uganda

ivars āboliņš 08.04.2011 6 min lasīšanai

Uganda ir mūsu pirmā valsts Āfrikā. Starptautiskajā Entebes lidostā no Briseles ielidojam vēlā vakarā, jau pēc vienpadsmitiem, un uz gandrīz stundas brauciena attālumā esošo galvaspilsētu Kampalu mūsu aizvizina jau iepriekš nolīgts taksometra šoferis. Viņš stāsta, ka Uganda ir laba vieta tūristiem, šaujamo cilvēkiem pēdējā laikā vairs tikpat kā nav, un vispār – ārzemniekus pa lielam šad tad laupot tikai Kenijas galvaspilsētā Nairobi. Pabraucam garām Viktorijas ezeram un, pļāpājot par niekiem, esam nonākuši Kampalā. Laikam kaut kur zemapziņā tomēr esmu bijis no Āfrikas iebaidīts, jo visur esošie automātisti, policisti un militāristi mani satriec. Jautāju šoferim, kādēļ tas viss, ja jau valstī ir tik droši, un viņš pasmaidījis atbild: Tas ir drošības dēļ. Esam piebraukuši pie savas Tourist hotel, pašā pilsētas centrā pie lielā tirgus esošas viesnīcas, apkārt rosās cilvēki, un mēs kāpjam ārā. Pie ieejas stāv kārtējais automātists, un, lai hotelī iekļūtu, jāiziet cauri tādam pašam metāla detektoram, kādi uzstādīti lidostās. Tas nerada optimismu, un pirms gulēšanas sievai uz mājām nosūtu īsziņu, kurā cita starpā informēju, ka mani tomēr pārņēmusi nedaudz baisīga sajūta. Spriedze gan pazūd, kad nākamajā rītā izejam uz ielas (Lauma, tiesa, vēlāk teiks, ka pirmās piecpadsmit minūtes viņai bijis īsts kultūršoks). Visapkārt, protams, ir nebeidzama jezga, braucamo daļu no gājēju ietves atšķirt nav iespējams un, atklāti un mazāk atklāti, tieši virsū skatās faktiski katrs pretimnācējs (un Kampala ir miljonu pilsēta), katrs desmitais uzskata par vajadzīgu skaļi pateikt vārdu mazunga, bet bērni ne tikai rāda ar pirkstiem, bet grib arī aptaustīt. Vēl pēc dažām dienām melnajā kontinentā konstatējam, ka skatienu ir kļuvis mazāk, un sākotnēji nevaram saprast vai tas ir patiešām realitātē noticis fakts vai arī vienkārši tiem vairs nepievēršam tādu vērību. Atbilde kā zibens no skaidrām debesīm nāk brīdī, kad, kārtējo reizi iesēdušies mikriņā, krēslu rindā, kurā normāli varētu sasēsties trīs cilvēki, sarūmējamies tā, lai varētu iespiesties vēl divi. Mēs esam saspiesti kā siļķes mucā, bet darām to organiski, neskatāmies apkārt izbiedētām sejas izteiksmēm un neizturamies tā, it kā būtu iemesti lauvu krātiņā. Un ir skaidrs, ka brīdī, kad pārtrauc uz visu skatīties no sava – mazungas viedokļa, vietējie tev vairs nepievērš tādu uzmanību. Tu esi kļuvis par vienu no viņiem, vairs tik ļoti neizlec no pūļa un, ja tā loģiski padomā, arī mēs, visticamāk, dīvaini skatītos uz nēģeri, kurš pa Rīgu pastaigātos ar nelielās šausmās pārgrieztu seju. Turklāt jau iepriekš minētā fotografēšana – vietējiem tas ļoti, ļoti krīt uz nerviem, un, taisnību sakot, eiropieši šajā ziņā daudz grēko ar pieklājību. Nevienam cilvēkam nevienā pasaules valstī nepatiks, ja viņu bezjēdzīgi, bez kāda iemesla fotografēs svešinieks, turklāt bieži tas tiek darīts, piemēram, kafejnīcās un bāros, uz kurieni ļaudis vienkārši atnākuši atpūsties. Tas var izraisīt agresiju, tādēļ labāk savu kāri tvert kadrus vienkārši piebremzēt. Savukārt naudu par bildēšanos nebūt neprasa katrs afrikānis, kā bieži pieņemts uzskatīt, pa lielam to dara tikai tūristu pulcēšanās vietās, kur šiem cilvēkiem tas ir vienkārši bizness (izņēmums gan ir tādas valstis kā, piemēram, Malavi, kur naudas diņģēšana man nezināmu iemeslu dēļ ir izplatīta ļoti masveidīgi un visur). Un Āfrikā daudz kas ir bizness, sākot jau ar tūristiem domātajiem masaju vai pigmeju (vietējie stāsta, ka diemžēl liela daļa šīs tautas, kas vēsturiski apdzīvojusi tieši Ruandas un Burundi teritorijas, ir degradējusies, nestrādā un piekopj absolūti primitīvu, nereti noziedzīgu dzīves veidu) ciematiem, uz kuriem darbinieki ar saviem džipiem brauc kā uz darbu – divas nedēļas mitinies ciemā kā masajs, izklaidē tūristus, bet, kad maiņa beidzas, brauc mājās un nākamās divas nedēļas dzīvo savu parasto āfrikāņu pilsētnieka dzīvi - un beidzot ar „tradicionālajiem, ar rokām darinātajiem, tautas” suvenīriem, kuri visam kontinenta tirgum tiek gatavoti milzīgās rūpnīcās Kongo un Nigērijā. No tūristu takām nost esošie āfrikāņi ir pavisam savādāki, viņi lieto mobilos telefonus, skatās futbolu, pucējas, iet uz randiņiem, bieži pārvalda vismaz trīs valodas (tas neizslēdz to, ka vienlaikus šis pats cilvēks var būt analfabēts) un ar maz ko atšķiras no vidēja eiropieša. Jā, varbūt sievietes ģērbjas krāsaināk un interesantāk, taču tas ir arī viss.

Divās nedēļās ar sabiedrisko transportu izbraucam cauri trijām Āfrikas valstīm, kopumā šādā ceļā pavadot aptuveni diennakti. Un vēl tagad man ir kauns un nāk smiekli par pirmajās brauciena dienās piedzīvotu gadījumu. Dodoties desmit stundas garajā ceļā uz Kigali, taksometra šoferis agrā rīta stundā aizvizina mūs uz autoostu, ir tumšs un visapkārt daudz cilvēku. Tā kā esam ieradušies kādu stundu par agru, jautāju: Vai šeit gaidīt to autobusu ir droši?

Šoferis uz mani paskatījās ar neizpratnes pilnu seju un atbildēja: Protams, te taču visapkārt ir cilvēki. Es neatbildēju neko, jo tieši šo cilvēku dēļ uzdevu savu jautājumu. Tagad es zinu, ka, protams, tas ir droši. Nevienā pasaules valstī cilvēki bez iemesla neuzbrūk citiem, visiem viņiem ir ģimenes, draugi, pienākumi, un neviens nevēlas bezjēdzības dēļ iet cietumā. Iekāpjot autobusā, atkal tiekam pārbaudīti ar metāla detektoru (tādi ir arī visos lielākajos veikalos), un tādēļ pāris stundas vēlāk gandrīz vai palieku bez valodas ieraugot, kā gados jauns ruandiešu puisis ar šokolādes brūnu ādas krāsu (esmu pārliecināts, ka viņš bija tutsi), vēsā mierā ar mačeti mizo mango. Tikai vēlāk uzzinu, ka mačeti Āfrikā par īstu, apkarojamu ieroci neviens neuzskata, tādas te ir daudziem, un ar metāla detektoriem tiek meklētas bumbas vai šaujamieroči. Ugandā joprojām ir paaugstināta drošības situācija pērnā gada 12.jūlijā teroristu Kampalas restorānos sarīkoto asiņaino sprādzienu dēļ. Toreiz bojā gāja vairāk nekā septiņdesmit cilvēku, un Somālijas kaujinieki, kuri uzņēmās atbildību par notikušo, ir draudējuši mierā nelikties.

Lai gan iepriekš esmu lasījis, ka vissliktākie ceļi būs Burundi, tā nav taisnība. Ruandā tie ir perfekti, pat labāki nekā Latvijā, Burundi normāli un tieši Ugandā vietām braucam pa visīstāko bezceļu. Kratīšanās brīžiem ir mazākais mokoša, taču visu atsver dabas skati pa logu. Savām acīm redzu pa koku lēkājošu pērtiķi, sākumā apbrīnoju bifeļus, taču, tad saprotu, ka tie te tiek turēti kā mājdzīvnieki. Tad vēl nezinu, ka ar zvēriem šajā ceļojumā būs švaki – redzēšu vien savvaļā mītošus nīlzirgus, pelikānus, ķirzakas un neskaitāmus putnus. Uzzinu arī, ka Tanganjika ezerā mītošie behemoti bužumburiešuprāt ir īsta sērga, tie mēdz būt agresīvi un iespēju robežās tiek apkaroti. Savukārt turpat mītošos krokodilus tā arī neredzam – tie nav uz vietas, un gaidīt divas stundas nevēlamies. Tā vietā nejauši ieklīstam vietējā zooloģiskajā dārzā, kur dzīvo viens šimpanze, viens gepards, divas kazas, kā arī neskaitāmi krokodili un čūskas. Dārza darbinieks, kurš nolēmis bālģīmjiem izrādīt savu lepnumu, neminstinoties ieiet krokodila mājā, sāk guļošo reptili raustīt aiz astes un aicina darīt mūs tāpat. Kad atsakāmies, viņš smejas gandrīz vai līdz asarām, atkārtojot: Krokodils ir slinks, tas jums neko nedarīs, tas ir slinks...

Zaļās ainavas ņirb gar acīm, krāsainas mājiņas nomaina viena otru, un laiks it kā skrien nemanot. Visās pieturās braucamajā sakāpj puiši, kuri tirgo visu, ko cilvēks spēj iedomāties – sākot ar zobu pastu un beidzot ar patiešām noderīgām lietām – Coca Cola, uz iesmiem svaigi ceptu gaļu (jā, jā, arī Āfrikā viens no nacionālajiem ēdieniem ir šašliks), banāniem vai kukurūzu. Idilli pārtrauc vien uz robežas ar Ruandu konstatētais nepatīkamais fakts – mūsu mobilajiem tālruņiem pazūd zona. Kad vēl mājās esot zvanīju uz Latvijas mobilā telefona (LMT) klientu servisa centru un jautāju, vai mans aparāts darbosies Ugandā, Ruandā un Burundi, meitene pēc ilgākas situācijas apzināšanas, paziņoja, ka Ugandā un Ruandā viss būs kārtībā. Tā nebija taisnība - Ruandā, lai ko arī teiktu LMT, šī operatora pieslēguma kartes ir nelietojamas.

Es bez jēgas riju svaigas un smieklīgi lētas marakujas, mēs ēdam mango un banānus, mēs klīstam pa pilsētu, kādā brīdī apmaldāmies, taču, ņemot vērā, ka Kampala kopā ar Nairobi tiek uzskatīta par Āfrikas skaļākajām un darbīgākajām pilsētām, tajā orientējamies labi. Mēs ēdam nelielās, vienkāršo kampaliešu pilnās kafejnīcās, un Āfrikas ēdiens ir vēl viena lieta, kas mani pārsteidz nesagatavotu. Ja atskaita no Kongo nākušo spinātu putru un īpatnēji kopā ar dārzeņiem sutinātu banānu, visa brauciena laikā tā arī nenogaršoju neko eksotisku. Patiesībā pārsvarā pārtieku no omletēm, jo tas ir tas, kas ir pieejams visur un to, kā izskatās, patiešām ēd arī vietējie. Tāpat uzturā daudz tiek lietota liellopu gaļa un vārītas olas un, kad jautāju kādam, kur ir visi niansētie, izslavētie kokosa pienā vārītie supergardie Āfrikas ēdieni, viņš smejoties atbild: Mazungām domātajos restorānos. Arī normālu kafiju atrast ir grūti, turklāt valstīs, kuras ir milzīgas kafijas eksportētājas, kafejnīcās pārsvarā tiek pasniegta Nescafe...Turklāt bieži vien tā jāber iekšā kopā ar ingveru vārītā ūdenī, un garša nudien ir visai savdabīga. Uzsēžos arī uz vietējās tējas, kura sastāv no piena, ūdens, melnās tējas un ingvera. Vairākas reizes esmu to centies pagatavot arī Latvijā un, šķiet, pamazām sāku pietuvoties īstajām receptēm – tēja beidzot sākusi garšot nedaudz līdzīgi tai, ko divas nedēļas diendienā dzēru Austrumāfrikā.

Mēs sēžam nelielā kafejnīcā Kampalas centrā un dzeram pa īstam nebaudāmu kafiju. Lēnām sāk satumst, un plānojam doties atpakaļ uz viesnīcu. Pie blakus galdiņa pļāpā pārītis – ir acīmredzams, ka seksa viņiem vēl nav, bet viss uz to iet, un tas ir tikai laika jautājums. Nedaudz apaļīgā meitene mulsi smaida un ļauj puisim pieskarties savai rokai. Viņš to it kā negribīgi arī izdara, un jūtu ķīmija ir jūtama pat no attāluma. Ārā jaunieši emocionāli diskutē par futbolu (citi sporta veidi Āfrikas ļaužu apziņā vienkārši neeksistē), un mums garām no darba uz mājām un citās gaitās dodas tūkstošiem āfrikāņu. Ir tikai mūsu brauciena otrā diena, un mēs vēl nezinām, ka katra nākamā valsts būtu pilnīgi un radikāli atšķirīga no iepriekšējās. Mēs vēl mācāmies Āfriku, kuru arī pametuši nesaprotam un līdz galam, visticamāk, tā arī nesapratīsim nekad.