Itaparikas sala

  • 5 min lasīšanai
  • 31 foto

Dodamies tālāk

Lai gan Salvadora man patīk, šodien man jau radās sajūta, ka esmu ieslodzīta šajā hostelī un jau veselu mūžību pazīstu amerikāņu pensionāru Maiklu ar hipija dvēseli, kurš savas vecumdienas vada Brazīlijā, seksīgo hosteļa īpašnieku Luisu ar pavisam neseksīgajiem smiekliem, kuru vienreiz redzējām pētām pūderu un ēnu katalogu, viņa apkalpotāju Lea un brīvprātīgo Džonatanu no Štatiem. Pēc īsas stīvēšanās pieņēmām lēmumu krāmēt somas un doties tālāk uz dienvidiem – mūsu pirmais pieturas punkts būs Itaparikas sala, kas esot slavena ar savām skaistajām pludmalēm.

Domāts – darīts! Ceļam plecos mugursomas, kas tagad šķiet tonnu smagas, turklāt berž apsauļotos plecus, un soļojam uz pieturu. Mums iznākot pa hosteļa vārtiem, vietējā bezpajumtniece mums smaidot māj ar roku un sauc: "Vaya con Dios!" "Obrigada!" es atbildu.

Jānis šodien streso par visu: vai iekāpsim pareizajā autobusā, atradīsim prāmja terminālu, nopirksim pareizo biļeti, kur dosimies tālāk, kur gulēsim, kur ēdīsim... Pavisam netipiski viņam, jo parasti viņš ir tā stiprā siena, aiz kuras es vienmēr varu paslēpties, zinot, ka viņš visu nokārtos, salabos, atradīs, sarunās un parādīs. Šodien laikam apdegušās kājas vai īpašs zvaigžņu stāvoklis viņu dara pagalam nervozu, un atslābst viņš tikai tad, kad pa dīvaina paskata tuneli beidzot esam nokļuvuši vēl dīvaināka paskata prāmī. Atkal jau jāsaka: neko tādu iepriekš neesmu redzējusi.

Prāmja pirmajā klājā ir sabraukušas mašīnas, otrais paredzēts pasažieriem. Tur palielā zālē ar koši zilām sienām uz koši zilas grīdas ciešās rindās salikti koši zili plastmasas beņķi (aptuveni tādi kā mums Arēnā Rīga, tikai kādus 30 gadus veci), kas vietām izlauzti. Beņķos cits pie cita sasēduši braucēji no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem – sākot no smalki ģērbtām dāmītēm līdz pavisam vienkāršiem strādniekiem. Tam pa vidu – bērni un saldējuma tirgotāji, kas iekārdina arī mūs. „Dois, por favor!” un Jānis sniedz melnādainajam vīram četrus reālus. Tas atloka piedurkni, paņem karoti un no milzīgas piena kannas dibena iegrābj plastmasas glāzītēs 3 bumbiņas saldējuma, kas ne par matu neatpaliek no Baskins & Robins.

Attālinoties no Salvadoras krasta, mākoņu sega kļūst aizvien biezāka un smagāka līdz pārplīst, un pār mūsu prāmi sāk gāzties lietus šaltis. Arī pat prāmis viļņos sāk šūpoties no viena sāna uz otru, tāpēc nav brīnums, ka pa atvērtajiem sānu vārtiem iekšā sāk plūst ūdens. Tomēr braucēji tikai vienaldzīgi paceļ uz grīdas saliktās mantas un turpina pie sienām piekārtajos televizors skatīties vietējo trilleri, kurā kupla, melnādaina mamma gonko kā Šumahers, kamēr blakussēdētājs vajātājiem sašauj riepas.

Kad prāmis piestāj ostā, lietus nedaudz ir mazinājies, tāpēc ceļam tik atkal somas plecos un dodamies meklēt autobusu. Un te pirmo reizi notiek tas, ko biju gaidījusi no pirmā ierašanās brīža: mūs no visām pusēm apstāj taksisti un cits par citu skaļāk izkliedz savus piedāvājumus. Portugāļu valodā, protams. Tik vien saprotam, ka prasītā cena par 15 km braucienu ir nesamērīgi augsta. Patiesībā es jau vairs īsti nezinu, kas te ir samērīgs un kas nē, jo te viss ir dārgs. Brīnums, ka saldējums uz prāmja maksāja tikai 2 reālus!

Patiesībā dīvaini, ka arī to profesiju pārstāvji, kas tiešā veidā saistītas ar tūrismu, nerunā nevienā citā valodā kā tikai portugāļu. Riskēšu izklausīties rasistiska un apgalvošu, ka tur vainīgs nēģeriem iedzimtais slinkums, jo visās citās valstīs, kur esmu bijusi, apkalpojošajā sfērā strādājošie ir iemācījušies vismaz pašu minimumu. Te – it nemaz. Tā kā aizmirstiet, ka varēsiet te runāt angliski. Iegādājieties portugāļu sarunvārdnīcu, bet vislabāk jau iemācieties vajadzīgākās frāzes no galvas.

Tā nu mēs pa daļai ar žestiem un grimasēm, pa daļai, mēģinot uztvert spāņu valodai līdzīgos vārdus un jau apgūtos portugāļu valodas vārdus, tomēr vienojamies ar kādu taksistu par diezgan izdevīgu darījumu: 15 reāli līdz pilsētiņas centram.

Palikt vai mukt?

Iebraucot Itaparikas pilsētā, pirmajā mirklī liekas, ka ir pasludināta komandantstunda – pilsēta šķiet izmirusi, visi vārti ir aizslēgti, slēģi aizvērti, uz ielas nav manāma gandrīz neviena dzīva dvēsele, vien daži šaubīga izskata melnādaini cilvēki šur tur stutē māju sienas. Gandrīz jau sākam lūkoties pēc autoostas, lai pēc iespējas ātrāk tiktu no šejienes prom. Taksis mūs izlaiž pašā pilsētas centrā, kur ieraugām skaistu divstāvu pausadu ar plašu terasi, kurā pusdieno neliela grupa cilvēku. Apjukuši stāvam un lūkojamies apkārt, bet šī pausada ir vienīgā, aiz kuras aizķeras skatiens. Man šķiet, ka cenas tur nebūs mums pa kabatai, bet citu variantu nav, tāpēc nolemjam iet vismaz apvaicāties. Vārds pa vārdam, un nokaulējam cenu uz 60 reāliem par nakti, kas ir aptuveni 20 ls. Tas mums der!

Izskatās, ka brazīļiem nepatīk ne tikai lietus, bet arī tumsa: līdz ar tumsas iestāšanos ēstuves un veikaliņi tiek slēgti, slēģi aizvērti, vārtiņi aizslēgti un cilvēki pazūd no ielām, vien tirgus laukumā dārdina 80. gadu mūzika no automašīnas bagāžniekā ierīkotām tumbām, ap kuru tusējas bariņš jauniešu, bet arī viņi drīz pazudīs. Tad paliks tikai cikādes akāciju kokos ar savu skaļo "Ssi, ssi, ssi, ssi, ssiiiii"... Neesam pie tā pieraduši, jo Meksikā pēc tumsas iestāšanās dzīve tik sāk kūsāt. Un tumsa šeit, kā jau tropos, iestājas ātri un pēkšņi, it kā kāds izslēgtu slēdzi: saule riet pussešos, un 10 minūtēs pēc saules norietēšanas iestājas piķa melna tumsa. Starp citu, tieši tikpat ātri un strauji sešos no rīta kļūst gaišs.

Kā no "Verdzenes Izauras"

Nākamā rītā ieraugot dona Serdžu palīdzi, saprotam, kāpēc dušas telpa, maigi izsakoties, nav pārāk tīra – Klaudija savu kuplo apmēru dēļ vienkārši nevar iespraukties pa dušas telpas šaurajām durtiņām. Toties viņa to kompensē ar bagātīgu brokastu galdu un sirsnīgu smaidu. Arī pats dons Serdžu brokastu laikā vismaz reizes desmit pienāk pie mums un apjautājas vai todo bien (vai viss ir labi).

Pēc brokastīm dodamies uz pludmali, un es sajūku prātā no skaistuma, ko ieraugu. Mēs esam nokļuvuši pie Verdzenes Izauras vai Donnas Beižas. Vai spiedzu aiz sajūsmas par katru māju, katru koku... Katra savrupmāja ir savādāka un tik skaista, ka es to uzgleznotu, ja vien mācētu. Nemāku, tāpēc fotografēju. Gribas, lai paliek atmiņai skaistie dārzi, cakotās fasādes un vārtiņi, buganviliju krūmi un akācijas, mango koki, spāņu rozes, palmas un vēl, un vēl... Viss šķiet kā dekorācijas, kas sagatavotas kāda eksotiska seriāla uzņemšanai, un tūliņ, tūliņ parādīsies aktieri. Viss ir tik ļoti brazīliski – tieši tādu es biju iedomājusies šo zemi.

Tā nu veltām dienu pilsētas apskatei, pludmalei un vietējo ēdienu baudīšanai – tie ir lieliski.

Velo treniņnometne "Brazīlija 2011"

Izsakot donam Serdžu lūgumu izīrēt velosipēdus, man ne prātā nenāca, ka dabūšu gadus divdesmit vecu sieviešnieku ar vienu pārnesumu. Bet, protams, neatsakos. Dons Serdžu apņēmīgi iekrauj riteņus sava dīvainā džipa bagāžniekā, un braucam pie velo meistara kaut ko salabot. Pēc 10 minūtēm jau sēžam uz saviem braucamrīkiem un minamies izpētīt pilsētu.

Ha! Baigie pētnieki – jau pirmajā nopietnajā kalnā Jānis man aiziet garām kā stāvošai, un es saprotu, ka ar to nabaga vienu pārnesumu būs stipri par īsu. Cīnos, kā varu, bet puskalnā tomēr kāpju nost un stumjos. Jānis mani sagaida kalna galā, un lejā ripinām kopā, lai nākamajā kalnā es atkal paliktu iepakaļus. Un kurš gan izdomājis kalna lejā ierīkot gulošos policistus? To dēļ lejupceļā nav iespējams uzņemt ātrumu, lai varētu vieglāk tikt augšā nākamajā kalnā.

Pēc otrā kalna samainamies riteņiem – tagad man tiek vecum vecs sportinieks, un nu jau iet labāk, vismaz varu uzmīties nenokāpjot.

Vienā līkumā pie mums piestāj vecs džips, un tā melnādainais vadītājs kaut ko sāk enerģiski stāstīt. Beigās saprotam, ka viņš mūs piedāvā aizvest, lai mums tā nav jāmokās, un jau gatavojas celt mūsu braucamrīkus kravaskastē. Nosmejamies, pateicamies viņam un atsakāmies. Bet paliek prieks, ka ir tādi cilvēki.

Pēc kāda ceturtā kalna saprotam, ka nekāda salas izpēte tomēr nesanāks, ja vien negribam to darīt tumsā, kas būtu ļoti ekstrēmi, ņemot vērā vietējo autovadīšanas stilu. Metam riņķī un dodamies atpakaļ, pa ceļam piestājot uzpildīt pudeli pilsētas ūdensņemšanas vietā, kas, starp citu, ir visai lepni ierīkota, un ūdens tur gards.

Elšot un pūšot atkrītu soliņā, bet otrpus žogam sākas rosība – kāds nēģeru puika rāpjas kokā, bet pārējie izkliedz padomus. Liels ir mans pārsteigums, kad pāris minūtes vēlāk šis zēns jau ir manā priekšā un sniedz man koka zariņu ar pumpuru. Sākumā nesaprotu, vai man tas jāsmaržo, vai jāplaucē zieds, vai vēl kas cits jādara, bet pēc krietnas plātīšanās un garas skaidrošanas saprotu, ka viņš grib, lai es šo zariņu iestādu savā zemē un izaudzēju koku. Diemžēl esmu spiesta atteikt, un cenšos viņam paskaidrot, ka, pat ja muita mums atļautu šo stādu izvest no Brazīlijas, mūsu klimatā tas noteikti neizdzīvotu. Tomēr sirdī paņemu līdzi atmiņas par šo aizkustinošo sirsnību.

(turpinājums sekos)



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais