtāks, nekā iepriekšējā dienā. Ne tik daudz tāpēc, ka sāka putināt, bet jutos noguris. Nodomāju, ka viena diena atpūtai pirms kāpiena noteikti jāpaņem. Kāpienu uz Camp II veicu piecās stundās.

Sasniedzis nometni, uzcēlu telti. Savācu arī maisu ar sniegu kausēšanai. Nometnē biju viens pats. Bija jau ap septiņiem vakarā, vakariņu laiks. Mēģināju “iedarbināt” prīmusu. Tas nedarbojās. It kā aizdegās, tomēr uzsilis tas ar nelielu eksploziju “nocirta” liesmu. Izmēģināju vairākas reizes, visas neveiksmīgi. Pat nomainīju atsevišķas blīves un sprauslu. Tas pats – bez vēlamā rezultāta.

Uz mirkli mani pārņēma izmisums. Man vajadzēja iegūt ūdeni. Visu līdzpaņemto jau sen biju izdzēris, ārā plosījās sniega vētra un man nebija vairs spēka sakrāmēt mantas un doties lejā. Bija jāpārlaiž nakts, to es sapratu. Tik tālu es biju izdzēris 3 litrus, tomēr organisms prasīja vēl. Man vajadzēja iegūt ūdeni.

No prīmusa vējtvera folijas pagatavoju nelielu vanniņu. Ielēju tur degvielu, aizdedzināju un nekavējoties uzliku ar sniegu piepildīto tējkannu. Uguns nekontrolēti šaudījās, apdedzinājos, riskēju nosvilināt telti. Vairākkārt piepildot vanniņu ar degvielu, man izdevās iegūt un daudzmaz uzsildīt 1 litru ūdens. Pagatavoju ari kartupeļu biezputru. Biju pārelpojies degvielas tvaikus. Iedzēru 2 ibuprofēna un 1 Diacarb tableti. Es nedrīkstēju zaudēt to ūdeni, kas jau bija manā organismā.

Teorētiski es biju kāpiena attālumā no virsotnes, tomēr te vairs nebija runa par kāpšanu vai nekāpšanu. Man bija jāizdzīvo. Līdz rītam. Un tad tikai uz leju! Vien cerēju, ka laiks uzlabosies un vētra mitēsies.

Es sapratu, ka svarīgāk par uzkāpšanu vai neuzkāpšanu virsotnē ir sveikam un veselam atgriezties mājās. Es cerēju, ka man tas izdosies un vēl kaut nenoies greizi. Es gribēju iegūt vēl vienu litru ūdens, tomēr biju pārāk noguris.

Svētdiena, 20.02.2011.

Nākamajā rītā devos lejā. Pirmajā nometnē kāds amerikānis, izcirtis aizsalušajā strautā nelielu iedobi, no mazas tērcītes, kas čaloja zem ledus, piepildīja savas ūdens pudeles. Tad viņš piepildīja arī manējās. Ūdens bija auksts un es iedzēru pavisam nedaudz. Ilgi neuzkavējies un pagriezis virsotnei muguru, no kurienes aizvien pūta spēcīgas vēja brāzmas, devos tālāk. Ticis bāzes nometnē un uzcēlis telti, praktiski uzreiz “atslēdzos”.

Pamodies pārbaudīju savu prīmusu. Šeit tas darbojās. Tas nozīmēja vien to, ka vaina bija degvielā. Daniels Lopezs, kuram bāzes nometnē bija vairākas lielās teltis un kas palīdzēja organizēt ekspedīcijas, man piedāvāja izīrēt par 20 dolāriem gāzes prīmusu un par 10 dolāriem gabalā mazos gāzes baloniņus. Tā kā biju izmantojis tikai astoņas no divdesmit kāpienam atvēlētājām dienām, apsvēru iespēju atgriezties augšējās nometnēs un mēģināt iekarot virsotni.

Pirmdiena, 21.02.2011.

Lēmums doties augšā tika pieņemts no rīta pamostoties. Nevajadzīgās mantas atšķiroju atsevišķā maisā, kuru atstāju bāzes nometnē. Daniels man iedeva prīmusu un divus gāzes baloniņus, apmaksu atstājot uz atgriešanās laiku. Mana mugursoma tagad svēra aptuveni 20 kilogramus ieskaitot divus litrus ūdens.

Laika prognoze virs 5000 metriem paredzēja divas skaidras un saulainas dienas – otrdienu un trešdienu. Pēc tam divas dienas bija gaidāms “heavy snow”. Bija sākusies skriešanās ar laiku, vismaz priekša manis. Par cik biju labi aklimatizējies, nolēmu, ka man jātiek pēc iespējas augstāk. Pavisam noteikti man vajadzēja sasniegt pirmo nometni 4950 metru augstumā, tomēr gribēju uzkāpt līdz pārejai 5400 metru augstumā.

Ceļā pavadot gandrīz astoņas nogurdinošas stundas, man izdevās pieveikt 1600 augstuma metrus un sasniegt Camp II. Tagad man bija 2 dienu handikaps.

Domās apsvēru, ka tos 1160 augstuma metrus līdz virsotnei, es varētu veikt piecās līdz sešās stundās, ja ņem vērā manu šīsdienas ātrumu, turklāt nesot 20 kilogramu smagu somu. Ceļā uz virsotni man bija vajadzīgs ņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko.

Otrdiena, 22.02.2011.

Naktī laukā plosījās vētra. Vējš norima tikai ap vienpadsmitiem no rīta. Tobrīd otrajā nometnē bez manis atradās lielāka gidu vadīta grupa un viens alpīnistu pāris, kuru pirms pāris dienām, kāpjot lejā uz bāzes nometni, satiku kāpjot uz pirmo nometni.

Neviens no Camp II uz virsotni nebija izgājis. Kad laiks nostabilizējās bija arī par vēlu. Nedaudz augstāk virs vietas, kur “neīstā” poļu maršruta traverss pievienojās standartmaršutam, redzēju alpīnistu pāri, kas bija ceļā uz virsotni.

No rīta sajutos bezgala vientuļi un tālu no mājām. Man trūka motivācijas. Es vairs nesapratu, kāpēc šeit atrodos un kāpēc man nepieciešams kalnā uzkāpt. Pat gribēju kravāt mantas un doties lejā, tomēr, zināju, ka nīkšana un lidmašīnas gaidīšana Mendozā nebūtu nekāda paradīze priekš manis. Jutos kā savu iedomu gūsteknis. Pēcpusdienā nospriedu, ka, laikam pieturoties stabilam, no rīta iziešu uz virsotni pēc iespējas agrāk.

Trešdiena, 23.02.2011.

Naktī vairākas reizes pamodos no elpas trūkuma kā zivs, kas slāpst lielveikala akvārijā. Nedaudz sāpēja arī galva. Iedzēru vienu ibuprofēna tableti.

Pamodos trijos. Ārā kārtējo reizi trakoja vējš. Kaut kur zemāk plosījās pērkona negaiss. Pašu pērkonu gan nedzirdēju, bet gandrīz nepārtraukti uguņoja zibens. Izkausēju sniegu un pagatavoju agras brokastis. Sagatavoju arī ūdens pudeles līdzņemšanai.

Ap plkst. 4 nometnē sākās rosība. Vējš bija norimis. Negaidot pārējos, nedaudz pirms plkst. 5 devos ceļā. Virs manis pletās zvaigžņotais debesu jums. Pirms traversa uzvilku dzelkšņus. Vietām sniegs bija apledojis un es varēju iet pa virsu, tomēr citviet stigu tajā līdz pat ceļiem. Kādu pusstundu pēc manis izgāja arī pārējie un, iedeguši lukturīšus, kā jāņtārpiņš sekoja manās pēdās.

Traverss līdz standartmaršrutam, uz kura jau bija vairākas kāpēju grupas, prasīja trīs stundas. Pie Refugio Independencia satiku argentīniešu puišu četrotni. Arī viņiem laika apstākļi, kā arī stāvais un nogurdinošais kāpiens no Guanaco maršruta trešās nometnes uz Colleta, bija liedzis iziet uz virsotni savlaicīgāk.

Man bija vajadzīgas gandrīz 10 stundas, lai no otrās nometnes sasniegtu Akonkagvas virsotni. Bieži stājos ne tik daudz, lai atpūstos, bet lai atgūtu elpu. Apstājies elsoju kā lokomotīve. Sajūta bija tāda, ka varētu skriet, spēka muskuļos bija pārpārēm, tomēr, līdzko sāku iet, pēc dažiem desmitiem soļu jau biju aizelsies un atkal vajadzēja stāties. Brīžiem skaitīju soļus. Pirms kārtējās apstāšanās, piespiedu sevi noiet vismaz trīsdesmit soļus. Tuvāk virsotnei bez apstājas veikto soļu skaits ievērojami saruka.

Virsotnē pavadīju vien pārdesmit minūtes. Nedaudz pēc manis uzkāpa arī divi no argentīniešu četrotnes. Atlikušajiem diviem kāpiens izrādījās par grūtu. Liela daļa kāpēju, kas kāpa pa standartmaršrutu, virsotnē tā arī neparādījās. Uzņēmis dažas fotogrāfijas, devos atceļa. Atpakaļceļš līdz otrajai nometnei prasīja nieka 3 stundas.

Ceturtdiena, 24.02.2011.

Naktī plosījās vētra. Tā vien šķita, ka atklāti novietotajā Camp II, tā ir ierasta lieta. Pamodos nedaudz pēc septiņiem. Vējš nebija norimis. Plkst. deviņos, ar grūtībām novācis telti, devos lejā. Nekādu rosību ap pārējām teltīm neredzēju.

Man pretim uz pirmo nometni kāpa grupa cilvēku. Viņus pasveicinājis, atbildi saņēmu vien no grupas vadītāja. Pārējie izskatījās ļoti noguruši. Paskatījies uz augšu, virsotni neredzēju. Tā bija tinusies sniega dūmakā. Augšā aizvien plosījās vētra. Nodomāju, ka šādos apstākļos virsotni sasniegt ir praktiski neiespējami.

Šoreiz man bija nepieciešamas precīzi divas stundas, lai no Camp II nokāptu līdz bāzes nometnei. Daniels uzcienāja mani ar kafiju. Samaksājis par prīmusu un vienu izlietoto gāzes baloniņu, kā arī par interneta un telefona izmantošanu, nospriedu, ka nevēlos palikt bāzes nometnē vēl vienu nakti. Arī Daniels pakoja mantas. Viņš nebija atstājis Plaza Argentina trīs mēnešus. Bija pienācis laiks doties mājās.

Arī Ielejā zem bāzes nometnes bija jūtama rudens elpa. Krita retas sniegpārslas. Pa ceļam, palaidis garām mūļu karavānu, upē nomazgājos. Plkst. sešos vakarā sasniedzu Casa de Piedra.

Piektdiena, 25.02.2011.

Nogājis 30 kilometrus lejup pa Vacas ieleju, septiņos vakara sasniedzu Akonkagvas Nacionālā parka ieeju. Atrādījis parka reindžerim ar numuru reģistrēto atkritumu maisu, to izmetu atkritumu konteinerā.

Brītiņu atpūties, devos uz nepilnu kilometru attālo Punta de Vacas gaidīt autobusu uz Mendozu. Pārliecinājies, ka autobusa pietura kā marķēta vieta nav atrodama, drošības labad nolēmu gaidīt autobusu ceļmalā. Nepagāja ilgs laiks, kad pie manis pieripoja liels džips ar diviem argentīniešu jauniešiem. Viņi bija ceļā uz Mendozu.

Jau pavēlu naktī iekārtojos hotelī Trilogia, kurp mani aizveda jauniešu pāris. Nomazgājies dušā, nolēmu sevi palutināt un aizgāju apēst picu un izdzert kausu alus uz tuvējo picēriju. Lai gan bija turpat vai pusnakts, šķiet, ka tās bija salīdzinoši agras vakariņas. Nakts dzīve te tikai sākās, bet tas jau ir cits stāsts.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais