Parīzes skatu logi

15.04.2011
6 min lasīšanai
92 foto

Man pretī metro sēž sieviete ap gadiem 60. Iesirmi cirtoti, līdz pleciem gari mati. Pelēki svārki un pelēka žakete un tikai viens pelēcību kliedējošs akcents - gaišrozā šallīte ar punktainām bizbizmārītēm. Tiesa, man nepatīk metro. Ja rūpīgi izvēlas apmešanās vietu, Parīzi gluži labi var izpētīt gandrīz bez metro. Šoreiz prātā viss, kas atrodas ap Triumfa arku. Viss, protams, ir pārspīlēts. Apskatīt visu ap Triumfa arku, būtu tas pats, kas prasīt, vai Rīga gatava. Triumfa arka un tās apkārtne izvēlēta Théatre des Champs-Elysées dēļ, jo šoreiz balets, kuram heoreogrāfs ir Andris Liepa un dejo arī Ilze Liepa. Uz Parīzi sanāk braukt bieži un varbūt tādēļ šoreiz zaudēta modrība. Pēdējā brīdī vēloties izdrukāt apstiprinājumu apmešanās vietai - datora ekrānā mirgo nepārprotama ziņa: ".... atvainojiet, jūsu izvēlēto dzīvokli esam jau izīrējuši, piedāvajam jums.... bla bla bla... Pateicamies par sapratni!" Sākas neliela panika, tiek atrasta viesnīca ne vairs aparthotelis - tātad bez iespējas būt neatkarīgiem no Parīzes sabiedriskās ēdināšanas. Viesnīca atrodas uz vienas no zvaigznes stariem, kas atiet no Triumfa arkas - rue de Friedlande. (Vēlāk izlasu, ka šī Frīdlande bijusi vieta Prūsijā, netālu no tagadējās Kaļiņingradas, kurā Napoleons uzvarējis krievu armiju 1807. gadā.) Ja man kāds jautātu, kas man Parīzē patīk vislabāk - es laikam teiktu - kapsētas un parki. Tādēļ pirmais gājiens ir uz Monso parku, nejauši iznākam uz klusas ieliņas ar diženām ēkām, tā ir Rembranta iela, kas ietiecas tieši Monso parkā. Parka grantētie celiņi pielijuši un skrējēji, kā nu kurais, cits apskrien apkārt, cits lec pelķēm pāri. Zied rozā ievas un smaržo kā trakas. Kamēr parkā sēdējām uz soliņa, izskatījās, ka kokiem lapiņas bija kļuvušas lielākas. Jacquemart muzejs Frīdlandes ielā domāts tieši tiem, kam patīk smalkas lietas, bet kurus atbaida Luvras tūristu pūļi. Itāļu renesanse, flāmu vecmeistari, franču impresionisti. Tiesa, arī šeit mēdz būt rindas, ieteicamais laiks - no rīta!http://www.musee-jacquemart-andre.com/en/jacquemart/ Parc floral Parīzes pievārtē, Vānsenna mežā (Bois de Vincennes) atrodas Ziedu dārzs (Park floral). To apskatīt ieteica mana Parīzes draudzene Margo. Tas tad bija viens no izklupieniem, kur bija jābrauc ar metro. (1. līnijas metro uz Bois Vincenne. Iesēšanās pie Triumfa arkas - stacijā Charles de Gaulle Etoiles.)Varbūt diena nav pati labākā, lai tvertu ziedošo dārzu, laiks ir pelēks un apmācies, un mans fotoaparāts netver krāsas. Priežu ieskautas sarkanas ziedu kupenas, pirmā doma - tie noteikti ir rododnendri - nekā, izrādās kamēlijas gluži kā rozes. Lieliem, maigrozā ziediem zied magnoliju koki, bet paviljonos papardes un pārsteidzoši banzai kociņi. Ir pusdienošanas laiks, kādā paviljonā divas draudzenes iztinušas savas sviesmaizes dzīvā sarunā no plasmasas glāzītēm malko kafiju (tātad kaut kur tuvumā var dabūt kafiju ) Visur rosās strādnieki zaļos formastērpos - kašā, stāda un grābj un katrā dobē jau kaut kas zied - tulpes un narcises, kaut kādas zilas, baltas vai dzeltenas puķītes un katram -vissīkākajma stādiņam klāt plāksnīte ar vārdu un uzvārdu franču un latīņu valodā. Pāri celiņam līgani goroties, kā pieskaņotas prīmulu dobei, pāriet pīļu pāris un īpaši nekautrējoties, atrasto kārumu notiesā vāvere. Kā raksta ceļvedis: "...parkā ir 22 000 kvadrātmetru brīvības un par puķēm te rūpējas kā par karalienēm...". Parkā var apbrīnot 3000 augu, sākot no ūdensrozēm un beidzot ar īrisu ieskautiem banzai kociņiem. Protams, šīs platības nav iespējams apgūt vienā dienā, blakus parkam vēl ir pils un zoodārzs un gan jau vēl kaut kas. Ak, jā šis parks ir viens no četriem Parīzes botāniskajiem dārziem.http://en.parisinfo.com/museum-monuments/1721/parc-floral-de-paris-jardin-botanique-de-la-ville-de-paris Vai jūs zināt kas ir SCRAP? Ar kaunu jāatzīst, ka mēs nezinājām. Bet parkā uz katra stūra ir uzmācīga norāde SCRAP International. Cilvēki nāk ar maisiņiem ar scrap izstādes simboliku. Nokļūstam līdz izstādei, lasām dienas kārtību, kas ir skaidrā angļu valodā un vienalga gudrāki netiekam - esot vorkšopi un varot arī make and take. Lai kas arī tas nebūtu, jāuzzina. Cilvēku daudz, parsvarā sievietes. Biļete dārga - 12 eiras. Taču tagad zinu, kas tas ir, bet izskaidrot vienaga grūti - piemēram, var iekārto fotoalbumu, izgriežot bildes dīvainās formās, pielīmējot sirsniņas un puķītes. Es laikam neko tādu neveidotu, bet būs kam patiks. Vienu dienu mēs Parīzē ēdām kā suņi - vienreiz dienā. Parka dēļ esam palikuši bez ēšanas. Uldis zina smalku kafejnīcu, pareizāk tējnīcu, kur dod kūkas, bet ēdamajā laikā (12-14) var dabūt arī pusdienas. Ladirē (Laduree) tējnīca atrodas rue Royal 16. Tā ir pirmā tējnīca Parīzē dāmām. Griestu gleznojumi ar eņģelīšiem, kas mētājas ar bulciņām. Cilvēki stāv rindā un vēlas iepirkt glīti iesaiņotus makarons vai kūkas. http://www.laduree.fr/ Ķīniešu kvartālsVienu dienu atkal pavadījām 13. araundismentā - ķīniešu kvartālā. Tātad otrs izklupiens ar metro. Par 6. līnijas metro ir īpašs stāsts. Tā ir līnija, kura izbrauc arī virszemē un brauc pāri Sēnai, pa logu redzams Eifelis, vagonā iekāpj vīrs ar akordeonu un spēlē Edītes Pjafas Sous le ciel de Paris, Les amants d'un jour, kas tik ļoti iederas šai brīdī un šai vietā, ka acīs sariešas asaras, vīrs spēlē vēl un vēl un mūzika viļņojas kopā ar šo jauko dienu, kāda var būt tikai Parīzē... Ķīniešu kvartālā nokļūstam tieši uz pusdienām Mišlēna zvaignēm karogotajā resotrānā. Izvēlos zupu ar pavisam nevainīgu nosaukumu - mājas zupa. Sākumā izskatījās, ka zupā ir dīrātas ķirzaku astes, bet garša pavisam nenoteikta. Šaubījos starp kāda auga dzinumiem vai īpašas formas makaroniem, līdz beidzot uzprasīju viesmīlei. Izrādās, ka ķirzaku astes ir zivju iekšas - ja kādu interesē pavisam precīzi- zivju kuņģi. Uldis izvēlas medūzu salātus - neiespējami, kā tādus var dabūt gatavus!Laiciņš pasakains. Brītiņu pasēžam vēl Choisy parkā, pēc tam Uldim savjadzējās nogriezt matus, turpat ķīniešu kvartālā. Luksemburgā frizieris, tā vienmēr ir vilšanās. Laikam jau Luksemburgas frizieriem ir savs priekšstats, kā jāizskatās austrumieropieša frizūrai. Ķīniete bija smaidīga un laipna, runāja ļoti lauzītā franču valodā, nocirpa kā nu prata, bet atšķirā no Luksemburgas, tas vismaz nemaksāja kaudzi naudas. Vakarā eju ciemos pie Margo. Viņa vēlīgi nopēta mani un nosaka: - Var redzēt, ka esi no laukiem! - Kā tā? - Tev nav šalles, Parīzē visiem ir šalle. Plāna, bieza, plata vai šaura, gara vai īsa, nevērīgi pārmesta pār plecu vai cieši sarullēta ap kaklu. Es tieku pie Margo pašadītas, milzīgas pūkainas vīnsarkanas mohēras šalles.Mājās nākot, mana pašapziņa cēlusies, tagad neviens vairs nedomās, ka esmu no laukiem Baleta viencēlieni Théatre des Champs-Elysées esot viena no izcilākajām jūgendstila ēkām Parīzē, esam ieradušies laikus, lai pavērotu publiku un apskatītu teātri. Vai nu tādēļ, ka ir sestdienas vakars, vai tādēļ, ka teātris tiešām atrodas neiedomājami smalkā rajonā (pieczvaigžņu viesnīcas un restorāni, zīmolu veikali - Cahnel, Dior u.c.), publika ģērbusies uzkrītoši grezni - dāmas 90% tērpušās melnā - kokteiļkleitās, svārkos, biksēs, rotājušās ar zeltu (reti pērlēm). Jūtos tiešām kā no laukiem, jo man ir puķaini svārki . Vietu ierādītāja mūs nosēdina vietā, bet tā kā Uldis neprotas iedot naudiņu, tad tā tiek paprasīta. Teātrī noris 21. krievu baleta sezona, rāda Petrušku, Silfīdu (Chopiniana) un Polociešu dejas. Programmu franču valodā ar stipru latviešu akcentu - dīvaini? piesaka Andris Liepa. Dejo arī Ilze Liepa - viņai rokas kā čūskas (Borodina Kņazs Igors 3. cēliens). II cēliens sākas, priekškars paceļas un publikas apbrīna nošalc kā zīda tērps. Uz skatuves balerīnas baltās baletkleitās kā porcelāna figūriņas, nu gluži kā no kādas Degā gleznas, nē laikam gan trauslākas. 3. aprīlis. Pēdējais rīts Parīzē. Es klusi izlavos no viesnīcas. Nav vērts tevi modināt, kafiju tu nedzer un šorīt gribas pabūt vienai. Man dažreiz patīk ienirt Parīzē vienai. Žurnālā "IR" ir rubrika - viens no diviem miljoniem. Tātad šobrīd esmu Parīzē viena no cik miljoniem? (Parīzes iedzīvotāju skaits 2 milj.230 000)Naktī ir lijis. Svētdiena. Nav vēl pat 10. Parīze mostas lēni, bet sarkanie autobusi jau brauc, bet tikai retais iedrošinājies vizināties otrajā stāvā. Sabozušies tūristi snaikstās gar kafejnīcas cenu lapu. Elizejas laukos pa nakti platānas ir salapojušas un to pelēkais zaļums aizslīd Konkordijas laukuma virzienā kā taisni nostiepta lenta. Ielas pretējo pusi un skaisto Louis Vouitton ēku vairs nevar saskatīt. Apmeklētāju vēl maz. Kāds kalpotājs nemaz neliekas traucēties no apmeklētājiem un apgāzis krēslu kājām gaisā, berž tā kājas. Pie blakus galdiņa kaitinoši zvana telefons un tā vairākas reizes. Augstā vēderainā glāzē man atnes apelsīnu sulu. Tā ir tieši tāda kādu vēlos, bez ledus. Uz salmiņa uzsprausts sazin kas, laikam domāta gofrēta papīra puķe ar raibu tauriņu. (Patiesībā es nemaz nevaru teikt, cik maksā svaigi spiesta apelsīnu sula Elizejas laukos). George V kafejnīcā visi viesmīļi runā angliski, kas pirms 10 gadiem bija gluži neiedomājami. Esmu laimīgi mājās! Pino sēž blakus un ir eleganti uzlicis asti uz klaviatūras, cenšas visādi pievērst manu uzmanību. Mājup braucām caur Longviju - ceļš iznāca diezgan ilgs, bet vietām bija ļoti skaists. Un tiešām, salīdzinot ar Parīzi, Luksemburgā ir gandrīz vēl ziema, +8 P.S. Diemžēl jaunajā versijā vairs nav iespējams rakstu labot pēc publicēšanas. Un atvainojos draugiem, kas atverot dienasgrāmatu, priekšā ierauga ceļojuma aprakstu kam vieta tikai ceļojumu sadaļā. Parīze. 30. marts - 3. aprīlis 2011Vēl citi raksti par Parīzi:Parīze agrā pavasarī: http://www.draugiem.lv/blogs/?p=4233542Parīze rudens raksursā; http://www.draugiem.lv/blogs/?p=3478747Parīze klusuma skaņās: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php…Parīzē zied krokusi un puto šampanietis: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php…

Parīzes skatu logi

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem