Bērnībai pa pēdām...

  • 3 min lasīšanai
  • 10 foto
Šodien spīd saule. Tieši tāpat kā toreiz, kad vēl brīvi varēju sēdēt uz sētas netālu no skolas pēc stundām un uzēst tikko nogatavojušos vilkābolīšus... Un pēkšņi mani pārņēma tik netverami liela vēlēšanās tur atgriezties... Tā nu uzvilku savas vecās, bet godam izturīgās melnās kedas, svīteri, gaišās džinsenes un ārā pa durvīm... ak, jā, paņēmu līdzi arī fotoaparātu, ar domu - gadījumā, ja radīsies vēlme kādu īpaši sirdij tuvu vietu nobildēt... Nekur tālu jau neaizbraucu, vien divas tramvaja pieturas... tā forši un līgani pāri tiltam... Bet cik gan sen tur nebiju bijusi!!! Brīžiem likās, ka veselu mūžību... Vispirms jau raitā solī devos uz vecās, labās skolas pusi, veikli pa vārtiņiem iekšā un... kā atgriezusies bērnībā! Likās nekas jau nav mainījies... tie paši klases logi, pa kuriem mūs, mani un vēl dažas manas toreizējās trakās druškas, sauca fizikas skolotājs, lūgdamies, lai mēs pārtraucam lidojošo šķīvīšu spēli ar lielajiem puišiem... tā pati skolas apmalīte, pa kuru mēdzām starpbrīžos staigāt, - pēc principa, kurš tālāk spēs aiziet... tagad gan brīnos, kā gan varēju apiet vai pusi skolas, ņemot vērā, ka apmalīte ir kādu metru augsta, taču tikai pusķieģeļa platumā... un kur tad vēl pieturēties? Takš’ tikai pie vecās ķieģeļu sienas... bet es to spēju, un kā vēl!!! Arī uzraksts, ko reiz kādā Aprīļa pēcpusdienā ar draudzeni ieskrāpējām, ir turpat uz vietas... ak, dieniņ, kā nākamajā dienā dabūjām no fizkultūras skolotāja... nē, nebija nekāda fiziska iespaidošana, vien rājiens un milzīgs kauns par izdarīto... tā nu es tur šodien stāvēju un vēroju ILZE Z. ’96.04. – ĀRPRĀC!!! Ir pagājuši tieši 11 gadi, bet viss vēl tik ļoti dzīvs, vismaz manās atmiņās... Nedaudz sakautrējusies no cilvēku acu skatieniem, - ko gan tā trakā tajā sienā tik izmisīgi meklē un pēta?! - devos ārā pa skolas vārtiņiem... pretī tai dzīvei, kas mani ik dienas sagaidīja pēc pēdējās stundas beigu zvana... Čiekurkalns... tas izsaka visu, vismaz man... un domājams arī tiem, kas tolaik bija man līdzās... Savu pastaigu sāku, kā jau tas pienākas, ejot pa 1.garo līniju... Liekas vai puse klases tur ik dienu gāja uz mājām, vien pie katras šķērslīnijas cilvēku bariņš saruka un saruka... līdz beigās, pie 8. šķērslīnijas palika vien tur dzīvojošā draudzene, es un varbūt vēl kāds ciemoties gribētājs... Tā nu aplūkoju draudzenes veco koka māju, cenzdamās atrast viņas istabas logu pa kuru pavasaros un vasarās mēdzām gandrīz izkārties pāri, lai tikai varētu paflirtēt ar pretējā mājā dzīvojošajiem puisiešiem... un, protams, kur tad toreiz bez Radio Skonto skanīgajām latviešu dziesmām no magnetafona, kuru katrreiz pa kluso no lielās māsas centāmies uzstiept uz palodzes... ;) Taču šodien logi bija aizvērti un liekas, ka istabās valdīja klusums, jo īstā jautrība norisinājās pagalmā... tur jautrā noskaņojumā pavasara saulītē gozējās bariņš vīriešu, kuri, ieraudzīdami mani ložņājam ap viņu māju, sāka intensīvi aicināt piebiedroties viņu atraktīvajai kompānijai... tika lietā likti i džentelmeņu cienīgi komplimenti, i apsolījumi mani pacienāt ar tikko cepto gaļiņu un nesen no veikala atnesto caurspīdīgo dziru... bet ko gan es?! Es tikai plaši pasmaidīju un devos tālāk savās pagātnes pēdās.... :) Laikam jau lieki piebilst, ka atpakaļ ceļš veda pa 2. garo līniju... Tā nu es viena savā nodabā tur pastaigājos... redzēju gan savas klases biedrenes vecākus, kuri izskatījās tik apmierināti ar silto dienu un vecāki, nekā viņus no saviem skolas laikiem atminējos... (tieši tad mani atkal pārņēma tā dīvainā sajūta, ka LAIKS TAČU NESTĀV UZ VIETAS... ), gan „veicīti”, kā mēs to mēdzām dēvēt, kura vietā tagad lepni izkārts „Maxima” karogs.... tāpat to koka stūra māju, kur pati iekšēji, it kā sevi pārbaudot, uzjautāju – vai tik’ te nedzīvoja tas Mārtiņš no 8a ?, bet - skat’ jau milzīga izkārtne virs ieejas – ALUS BĀRS... arī lielisko veikalu „Gaujeni” redzēju, kurā ik dienas pirku sev bizē groziņu ar džema pildījumu... ik dienas, līdz tagad atskārtu, ka tos neesmu ēdusi jau vairāk kā 6 gadus... un ziniet, nemaz neprasās... ;) Jā, pastaiga pa vecajām vietām bija izdevusies... Sapratu, ka tas laiks, mans pamatskolas laiks, tas vienmēr būs man īpašs... un lai kas arī es būšu nākotnē, nekad nevarēšu bez smaida uz lūpām iziet cauri Čiekurkalnam, kurā ar savām 6-ām draudzenēm mēdzām pat diennakts tumšajā laikā iziet ielās un skaļā balsī dziedāt „Tumšā naktī ziedēja, zaļa zāle elpoja...” :) Nav jau cilvēkam tagad speciāli jābrauc uz Rīgu un jāklīst pa manis aprakstītajām vietām... nebūt nē! Bet aizbrauciet uz vietām, kas Jums ir dārgas, uz vietām, kas glabā Jūsu atmiņas, smieklus un asaras...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais