burundi

ivars āboliņš 06.04.2011 7 min lasīšanai

Es sēžu vienkāršā, bet omulīgā nelielas viesnīcas bārā Burundi Republikas galvaspilsētas Bužumburas tālajā centrā. Man priekšā stāv puslitra kauss ar gaiši dzirkstošu vietējā brūvējuma Primus šķirnes alu, un, to norijot, šķiet, ka dzeru ūdeni. Lauma, mana šo dienu likteņa un ceļa biedrene, emocionāli tērzē ar Žanu, advokātu, kurš pirms neilga laika izglābis mūs no drošām nepatikšanām. Viņam ir hutu izcelsmes cilvēkiem raksturīgā ļoti tumšā, gandrīz zili melnā ādas krāsa, platas lūpas un ļoti pašpārliecināta cilvēka acis. Viņš tukšo trešo kausu un ir manāmi iereibis. Ferdinands, otrs puisis, kurš aktīvi piedalījās mūsu izpestīšanas operācijā, malko, pēc paša vārdiem, jau sesto vai septīto alu («Ja vien neguļu, maksimums, ko varu izturēt bez alus, ir kādas četras stundas,» viņš vēlāk saka) un urķējas portatīvajā datorā. Viņam ir ciniska humora izjūta, nebēdnīgs smaids un labi apmaksāts, visai bezrūpīgu dzīvesveidu nodrošinošs menedžera darbs vienā no greznākajām Bužumburas viesnīcām. Manā alus kausā dejo gāzes burbuļi, un, skaitot līdz šai dienai, alkoholu neesmu lietojis bez dažiem mēnešiem četrus gadus. Taču nu dzīves līkloči aizveduši uz vietu un situāciju, kurā no malka grādīgā atteikties, visticamāk, būtu grūti pat Artūram Irbem un Raimondam Paulam.

Uz minūtēm desmit uznākušais lietus ir beidzies, un ārā atkal ir 35 grādi pēc Celsija, kas savienojumā ar Bužumburas īpatnējo ģeogrāfisko novietojumu rada teju neizturamu svelmi. Ielās valda parastā darbdienas rosība, un ironiskā kārtā pa logu labi redzama savulaik Lībijas prezidenta pulkveža Muamara Kadafi burundiešu tautai dāvātā iespaidīgā Bužumburas mošeja, kuras dēļ patiesībā visa šī jezga arī sākās.

Rit Āfrikas brauciena pēdējās dienas, un jūtamies tā, it kā visa pasaule būtu mums pie kājām. Melnais kontinents vairs nepārsteidz, jūtamies drošāk nekā Rīgā un, šķiet, pašpārliecības dēļ kādā brīdī zaudējam modrību. To it kā nevilšus sajūtu jau dienā, kad Lauma ļaužu pārpilnā vietā kaklā karamā makā atklāti meklē naudu, taču dzenu sliktās domas prom, iegalvodams sev, ka nekas ļauns taču nevar notikt. Diezgan bezmērķīgi klīstam par Bužumburas ielām, un Lauma nofotografē mošeju. It kā nekas īpašs, tā rīkojas miljoniem ceļotāju visā pasaulē, taču Āfrikā (un vispār daudzās, daudzās tomēr nedaudz dīvainās valstīs) daži, mūsuprāt, pašsaprotami likumi nedarbojas. Vietējiem nepatīk, ka viņus fotografē, un pavisam noteikti nevajag bildēt lielas, publiskas, iespējams, oficiāla rakstura celtnes. To raksta visos ceļvežos, un es to labi ielāgoju brīdī, kad pirms dažiem gadiem mani par Tiraspoles Ģenerālprokuratūras ēkas fotografēšanu brutāli aizturēja piedzēries pašpasludinātās Piedņestras republikas milicis un tikai brīnums apmaiņā pret atbrīvošanu atdotas pusizdzertas gaišā Bacardi ruma pudeles izskatā paglāba mani ja ne no cietuma, tad no piekaušanas un aplaupīšanas pavisam noteikti. Eju kādus pāris metrus pirms Laumas, tas laikam ir ierasts skats visa mūsu brauciena laikā, un viņai sāk piesieties neliela auguma, tumšā džemperī ģērbies puisis. Sākumā viņš tikai runā mums nesaprotamajā Burundi oficiālajā kirundi valodā, tad kaut kam zvana. Saprast, kas notiek, nav iespējams. Mēs paātrinām soli, taču svešais neatstājas, viņš sāk raustīt un grūstīt Laumu un rāda uz kameru. Mani dīvainais zellis liek mierā. Drudžaini domāju, ko lai dara, sekunžu laikā galvā pārmaļu visu par Āfriku lasīto un dzirdēto, atceros pat to, ko vēl rudenī teica pieredzējušais ceļotājs Lato Lapsa: baltos Āfrikā žmiedz tikai kaut kādos superīpašos gadījumos. Neizskatās, ka šis būtu tāds gadījums, taču nenoliedzami patīkamā atklāsme situāciju tomēr nerisina. Iedomājos, ka jālec iekšā kādā taksī vai mikriņā, taču Laumas sejas izteiksmē ir parādījies izmisums, viņa tiek uzstājīgi raustīta, un, sapratis, ka kautiņa gadījumā ziepes neapšaubāmi būs tūkstošiem reižu lielākas, sāku skatīties, kas notiek apkārt. Kā šādos braucienos bieži notiek, liktenis ir atsūtījis savu labo feju – solīdā uzvalkā tērpta melnādaina kunga izskatā. Pieskrienu pie viņa brīdī, kad viņš sēžas automašīnā, angliski stāstu par notikušo un rādu uz Laumu, kura kopā ar agresīvo pavadoni nu jau stāv tikai pāris metru attālumā. Ar nopietnu sejas izteiksmi kungs izņem no maka kaut kādu apliecību, nostājas starp mums un vajātāju un rāda to viņam. Acumirklī apkārt ir saradušies vismaz trīsdesmit cilvēki, gan veci, gan jauni, gan nabagi, gan turīgi pēc skata, un sākas skaļa, nejēdzīga jezga, no kuras nesaprotu faktiski neko. Tikai pēc minūtēm desmit gara auguma puisis (vēlāk izrādījās, ka tas ir iepriekš pieminētais Ferdinands) man labā angļu valodā paskaidro, ka raustītājs ir civilā tērpies kriminālpolicijas darbinieks, kurš uzskata, ka mošejas bildēšana ir pretlikumīga. Savukārt kungs, pie kura pieskrēju, ir Burundi ievērojams advokāts, slavens cilvēktiesību un likumības aizstāvis, kurš turklāt vada visā franciski runājošajā Āfrikā populāru radioraidījumu. Jezgā iesaistās arī formas tērpā ģērbies automātists (karavīrs, kurš vēlāk nostājās mūsu pusē), daudzi, ieskaitot Ferdinandu, ar mobilajiem telefoniem demonstratīvi fotografē nelaimīgo mošeju, un es tieku informēts, ka policistam izvirzīts ultimāts: ja mūs vedīs uz iecirkni (un mūs grasās vest nevis automašīnā, bet ar kājām cauri puspilsētai), viss apkārt esošais cilvēku jūklis dosies līdzi. Kaut kam zvana arī advokāts, un galu galā tiek panākts kompromiss – mēs tomēr tiksim aizturēti, taču uz iecirkni brauksim mūsu aizstāvja automašīnā un tikai viņa, policista, automātista un Ferdinanda pavadībā. Un iecirknī mūs sagaidīs Bužumburas policijas priekšnieks, kurš personīgi lems, ko darīt ar aizturētajiem bālģīmjiem. Tā arī notiek, iecirknī neziņā pavadām pārdesmit minūtes, kuru laikā es laikam reizes piecas apjautājos Ferdinandam, vai mūs tiešām nav paredzēts iemest cietumā. Advokāts nomaļus emocionāli diskutē ar policijas priekšnieku, kurš galu galā atnāk, paspiež mums roku un liek saprast, ka esam brīvi.

Žans (tā sauc advokātu, kura vizītkarti ar pilnu vārdu un uzvārdu vēlāk diemžēl pazaudēju, taču pirms tam Google pagūstu pārbaudīt, ka patiešām esam uzrāvušies uz tādu kā vietējo Robertu Putni) aizved mūs uz savu biroju un uzstāj, ka uzsauks mums kausu alus. Atrunas netiek uzklausītas, jo burundiešu tradīcijas šādos gadījumos prasot uzcienāt ciemiņus. Tā nu turpmāko dienu pavadām kopā ar Žanu, Ferdinandu un vēl kādu advokātu draugu, kurš tiek izsaukts tāpēc, ka agrāk mācījies Odesā un prot krieviski. Žans spriež, ka noteikti vēlamies parunāt slāviski, un, kad biedrs pēc ilgākas telefoniskas pierunāšanas ieradies, uzstāj, ka mums jārunā tieši krieviski, lai gan ir acīmredzams, ka atnācējam šajā mēlē izteikties ir pagrūti. Viņš zvana vēl kādam draugam – pulkvedim, taču tas laika trūkuma dēļ atsakās ne tikai ierasties, bet arī runāt ar mums pa telefonu (uz ko uzstāj Žans). Uzzinām, ka mūs aizturējušais policists ir bijušais kaujinieks, kurš nemāk ne lasīt, ne rakstīt un arī nerunā nevienā citā valodā, izņemot kirundi. Tā ir divdesmit gadu ilgajā pilsoņu karā ierautās valsts galvenā problēma – ir uzaugusi jaunu vīriešu paaudze, kas redzējusi tikai karu un, tam beidzoties, palikusi bez jebkādiem iztikas līdzekļiem un nodarbošanās. Valsti pārņēma bijušo brīvības cīnītāju īstenotas vardarbīgas laupīšanas, un, lai glābtu situāciju, valdība piedāvāja viņiem nolikt ieročus un iesaistīties policijā un armijā, tur saņemot pienācīgu algu. Lielākā daļa tam arī piekrita, taču nu valsts galvenā problēma ir likumus nezinoša un slepkavnieciska policija. Turklāt nelielo zemi apsēdusi beļģu (Burundi ir bijusī Beļģijas kolonija) konsultantu un padomdevēju armija, kas vietējos uzskata par neko nesaprotošiem idiotiem un kā pret tādiem arī izturas. To, ka tās nav manu sarunas biedru iedomas, uz savas ādas piedzīvoju arī pats. Internetā esmu iepazinies ar Bužumburā par skolotāju strādājošu flāmu meiteni Sāru. Pie viņas arī nakšņojam, un vieta, kur dzīvojam, ir aiz dzeloņstiepļu žoga paslēpusies beļģu pilsētiņa. Lai no tās izkļūtu, nepieciešams iziet caur vārtiem, kurus lieliski iespējams atvērt pašam, taču bijušie kolonisti vienmēr pacietīgi stāv un gaida, kad piesteigsies kāds no burundiešu sargiem un vārtus atvērs. Arī privātās sarunās par vietējiem neviens neko glaimojošu nesaka, un ir sajūta, ka par bužumburiešu ikdienu lielākā daļa šeit mītošo patiesībā nezina neko.

Kā to visu risināt, nesaprot neviens, un Ferdinands, iedzēris malku alus, nopūšoties saka: «Es labi atceros 1985. gadu. Tad šeit bija paradīze, vienkārši paradīze. Taču sākās karš.» Un viņam varētu būt taisnība. Kalnainā Burundi joprojām ir viena no skaistākajām kontinenta valstīm, pat tādam būtībā nīgram ciniķim kā man, šķērsojot kalnus un no mākoņiem veroties uz gigantisko Tanganjika ezeru un tālumā esošajiem zilajiem Kongo Demokrātiskās Republikas kalniem, aizrāvās elpa. Agrāk Burundi dēvēja par Āfrikas Šveici, taču tagad daudzi to ierindo pasaules desmit bīstamāko valstu sarakstā. Latvijas Ārlietu ministrija, spriežot pēc tās mājaslapā rakstītā, to vispār uzskata par Dieva nolādētu nostūri, kurā latvietim nav ko darīt, un interneta dzīlēs atrodamā informācija pirms Burundi apmeklēšanas rada vismaz šaubas. Taču tie visi, protams, ir nieki. Burundi nav bīstamāka par Saldu vai Ludzu, un nekur neesmu sastapis tik laipnus un draudzīgus cilvēkus kā tur (lai gan, no otras puses, tur, kā jau Āfrikā, ar cilvēku var notikt un var arī nenotikt pilnīgi jebkas). Turklāt labā ziņa ir tāda: ja Burundi ir viena no bīstamākajām vietām uz zemeslodes, tad pasaule ir daudzas, daudzas reizes drošāka vieta, nekā es un lielākā daļa cilvēku jebkad ir spējuši iedomāties.

Jā, Burundi ir starp pašām nabadzīgākajām pasaules valstīm (pēc dažiem avotiem, pati nabadzīgākā), un daudz ko izsaka fakts, ka, teiksim, homoseksuālismā pieķerta persona var tikt notiesāta uz trim gadiem cietumā vai arī tai jāmaksā naudas sods 50 līdz 100 ASV dolāru apmērā. Lielākajai daļai vietējo tā ir liela nauda, – vidējā darba alga valstī ir aptuveni 100 ASV dolāru gadā. Šķērsojot Ruandas un Burundi robežu, jūtams spēcīgs kontrasts. Pirmo reizi dzīvē lielā skaitā un vienkopus redzu cilvēkus, kuriem uz kauliem ir tikai viena vienīga āda. Ciematos māju vietā nereti uzslietas būdas vārda tiešā nozīmē, bet pilsētās, šķiet, cilvēki nevis strādā, bet vienkārši nosit laiku, dīki sēžot uz ielas. Nabadzība ir sajūtama, sataustāma, saožama, saredzama. Tā ir visur. Taču vienlaikus nevajag domāt, ka Āfrikā visi cilvēki mirst badā. Tā, protams, nav, cenas tur ir smieklīgas, un nabadzīgam cilvēkam izdzīvot ir daudz vieglāk, nekā mēs spējam iedomāties. Ļaudis biežāk ir laimīgi nekā nelaimīgi, un Bužumbura jau ir īsta galvaspilsēta (turklāt dzīve tur notiek paralēli mūsējai – gan Latvija, gan Burundi atrodas vienā un tajā pašā laika joslā). Spriedze ielās jūtama vien brīvdienu rīta stundās, kad pilsēta vēl guļ. Tad pārņem sajūta, ka tūkstošiem acu tevi vēro. Taču tas pāriet, ap vienpadsmitiem ielas atkal ir cilvēku pilnas, un, tā kā Burundi valda pilnīga cash ekonomika, bez jebkādām bailēm mainām savus dolārus pie neskaitāmajiem ielu naudas mijējiem. Valstī darbojas tikai dažas bankas, kuras vizuāli atgādina cietokšņus, turklāt tās apsargā līdz zobiem bruņoti policisti, un bankomātu tur nav vispār. Tāpēc vienīgais norēķinu veids ir skaidras naudas maksājumi, kas loģiski paģēr visur nēsāt līdzi banknotes. Lai tās atņemtu, būtu jālaupa (ceļojot pa Āfriku, naudu vislabāk sadalīt kādās četrās daļās un katru no tām glabāt savā vietā; es lielāko summu kopā ar pasi liku kakla pakaramā melnā ādas maciņā, ko eleganti paslidināju zem krekla), bet to lielākā daļa nevēlas. Tā vietā daudzi labāk izvēlas apkrāpt balto tūristu par pārdesmit santīmiem vai nedarīt pat to. Mana pieredze rāda, ka šmaukšanās Burundi ir mazāk izplatīta nekā kaimiņvalstīs, un, pat braucot uz Rušizi nacionālo dabas parku skatīties savvaļā dzīvojošus behemotus vai dodoties uz lidostu, taksisti paprasīja tieši tik daudz, cik viņiem pienācās, nevis kādu franku vairāk.

Burundi bija trešā Āfrikas brauciena valsts, un tagad ir skaidrs, ka bija pareizi to atstāt pēdējo. Ierodoties tur, pie Āfrikas jau bijām pieraduši, un bardaks, kas neapšaubāmi ir lielāks nekā Ruandā vai Ugandā, vairs neatstāja nekādu lielo iespaidu. Ar bērniem uz Burundi es tomēr nebrauktu, bet jebkādā citā ziņā tā ir fantastiska vieta, uz kurieni doties, un zinātāji teic, ka, iebraucot dziļāk valstī, dabas skati liek nobālēt arī tiem, ko redzēju es.

copyright @ playboy