Jauks rudens Andalūzijā 2006

05.05.2007
7 min lasīšanai
22 foto

Bērnu dienu skaņu plate ar ierakstīto raidlugu par slikto sinjoru un mazo spāņu zēnu, tagad izvēršas apmātībā. Ja es būtu vīrietis, varētu teikt, mīlu šo ugunīgi tumsnējo un nedaudz noslēpumaino Spāniju. Bet man tā ir zeme, kurā var maldīties gadiem, un tomēr katru dienu rast ko jaunu. Šī ekspansīvā valsts ir ....... Salvadora Dalī zeme ar viņa nepārspējamiem darbiem. Gleznas, kur solis tās virzienā ir solis aiz kārtējā šķidrauta. No sākuma liekas viss ir redzams un saprotams. Taču tikai pašķir un tas, kas bija viens, izrādās sastāv no simtiem sīkumiem. Soli pa solim. Karstasinīgā Spānija ir Frederika Garsijas Lorkas zeme. Rindas par dzīvi, cīņu, mīlestību. Par to, ka sniegs kalnu virsotnēs ir tikai debesu atspulgs. Karstā dienā saules izdedzinātajos pakalnos smaržo akmeņi. Un es ticu - Alķīmiķis ieguva akmeņu smaržas. Ar vērmeļu rūgto atbalsi. Tā varētu turpināt laikam vēl kādu laiku. Bet patiesībā pēc dažām nedēļām jābrauc atkal tikties ar Spāniju. Tādēļ laikam pats laiks iegrimt pagājušā rudens atmiņās. Šis ceļojums bija 2006.gada septembrī. Pārlidojums ar lēto avio kompāniju. Puse dienas Berlīnē, un brīdī, kad diena savas tiesības nodod vakara valdzinošajai burvībai, piezemēšanās Malagas lidostā. Jau nolaižoties caur iluminatoru pretī priecīgi mirkšķina baseinu zilās acis. Atkal un atkal gribas salīdzināt mūsu moderno un tīro Rīgas lidotu. Neliela aizķeršanās īrējot automašīnu. Starptautiskās interneta lapā izdarīto pasūtījumu tā arī nevarēja neviens atrast. Visi braucamie tiek rezervēti iepriekš, tādēļ bez iepriekšējā pasūtījuma lidostā autiņu noīrēt balansē uz laimes spēles robežas. Kad jau biju palikusi praktiski vienīgā visā milzīgajā zālē un firmu darbinieki steidzīgi slēdza savus birojus man uzsmaidīja ........ firmas logotips. Opel Corsa ar apdrošināšanu 20 €. Jā, tā kā lidosta tiek paplašināta, visur notiek remonta un pārbūves darbi. Izeja no autostāvvietas vairāk jānojauš. Visas viesnīcas rezervētas jau iepriekš internetā. Ar google.lv var atrast veselu rindu saitu ar hoteļu un hosteļu piedāvājumiem. Lai gan jau viens naktī, viesnīcu, kas atrodas kūrortpilsētiņas kaut kādā nostūri, palīdz atrast atsaucīgie dažādu bāru darbinieki. Un nekas, ka lāga nezinu pat angleni. Ja paši īsti nezina, apprasa visus bāra apmeklētājus. Vislabākās atmiņas ir tieši par cilvēkiem, atsaucīgiem, izpalīdzīgiem. Viesnīcā labu laiciņu meklējām rezervāciju, bet beigu beigās viss labi beidzās. Numuriņš maziņš, bet pietiekoši tīrs un labs. Pēc divu dienu negulēšanas, celšanās septiņos no rīta likās briesmīga. Bet parkošanās pazemes autosstāvvietā, tumšā, klusā, vientuļā, likās bailīgi. Nu vismaz man kļuva neomulīgi. Tādēļ noparkoju autiņu uz ielas. Kaimiņu bāra ļaudis apskaidroja, ka līdz astoņiem stāvēšana par velti. Nu paliec sveika izgulēšanās. Nakts murgaina, jo pats pilsētiņas centrs. Visapkārt bāri, kafejnīcas. Mūzika līdz četriem rītā, bet piecos sāk strādāt sētnieki. Rīts septembrī, astoņos rītā, vēl rīta krēsla, bet gaiss piedzīvojumu pilns. Nākošā viesnīca .. pilsētiņa. Iečekošanās tikai pēc 12.00. Lai gan internetā solīta autostāvvietā, reāli vietas nemaz nav. Bet forša reception darbiniece palīdz saprast, ka betona vāks virs kaut kādas pazemes bedres arī ir parkings. Njā, bet otrā rītā autiņu daiļoja skaista švīka. Tas bija, kas sabojāja visu atvaļinājumu. Doma, par to, ka man būs jāmaksā par nepaziņotu CSNG likās tomēr traucējoši. Lai gan vēlāk es redzēju skatus, kas mūsu pilsoņiem liktu sastingt šausmās. Jauna dāma izbrauca no parkošanās vietas, līdz iespējamam uz priekšau, cik atļauj ieliektie metāli, tad tieši tāpat uz aizmuguri. Un tikmēr, kamēr izdodas izrauties. Paliek divi sabuktēti autiņi. Jā, ja līkumā Jūsu autiņam nepietiek vietas, tas nekas. Vēl ir iespēja izmantot līkumā noparkotā autiņa sānu platību! Numuriņš viesnīcā arī neliels, lai gan lepni dēvējas ar skatu uz dārzu. Nu, atšķirībā no mūsu pilsētas, kur cilvēki uztraucas par izklaides vietām, šeit neviens neuztraucas, ka veselu nakti dārzā bļauj apdzērušies cilvēciņi. Godīgi sakot, baigā škrobe. Jeb vienkārši miegs „caurs”? Tā kā laiks līdz iečekošanās bija pa pilnām, viena no iespējām, doties pa promenādes ceļu iepazīties ar rajonu. Andalūzijas piekraste ir pensionāru paradīze. Arī! Un paldies Dievam, ka ir tāds zemes stūrītis, kur var pavadīt savas dienas. Silts, saules apgaismots. Vismaz kāda daļa veco ļaužu var silti novecot. Kaut nedaudz, bet mazāk nobēdājušos. Viesnīca - kā komandpunkts. Katru dienu ceļš uz savu pusi. Vissvarīgākais likās Rondo, taču pirmajā dienā nokļūdījos ar pagriezienu. Nākošais ceļš veda cauri kalniem ar skaistajām, baltiem namiem, kas burtiski „pielīmējušies” kalnu virsotnēs. Ieķērušies ar savām neredzemajām rokām kalna virsotnē, ar kājām cenšoties rast balstu kraujas nedrošajā izcilnī. Ieliņas vijas vienlaicīgi gan augšup, gan lejup. Tieši no bruģa var iesoļot kāda viesistabā. Smaržo mājas pusdienas, miermīlīgi murrā televizors, tik daži mazi šuneļi izbrīnījušies par pēkšņo svešinieci savā mazajā pasaulītes pagalmā. Pie žilbinoši baltajām sienām uz auklām žūst izmazgātā veļa, kā Pikaso triepiens baltās mājiņas sienā. Lai gan laikam vietējos jau nomocījuši tūristu bari, vienmēr sveicienam pretī var saņemt dzīvespriecīgu olaa! ar veselu piešprici dzīvespriecīguma. Gaiss dzidri skaņš. Aizverot acis var ieelpot gājēju soļu, mazo mocīšu pukšķēšanas, nesteidzīgo sarunu veikalos, pusdienu karotes šķindēšanu pret šķīvja malas un jauno apartamentu celtnieku āmuru klaudzēšanas kokteili. Senatnes, nesteidzīguma un bezgalības kokteilis ar moderno apartamentu notīm, kā atsvaidzinoša apelsīna šķēle kokteiļa glāzes maliņā. Nemaz nemanīju, ka mazajā baltajā pasakā pavadīju dienas lielāko pusi. Temperatūra gan bija savus desmit grādus mazāka, kā piekrastē. Tikai nedaudz 28 km no piekrastes nostāk un 29 grādu vietā vien 19 grādi pēc Celsija. Labi, ka esmu salīga, tad vismaz līdzi paņemtas šalles. Nākošajā dienā biju jau iegaumējusi pareizo pagriezienu uz Rondo. Stundas brauciens un senatnīgā matadoru un kristiešu pilsēta bija klāt. Mazajās pilsētiņās, tūristu pārpildītās, parkošanās vietu atrast sarežģīti. Ieeja pilsētā no jūras puses ir caur vecajiem mūriem. Pirmās apskates vietas – rātsnama ēka. Pārbūvēta mauru stila māja, ar arku ieskautiem, žalūziju slēģu apsargātiem logiem. Policistu vietā – apelsīnkoki ar oranžajiem bumbuļiem. Laukuma otrā stūrī – pārbūvēta mošeja, tagad katoļu baznīca. Ieeja maksas, ap 7 eiro. Taču tik atšķirīgi no mūsu baznīcu atturīguma. Un nebūt nav iznīcināta pagātne ar „saknēm”. Vēl šobrīd baznīcā saglabāts minarets un mihrabs. Var būt tomēr ir vērts izrādīt cieņu mūsu zemes pagātnei, to saglabājot. Nevis mainoties apstākļiem „ar kaujas saucieniem uz lūpām” iznīcināt visus pagātnes pieminekļus. Dažu kvartālu attālumā Rondo ir pāršķelta ar dziļu šauru aizu, kas sadala pilsētu-vecā un jaunā daļa. Ja pietiek izturības var nokāpt aizas gultnē. Lejup jau jautri, bet augšā .... Otra iespēja novētēt Puente Nuevo-jauno tiltu, uzmanīgi pārliecoties margām augšpusē. Galvā tāds jocīgs reibonītis, un atliek vien izfantazēt, kā tad jutās sodītie kristieši, kurus par sodu meta no tilta aizā. Šī notikuma glezna apskatāma Santa Maria la Mayor baznīcā. Lai gan jau rudens, tūristu bezgala daudz. Ieliņās sadzīvo zirgu pajūgi ar „harleju” pārstāvjiem. Pie arēnas pat kopējs „zirgu” – četrkājaino un metāla tusiņš. Rondo ir viena no vecākajām vēršu cīņu arēnām. Vēršu vietā pa placi tekalē tūristu bariņi, sākot ar jocīgajiem japāņiem un lepnu itāļu ģimeni. Aizslietņos, arēnas malās, vēršu ragu uzplēstas rētas. Pilsēta atrodas kalnos, gaiss tīrs un svaigs. Mīlīgi antikvāra un suvenīru veikaliņi, kuru saimnieki tur pat skatās kādu no dienas seriāliem, un tikmēr var nesteidzīgi pētīt daudzās lietiņas. Ar šo nesteidzīgumu ir patīkami „saindēties”. Bizness ir vienkārši daļa no šo cilvēku dabiskās dienas rituma. Stundas aizlido nemanot, un vien atliek laika aizbraukt līdz savam „komandpunktam” lai paspētu uz vakariņām. Ceļš lejup līkumots. Tūristi parasti iestrēgst aiz kāda autobusa un pacietīgi rindiņā ripo lejup. Vietējie mistiski nojauš, kad un kur var apdzīt. Tas gan neattiecas uz motociklistiem. Tie šaudās abos virzienos ar prātam neaptveramu ātrumu. Vēl esot kalnos, tālumā majestātiski redzama Gibraltāra klints. Mans nākošais „mērķis”. Ceļvedī gan brīdinājums, ka nervozākiem cilvēkiem vajadzētu pārdomāt, vai vērts doties uz kalna virsotni -visā kalnā brīvi klaiņo pērtiķi. Bet ziņkāre guva virsroku. Gibraltārs ir Anglijas teritorija. Lai iebrauktu ar autiņu, jāstāv rindā kā uz Krieviju Terehovā. Pēc dažiem „goda apļiem” kamēr apdomāju ko nu, ievēroju, ka lielie autobusi apstājas pie robežas un izlaiž tūristiņus kājām. Atlika vien atrast bezmaksas parkingu. Hm, izrādās pavisam nopietna robeža. Jāuzrāda pase. Bet lielākais brīnums vēl priekšā! Vienīgā ieeja Gibraltāra teritorijā ved pāri lidlauka skrejceļam. Pēkšņi iedegas sarkanais luksofors, apsargs aizslēdz vārtiņus. Pie līnijas sastājas bars skuteru, aiz tiem cienīgu autiņu rinda, gaidot, kad betonu nodrebina piezemējusies kārtējā lidmašīna. Nākošais izbrīns, pirmais krustojums Gibraltāra teritorijā. Kustība pēkšņi pāriet no labās uz kreiso. Garām slīd cienīgi Daimleri. Svētdiena, visi veikali slēgti. Un neviens necenšas strādāt, lai tikai vairāk piesaistītu pircējus un nopelnītu. Lai gan tā ir beznodokļu zeme. Svētdiena ir ģimenes un vai atpūtas diena. Uz centrālās ieliņas bruģa tekalē tūristu bariņi. Vien pēc dievkalpojumu laika ielās parādās vietējo ģimenes. Īsta Bābele. Vietējie katoļi, konservatīvi un cienīgi, dāmas un kungi. Un daudzbērnu jūdaistu ģimenes( uzreiz atvainojos, ja lietoju nepareizu apzīmējumu. Ceru, kāds tad palabos.) Tas ir aizkustinoši. Tētis un māmiņa ar sīcīšiem rokās vēl iemanās stumt ratiņus un pakaļ vēl tipina kāds pārītis. Tā ir mūžīga bagātība, ko jebkāds var dot mūsu Zemei. Stipru un lielu ģimeni. Mīlestību un savstarpēju cieņu. Var izvēlētie, doties līdz kalnam kājām vai izmantot transporta pakalpojumus. Ziņkāre uzvarēja, ceļš kājām aizņēma kādu laiciņu, bet paiet garām funikuliera kasēm nav iespējams. Ceļš augšup iepējams divos veidos. Uzreiz augšup virsotnē, vai vispirms izkāpjot pērtiķu mītnes līmenī. Tas nenozīmē, ka virsotnē nav pērtiķu. Tie pārvietojas brīvā dabā. Vietējais ticējums nosaka līdzīgi kā par Rīgas celšanu. Ja kāds atbildēs uz Jautājumu, ka Rīga uzcelta, tā nogrims. Tāpat ar pērtiķiem. Būtībā Gibraltārs ir liela klints, kurai no malām pieķēries kāds nieciņš māju. Aiz klints dienvidu malā atrodas Eiropas punkts. Vieta kur beidzas Eiropa un jūtama karstā Āfrikas dvaša. Man noteikti trūkst vārdu un izteiksmes līdzekļu, lai aprakstītu tās fantastiskās sajūtas Gibraltāra virsotnē. Augšpusē ir vecie mūri uz kuriem iespējams uztrausties un kādu labu laiku vienkārši sēdēt. Kalna pakājē, ostā, sākas kuģīšu putu ceļš, no Eiropas uz Āfriku. Ātrgaitas kuteriem nepieciešams vien 40 min ceļā. Ir pusdienlaika svelme, arī septembrī Saule karsē uz nebēdu. No mūra malas redzams vilinošais Vidusjūras zilganzaļais ūdens ar retu baltu putu cepurīti klints pakājē. Kuteru putu ceļš, līdzīgi saules staram zem parandžas, pazuda Āfrikas tālē. No virsotnes liekas pat saskatāmas ielas Āfrikāņu pilsētā. Nezināma, vilinošā un daudzsološā svelmainā zeme tiešām pārklāta ar parandžu – dūmaka ieskauj piekrasti un slēpj tuvāko kalnu virsotnes. Vien lēnīgie tankkuģi , kuri rindā gaida izeju Atlantijas okeānā, apliecina par ikdienas nesteidzīgumu. Kā vaļi, kas lēnam izelpo un tad ieelpojis, nesteidzīgi ienirst dzidrajā dzīlē. Stundas uz mūra lidoja kā mirkļi. Brīžam šai labprātīgajā vientulība ielauzās kāds tūristu bariņš. Divi milzīgi un tika atšķirīgi kontinenti. Viens, kurā pagaidām valda vēl nosacīta nodrošinātība un absolūtās nabadzības zeme. Zeme, kur sīcīši mirst no bada, kur cilvēkiem trūkst ikdienas pārtika, kur nav pat vienkāršāko zāļu. Zeme, no kuras mums draud liela daļa pagaidām neārstējamu slimību. Ko Dievs grib teikt? Bet vai es pati esmu gatava dalīt savu ienākumu ar tiem, kas nemāk vai nevar to nopelnīt? Kur ir robeža, nepieciešamība nopelnīt kādu daudzumu naudas un vienkārši paļauties dzīvības plūsmai? Es ļoti, ļoti ceru, ka mūžības sliekšņa otrā pusē būs šīs atbildes. Uz mūra varēja sēdēt ilgi. viss pārējais jau bija ikdienišķs.

Jauks rudens Andalūzijā 2006

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem