UZ VIDZEMES LEDUSKRITUMIEM

  • 5 min lasīšanai
  • 46 foto
Šoreiz nokavējos pats, jo sajaucu randiņa laikus. Nav ļaunuma bez labuma. Sāk skaidroties un solās laba diena. Vienīgi tie maitas aiziet lēnāk nekā braucam un Līgatne pārāk gaiši mūs nesagaida. Nekas, Spriņģu iezis tāpat pret ziemeļiem, pa mežu arī gabaliņš jāvelkas, Kukū klintīs būs kak raz. Šogad te veicas (pateicoties info draugos). Lielais atvars kārtīgi aizsalis un bez īpašas raustīsanās varam pie visiem skaistuļiem gandrīz klāt pieiet. Masīvāko pavasara ūdeņi jau paplucinājuši, bet nākamie divi ir īpaši krāšņi. Sevišķi otrais, kuru papildus iekrāso tumšu mālu josla. Pēdējais gandrīz klints galā un kopā ar pusaizsalušo upi veido foršu skatu. Gauja šeit aizsalusi visā platumā un tomēr noraustos paieties uz vidu, lai redzētu, kas aiz klints raga. Ceturtais un piektais paliek neredzēts. Pašu neredzēts. Ceļš uz Ķūķu klintīm izšķūrēts tikai vienā joslā, vaļņi metrus 1.5 augsti. Ledains un risains. Labi, ka neviens negadās pretī, citādi nāktos zīlēt, kurš vēzi tēlotu. Saules un krāsu ziņā paveicas vnk fantastiski. Ledāju - ne vella. Pāris nedēļas par vēlu. Siltās un saulainās dienas no draugos redzētajiem skaistuļiem atstājušas vien apsūkātas ledenes un tās pašas plok acīmredzami. Šaize! Vienīgi vidusdaļā, kur mazāk sniega un krūmu dēļ arī saules, saglabājies sarkanīgs skaistulis. Salīdzinot ar pērno gadu, kad pie upes varēja tikt vienīgi pa metru biezu sniegu, tagad iestaigāta kārtīga taka. Virs lielās klints kūst pēdējie sniegi un sīkie strautiņi mūsu acu priekšā drupina mālaino nogāzi. Šitā "pieredze" liek atteikties no Raunas Staburaga. Ja tur gravā vēl būtu ko redzēt, tad Velnalas ledusstabs jau noteikti iztvaikojis. Tāpēc izvēlos netradicionālu pastaigu gar Amatu kādu pāris km garumā. Diemžēl tikai turp / atpakaļ, jo maz ticams, ka pie Lustūža kāds ziemā dzīvo. Sākums gan nesajūsmina, kad pļaviņā jātēlo klibs mērkaķis, jo saulīte sērsnu jau izkausējusi... . Vienu brīdi jau gribu vnk nospļauties uz visu Amatu, bet Zina domā, ka mežā būs labāk. Tā arī ir un varam vicot. Pat taciņa kārtīga. Upe tāda pusaizsalusi. Šitais posms no Zvārtas ieža līdz tiltam ir pats krāšņākais un klintīm bagātākais no Plesenes līdz Gaujai. Pirmais iezis ar tādu kā skatu laukumu jau pēc pārsimt metriem. Īsti labi tas izskatās pēcpusdienas saulē un vasarā, kad var pāriet otrā krastā. Gar pašu kraujas malu tikam pāri vēl vienām klintām. Diemžēl atkal "nepareizajā" krastā. Aiz tā kritalām bagātā un pamatīgi nosnigusī krastmala liedz doties ciešamās fotomedībās. Te jau vasarā ir maza ellīte, kur tad tagad, kad zem kājām vispār neko neredz. Toties priekšā jau iezīmējas t.s. Lustūža čūskas pēdējās klintis kompozīcijā ar grandiozu krauju. Beidzot pareizajā pusē! Priekšpusdienas saule iespaidīgo ainavu izgaismo visā krāšņumā. Amata aiz līkuma saraujas uz pusi, pazaudē visu savu jautrību un pārvēršas par aizsalušu grāvi. Toties otrā krastā var īsti novērtēt lapu neaizsegto krasta varenību. Savus 30-40m augsta ar sarkanīgu klintāju vidusdaļā tā patiesi liek apstāties ne tikai bildēšanas dēļ. Upes čalošana arī pazudusi un tāda brīnišķīga miera sajūta. Līdz Lustūzim vēl pāris līkumi. Klintis tagad sākas šajā krastā. Saules apspīdētā taciņa brīžiem vijas virs pašas upes. Silti, gandrīz karsti. Meitenes jau pie galamērķa. Laika pietiek un īpaši nesteidzos. Salacas nogurums arī vēl nav izzudis. Īsti nepaveicas ar pēdējām klintīm. Lai sagaidītu sauli, būtu vismaz 30min jāgaida. Ja būtu individuāls pasākums, tad noteikti gaidītu. Ne tikai gaidītu, bet pārietu arī otrā krastā, lai tiktu pie īsti krāsainiem skatiem. Ledi uz akmeņiem sablīvējušies vai metru biezos krāvumos. Vasarā te pāri tikšana daudz nelāgāka lielās straumes un daudzo akmeņu dēļ. Lustūzis. Kāpēc tāds nosaukums vai iesauka. Krievu laikos, kad Amatā pavasara palos trakie plosījās ne tikai posmā starp dzelzc. un Melturiem lielajos mačos, bet izmēģināja vai pārvērtēja savas spējas arī vistrakākajā posmā aiz Zvārtas ieža. Minētajā vietā Amata pēc ļoti krāčaina krituma pagriežas 90 grādu leņķī, pie viena veidojot klintī iedobumu. Ja smaiļotājs nenovērtēja vai nesaprata draudošās briesmas un laicīgi nepārvācās otrā malā, tad apgāšanās bija garantēta. Idiņiem arī noslīkšana. Ne velti vēlāk lielāku nobraucienu laikā te dežurējuši glābēji. Vienu laiku dobumu sedza dēļu vairogs, bet mainoties laikiem vispirms pazuda kuģotāji, tad aizžogs. Šajā vien 150m platajā joslā Amata 4x (!!!) maina tecējumu par 90 grādiem un katrs sākas ar klintīm. Tagad lielais pārbrauciens uz Braslu, bet vispirms jātiek uz normāla ceļa. Līdz Krustkalniem vēl nekas vienā vietā izdodas pat samainīties, bet tālāk īsts sviests. Būtībā tas pats, kas lejā. Tikai ar piebildi, ka siltajā saulē ledājs šķīst kā sūds upē un ceļš vietām jau līdzinās pļurai. Laime, ka aiz Kārļiem vismaz normāli izšķūrēts. Otrs draņķis ir t.s. Cēsu apvedceļš. Vienās ar ūdeni pilnās nodevīgās bedrēs. Uzreiz var pazīt TP saimnieku rokrakstu. Kaut gan arī pilsētas ielas vien ar pāris izņēmumiem ir līdzīgas. Pie Stalbes, izbraucot uz Valmieras piķa, Agnīte aizrāvusies ar telefona sarunu, nepamana ātruma ierobežojumu un no ziepēm viņu paglābj vien mentu iepriekšējais "medījums". Braslas HES celiņš ledains, risains un pretīgi bedrains. Autiņu nometam jau pie zināmā "ķieģeļa" un ejam pastaigāties. Šoreiz pa abiem krastiem. Aizsprosta ledāju daudzveidība skaisti zelto vakarpuses saulē. Drusku gan paplukusi, bet vēl baudāma. Varšavu ieža lielais līkums jau noslēpies ēnā. Toties patīkamu pārsteigumu sagādā ledājs līkuma iekšpusē. Veseli 3. Pērn bija tikai 1.5. Mazs, vidējs un liels. Lielajam nav ticis klāt ūdens un saule ne tik. Ledus mežģīņu un kreļļu daudzveidība priecē acis. Tagad tāds grūtāks gājiens uz Kraukļkalna leduskritumu. Visgrūtākais sanāk pirmais kāpiens Varšavieža virsotnē. Taciņa noslidināta un vietām apledojusi. Jāmeklē kur biezāks sniegs. Otrā pusē nepatīkams pārsteigums. Tā vietā, lai gravu šķērsotu lēzenākajā vietā mūsu priekšgājēji izvēlējušies ceļu gar pašu kraujas malu. Neteikšu, ka jūtos omulīgi. Arī nokāpšana visstāvākajā un šaurākajā vietā. Labi, ka sniega daudz un viegli rāpties. Nedaudz tālāk tā atduras citas, ellīgi šauras gravas augšmalā. Tās lejasdaļā vasarā prāvs caurums, ziemā pamatīgs ledājs. Vienīgi krasti vienīgajā piekļūšanas vietā tik stāvi, ka bez striķa un karabīnes te nav ko domāt par piekļūšanu. Mince gan tā domīgi noskatās. Sak, man varbūt izdotos? Savukārt mums drusku augstāk gaida samērā viegls nokāpiens, toties izcili "jauka" rāpšanās augšā. Izvēlos apiešanu. Pa nogāzi līdz laukam un pa otru malu atpakaļ. Drusku pabradāšana jau sanāk, toties kā kompensācija par pūlēm reti skaists bērza māzers. Tālāk jau viegli. Pagrieziena vieta bez kreņķiem saskatāma, nokāpiens arī bez īpašām problēmām. Tikai lejā kārtējā vilšanās. Draugos redzētais pasakaini skaistais ledājs pārvērties par aprīvētiem burkāniem. Saule klāt netiek, bet augšā kūstošie sniegūdeņi savu padarījuši. Tiesa, pati ledussiena iespaidīga gana, sevišķi no lejas. Uztaisu pāris kopskatus un kārpos tuvāk. Zina kā parasti izvēlas drošāko variantu. Pārāk patīkami nav. No augšas pil, zem slapjā un netīrā sniega ledus. Nav patīkami nošļūkt atpakaļ. Tikai ar trešo reizi, kad izdodas ieķerties iesalušā zarā, tieku zem klints. Tikai tagad Zina brēc, ka nav Agneses. Pieradis, ka meitenes vienmēr nāk aiz manis, pēc trases maiņas ne reizi nepablenzu atpakaļ. Kaut gan kāda blenšana, ja nākošajam jākāpj iepriekšējā pēdās. Daudz nesatraucos, jo manu gumijnieku protektors gana redzams, lai nokāpšanas vietai garām nepaietu. Vai mazums iemeslu atpalikšanai. Iespaidīgākā ir visa ledāja vidusdaļa, kur klintī ir tāda kā ala, kuru tagad biezā kārtā piepildījuši sarkana ledus stabi. Patiesi iespaidīgi. Toties ne tik iespaidīgs ledājs ir tuvumā. Jā, masa un krāsa ir, bet tikai. Citādi gluds kā Kalvīša ģīmis. Piezvana bēgle. Kur mēs esot? Kā kur? Vietā un gaidam tevi! Kārpoties kaut kur pa leju. Ne šuņa nesaprotu kāds nelabais viņu pirms laika nodzinis lejā. Labi pagaidīsim. Nākošā zvana info jau intresantāka, otrā krastā redzot tādu kā atpūtas vietu... . Acumirklī saprotu, kur tas ir vienīgi nepielec kā tur var tikt, ja visu laiku turējāmies kopā. Nekas cits neatliek, kā atgriezties pa savām pēdām. Mēs pa to laiku tiekam pie forša finālskata un patīkamas sauļošanās mežmalā. Kad tikusi pie aveņkrāsas vaigiem atgriežas mūsu fizkultūriete, noskaidrojas arī sajukuma iemesls. Visbanālākais. Kamēr mēs apkārt, kaķenīte pa taisno. Labi, no problems! Vienīgi tā vietā, lai paskatītos kur mēs vai vnk uz zemi, dur, kur acis rāda. Pareizāk sakot, vispār nerāda. Pat tad, kad attapusies, ka manas pēdas neredz, nav uzreiz zvanījusi, bet nokāpusi vēl vienā gravā. Kolosāla ideja, jo ļoooti labi zinu to apvidu. Gravas īpaši!!! "Patiesi kaķis, kas staigā, kur pašam patīk". Nekas, Braslu ieraugot, būs ko atcerēties!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais