rwanda

ivars āboliņš 07.04.2011 7 min lasīšanai

Par to, ka derētu savām acīm skatīt Ruandu, biju domājis jau sen. Deviņdesmitajos gados tur piedzīvotais zvērīgais genocīds un sekojošais valsts uzplaukums, kas padarījis to par vienu no attīstītākajām Āfrikas valstīm, šķita tuvākas iepazīšanas vērts. Tāpēc Ruanda bija viena no prioritātēm, tajā pavadījām visilgāko laiku, un tas bija tā vērts. Pretēji Latvijas Ārlietu ministrijas viedoklim par kriminogēno situāciju valstī patiesībā Ruanda un jo sevišķi tās galvaspilsēta Kigali ir absolūti drošas vietas, kur, lai uzrautos uz pāridarītājiem, visticamāk, jāstāv ceļa vidū un pāris dienu no vietas jākliedz, ka visi ruandieši ir nožēlojami suņi, kas pelnījuši nāvi. Un arī tad ir lielāka varbūtība, ka interesi par šo notikumu izrādīs policija, nevis kāds vienkāršais ruandietis.

Un tā tas ir ne tikai tāpēc, ka pēc pulksten četriem pēcpusdienā Kigali ik pēc desmit metriem stāv automātists. Tā tas ir tāpēc, ka Ruanda ir līdz pēdējam totalitāra valsts, kuru atšķirībā no daudzām citām šādu režīmu likteņa māsām Viņa Ekselence prezidents Pols Kagame ir padarījis pieejamu ārzemniekiem. Ruandā ir pasaulē labākās kalnu gorillu apskates vietas, un tajā vai mudž no baltajiem tūristiem. Viesnīcas ir līmenī, restorāni tāpat, ielas ir sakoptas, tiek izmantoti luksofori (tas tiešām kaut ko nozīmē, piemēram, Ugandā to nav vispār), un, brīvdienu rītā pastaigājoties pa Kigali ielām, var sajusties kā kādā Spānijas vai Portugāles pilsētā. Turklāt cenas ir smieklīgas, un nopērkams ir viss. Vienlaikus jau no pirmajām stundām Ruandā cilvēkos jūtama tāda kā spriedze un nedrošība. Šķiet, daudzi nesaka, ko domā, un ar katru dienu šī sajūta kļūst tikai noturīgāka un noturīgāka. Pitersens, ugandiešu puisis, kurš Kigali strādā par ģeogrāfijas skolotāju un pie kura pārlaižam vienu nakti, mums stāsta, ka tikai no ārpuses prezidenta Kagames (viņa portreti redzami visur, visur, visur) pārvaldītā valsts izskatās demokrātiska. Patiesībā tā ir absolūti diktatoriska, bez vēsts pazudusi lielākā daļa žurnālistu, juristu un pat politiķu, kuri kritizējuši esošo režīmu, un arī pēdējo vēlēšanu rezultāti ir, mazākais, mulsinoši – par Kagami tika nodoti vairāk nekā 90 procenti balsu. Taču Ruanda ir skaista, tās ekonomikā nozīmīga vieta ir tūristu atstātajai naudai, tāpēc Kagame valsti ir padarījis par pieejamu, no iebraucēju viedokļa viesmīlīgu un pārākajā pakāpē drošu vietu. Pa ielām tiek vadāti rozā apģērbā tērpti cietumnieki (savām acīm gan viņus neredzam), kas kalpo kā biedinājums citiem, un šie cilvēki tiek izmantoti arī sabiedriskajos darbos. Savukārt policijas klātbūtne ir neuzbāzīga, pieklājīga, taču nepārtraukti jūtama.

Iespējams, cita ceļa Kagamem nemaz nebija. 1994. gadā notikušais genocīds, kad vienā dienā hutu sāka slepkavot tutsi, patiesībā ir pasaules visu laiku baisākais noziegums pret cilvēci, kuram, lai cik tas politnekorekti izklausītos, blakus nestāv ne holokausts, ne Kambodžas slaktiņš, ne kas cits. Triju mēnešu laikā metodiski tika nogalināti gandrīz miljons cilvēku jeb aptuveni 20 procenti valsts iedzīvotāju. Katrs piektais ruandietis gāja bojā genocīdā, un vismaz katrs piektais tajā piedalījās kā slepkava vai slepkavošanas atbalstītājs. Hutu tēvi nogalināja ne tikai savas tutsi sievas, bet arī jaukteņus bērnus, draugi draugus un kaimiņi kaimiņus. Valsti bija pārņēmusi slepkavošanas mānija, un iemesli tai patiesībā ir dziļi un seni. Taču vienkāršoti tos var skaidrot ar valsts pamatiedzīvotāju hutu nepatiku pret nosacīto ienācēju tutsi uzkundzēšanos. Turklāt slepkavoti tika ne tikai tutsi, joprojām dzīvs ir varoņstāsts par kādu hutu tautības studentu, kurš brīdī, kad auditorijā ienākuši kaujinieki un pieprasījuši, lai visi tutsi nostājas atsevišķā bariņā nošaušanai, paziņojis, ka neviens no kopējās grupas neatdalīsies un viņi visi ir ruandieši. Kaujinieki, protams, daudz neceremonējās un nogalēja visu aptuveni 300 cilvēku lielo jauniešu grupu, kurā vairāk nekā 250 cilvēki bija hutu...

Genocīds beidzās, un, tā kā tajā bija piedalījusies lielākā daļa valsts, kļuva skaidrs, ka visus cietumā nesalikt. Tāpēc Kagame atļāva slepkavām turpināt dzīvot sabiedrībā, un nu plecu pie pleca dzīvo upuri un vajātāji. Redzamu konfliktu viņu vidū nav, taču, iespējams, tas ir tāpēc, ka prezidents aizliedzis publiski lietot jēdzienus «hutu» vai «tutsi» un visi iedzīvotāji tiek saukti par ruandiešiem.

Vienlaikus jāatzīst, ka hutu īstenotā tīrīšana, no viņu viedokļa, vienalga nav nesusi cerētos augļus, jo Kagame un lielākā daļa viņa svītas pēc tautības ir tutsi.

To visu Pitersens izstāsta pārdesmit minūtēs un atzīst – ja vien mēs nebūtu ārzemnieki, kuri tūlīt brauks prom, nekad neko tādu nestāstītu. Visticamāk, viņu par šādām runām uz vietas nošautu, tāpēc vietējie ir tik uzmanīgi. Arī brīdī, kad tirgos un veikalos nesekmīgi meklēju T kreklu ar Kagames attēlu, ikviens uzrunātais, izdzirdot viņa vārdu, tikko manāmi saraujas.

Pitersens izskatās jaunāks par saviem gadiem, daudz joko, un viņam ir sejas izteiksme, kas diezgan ātri izplēn no atmiņas. Viņš ir tipisks ruandiešu vidusslāņa pārstāvis. Saņem vidēju algu, samērā prestižā Kigali rajonā īrē trīs istabu māju (ar sauso tualeti ārā, bet tas ir OK) un algo kalpu, kurš par vēdera tiesu gatavo viņam ēst un uztur kārtībā māju. Par īri mēnesī viņš maksā 75 ASV dolārus, un tas skaitās diezgan daudz. Taču arī rajons ir labs, un mēs pa to pastaigājamies pat pēc tumsas iestāšanās. Izskatās kā filmās par Āfriku – neviena nepieskatīti bērneļi, nelielas mājiņas un smiltīm klāta, patīkami smaržojoša zeme. Tālumā redzams Kigali centrā esošais, Saules akmenim līdzīgais stikla debesskrāpis, un patiesībā neko vairāk šādā brīdī arī negribas. Spiežu mazajiem roku, iesperu pa noklīdušu futbola bumbu un nositu laiku vietējā krodziņā. Televīzijā rāda futbolu, vīri runā par Facebook, sapucējušās meitenes kaut ko gaida, un mums pasniedz ļoti garšīgu uz grila ceptu liellopa gaļu. Pitersens stāsta, ka sapņo satikt meiteni, kura vēlētos ar viņu būt kopā mīlestības dēļ. Taču mūsdienu afrikāņu meitenes pirmām kārtām meklējot naudu un jau pirmajā randiņā noskaidrojot potenciālā iecerētā finansiālo situāciju. Tas viņam nepatīk, tāpēc savos 27 gados viņš joprojām ir viens. «Meitenes mainās. Tagad sievietes jau iepazīstoties uzreiz pasaka: mūsu ģimenē nebūs vairāk par pieciem bērniem. Agrāk tā nebija, agrāk bija lielas ģimenes,» Āfrikas demogrāfijas problēmas raksturo Pitersens.

Nākamajā dienā dodamies uz Niamatu. Tā pavisam noteikti ir viena no baisākajām un asiņainākajām vietām uz mūsu planētas. 1994. gada 14. aprīlī vietējās baznīcas teritorijā tika noslepkavoti vairāk nekā 10 000 tutsi tautības cilvēku (visā pilsētā genocīda laikā bojā gāja 41 tūkstotis). Memoriāls ir baiss, pēc tā apskates trūkst vārdu un zūd spēki – nelielajā baznīcā kaudzēs saliktas upuru drēbes. Tādas pašas asiņainas, netīras, novalkātas, jaunas, kādas tās bija liktenīgajā dienā. Pagrabstāvā atrodas mirušo kauli, bet uz altāra galvaskauss, kauli un mačete, ar kuru slaktiņš veikts. Apsēžamies uz kāda sola, un es vārda tiešā nozīmē smoku. Kad esam prom, ziedojumu urnā iemetu, manuprāt, pietiekami lielu naudas summu, un man vairs negribas neko. Šādas vietas iespiežas atmiņā uz visu dzīvi, un tās nav iespējams aizmirst. Tik neticami un vienlaikus acīmredzami, sajūtami, ticami reizē.

Ruandā ar likumu aizliegts ievest plastmasas maisiņus, uz robežas tos atņem, jo Kagame pamatoti uzskata, ka ar tiem tiek darīts pāri dabai. Mēs gan paši pret savu gribu, iebraucot Ruandā, šo likumu pārkāpjam. Uz robežas, kārtojot vīzu, nevēlamies atstāt savas mugursomas autobusā un ņemam tās līdzi. Atgriezušies ieraugām, ka visu citu pasažieru somas un saiņi izvietoti uz asfalta, un tos pārmeklē formās tērpušies vīri. Procedūra jau iet uz beigām. Kamēr saprotam, kas notiek, visi jau kāpj autobusā, un to darām arī mēs, protams, ar visām savām somām. Tikai tur uzzinām, ka esam izsprukuši no pārbaudes un nelegāli ievedam valstī vienu Ugandā pirktu produktu maisiņu. Patiesībā bijām to vienkārši aizmirsuši izmest, jo, zinot šo likumu, jau Latvijā nodrošinājāmies ar auduma maisiem. Tāpat Ruandā, kurā ir vieni no viszemākajiem rādītājiem Āfrikā saslimšanā ar HIV, tiek izvērsta aktīva kampaņa par prezervatīvu lietošanu. Ielās redzamas smaidīgu melnādainu jauniešu fotogrāfijas ar gumijas izstrādājumu rokās, bet viesnīcās skapīšu atvilktnēs atrodamas valdības dāvinātas kondomu paciņas. Sākumā apsveru iespēju vienu tādu kā suvenīru paņemt līdzi uz mājām, taču tad no ieceres atsakos, jo, apskatot prezervatīvus tuvāk, pārāk reāla šķiet iespēja visu atlikušo dzīvi savā acu priekšā redzēt personīgu sveicienu no prezidenta Kagames.

Ruandā ir ļoti slikta kanalizācijas sistēma, tāpēc ūdens ir viens no netīrākajiem Āfrikā. Trīs dienas no vietas pa krānu tek tikai tumši brūns šķidrums (visas viesnīcas un daudzi vietējie izmanto iespēju lietot filtrus, jo tādā veidā ūdens vienmēr būs labs), tāpat ir problēmas ar elektroapgādi. Tomēr arī tas Āfrikā ir normāli, un neviens tam nepievērš uzmanību. Taču, piemēram, internets ir plaši pieejams un ātrs (tā tas ir arī Burundi), valstī parādījušies bankomāti (katru šādu aparātu apsargā trīs automātisti), un par to liecina arī ielās redzamie lielie plakāti, piemēram, «VISA – tagad arī Ruandā». Pirms dažiem gadiem tā vēl nebija, taču, tā kā valsts strauji attīstās, domājams, vēl pēc kāda laika kartes kā maksāšanas līdzekli akceptēs arī lielākajā daļā veikalu.

Otrā lielākajā Ruandas pilsētā, valsts intelektuālajā centrā un bijušajā galvaspilsētā Butarē iepazīstamies ar divām baltādainām meitenēm no Dienvidāfrikas. Viņas jau pusgadu apceļo kontinentu un visilgāko laiku pavadījušas Sudānā. Abas smejas par daudzviet valdošo uzskatu, ka Āfrika ir bīstama vieta. Ceļā viņas satikušas cilvēkus, kuri bijuši pat Somālijā (tiesa, tās sastāvā ietilpstošajā Somālilendā), un visi kā viens stāstot, ka tur, protams, ir bīstami, bet ne gluži tā, kā raksta avīzēs. «Āfrika ir tik bīstama, cik bīstama tā ir tavā galvā. Ja būsi atvērts pret cilvēkiem, viņi tādi paši būs pret tevi, lielākā daļa afrikāņu ir ļoti sirsnīgi un nevienam ļaunu nevēl,» teic viena no meitenēm. Viņa arī pastāsta, ka pie samērā bieži izplatītās sīkās apkrāpšanas tirdzniecības vietās un naudas mangošanas patiesībā ir vainojami paši baltie. «Tu esi redzējis, kā Āfrikā uzvedas baltie tūristi? Tas ir ārprāts, viņi apkauno visu mūsu rasi! Iedomājies, viņi izkāpj no autobusa, barā kaut ko fotografē un teatrālās balsīs saka: ārprāts, šiem cilvēkiem nav nekā, bet mums ir viss; viņi ir tik mežonīgi, viņiem nav pat kurpju. Bet tas Āfrikā nebūt nav nabadzības rādītājs, cilvēki ciematos vienkārši nevalkā kurpes. Un tad šie tūristi ar līdzjūtībā un pretīgumā izķēmotām sejām staigā apkārt un dala afrikāņiem naudu, konfektes, pildspalvas un vēl sazin ko. Kā lai tādus radījumus neuzskata par nedaudz garīgi atpalikušiem? Pat Ugandas valdība ir uzsākusi programmu, kurā aicina cilvēkus, pirmām kārtām jau amerikāņus un eiropiešus, šādi neuzvesties,» emocionāli skaidro viena no meitenēm. Kādā brīdī sajūtu sevī pat tādu tā kā pārākuma izjūtu, jo visu braucienu esam vairījušies no tūristu takām, izņemot vien Niamatas memoriālu un Rušizī dabas parku. Taču ātri saprotu, ka esmu tāds pats «mazunga» (mzungu – Āfrikā šādi tiek apzīmēti visi baltādainie) kā visi citi. Un Āfrikā jebkurš ātri saprot: tu, baltais cilvēk, neesi nekāds gaismas un bagātības simbols. Tu esi tikai parasts «mazunga», kuram šeit jādzīvo pēc citiem noteikumiem. Un tikia tad, kad būsi sevi salauzis un šo faktu pieņēmis, Āfrika sāks pieņemt tevi.

copyrights @ playboy