Izpētot Bahias štatu

  • 5 min lasīšanai

Mana „melnā diena” Brazīlijā

Pēc divām lieliski pavadītām dienām Itaparikas pilsētiņā mēs atkal kravājam mantas un dodamies tālāk. Dona Seržu viesmīlība un pretimnākšana ir neizmērojama – viņš gan maina mums naudu, atļauj maksāt dolāros, jo uz visas salas nav neviena valūtas maiņas punkta, gan „uzsauc” riteņu nomu un atvadu cup of excellent, stong Brazilian coffee, vienojas mūsu vietā ar vedēju par izdevīgu maksu, un pat pats aiznes mūsu somas uz mašīnu. Beigās viņš mums iedod savu vizītkarti un saka, ka vienmēr esam laipni gaidīti viņa namā, ja kādreiz mūsu ceļi vedīs uz šo pusi.

Apbraukājam visu salu no viena gala līdz otram, bet viss, kas uz kartes izskatās pēc mīlīgas pludmales un jauka zvejnieku ciematiņa izrādās vien kārtējais nēģeru ciems ar piemēslotiem grāvjiem, būdām un pudeļu lauskām apdarinātiem žogiem Brazīlijas stilā. Arī Lonely Planet ieteiktais un mans noskatītais kempings Berlingē lietus sezonā ir slēgts, un pārējās pa ceļam manītās naktsmītnes neradīja vēlmi tur apmesties. Jūtos dziļi vīlusies, jo biju iedomājusies, ka visa sala būs tikpat skaista kā Itaparikas pilsēta. Kad Jāņa neapmierinātība jau draud izvirst manā virzienā, jo tieši es ierosināju pamest Itaparikas pilsētiņu un doties apskatīt citas vietas, mūsu šoferis ieminās, ka zinot vietu, kur esot daudz pausadas tieši jūras krastā.

Daudz nedomājot, piekrītam un pēc pusstundu ilga brauciena un vairāku pausadu apstaigāšanas iekārtojamies vienā, kas vairāk atgādināja bungalo džungļu vidū. Netrūkst nedz banānu un mango koku pagalmā, ne cikāžu sanēšanas un pat ne moskītu tīkla virs gultas, kas man sākumā liekas romantiski, bet beigās izrādās absolūti nepieciešami. Arī jūra, kā jau bija solīts, ir tieši pāri ielai. Lai viss nešķistu pārāk ideāli, pludmalē izskalota mētājas visdažādākā draza, sākot ar stikla pudelēm un pudeļkorķiem, plastmasas maisiem, PET pudelēm un beidzot ar zivju galvām, ko zvejnieki tur bija izmetuši iepriekšējā vakarā pēc loma izķidāšanas turpat pludmalē. Tiesa gan – pamperus un paketes nemanījām (kā Spānijā).

Saka, ka, ja visur meklēsi skaisto, tad to arī atradīsi, bet, ja visur redzēsi tikai slikto, tad tieši tāda arī liksies pasaule. Piekrītu, un tiešām cenšos meklēt skaisto, bet ir grūti lasīt gliemežvākus un neredzēt atkritumus, kuru daudzums krastā krietni pārsniedz gliemežvāku daudzumu. Es patiešām domāju, ka Brazīlija IR skaista, bet atkritumus šajā zemē ir grūti nepamanīt, jo tie ir visur. Ja pilsētā ir vieglāk tam nepievērst uzmanību, tad pludmalē tie asi kontrastē ar apkārtējo skaistumu gluži kā augoņi uz ķermeņa.

Tā kā Brazīlijā līdz ar tumsas iestāšanos viss norimst un nekāda klaiņošana pa pludmali vai ielām nav ieteicama, mums šeit ir gari vakari. Šovakar, lai es neaizmirstu spāņu valodu, izdomājam noskatīties līdzpaņemto argentīniešu filmu, kas sākumā šķita, ka būs sarežģīts mīlasstāsts starp kādu ātrās palīdzības medmāsu un advokātu, kura darbs saistīts ar ceļu satiksmes negadījumiem, bet beigās izrādās drūms trilleris par korupciju Argentīnā un apdrošināšanas kompāniju krāpšanu ar ļoti naturālām avāriju un kautiņu ainām. Tas viss kopā ar dienā redzētajiem skatiem, vilšanās sajūtu, pinkaino viesnīcas saimnieku no Argentīnas, suņu rejām kaut kur kaimiņos un kādu diezgan biedējošu, milzīgu šķēru klabināšanai līdzīgu skaņu, kas ik pa laikam atkārtojas, un pilnīgu tumsu aiz loga manī rada sajūtu, ka gribas bēgt no Brazīlijas neatskatoties. Par laimi tādas iespējas man nav, tā nu nekas cits neatliek kā palīst zem moskītu tīkla un mēģināt aizmigt, cerot, ka no rīta viss rādīsies gaišākās krāsās.

Tabakas pilsēta

Rīts patiešām atnāk saulains un silts, un gaismā arī apkārtne vairs nemaz nešķiet biedējoša, tieši otrādi – gana eksotiska un kolorīta. Atrodas arī dīvaino skaņu radītājs – mazs mērkaķēns, kuru saimnieki nezin kādēļ tur ieslodzītu dzelzs būrī.

Brazīlijā priecē tas, ka naktsmītnes cenā vienmēr ir iekļautas bagātīgas brokastis ar augļiem, kūkām, siermaizēm, svaigi spiestu sulu un kafiju. Arī šī reize nav izņēmums, tāpēc ēdam, cik varam ieēst, jo pēcpusdienā paredzēts doties dziļāk sauszemē uz nelielu, kolorītu koloniālo pilsētiņu Kašoeiru, kas, kā vēsta Lonely Planet, ir slavena ar tabakas audzēšanas un cigāru izgatavošanas tradīcijām un kurai ir dvīņu pilsēta Sau Feliksa otrā Paragvasu upes krastā.

Es esmu laimīga, ka tieku prom no salas. Cik ļoti man patika Itaparikas pilsētiņa, tik ļoti man nepatīk pārējā sala. Protams, arī autoostā visi runā tikai portugāļu valodā, toties atkal pārsteidz cilvēku nepārspējamā laipnība un izpalīdzība – ja nevar izskaidrot, tad viņi nāk paši līdz un ved un rāda, kur nopirkt biļetes un kur pienāk autobusi. To, starp citu, varu teikt par visām vietām, kur mums ceļojuma laikā gadījās pabūt – brazīlieši ir nepārspējami sirsnīgi un izpalīdzīgi – sākot ar cilvēkiem uz ielas, autobusu šoferiem, autoostu darbiniekiem, viesmīļiem, tirgotājiem un viesnīcu apkopējiem un beidzot ar policistiem, veikalu apsargiem un lidostu darbiniekiem. Nevienu pašu reizi nesastapām vienaldzīgu attieksmi. Ja autobusā mēģinām noskaidrot, kurā pieturā labāk kāpt ārā, lai nokļūtu tur un tur, tad apspriešanā iesaistās viss autobuss un drīz vien kopīgi tiek izlemts, kur mūs jāizsēdina, un parādīts, kur tālāk iet. Ja uz ielas jautājam ceļu, tad cilvēks zvana uz vajadzīgo viesnīcu un beigās vēl pats pavada līdz durvīm. Ja jautājam, kur pietur vajadzīgais autobuss, tad večuks ne tikai iesēdina mūs pareizajā autobusā, bet turklāt vēl cenšas ieteikt vislētāko apmešanās vietu un noorganizē transportu uz hosteli. Un tas viss par baltu velti! Tikai tāpēc, ka esam viesi viņu zemē. Ne reizi par palīdzību no mums netika gaidīta dzeramnauda. Šķiet, tāda lieta te vispār nav izplatīta – dažreiz, tāpat kā pie mums, ēstuvju rēķinos tiek pieskaitīti 10 % par apkalpošanu, bet neviens negaida samaksu par dvieļiem viesnīcās, grīdas izmazgāšanu, somu aiznešanu vai ceļa parādīšanu, kā ir nācies pieredzēt citās valstīs.

Kašoeirā ar 4 transportiem nokļūstam jau pēc saulrieta, tāpēc nometam somas un skrienam paēst, kas, protams, atkal nav viegls uzdevums — visas ēstuves vai nu jau ir aizvērušās, vai veras ciet. Beidzot atrodam vienu restorānu upmalā ar skatu uz Sau Feliksu. Abas pilsētas – Kašoeiru un Sao Feliksu – savieno vecs dzelzs tilts, no kura augšas puikas nākamajā dienā manījām lecam upē. Tā tas turpinās kādu brīdi, kamēr pašus varoņus un savākušos skatītāju pulciņu neiztrenkā policija.

Brazīlijas lauku ainavas ir patiešām skaistas, un nevajag lielu fantāziju, lai, ieraugot kārtējo palmu birzi ap senatnīgu fazendu, atcerētos lasītos romānus par vergu laikiem. Nezinu, kā te izskatās sausajā sezonā, bet pašlaik viss ir tik sulīgi zaļš, ka gandrīz liekas – daba nedaudz pārspīlējusi ar saturation.

Iepriekš jau minēju, ka šis Brazīlijas reģions izsens ir slavens ar labu tabaku un cigāriem. Salvadoras tūrfirmas piedāvāja vienas dienas ekskursiju uz cigāru fabriku Kašoeirā, bet mēs izlēmām to sameklēt uz savu roku. Izrādījās, ka ieeja tur un ekskursija ir bez maksas! Droši vien smēķētājs visas šīs tabakas lietas varētu labāk novērtēt, bet arī mums bija tiešām interesanti uzzināt, kā no mazas sēkliņas rodas smalki eksporta cigāri, kuri, starp citu, pasaulē kotējas otrajā vietā aiz Kubas. Ekskursijas vadītāja ar smaidu atzīst, ka Kubu tomēr neesot iespējams pārspēt.

Pēc cigāru fabrikas nolemjam doties pastaigā pa koloniālo vecpilsētu, bet ārā termometra stabiņš uzkāpis krietni virs +30, un šis pasākums izrādās diezgan līdzīgs kāpienam Budapeštas kalnā pirms dažiem gadiem, kad ēnā bija +40. Tāpēc, izdzirdot no kāda klostera skanam mūziku, ar prieku iesprūkam vēsajā telpā, lai tur brīdi uzkavētos, paklausītos dziesmās un atdzistu. Trāpām uz dievkalpojuma beigām – cilvēki arī mums sniedz roku, kas mani tā saviļņo, ka gandrīz izplūstu asarās.

Lai cik apņēmīgi arī nebūtu mūsu plāni izpētīt šo pilsēteli, šādā karstumā vienīgā doma ir vai nu mesties ūdenī, vai patverties ēnā, un tā kā upe nešķiet piemērota peldvieta, atmetam ar roku pilsētas apskatei un steidzamies uz viesnīcas pusi, pēc iespējas turoties ēnā. Laikam nepietiekami, jo nākamā rītā pamostos ar sliktu dūšu un galvassāpēm, turklāt vēlāk atceramies, ka gandrīz nedzērām ūdeni.

(turpinājums vēl būs)



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais