Kā mēs braucām sauļoties uz Brazīliju

  • 3 min lasīšanai
  • 25 foto
Kā viss sākās Jā, patiešām, šis nebija gadiem izsapņots un izplānots ceļojums, bet gan izmisīga vēlme uz pāris nedēļām aizbēgt no Latvijas ieilgušās ziemas. Kad sākām pētīt aviosabiedrību piedāvājumus, "izlēca" izdevīgs piedāvājums lidojumam uz Salvadoru Brazīlijā (tā ir trešā lielākā Brazīlijas pilsēta, reiz sen senos laikos izbijusi galvaspilsēta) - 400 ls lidojumam abos virzienos vienam cilvēkam no Franfurtes ar vācu zemo cenu aviokompāniju Condor. Ilgi nedomājot pirkām nost! Ja mēs tajā brīdī būtu zinājuši to, ko zinam tagad, pēc ceļojuma, noteikti būtu izvēlējušies citu galamērķi, bet labi vien ir, ka nezinājām, jo tad mēs tā arī neiepazītu šo skaisto valsti, kas manī radīja tik pretrunīgas sajūtas. Patiesībā jau nevar teikt, ka esam iepazinuši Brazīliju - tik vien cik palūkojāmies pa atslēgas caurumu, jo 2 nedēļas Brazīlijā ir vienkārši "nekas". Kad sākām pētīt informāciju par Brazīliju, atklājās, ka, lai gan nolīgums par bezvīzu režīmu ir parakstīts, tas vēl nav stājies spēkā. Tātad, Latvijas pilsoņiem vajag vīzas, un tuvākā vēstniecība diemžēl atrodas Stokholmā. Turklāt mūsu rīcībā bija tikai 3 nedēļas. Sākām drudžaini meklēt iespējas, kā lētāk nogādāt savas pases Stokholmā un pēc 10 dienām atpakaļ, tomēr, ja vien nav draugu, kas regulāri pārvietojas starp šīm divām pilsētām, tad ir tikai divas iespējas, kas abas izmaksā aptuveni vienādi: vai nu izmantot kurjerpasta pakalpojumus, vai arī lūgt kādam pases aizvest ar Tallink uz Stokholmu un pēc 10 dienām braukt tām pakaļ, bet tādā gadījumā jārēķinās, ka prāmja biļetes cenai jāpiepluso vēl arī ēšanas izdevumi un turklāt cilvēkam jāizbrīvē divas dienas katram virzienam. Galu galā pases uz Stokholmu mums aizveda ar prāmi, bet atpakaļ sūtīja DHL (kas piedāvāja visizdevīgāko cenu). Kopā par 2 vīzām ar visu transportēšanu samaksājām nedaudz virs 100 ls. Otras grūtības radās sakombinēt reisu no Rīgas uz Frankfurti. Vislētāk sanāca ar Ryanair, bet ar nakšņošanu lidostā gan turpceļā, gan atpakaļceļā. Ar nakšņošanu tāpēc, ka Ryanairs ielido vēlu vakarā Hānā, no kuras ir jānokļūst Frankfurtē, un Condors izlido agri no rīta. Viesnīca nozīmētu papildu izdevumus, lai dažas stundas pagulētu gultā. Tālāk, pētot informāciju, sapratām, ka Brazīlija nav vis nekāda Meksika, proti, cenas tur ir oi, oi, oi. Principā lielākoties augstākas nekā pie mums un augstākas nekā pārējā Eiropā. Tad nu vienīgais, kas atlika - meklēt mugursomas un pirmo reizi mūžā izmēģināt ceļošanu pa vienkāršo, respektīvi, kā backpackeriem, un iepazīt hosteļu dzīvi. Dienas ritēja ātri, un nepaguvām attapties, kad bija jau klāt izlidošanas diena ar somu kravāšanu milzīgā steigā, asarainām atvadām lidostā un cerību, ka Brazīlija attaisnos visas šīs grūtības. Pirmie iespaidi par Salvador da Bahia Lai gan aiz muguras ir lidostā pavadīta nakts un 10 stundu lidojums, pamodos jau sešos no rīta. Jūtos izgulējusies un priecīga. Ir sutīgi karsts, un ventilators nenorimis kūla karsto gaisu visu cauru nakti. Secinām, ka šeit viss ir jāņem vieglāk, nav vērts uztraukties ne par ko – pat ne par to, ka gultasveļa laikam nav mainīta veselu mūžību un uz palaga saskatāmi neskaitāmi traipi, ne par lielākām un pavisam sīksīciņām skudrām istabiņā, ne par to, ka istabā ir izlietne un krāns, bet nav ūdens. Ūdens beidzās arī tualetē, tā nu tagad gaidām, kad pamodīsies kāds, kam pasūdzēties. Tas viss ir nieks! Toties uz šūpuļtīkls, kurā, starp citu, es pašlaik esmu iekārtojusies, ir sasodīti seksīgs hosteļa īpašnieks un pasakaini garda maltīte vakar vakarā – nav ne jausmas, kas tur bija iekšā, saucās kaut kāds langustu sautējums, bet vienīgā sastāvdaļa, ko es atpazinu, biju lielas, sulīgas garneles un, protams, rīsi.

Uz ielām ir milzīgi daudz melnu un pavisam melnu cilvēku, milzīgi daudz mašīnu, kuras nepārtraukti taurē (gluži kā Marokā), ir neskaitāmi kilometri pludmales tieši pie pilsētas, kas ir diezgan netīra un kurā mēs droši vien nepaliksim, ir varenais Atlantijas okeāns, kas armilzīgu spēku met savus viļņus pret krastu, ir ļoti daudz graustu, noplukušu fasāžu un vienkārši nepabeigtu un pamestu augstceltņu, kas mijās ar skaitām mājām ar sīkflīzīšu fasādēm, ir daudz un skaisti grafiti un žogi, kuru augšējā mala no vienas vietas nolikta ar tādām kā stikla lauskām vai asmeņiem, un tam visam pāri un pa vidu kā mūzika plūst portugāļu valoda. Vispār vajadzētu iemācīties šo valodu. Es jau zinu divus vārdus: Obrigadu! (Paldies) un Muito bom! (Ļoti labs/garšīgs).

Ar saprašanos ir tā, ka visu, kas ir uzrakstīts, es saprotu. Nu labi, 95% saprotu, bet, kad viņi runā, tad atliek vien klausīties un izbaudīt melodisko skanējumu, bet saprast nevar neko. Tomēr tas mums netraucē ar viņiem komunicēt, jo, pat tie, kas saka, ka runā tikai portugāļu valodā, kaut ko saprot, kad runāju spāniski. Tam visam pievienojot žestu valodu, saruna jau sanāk tīri ciešama.

Turklāt portugāļi, tapat kā meksikāņi, ir ārkārtīgi izpalīdzīgi. Autobusa šoferis mums palīdz iecelt un izcelt somas, cilvēki, kam jautājam ceļu, dara visu iespējamo, lai mums palīdzētu, pat zvana uz hosteli un mūs turp aizved.

Vakar lidmašīnā lasīju „Ēd. Lūdzies. Mīli” sadaļu, kurā Liza mēģina atrast katrai pilsētai savu vārdu. Romai tas esot SEKSS, Ņujorkai – SASNIEGT, Losandželosai – IZDOTIES. Šķiet, ka Salvadoras vārds varētu būt PAŠPĀRLIECINĀTĪBA. Cilvēki šeit ir skaisti. Skaisti ar to, ka viņi nebaidās būt paši, nebaidās būt personības, šķiet, viņus krietni mazāk nomoka kompleksi, viņi ir brīvāki, spilgtāki. Vispār brazīlietes ir ļoti elegantas, viņām pat pelēka vilnas jaciņa izskatās krāšņi, lai gan parasti, protams, viņas tā neģērbjas. Viņas nebaidās no krāsām, viņām piemīt savs īpašs šarms. Arī vīrieši var mierīgi uzvilkt pērlēm izšūtu "tjubitjeiku” (tāda sešstūraina cepure, kā Vidusāzijas tautām, laikam mongoļiem), kļošenes līdz potītēm vai milzīgas koka krelles. Un mati – gari, kopti, sprogaini mati un dredi, dredi, dredi...

Šeit lieku daudzpunktu, jo jādodas brokastīs... Turpinājums sekos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais