UZ IGAUNIJAS ŪDENSKRITUMIEM

  • 7 min lasīšanai
  • 42 foto
RĪGA - PĒRNAVA - KOLUVERE - PADISE - VASALEMMA - TREPOJAS ūdenskrit. - KEILAS ūdenskrit. - TALLINA - JAGALAS ūdenskrit. - PĒRNAVA - RĪGA 10. IV 830km (!!!) Pulkstenis rāda 5.4o, gaisa t vien +1, kad pametam Rīgu, lai mauktu uz Igaunijas ūdenskritumiem. Rītausma mūs sastop pie Vitrupes, kur krastā metru 500 garumā nelieli leduskrāvumi. Par spīti vētrai, jūra aizsalusi krietu gabalu no krasta. Pirmā pietura uz robežas. Mūsu pusē kādreiz dārgi izmaksājušās būves noplukušas un pamestas. Logā šilte ar izteiksmīgu uzrakstu "Pārdod". Savukārt igauņi savā pusē ierīkojuši diennakts kafūzi, atpūtas telpas, administratīvajā ēkā, šķiet, bija arī motelis. Viss tīrs, svaigi nokrāsots, sakopts. Eiropa!!! 8.1o esam Pērnavā. Stundas pastaiga pa vecpilsētu. Pašiem kājas jāizloka un Agnesei elpa jāatvelk. Pilsēta sagaida ar sauli un nešķīstu ziemeļu vēju. Bez cimdiem nagi sastingst piecās minūtēs. Atšķirībā no ierastajiem, 4-5 stāvu augstajiem akmeņu namiem un šaurajām bruģētajām ieliņām citur, Pērnava patīkami pārsteidz ar piezemētību un gaišumu. Nebiju šeit kopš 1994.g. un daudz paspēts aizmirst. Daudz koka namiņu. Visi glīti nokrāsoti. Ielas nevainojami tīras. Kā parasti daudz kafejnīcu, restorānu, suvenīrbodīšu un citu tūristu "slauktuvju". Ir pat sava "šķībā māja". Beidzot esam pietiekoši nosaluši, lai turpinātu ceļu. Ja brauciens nebūtu tik garš, varētu izveidot Igaunijas palu kolekciju. Tik iespaidīgi plašumi kā Latvijā gan nav, bet katrs sevi cienošs grāvis pakāpies vismaz tik, lai drusku paskatītos uz apkārtni. Ir jau pa kādai lielākai. Tad arī tīrumi dabū trūkties. Ceļā uz Koluveri labākais skats bija pie kādas baznīcas. Palu ūdeņi atstājuši vien šauru taciņu, lai varētu tikt iekšā. Koluveres pils. Kā cietoksnis sākts celt 14.g.s. un bija pakļauts Sāmsalas bīskapijai. Vēlāk piederēja vairākiem foniem. Pēdējie bija fon Bukshehdeni, kuri cietoksni pārbūvēja par pili. 1783.g. to nopirka Krievijas cariene Katrīna II. Daudzo ugunsgrēku (1840, 1905, 1960) dēļ nekas nav saglabājies no pils interjera. Krievu laikos te bija nabagmāja. Vizuāli sakopta, apkārt grāvis ar ūdeni, tiltiņa priekšā vārtiņi ar sargu. Tagad iesākti vērienīgi rekonstrukcijas darbi. Pārrakti grāvji, atjaunotas slūžas. Garāmplūstošajā upē parka augšpusē atjaunots kanāls, kurš nodrošina ar ūdeni visu sistēmu. Tagad gan tā labuma ir tik daudz, ka dīķi un slūžas netiek galā ar saviem pienākumiem un ūdeņi atrod savus ceļus. Pili varam apskatīt vien no ārpuses, jo tā kopš 2006.g. ir privātīpašums un tiek veikta restaurācija. Jāsaka mums ļoti paveicies, jo parasti tādās vietās tūristus pat tuvumā nelaiž. Ja vēl ņem vērā, ka pili ieskauj pamatīgi ozoli, kuri vasarā salapo un dīķi, tad citā sezonā redzamīa būtu nulle. Dēļ tā arī apkārtne ir viens dubļains bardaks. Ciema, kurš sastāv no kāda duča māju, centrā upei pārmests sens tilts ar trim masīvām arkām. Par laimi savulaik nevienam nebija radusies "uzlabošanas" ideja. Saulīte pa zemi ripo. Nebijis tikai vēja! Priekšā kārtējais pārbrauciens. Tagad uz Padisi. Tur vēl šodien iespaidīgas klostera paliekas. Tā pirmsākumi meklējami tālajā1220.g., kad Rīgas bīskapija piešķir zemi cisterciešiem, lai tie palīdzētu ātrā piespiest igauņus kristīties. 1254.g. uzceļ pirmo kapelu. Kad daļa no cisterciešu īpašumiem tiek pārdota Vācu Teitoņu ordenim, atļaujyu klostera būvei dod Dānijas karalis Ēriks Menveds. Būvdarbi sākas 1317.g. un klostera ziedu laikos līdz krievu cara un rīkļurāvēja Ivana Briesmīgā iebrukumam Livonijā, te dzīvo 1400 mūku. 1550.g. klosteri likvidē. Zviedru valdīšanas laikā kara laikā izpostīttā klostera mūrus atjauno un pārbūvē par pili un atdod fon Rammu dzimtai. Galīgi pils tiek izpostīta, kad Ziemeļu kara laikā Igaunijā iebrūk Pētera Asiņainā ordas, ģenerāļa Šeremetjeva vadībā. Kas saglabājies, paceļas pastāvā upītes krastā. Šodien skats vairs nav tik iespaidīgs, jo mūru saglabāšanas labad riskantākās daļas pārsegtas. Viss koka konstrukciju kopums veido tādu kā jucekli un grūti atrast labāko iekšskatu bildēšanas vietu. Iespaidīga ir baznīcas zāle. Kādreiz te notikuši koncerti vai teātra izrādes, par ko liecina skatuves grīdas paliekas vienā un skatītāju soli otrā galā. Estrāde bijusi arī iekšpagalmā. Palikušas vien skatītāju vietas. Varbūt vēl tagad kas notiek, jo soli atstāti zem jumta. Pretī Padises muiža. Arī fon Rammu kādreizējais īpašums. Pirmā ēka celta 1766.g. un izmantota kā noliktava, jo pats kungs dzīvoja lielajā pilī. Vēlāk, dzimtai pieaugot un vēlmēm pēc ērtībām pieaugot, 1848.g. ēku pārbūvēja baroka stilā un uzcēla otro stāvu. Attālāk uzcēla palīgēkas - klēti, staļļus, ūdensdzirnavas ar spirta dedzinātavu. Pēdējās nodegušas 2001.g. Tagad pilī iekārtots restorāns un viesnīca. Neesam vēl tikuši ārpus ciema teritorijas, kad labajā pusē parādās kas līdzīgs Kivili pelnu kalniem, tikai gaišāks un izgravots. Apkārt 3metrīgs dubultmūris, vidū kādreiz stiepušās 3 rindas dzeloņstiepļu. Tālāk priekšā var redzēt sargtorņu jumtus. Šajā pusē nekā nav un ejam skatīties. Ārējais mūris airs tikai vietā, bet iekšējais labā kārtībā. Labai bildēšanai par tālu, jo nav kur normāli pakāpties. Par laimi pamanu piemāju ceļu un jožu fotomedībās. Pie vietējo krievu dārza "mājiņas" ir sprauga, kur var tikt pie iekšējā mūra un pat kāds robu izdrupinājis, lai var kaut drusku labāk redzēt. Augstums neatpaliek no Kiviliem. Nogāzēs ūdeņi izgrauzuši iespaidīgas gravas. Visi minējumi, kas te bijis beidzas ne ar ko. Skaidrību ievieš jau minētie krieviņi. Izrādās, ka pēc kara šeit bijusi liela vācu gūstekņu mometne. Netālajā karjerā iegūts kaļķakmens un pašreizējā cietuma teritorijā uzceltās rūpnīcas cehos pārstrādāts. Par ko, šie nezināja. Pie paša jaunās, vismaz piecmetrīgās sienas vārti uz bijušo teritoriju. Nebūsim jau tie, kuri neiebāzīs degumu, kaut zonas sargtornis cieši blakus un žogu starpā lamājas četrkājains cilvēkēdājs. Skats patiesi iespaidīgs. Žēl, ka nav lieka brīva stunda. Būtu vērts uzrāpties augšā. Tas esot iespējams. Prombraucot šīs ražotnes paliekas labi redzamas, jo atrodas vecajā teritorijā. Tikpat pamestas un nevajadzīgas kā mūsu Slokas kombināts. Loģiski! Nav vergi, nav ražošanas. Mazliet tālāk milzonīgs, izstrādāts un pamests karjers. Tagad droši vien grandioza ūdenskrātuve. Pārdesmit metru dziļa. Vien daži km un priekšā parādās Vasalemmas pils pelēkais tornis. Kā īpašums jau zviedru laikos. Pašreizējā pils neogotikas stilā celta ap 1890iem gadiem. Pēc nacionalīzācijas 1920.g 1922, gadā šeit iekārtota skola, kura darbojas vēl šodien. Izdodas apbraukt Keilu un tādējādi ietaupīt to laiku, kuru pārtērējām Padisē. Vēl bišku, bišku un tad jau Trepojas kaskāde. Vislielākie ūdeņi jau noskrējuši un saulainais laiks lieliski ļauj izbaudīt gaismas un ūdeņu rotaļu. Te vien pusotrsimt metru garā posmā vasarā var saskaitīt 12 terases. Tagad pavasara ūdeņi sedz 4 no tām, mazākās un skanīgākās. Klāt tikšana gan tāda ne visai. Krasta alksnājā vēl vairākas tērcītes un staigāšanu pa mietiem apguvušas vien kaķene un vilcene. Pārējie brien pa sniegiem apkārt. Pati iespaidīgākā augšējā kaskāde, kur upe lec uzreiz pa 3 sliekšņiem ar vislielāko augstuma starpību. Žēl vienīgi, ka pašu augšējo nosedz prāvs egles stumbrs. Jācer, ka vasarā kāds to draņķi aizvāks. Keilas upe mūs sagaida ar pamatīgiem ūdeņiem un cilvēku bariem. Visi iespējamie kakti piebāzti ar mašīnām. Vispirms izstaigājam kreiso krastu. Dzeltenbalta straume gāžas visu 20m platumā. Liekos ūdeņus otrā krastā pievieno pārplūdušais HES kanāls. Skats vnk ir FANTASTISKS. Pirmo reizi izdodas redzēt 5.5m augsto ūdenskritumu visā pavasara krāšņumā. Otram to nav iespējams aprakstīt. Arī pārējie mēmi. Pa diviem trosu tiltiņiem, kuri no vienas vietas apkarināti ar laimīgo jaunlaulāto atslēgām pārejam otrā krastā. Kopskats kā lūžņu noliktavā. Nesaprotu, no kurienes šitais stulbums ievazāts. No šejienes skats vēl iespaidīgāks, kuru bagātina krītošo ūdeņu radītā migla. Nedaudz uz leju augstā kraujā redzama neogotikas stilā celtā Keilas pils. Līdz tai neaizejam, jo paskats no lejas diezgan nožēlojams. Vēl neliela pietura apvienota ar pusdienas pārtraukumu pie Turisalu klintīm un tad jau ceļš uz Tallinu. Beidzot nākas ievērot ātruma ierobežojumu, jo posms aiz klintīm ir viena vienīga piepilsēta.Pie reizes var papriecāties par simpātisko privātapbūvi. Nav kā pie mums, kurs biezāks, tam grandiozāka un katram citāda. Igauņi vienā rindā uzceļ 3-4 vienādas, tad intervāls un atkal 3-4 vienādas, bet citādas. Arī jaunās dzīvokļu mājas netiecas debesīs. Pārsvarā divi stāvi. Pēc principa, laukos zemes pietiek. Torņi lai paliek lielajām pilsētām. Labajā pusē gar šoseju nesen būvēts veloceļš. Plats, tumšajā laikā apgaismots nevainojami noasfaltēts. Krietni līkumots, lai braukšana nepārvērstos par rutīnu. Tagad priekšā grūtākais-tikt cauri Tallinai uz lielāko akmeni Baltijā Kabelikivi pie kaut kur pie Maardu ostas. Pie ledushalles pa labi, tālāk jau grūtāk, jo mums vajadzīgs centrs un Piritas šoseja. Tallinā līdzīgi kā Rīgā, kreisais atļauts vien dažās vietās. Dēļ tā pašā centrā apmetam lieku apli līdz tiekam uz vajadzīgā ceļa. Diemžēl ne pēdējo. Laicīga nenogriešanās pa labi nodrošina jau vairāku km līkumošanu, lai beigās paliktu "pie sasistas siles". Tas sūda strauts, kuru citreiz pat saskatīt nevar, tā sabozies, ka visa taciņa zem ūdens un abi tiltiņi kā mazas saliņas. Atliek vien žēli noskatīties. Trīskāršs zaudējums - degviela, laiks, bildes. Uz Narvas piķa gan tiekam ātri, jo patrāpās krieviski runājošs kurrats. Īss iebrauciens Kostiverē. Pils pamesta. Visas apkārtnes kritenes pārplūdušas, upe, kura vasarās tek pazemē tagad rāda zobus. Vai puse ciemata plunčājas. Lauki arī. Rebalas akmens laikmeta kapi mirkst ūdenī. Akmeņu gredzeni kā mazi atoli Dienvidu jūrās. Jagalas šoseja mudž. Lejāk esošā stāvvieta samērā neliela, bet tautas saskrējis kā Siguldas rudens zelta dienās. Nākas arī pašiem pastaigāties. Nav jau tālu. Viss platums tomēr nav aizņemts, kaut līmenis pamatīgs. Otrā pusē kādi 6m pietrūkst, bet skats vienalga superīgs. Žēl, ka saule tikai epizodiski, jo dzeltenā straume tādos brīžos pārvēršas par tumša zelta gāzmu. Nākas ķert brīžus. Ja Keila bija grandioza no jebkuras vietas, tad Jagala tikai no lejas. Beigās pacietība tiek atalgota un tieku pie virknes apzeltītu uzņēmumu. Mājās varēs atlasīt labākos. Esot augšā pamanu, ka atjaunots gājēju tilts. Lieliski! Varēsim tikt klāt no otras puses. Pareizi, tilts uzbūvēts. Pamatīgs ,no betona un aizvari spraugās ierīkoti. Otrā pusē izbūvēts kanāls, bet uz kurieni tas paralēli Kabernemes šosejai aiziet, nevar saprast. Redzams nav nekas. Arī mums neveicas. Gar krastu ir tikai krūmi un dubļi. Īstais ceļš atzarojas kaut kur tālāk. Atliek vien brist atpakaļ. Laiks arī jau gandrīz 6 vakarā un līdz mājām 330km. Lai braukšana nekļūtu pārāk vienmuļa, par pārsteigumu parūpējas vietējais takšelis, kurš iznesas uz šosejas vien dažus metrus priekšā. Saruna bija īsa-blaukš, blurkš un kapu zvans. Aizmugurē braucošais autobuss to kretīnu piebeidz. .


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais