ar Brazīliju nav nekādi joki!

  • 1 min lasīšanai

Klausoties lietus šalkās aiz loga, gandrīz varu saprast tās dižciltīgās madāmas, kurām tropu lietus sezonas uzdzina depresiju un milzīgas skumjas. Brazīlija mūs lutina ar tropiskajām lietusgāzēm, kuras par laimi, cik pēkšņi sākas, tikpat pēkšņi un drīz beidzas, ļoti viltīgu okeānu, kurš nemanot Tevi velk aizvien dziļāk, un milzīgiem viļņiem, zem kuriem, izrādās, slēpjas klintis – to paspēju jau izjust ar gurnu. Bet zemūdens klintīs savukārt, izrādās, dzīvo jūras eži – dabūju abās pēdās kādas 20-30 adatas un visai pēcpusdienai darbs bija nodrošināts!

Tādu, lūk, šodien guvām mācību – ar okeānu uzmanīgi! Biju jau aizmirsusi kopš Meksikas, tur man arī gadījās incidents…

Otru mācību mums pasniedza autobusa šoferis – proti, gājēju pārēja nebūt nenozīmē, ka tur vari droši doties pāri, pat ne tad, ja mašīna ir apstājusies, lai Tevi palaistu, un no otras puses arī nav mašīnu. Izrādās daži steidzīgi autobusi var sagribēt pieklājīgo palaidēju apdzīt pa pretējo joslu. Cerams, ka tas žests ar roku vismaz bija atvainošanās…

Vēl sapratām, ka Brazīlijas saule pārspēj solāriju. Ja jau pārsauļoties var pat nēģeri (atvainojos par politnekorektu vārdu), tad varat iedomāties, kā dabūjām trūkties mēs, kad, izsalkuši pēc saules un siltuma, sadomājāmies, ka nu tik sauļosimies un mūsu baltā āda kļūs tikpat brūna kā vietējiem – par spīti krēmam, pēc 40 min gulšņāšanas pludmalē tagad ir traki. Patiešām traki! Labi, ka turpmakajās divās dienās saulīte mūs saudzēja un tik uz brīdi parādījās no mākoņiem.

Patiesībā man Brazīlija iepatikās, tiklīdz beidzu to salīdzināt ar Meksiku. Un beidzu diezgan drīz, jo tās ir divas pilnīgi atšķirīgas valstis, pilnīgi atšķirīgi cilvēki, kultūras, par klimats atšķirīgs. Lai gan pirmajā vakarā bijām diezgan piesardzīgi, jāsaka, ka Salvadora ir brīnišķīga pilsēta. Neko tamlīdzīgu es vēl nebiju redzējusi. Tomēr dzīvot gan es te negribētu. Nekādā gadījumā!

Salvadora un jo īpaši tās vēsturiskais centrs, Peluriņju, ar greznajām, bet diemžēl nolaistajām fasādēm, bruģi un sarkanajiem dakstiņu jumtiem un tās melnādainajiem iedzīvotājiem, kas lielākoties dīki slaistās gar māju sienām vai arī uzmācas tūristiem ar pašdarinātiem auskariem un krellēm, man nedaudz atgādina Kubu. Tādu, kādu to iedomājos, jo bijusi tur neesmu.

Dīvainā kārtā šo asociāciju vēl vairāk pastiprināja notikums kādā veikalā, kur bijām iegriezušies nopirkt fotoaparātam baterijas. Pēc jaukas papļāpāšanas ar pārdevēju, kura, par laimi runāja spāniski un ar lielu entuziasmu iemācīja mūs skaitīt līdz desmit, atcerējāmies, ka jāsamaina dolāri, un, protams, to pajautājām mūsu jauniegūtajai paziņai. Kundze izbijusies pameta acis visapkārt, tad paliecās uz priekšu un sazvērnieciski čukstēja: „Ejiet uz Shopping Barra! (vietējais tirdzniecības centrs)”

„Vai tad tuvāk nav neviena maiņas punkta?” izbrīnīti pārjautājām.

„Tst... mēs nedrīkstam. Ejiet uz Shopping Barra!” (turpinājums sekos)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais