07 Austrālija

  • 9 min lasīšanai
  • 33 foto
Šie ir jau otrie Ziemassvētki manā 20 gadus ilgajā mūžā, kurus pavadu starp mākoņiem. Pirmo reizi tas notika pirms diviem gadiem un tad biju mājupceļā no Tokijas. Gandrīz pēc diennakts ilga lidojuma beidzot esmu nolaidies Sidnejas lidostā. Pirmais, ko izdaru – atbrīvoju savas kājas no sporta zābakiem un nomainu tos pret tongām jeb iešļūcenēm, kuras jau esmu paspējis izvilkt no čemodāna. Sveicināta Austrālija! Esmu nokļuvis no ziemas vasarā un tas liekas tik nereāli. Esmu ilgi lidojis, bet tomēr vēl jāiztur vairāk kā stundu ilgs lidojums uz Adelaidi, kas ir salīdzinoši liela pilsēta visā Austrālijas kontinentā. Lidostā mūs sagaida Austrālijas latvietis Mārtiņš kopā ar savu draudzeni Džozefīni. „Piedodiet, bet FERRARI mums nav”, pasmejas Mārtiņš un aicina sēsties savā 87. gada SUBARU apvidus automašīnā. Vēlāk uzzinām, ka ar šo vāģi Mārtiņš viens pats esot nobraucis apmēram 6000 jūdzes no Dārvinas Austrālijas ziemeļos līdz pat Adelaidei, kas atrodas dienvidos. Un ar šo mašīnu vizināta arī žurnāliste Ieva Puķe no Latvijas, kura pirms pāris gadiem devās pētīt Austrālijas aborigēnu dzīvesveidu un pēcāk viņas apraksti publicēti arī laikrakstā „Sestdiena”. Joprojām ik pa brīdim aizdomājos, kā tas var būt – vēl pirms pāris dienām staigāju pa Rīgu zābakos, bet tagad… Ar Kristiānu esam apmetušies Adelaides centrā, dzīvoklī, kur dzīvo Džozefīne. Neliels dzīvoklis ar diviem stāviem, gaišos toņos un pamatīgām žalūzijām pie logiem un spēcīgu gaisa kondicionēšanas sistēmu, kas ir vienīgais glābiņš, lai naktī varētu labi izgulēties. Pirmās divas dienas Adelaidē ir vēsas, tieši ar mūsu atbraukšanu ir mainījušies vēji, jo iepriekšējās nedēļās Adelaidē esot bijis nežēlīgi karsts. Tā kā ir boxing day, Džozefīne un Mārtņš atvainojas mums un dodas pie savām ģimenēm svinēt svētkus, bet mēs uzvelkam vienīgās līdzi paņemtās jakas un dodamies aplūkot apkārtni, kuru redzēsim vēl divas nedēļas. Pārnākot mājās, pagatavojam kakao un sildāmies, jo esam nedaudz nosaluši. Ar mums notiek jau pirmais negadījums – Kristiānai, kāpjot pa trepēm, uz sienas izlīst kakao. Mājas saimnieki mājās būs pēc pāris stundām, tāpēc steidzīgi pievēršamies sienu un tepiķu spodrināšanai. Ir apmēram četri no rīta, bet spiežam ciet acis un noguļam vēl pāris stundas. Esam ļoti spēcīgā Jet Lag ietekmē. Vakar staigājām pa Adelaidi un pilsēta likās kā izmirusi, jo visi cilvēki svin svētkus savās mājās. Pilsētas centru ieskauj parks, kurš katrā pusē ir pavisam citādāks – vietām galīgi izkaltis, vietām pat botāniskā dārza cienīgi krāšņumi, citur spēļu laukumi, sulīgas priedes un šur tur arī kāds krāšņs papagailis. Šajā pilsēta ir tikai viens tramvajs, kurš savieno pilsētas centru ar pludmales rajonu. Starp pasažieriem ir gan vācu tūristes, kuras grauž burkānus un dīvaini ausās, kad sākam runāt latviski, arī blonda japāniete, slāvu pusaudži – sportisti, ķīniešu ģimenīte, kāds afroamerikānis un gan jau, ka arī kāds austrālietis, bet ne aborigēns. Līdz galapunktam tiekam, bet līdz jūras malai nesaņemamies aiziet, jo ir pārlieku liels un auksts vējš. Turpmākās divas nedēļas rītu sāku ar 20 minūšu peldēšanu baseinā, kas atrodas mājas ceturtajā stāvā. Nav brīnums, ka Austrālijā daudz lielākā cieņā ir fiziskās aktivitātes, jo ir gan iespējas, gan arī stimulējoši laika apstākļi. Šodien Džozefīne izvadā mūs pa centru un parāda, kas ir kas un ko mums noteikti vajadzētu apskatīt. Te ir gan tirgus, kurā var nopirkt sulīgākos augļus, gan China town, kas ir āziešu rajons pilsētā (šeit atrodamas gan ēstuves, gan veikali, kurā ir preces no Ķinas, Japānas, Vjetnamas u.c. Āzijas valstīm). Uz vienas no ielām atrodas izglītības iestādes, politiķu ēkas un muzeji, kuros pašlaik var apskatīt Da Vinči mehānismu un Rodēna ekspozīcijas. Protams, pilsētas centrā ir arī shoping street jeb Rundle mall. Pašlaik veikali vēl ir ciet, jo ir otrie Ziemassvētki, bet jau pēc dienas visi veikali būs atvērti un cilvēki skries gūzmām, jo ir taču atlaižu laiks. Viktorijas laukumā ieraugam lielu, zaļu, krāšņi izrotātu Ziemassvētku egli, kas mūsu acīm izskatās visai eksotiski. Šajā pašā laukumā augstu mastos uzvilkti divi karogi – Austrālijas karogs un Aborigēnu karogs, kas sastāv no melnas un sarkanas līnijas un dzeltenu apli vidū. Turpat Viktorijas laukumā ieraugām arī nelielu bariņu aborigēnu, kuri atbraukuši uz pilsētu. Džozefīne stāsta, ka visbiežāk tie atbrauc uz pilsētu un nakti pārlaiž kādā parkā, jo viņi neuzskata par vajadzīgu apmesties viesnīcās. Džozefīne strādā migrācijas nodaļā un nākamajā dienā pēc darba viņa stāsta, ka darba esot daudz, jo diezgan daudz cilvēku esot ieradušies Adelaidē tieši uz svētkiem un daudziem atgadījušās pa kādai ķibelei. Uzturoties saulē, jūtu, ka esmu sācies arī iedegt. Apkārtējie mūs brīdina, ka apdegt varot pat vienā dienā, tāpēc iesaka mums smērēt aizsargkrēmus. Mēs, protams, Latvijā gribam atgriezties pēc iespējas brūnāki, tādēļ izvēlamies Latvijas saulei atbilstošus aizsargkrēmus, bet tā uz vietas veikalā iespējams iegādāties pārsvarā tikai krēmus ar 30 indeksu. No saules viņi baidās. Tā ne tikai izsausina visus dabas stūrus, bet arī atstāj nopietnas pēdas uz ādas. Tieši tādēļ autobusu pieturās sastopamas reklāmas par ādas vēža sekām, cilvēki pludmalē guļ mazās teltīs, nosmērē sevi viscaur baltu ar krēmiem, peldēties iet apģērbos, nēsā cepures, brilles. Mūs tas neskar tik lielā mērā, jo esam šeit ierobežotu laku. Lai gan pilnīgi bez aizsardzības uzturēties saulē ir neprāts. „Sadegt” varot pat mākoņainā laikā. Tomēr vakarā secinu, ka pleci jau nedaudz sūrst… Vecgada dienas rītā dodamies uz piekrasti sauļoties un pabradāt pa ūdeni. Ūdens ļoti dzidrs, bet šķiet vēss, tādēļ nesaņemos iet peldēt. Abi esam izsalkuši; dodamies kādā no piekrastes restorāniem pusdienot. Kā vēlāk izrādās, esam „iegrābušies” un esam tikuši kādā padārgā restorānā, jo cenas pirms tam nebijām salīdzinājuši. Parastā ēstuvē ir iespējams paēst pa 8 dolāriem, bet šeit cenas jau ap 20 dolāriem (1 dolārs aptuveni 40 santīmi). Bet vēlāk mierinām sevi ar domu, kā sagaidīsi Jauno gadu, tā pavadīsi visu nākamo. Vecgada vakarā atkal esam ieradušies pludmalē un nu jau spēlējam pludmales volejbolu. Ir saulriets un pēc aktīvās spēles dodamies ūdens viļņos. Beidzot. Beidzot sarijos sāļo ūdeni un beidzot manas acis sūrst no sāls. Tomēr ūdens ir silts un dzidrs un vēl vairāk gribas izbaudīt mirkli ar apziņu, ka ir taču Vecgada vakars. Šajā pašā vietā pēc pāris stundām jau ir ieradusies teju pus pilsēta un visi līksmi dejo dzīvās mūzikas pavadījumā un skatīsies krāsainos spridzekļos, kuri izsprāgs tumšajās Austrālijas nakts debesīs. Glenelga – tā sauc šo pludmali, kura ir populārākā vieta Adelaidē, kur sagaidīt Jauno gadu. Pēc 10 stundām krasts ir ievērojami tukšāks. Vien pāris ģimenes ar bērniem, draugi, vientuļnieki, suņi ir sastopami Jaunā gada rītā. Apmetamies uz stundiņu pagulēt saules staros, kas dedzina spēcīgi. Aizsargkrēms ar spf30 nu jau ir nepieciešamība. Savā nodabā veicu individuālu scuba diving pa seklo krastu, kur neredzu zivis, bet gan kādu alus bundžu no iepriekšējās nakts uzdzīves. Vēroju, kā daži iesēdušies mazās kanoe laiviņās airējas pa zilajiem ūdeņiem. Es arī tādā gribu iesēsties, bet Kristiāna ir pārāk pasīva un izvēlas pastaigu gar ūdens malu. Nekas cits neatliek, kā viņai sekot. Gar pludmali saceltas dažādas atpūtnieku mājas, viesnīcas un apartamenti. Party people šur tur sēž uz balkoniem un malko dzērienus, kautrīgākie guļ dzeltenajā zālājā un sauļojas. Viss mierīgi. Nākamā rītā jau ir grūtāk piecelties, bet saņemos un eju peldēt uz to pašu ceturto stāvu, lai gan modinātāju neesmu dzirdējis. Džozefīne ietērpusies lietišķā kostīmā un gatavojas iet uz darbu. Ir otrais janvāris, Austrālija atsāk strādāt. Ielās daudz vairāk mašīnu, cilvēku. Mārtiņš šodien gatavojas mūs vest kalnos. Sēžam virtuvē un ēdam ogas: mellenes, kuras nekrāso zobus melnus, zemenes, kazenes, avenes. Šķiet, ka tomēr ogas nav tik dabīgas, cik tēvzemē. Ir ieradies Mārtiņš, tāpēc sēžamies 87. gada baltajā, bet manāmi apputējušā Subaru. Braucam kalnos un daba kļūst citādāka. Šī ir arī pirmā reize, kad mums ir iespēja izbraukt ārpus Adelaides. Esam uz lielceļa un visapkārt ir kalni, eikaliptu koki un izkaltusī zāle. Ir ļoti karsti, mugura slapja pielipusi pie mašīnas sēdekļiem, atveram logus un ļaujam Austrālijas vējam triekties mums sejā. Lielceļu nomaina mazāki ceļi. Vietām manām zīmes, kuras brīdina par iespējamiem ķenguriem un koalām uz ceļa. Esam augstākajā vietā Adelaides apkārtnē un tas esot apmēram 500 metru virs jūras līmeņa. Mārtiņš rāda mums eikaliptu lapas, smaržojam tās. Esam skatu laukumā, no kura var redzēt visu Adelaidi, centru, līci, pussalu pāri jūrai, ostu. Izmetam arī nelielu loku cauri krūmiem. Viss mierīgi, bet Kristiāna joprojām uzdod muļķīgus jautājumus par čūskām, Mārtiņš tikmēr par to pasmejas un saka, ka čūskas sastapt nav nemaz tik vienkārši un čūskas 80 procentos gadījumu cilvēkus savaino pašaizsardzības nolūkos. Tikmēr jau esam atpakaļ mašīnā un turpinām braucienu pa kalniem. Mūsu skatam paveras vīnu lauki un auglīgāka zeme. Mašīnā ir karsti, pamazām sāku knābāt jeb migt ciet. Apstājamies Austrālijas vācu ciematā, kur sajūtam kaut ko no tipiskas Vācijas ainas – ēkas, uzraksti, alus darītava un šokolādes fabrika. Mums kurkst vēderi, dodamies ēst picas un dzert uz vietas brūvētu alu. Interesantas garšas. Baseins ir perfekts. Ja dzīvotu Austrālijā, būtu peldētājs. Ceļos un veļos, bet Kristiāna vēl grib gulēt. Šodien viņa ir īgna, bet nezinu, par ko. Mārtiņš no rīta iesaka šodien braukt ar riteņiem, lai gan ir viena no viskarstākajām dienām – plus četrdesmit grādu. Adelaidē ir gandrīz desmit velomaršrutu, bet mēs izvēlamies to, kurš ved uz pludmali, tiesa vairāk uz ziemeļiem no Glenelgas. Kopā nobraucam aptuveni 30 kilometrus augšup, lejup, cauri tuneļiem, zem tiltiem, gar zirgu ganībām, spēļu parkiem. Kristiāna čīkst, bet galu galā nonākam ļoti skaistā, bet vientuļā pludmalē ar debess zilu ūdeni. Esam nosvīduši, gribas dzert un vēsumu. Kristiāna sauļojas, bet es izvēlos izpētīt krastu un zemi, bet secinu, ka šeit ir pilns ar medūzām, bet ne tām kuras ir indīgas. Es dodos peldēties, bet vakardienas sarunas ar Mārtiņu par haizivīm mani ir sabiedējušas un tādēļ dziļāk par nabiņu neuzdrošinos iet. Šajā sezonā Adelaides apkaimē esot jau divi haizivju upuri – kāds profesionāls ūdenslīdējs un kāds jaunietis, kurš braucis ar ūdenspūsli, kuru velk motorlaiva… Kā ziņo vēlāk ziņās, šodien piekrastē esot manītas haizivis… Atpakaļceļš ar riteņiem ir vēl grūtāks, braucam pret vēju un Kristiānai paliek jau slikti, bet laimīgi tiekam līdz mājām. Atkal gribas peldēties, jo ir viena no karstākajām dienām. Dodos uz ceturto stāvu, bet tā kā ir dienas vidus, baseinā šoreiz neesmu viens. Baseinā ir kāda piecdesmitgadīga dāma rozā peldkostīmā, kura, plati smaidot, saka „Nice!”, kad es rāpjos baseinā. Otra sieviete sēž uz krēsla pie baseina un lasa kādu romānu. Arī viņa smaida. Laikam laimīgi. Pievakarē Mārtiņš mūs savāc un braucam atkal uz viņa kalna namiņu, kur šonakt paliksim pa nakti. To ar Kristiānu nezinājām, tāpēc saskatāmies un muļķīgi smaidam. Vakarvakarā pārrunātais mūs nedaudz ir sabiedējis – pasaulē indīgākie zirnekļi, čūskas, skorpioni… Pāris skorpionus Mārtiņš esot izdzinis no savas vannas. Sēžam viesistabā, kur ir kamīns, pie kura ziemā Mārtiņš sēž, lai sasildītos, jo radiatoru Austrālijā ir retums. Un kaut kur aiz loga, džungļos, kurus Mārtiņš sauc par dārzu dzīvo koala, kuru nakts melnumā ar baterijām ejam meklēt, bet neatrodam. Runājam, iedzeram skābo austrāliešu vīnu un acis jau krīt ciet. Tiekam brīdināti, ka uz jumta pa nakti var dauzīties arī oposumi. Guļu cieši, bet piecos no rīta pamostos no trokšņiem uz jumta. Uzlecošā diena solās būt ļoti interesanta un aktīva, turklāt pati karstākā no visām šeit pavadītajām dienām. Brauksim sērfot! Pa ceļam satiekam vēl pāris Mārtiņa un Džozefīnes draugus un kopīgi braucam uz pludmali, kas ir pie atklāta okeāna un stundas braucienā uz austrumiem no Adelaides. No mašīnas paņemam ēdienu kastes, dvieļus, saulessargu un boogie boarding dēļus un iekārtojamies starp citiem atpūtniekiem un sērfotājiem plašajā pludmalē. Esam sajūsmā par viļņiem, bet vietējie tik pasmejas, ka tie jau mazi. Visu dienu pavadu ūdenī mācoties sērfot. Tiesa, ne ar īstu surfing dēli, bet ar jau minēto boogie boarding, kas neprasa tik lielas iemaņas sērfošanā. Viss, kas jādara, jāguļ uz dēļa un jāgaida Lielais vilnis, kurš tevi aiznesīs vismaz 30 metrus uz krasta pusi, ja vien izdodas tik pašā viļņa virsotnē. Nav nemaz tik viegli noķert to īsto brīdi, jo 30 centimetri tuvāk vai tālāk un vilnis tevi apgāzīs. Ūdens izkaltējis mutes dobumu, saule nemanot apdedzinājusi muguru un sāp pleci no peldēšanas – tās ir sekas, ar kurām jārēķinās sērfinga iesācējam, tādam, kā es. Miegs izglābj mani līdz nākamajam rītam. Pēdējās dienas Adelaidē ir krietni vēsākas. Sestdienā braucam atkal uz Adelaides kalniem, bet šoreiz uz dabas parku, kur vienkopus ir iespēja apskatīt Austrālijas dzīvniekus. Pie ieejas ai nožogojuma ieraugām Tazmānijas velnu ar siekalainu muti, bet aiz muguras jau pie mums ir atlēcis ķenguru bariņš – lielāki, mazāki, brūni, sarkanīgi un arī ķengurmātes ar maziem ķenguriem vēdera somā. Pastiepjam roku ar dzīvnieku barību, bet ķenguri jau ēd man no rokas. Starp brūniem un sarkaniem ieraugam arī vienu baltu ķenguru, kurš guļ. Vienpadsmitos nelielā aplokā ir iespēja glaudīt koalu un, protams, nofotografēties. Pie aploka jau izveidojusies neliela rinda un stājamies rindas galā. ”Sveiki, šo koalu sauc Mia un viņa ir pusotru gadu veca. Glaudiet zemāk, neglaudiet galvu…”, ar šādu tekstu mūs sagaida parka darbiniece. 3 minūtes pie koalas un esam jau prom. Pēc tam nododamies koalu vērošanai aiz nožogojuma. Parkā ir arī daudz putnu, rāpuļu un citi zvēri. Tai pat vakarā ķengurus izdodas ieraudzīt arī brīvā dabā, savā nodabā lēkājot pa kalniem. Aizraujoši. Tomēr pēdējā vakarā pirms prombraukšanas izdodas arī nobaudīt ķenguru gaļu, kas garšo ļoti specifiski, bet ir neliela līdzība ar Latvijas mežu dzīvnieku gaļu. Ēst ķengurus, tas ir normāli  Pēdējās dienās iekarojam muzejus un botānisko dārzu un veicam pēdējās saules un ūdens peldes, jo, kas zina, kad nākamreiz būs tāda iespēja.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais