stāsts par piedzīvojumiem sniegu zemē..
|
Ilze Bruņeniece
|
paldies Tev par piedzīvojumu, par priekiem un par bēdām, par pārdomām, par daļiņu Tavas pasaules!
Tā tas beidzās. Ar zilu pildspalvu mazliet neveiklā rokrakstā uzvilktiem vārdiem uz pastkartes no vietējā suvenīru veikala. Man likās, ka šoreiz vajag tieši tādu. Jo mīļais draugs sev taču nepirks… Un vispār, parasti pie pastkartēm tiek tie, kas mājās.. Šoreiz lai ir savādāk!
Sākās tas pavisam vienkārši. Kāda ikdienišķa “sačatošana” par tēmu, kas jauns tavā dzīvē, plānos, mīļais draugs, un domās? Kāda maza ķircināšanās, kāds jautājums, kāda atbilde, kāds klusums, kāds brīdis domīga mulsuma.
Kad brauksi ciemos? – Un kad aicināsi? – Tagad. – Hmm.. Nu tad gaidi ciemiņu!
Šis ir pavisam dīvains brauciens, pat ne ceļojums. Pat ne ciemošanās. Lai gan – abi. Visdrīzāk eksperiments, ar dzīviem cilvēkiem.
Eksperiments I.
Pirmo reizi dzīvē plānoju doties uz “slēpošanas kūrortu” (vai kā nu to sauc), nu tur, kur sniega daudz, kur kalni, kur visi ar/bez slēpēm/dēļiem no rīta līdz vakaram tusē pa kalnu/bāru. Pilnīgi sveša pasaule, pilnīgi jauna, jo slēpotāja no manis tik pat, cik dziedātāja (apmēram 1 h praktiskas nodarbības). Tāpēc esmu izlēmusi mācīties snovot. Tas tā – lai jaunumu par maz neliekas, ja jau – tad jau! Mīļais draugs mani samulsina 3 dienas pirms braukšanas ar tekstu – mums te sniegs kūst!! Opā. Nu, nē, tikai ne to!! Nu labi, pavisam jau nav nokusis, bet man prātu sajauc. Koferi kravāju uz čuju. Galu galā, noskaidrojot pēdējā brīža situāciju, mans bagāžas saturs ir:
snovošanas un sporta drēbes – pāris gab
tusiņu drēbes – pāris gab
fotoaparāts – 1 gab
vodka – 3 l (ja nu viss nokūst, bet vispār jau tāpēc, ka sniega valstī tā ir zelta vērtē).
Tā arī braucu, nezinādama, ko ar to bagāžu sadarīšu, un vai vispār noderēs. Lai kā man patiktu jaunas situācijas, piedzīvojumi, atklāju, ka man tomēr patīk būt sagatavotai. Vismaz justies sagatavotai.
Kas man pietrūka? Pietrūka kedu, dredu, ceļu sargu.. Hmm, gan jau ka vēl kaut kā.
Eksperiments II
Pirmo reizi dzīvē ceļošanas plānus ar kādu saskaņoju. Citreiz vai nu plānoju, vai pilnībā uzticos ceļabiedram. Parasti jau plānoju. Tādēļ pirmais pārbaudījums ir vēl pirms ceļojuma. Paklausīgi izlasu mīļā drauga ieteikto ceļa plānu. Ziņkārība dzen mani iegooglēt, kādi vēl ir varianti. Atrodu citu, mazliet lētāku, stipri ātrāku un tikpat stipri nereāli paspējamu veidu, kā tikt no Oslo uz Hemsedal. Neiešu es tak atzīt, ka ir tikai 1 pareizais variants!
Kas notiek dzīvē? Es visur (izņemot Rīgas lidostu, uz kuru skrienu un tā arī nepārskatu savu sarunāto ceļa plānu) ierodos vairāk nekā laicīgi un neparedzētās situācijas dēļ esmu pārsteigta, kad man autoostā info darbinieks paziņo, ka autobuss uz Hemsedal atiet tikai vēlu vakarā un galapunktā ir ap 3 naktī. Šitādu plānu kaut kā neatceros. Bet labā ziņa esot tā, ka ja ātri skriešu, varu paspēt uz Bergen vilcienu (to gan atceros, no mana nereālā plāna), kas pa ceļam piestāj Gol(blakus pilsētā)! Un es skrienu. Oslo S dzelzceļa stacijā, kas ir 2 min attālumā no autoostas(tikai pāri tiltiņam un ir klāt) ir neparasti pieklājīgi un pret ārzemnieču stresiem imūni info darbinieki, kas palīdz pat iegādāties biļeti automātā pavisam skrejošām meitenēm, kam biļešu rindu sagaidīt nereāli, vēl piemeklē lētāko un izdevīgāko variantu. Šo aptveru tik tad, kad jau esmu iekāpusi vilcienā. Labi, ka aptveru. Paldies saku domās. Priecīga sūtu sms mīļajam draugam, lai gaida mani jau vakara pusē! Un pati tikmēr izbaudu sniegu zemes vilcienu komfortu, dzeru ūdeni par 2.50 LVL, kuru man pasniedz bufetnieks, kurš apkalpo viesus tikai tad, kad tam ir morāli nobriedis (un atrašanās aiz letes vēl to nenozīmē), papildus ļoti koncentrējos uz savu lasāmo, jo no domas mani regulāri izsit blakus sēdošais stipri rudais un drausmīgi skaļi pa telefonu runājošais jauneklis. Njā, troļļi riktīgie!
Eksperiments III
Pirmo reizi dzīvē ciemojos pie kāda 7 dienas pēc kārtas. Dīvaini? Varbūt. Bet fakts. Savu neatkarību un mobilitāti mīlu par visu vairāk. Tad nu vienā rāvienā esmu tikusi pie šādas iespējas, gribēju vai negribēju, vai par to pat nepadomāju. Un pati sev par pārsteigumu (lai gan, kas gan tas par pārsteigumu?), uz to reaģēju visai dīvaini. Fakts, ka esmu ciemos, manī pamodina lielo bubuli “man jāpiemērojas, jāpaciešas utt”, kā rezultātā ceturtajā dienā vairs pati nezinu, kas man patīk, kas nē, ko gribu, ko nē, kāda esmu un ko māku, un ko nē. Maza un dumja meitenīte.. WTF??!! Un es domāju, ka šitas ir prātā ne man vienai.. Lielajā pārdomu rītā (kad sarunu mums ar mīļo draugu ir visai maz, jeb precīzāk, nav nemaz) nosolos (un nu jau arī publiski) vairs NEKAD tā nedarīt. Neklusēt. Un atrast laiku tikai sev katru dienu. Un nejusties vainīga par ciemošanos, par telpas un laika aizņemšanu. Ja jau esmu uzaicināta, galu galā.. Un kļūt stiprāka, pieņemt to, ka man var sāpēt, ka varu ko nemācēt, ka man var neizdoties un ka kāds to var redzēt. Un tāpēc nesākas katastrofa. NESĀKAS. Psihoterapijas seanss gatavais, bezmaksas. Gandrīz.
Eksperiments IV
Pirmo reizi dzīvē mācos snovot. Uz kalna esmu otro reizi (bet diez vai tas ko maina?). Tādēļ process varen interesants, visām iesaistītajām personām, vismaz sākumā. Jūtos satuntulēta kā kosmonauts skafandrā – drēbes, cepure, ķivere, brilles, roku sargi, cimdi.. Tad vēl nezinu, ka vajadzēja vēeeel daudz vairāk satuntulēties, vismaz ar ceļu sargiem. Jūtos kā pingvīns un esmu ceļā uz kalnu, kur pirmo dienu pavadu mācoties nenokrist no pacēlāja, nebaidīties no bērnu kalniņa, no bērniem, kas uz slēpēm jūtas labāk kā kurpēs, no dēļa, kas man pie kājām, no tā, ka kājas “sasietas”. Mācos saprast visus gudros snovošanas un fizikas likumus, kuros mīļais draugs pēc labākās sirdsapziņas dalās. Mācos, tā ka galva kūp. Vakara pusē esmu iemācījusies “uz kantes” šļūkt no kalna un nenokrist. Pašai lepnums milzīgs, kaut gan zinu, ka tas tikai sīkums. Plāns – pēc 3 dienām braukt no īsta kalna.
Otrajā dienā apņēmības pilna dodos uz kalnu kā princese, nu jau ar 2 “instruktoriem”. Mīļajam draugam zūd pacietība, jo kaut kā “nerunājam vienā valodā” un adrenalīna no manis ar pamaz, viņa kolēģim šodien sāp mugura un tieši prasās pēc kāda mazaktīva pasākuma. Tādējādi esmu tikusi pie talantīga skolotāja, kam pašam šīs zinības pus gadu svaigas. Rezultāts vakara pusē – protu mazliet braukt ar dēli, pagriezt pa labi un apstāties. Tam seko mācīšanās pagriezt uz otru pusi, kas šo pasākumu arī piebeidz. 2 īpaši sāpīgi kritieni uz ceļiem un ļoti negribot, tomēr beigās esmu gatava padoties. Vismaz šodien. Un ja tā atklāti – līdz nākamajai sezonai.
Eksperiments V
Nakts smaga, negulēta. Pretsāpju zāles saņemos iedzert tik no rīta. Dumji, jo tādēļ trešo dienu pavadu tikai lēnās pastaigās, vēlams vienatnē. Esmu padevusies un mana drosme ir izbeigusies. No domas vien par iespējamu krišanu uz ceļiem man metas nelabi. Loģiskā domāšana atslēdzas un nervi uzvelkas kā stīgas. Biju gatava zilumiem visās iespējamās vietās un negaidīju, ka iztikšu bez sāpīgas pieredzes, bet izrādās, ka mana pieredze sāpju jomā ne tuvu nav pilnīga (un kā lai būtu, ja man pat nekas nekad nav bijis lauzts). Jūtos pievīlusi sevi un savus skolotājus. Bet tā laikam dzīvē gadās. Ehh. Vēl viena psiholoģijas mācībstunda man. Par ne-perfekto pasauli perfekcionistei.
Eksperiments VI
Pirmo reizi redzu, kas ir party kalnos. Katrā ziņā, lai nu kā arī nebūtu, tusē tur daudzi un daudz. 2 reizes nedēļā oficiāli, pārējās dienas neoficiāli. Patrāpu “oficiālajā” reggay party, kur stipri pacenšos iedomāties, ka arī man kājās kedas un mati sapinkājušies dredos, vismaz uz šo vakaru. Mēģinu iejukt pūlī. Un īstenībā jau mazliet arī izdodas. Jo regejs uzrunā, atmosfēra iešūpo, alus veldzē. Tautas daudz, gan bārmeņi un oficiantes, gan pavāri un instruktori, tāpat kā slēpotāji/snovotāji atnākuši izvēdināt sniegu no galvas, darbu no prāta. Pēc laika mans mīļais draugs pārstāj mani iepazīstināt ar apkārt esošajiem, nu cik var?, man pašai ar slinkums un reibums. Tikai centīgākie un neatlaidīgākie vēl mācās manu vārdu izrunāt. Nu nav, nav tas viegli ārpus Latvijas nekur.
Pus vakars pagājis, kad mainam šo pasākumu pret citu – sakāpjam taksī un dodamies uz būdiņu mežā. Tiešā un pārnestā nozīmē. Būdiņa tiešām, mežā tiešām. Sena, norvēģu, koka mājiņa ar ugunskuru vidū, uz akmens. Tam blakus bāriņš, katrs sarūpējis, ko nu pratis. Kādā telpas malā dīdžejs ar visu aparatūru, kā pienākas. Te tieku izrauta no regeja līganā ritma, lai vakaru pavadītu aktīvāk. Dejas, dejas, dejas, mazliet sarunu un atkal dejas. Uz vakara beigām esmu tikus pie pāris jauniem paziņām. Tikpat pēkšņi kā ieradāmies, mūs taksis jau vizina mājup. Tas tik bij viens labs pasākums! Neskatoties uz visām bēdām, ko esmu pārdzīvojusi dienā līdz tam! Un bez terapijas. Nu vajag tak ievilkt elpu ar!
Eksperiments VII
Pēdējā diena. Miegaina. Apmākusies. Sniegaina. Mierīga. Mīļais draugs uz darbu. Es – meditēt ar savu foto kameru apkārtnes laukos un ceļos. Pazaudēties mākoņu skatos, kalnu smailēs, egļu galotnēs. Piepildīt patukšoto ledusskapi, ar zilo pildspalvu rakstīt siltus vārdus. Vakarā tiekamies. Viens no otra saguruši. Katrs no sevis ar. Tā gadās tiem “neatkarīgajiem”, un gan jau ne tikai tiem vien. Vakara pusē nez kāpēc paspēju sataisīt vēl vienu stresu (ak, sievietes!!), jo nez kur uzroku, ka mans plānotais autobuss šodien nekursē. Un internets, kā par spīti, nestrādā, lai to faktu pārbaudītu. Beigās jau viss ir kārtībā. Tik pēc tam pati sev jautāju – kāpēc? Ļoti tik gribējās prom vai tik ļoti negribējās? Tad kā īsti? Mājupceļš garš, domu daudz, tomēr atbildi nezinu vēl tagad..
*Mīļais draugs, jo mīļš un draugs. Un viss. Tieši tik vienkārši.