Krievu ciemats Vācijā un azerbaidžāņa viesmīlība
|
Paulis Stars
|
Dažreiz negaidītas uzklūp atmiņas; tik spilgtas un uztājīgas, ka no tām nevar atkauties kamēr nav ietamborētas burtu mežģīnē. Šoreiz neliek mierā tas vīrs, kurš aizveda mani uz Potsdamu. Nu tad lūk: bija tas 2007.g. pavasarī. Es stopēju no Tulūzas uz Berlīni (caur Bordo, Parīzi un Briseli). Kad devos prom no Briseles, līdz lidmašīnai Berlīne-Rīga bija atlikusi diennakts un 760 km ceļa. Man bija sarunāta nakšņošana Potsdamā (atrodas tieši blakus Belrīnei) pie Ralfa un Andas (biju liecinieks tam, kā viņi iepazinās Drēzdenē 2004.g. septembrī, toreiz arī biju pirmo reizi Potsdamā, paliekot Ralfa dzīvoklī). Ilgi nostāvēju benzīntakā uz Beļģijas un Vācijas robežas, centos noķert kādu, kas aizvestu prāvu ceļa gabalu Berlīnes virzienā (jautāju, kurš brauc uz Dortmundi, Hannoveru vai Magdeburgu). Padzīvojušu beļģu pāris brauca uz Leipcigu; nebiju iedomājies par tādu maršrutu, bet kartē redzēju, ka tas der. Mans brauciens būtu bijis daudz ilgāks ja Vācijā būtu ātruma ierobežojumi uz bāņiem vai arī ja es būtu iekāpis fūrē. Bet toreiz ar ātrumu 150-180 km stundā tiku līdz Leipcigai pirms saulrieta. No turienes nākamā mašīna mani aizveda līdz vietai, kur ceļš no bāņa veda uz Potsdamu.
Bija jau tumš. Vientuļš benzīntanks. Ceļš neapgaismots. Man tumšs mētelis, atstarotāju toreiz arī nebija. Pāris mašīnu pabrauca garām; šoferi, visticamāk, pat neieraudzīja vientuļo stāvu ar pacelto roku un cerībām tikt līdz Potsdamai. Gāju uz benzīntanku. Piebrauca viens gaiši dzeltens Mercedess. Uzrunāju šoferi; viņš tikko no Potdamas, brauc mājās, tepat netālu. Novēlēju viņam jauku vakaru un iegāju benzīntanka veikalā, kur noskaidroju, ka līdz pilsētai 20 km. Nesteidzoties atkal gāju uz ceļa. Vīrs dzeltenajā Merecedesā izbrauca uz ceļa un apstājās. Saka: “Labs ir, aizvedīšu tevi, nav jau pārāk tālu”. Angliski viņš neprata, bet manas vācu valodas zināšanas ierobežojas ar dažiem teikumiem. Tik daudz sapratu, ka viņš jautāja no kuras valsts esmu. “Ich bin aus Lettland”, saku. “Ну тогда будем говорить по русски. Я Сахиб из Азербайджана”. Uzreiz kļuvām par draugiem. Sahibs 80-jos gados dienējot Padomju armijā nosūtīts uz toreizējo VDR. Iemīlēja vācu meiteni, apprecēja to un palika šeit uz dzīvi. Tagad viņam ir seši bērni, viņa bizness ir lietotu auto tirdzniecība; šo mersi nopircis iepriekšējā dienā, jau ielicis sludinājumu savā mājas lapā, pāris dienu laikā pārdos. Runājoties laiks pagāja nemanot, iebraucām Potsdamā. Iepriekšējā reizē biju apskatījis tikai San-Su-Si pili un parku. Sahibs steidzās novadīt man naksnīgu ekskursiju pa pilsētu. Nobraucām garām Holandiešu kvartālam, kur visas mājas kā Hollandē. Esot bijis tā, ka karaliskajai rezidencei vieta izvēlēta neveiksmīgi – apkārtne izrādījusies ļoti purvaina. Kādai princesei iepatikusies vieta mežā, bet, kad sākuši ko apbūvēt, viegli nebija. Tāpēc uzaicināti pārvākties šurp uz dzīvi holandiešu būvmeistari un inženieri, jo viņiem vislielākā pieredze, kā nosusināt teritoriju un tad tur kvalitatīvi uzbūvēt.
Tad Sahibs man jautā: “Esi bijis Aleksandrovkā?”, “Kas tā tāda?”, “Krievu ciemats. Braucam parādīšu”. Drīz vien iebraucam guļbūvju ciematā, kas izskatās kā dekorācija kāda krievu pasaku filmai par Babu Jagu un Kaščeju Nemirstīgo. Kaut ko tādu nebiju gaidījis! Pirmkārt jau mani izbrīnīja tas, ka nekad iepriekš nebiju dzirdējis par šo vietu, kaut arī tā iekļauta UNESCO kultūras mantojuma sarakstā un dienā šeit esot tūristu ka mudž (pārsteidzoši arī tas, ka no daudzajiem paziņām, kas bijuši Potsdamā, tikai retais bija dzirdējis par šo ciemu). Divstāvu guļbūvju nami ar daiļiem kokgriezumiem izskatījās ļoti svinīgi. Izkāpu no mašīnas un pārsteigts apbrīnoju šos šedevrus.
Par krievu ciematu stāsts tāds: Tajos laikos (19.gs. sākumā) Krievijas cars Aleksandrs I esot bijis labos draugos ar Vācu ķeizaru. Kā labvēlības apliecinājumu viņš tam uzdāvinājis armijas taurētāju bataļjonu. Katram mūziķim uzbūvēta ‘izba’ no pusmetru bieziem apaļkokiem. Krievijā neviens tādas mājas nav būvējis, jo pārāk dārgi, tur izmantoti krietni tievāki baļķīši. Bet cara pasūtītajies namiem nav līdzekļus žēlojuši, nami tik labi un izturīgi, ka izcilā stāvoklī vēl tagad. Pilsētas nomalē uzslietas 14 sētas un baznīca pakalnā. Katrai sētai pret ielu grezna fasāde, apkārt pagalmam žogs, kas ieskauj arī saimniecības ēku. Mūziķi no labas dzīves esot sākuši daudz dzert, reti kuram bijusi ģimene (nodzērušies līdz impotencei), kad nauda aptrūkusies, taurētājs pārvācies uz saimniecības ēku un māju nodevis īrniekiem (lai būtu piķis, ko nodzert). Rezultātā tagad tikai dažās mājās tiešie krievu taurētāju pēcteči. Vienu no namiem īrējot Potsdamas mērs, vienā iekārtots muzejs, citā - krievu restorāns. Lai saglabātu unikālo ansambli ne māju īpašnieki, ne īrnieki nedrīkstot veikt nekādas pārbūves, ne arī izmaiņas sākotnējā interjerā. Virtuvēs saglabājušies oriģinālie galdi un ķebļi no tiem laikiem. Vienīgi ka interjerus papildina LCD televizori un saimniecības ēkas kalpo par garāžām solīdajām vācu kungu automašīnām. Bet tajos laikos pāris reižu esot bijis tā, ka krievu cars atbraucis ciemos pie vācu ķeizara un tad šie abi paslēpušies no visiem kādas guļbūves bēniņos, dzēruši šņabi un apsprieduši lietas savā vīru valodā (armijas dialektā).
Ar siltumu sirdī atceros Sahibu, cik viesmīlīgi viņš mani uzņēma savā pilsētā. Runājām vēl par daudz ko. Vienu dienu viņš pavadījis Rīgā, bet tas bijis gaužām sen atpakaļ. Jautāju, vai nevelk atpakaļ uz Azerbaidžānu. Sahibs skumji pasmaida: sieva, bērni pieraduši šeit, bet tur nabadzība, grūti būs nopelnīt. Bet reizi gadā viņš aizbrac uz turieni, tad ‘dvēsele atpūšas’; tur cilvēki ir atvērti, sirsnīgi un viesmīlīgi. Rietumeiropā tu tādus neatradīsi. Te tik katrs par sevi domā, reti, kad tev kāds palīdzēs. Kādudien būs jāsarunā kopā ar Sahibu aizbraukt uz Azerbaidžānu.
http://ru.wikipedia.org/wiki/Александровка_(Потсдам)
http://ru.wikipedia.org/wiki/Файл:Alexandrowka-Haus.jpg
