Zeme, kur mīt pats Dievs
|
Bens Latkovskis
|
Zeme, kur mīt pats Dievs
Šis nav apraksts par Indiju. Jo rakstīt par Indiju pēc divu nedēļu ceļojuma pa vienu tās reģionu ir tas pats, kas runāt par visu Eiropu apmeklējot, teiksim, Poliju.Šis ir apraksts par Dienvidindiju vai precīzāk Keralas pavalsti. Neesmu bijis Indijas ziemeļos, bet viena pilna diena pavadīta Mumbajā ļauj teikt, ka Kerala atšķiras no Indijas centrālajiem rajoniem ne mazāk kā Zviedrija no Rumānijas. Šis ievads ir nepieciešams, jo citādi cilvēkiem, kas bijuši no Mumbajas uz ziemeļiem vai dienvidos apmeklējuši tikai Goa varētu likties, ka autors kaut ko fantazē.
Ātrāk prom no Mumbajas
Ņemot vērā brīdinājumus par kulturšoku Mumbajā jau pirmajās stundās pēc iziešanas no lidostas, jau iepriekš nolēmu šajā Indijas lielpilsētā neuzkavēties. Uzreiz pēc ierašanās Mumbajā, lidoju tālāk uz Indijas dienvidiem – Keralas pavalsts lielāko pilsētu Koči (Ernakulamu). Aizsteidzoties notikumiem priekšā varu droši apgalvot, ka tā bija pareiza izvēle. Pat pēc divu nedēļu rūdījuma Indijas dienvidos, atgriežoties Mumbajā nācās piedzīvot kulturšoku piepilsētas dzelzceļa stacijā Andheri, kad ubagojošu bērnu bars ar grabošām skārda bļodām rokās ielenca mūsu grupu, ķērās mūsu meitenēm ap kājām, līda pie somiņu rāvējslēdzējiem un neatkāpās līdz pat vilciena peronam, kur cilvēku drūzma divkārt pārsniedza cilvēku biezību Arēnā Rīga uzreiz pēc hokeja spēles beigām. Divas nedēļas bijām Dienvidindijā pārvietojušies vietējos satiksmes autobusos kopā ar citiem indiešiem un šķita pie vietējā transporta īpatnībām esam jau pieraduši, taču Mumbajas piepilsētas vilcienu pārblīvētība lika saprast – vēl daudz ko neesam pieredzējuši.
Keralas štats jeb pavalsts ir Indijas dabas tūrisma Meka. Šeit ir gan kalnu kurorti ar mēreni siltu klimatu, plašiem, gleznainiem tējas laukiem, ūdenskritumiem un stāvām klintīm, gan nacionālie parki, kuros var brīvā dabā satikt gan ziloņus (kas mums izdevās), gan tīģerus un leopardus (izredzes ieraudzīt šos nakts plēsējus ir tuvas nullei), gan pasakainas kokospalmu ieskautas pludmales. Tikai Keralai raksturīga ir iekšējo ūdenstilpņu – ezeru un kanālu sistēma un kuģošana ar tradiconālajām laivu mājām (houseboat), kas ļauj Keralu dēvēt par Indijas Venēciju. Keralai ir savs tūrisma sauklis: Kerala - zeme, kur mīt pats Dievs (Kerala – God’s own country). Varu teik droši – tas nav pārspīlējums.
Jau pirmajās dienās ierodoties Indijā un redzot neizsmeļamo vitalitāti un enerģiju, kas burtiski laužas no turienes jauniešu sejām, pārņem skumja apjausma. Orientālista profesora Leona Taivāna tēze, ka Rietumu civilizācija ir izmirstībai nolemta un jau drīzā nākotnē atdos savu vietu jauneklīgajiem austrumiem, iegūst skaidrākas aprises. Jaunieši ir jautri, dzīvespriecīgi un atvērti. Skolēnu daudzums uz ielām, kad beidzas mācības, ir šokējošs iepretim Latvijas demogrāfiskās krīzes noplicinātajam bērnu tuksnesim.
Tīrības karaļvalsts
Kas mani visvairāk pārsteidza Keralā? Nekad nevarēju iedomāties, ka aizbraukšu uz it kā trūcīgo un atpalikušo Indiju un pirmajā dienā (līdz pārvilku labākas drēbes) jutīšos gandrīz kā bomzis. Kājās biju uzvilcis pagājušā sezonā pirktas, gaišas kokvilnas auduma bikses, kuras pērnvasar jau biju pavalkājis. Bikses vairs nebija pirmā svaiguma un arī krekls garajos lidojumos bija saņurcījies. Latvijā šads tērps diez vai radītu kādu diskomfortu, taču Keralā visi (bez izņēmuma) vīrieši bija nevainojami tīros un rūpīgi izgludinātos kreklos un tikpat tīrās biksēs vai tradicionālajos gurnu apsējos – lungi. Visi kārtīgi noskuvušies un sakoptiem matiem. Neatkarīgi no sociālā statusa. Zemnieks nes uz galvas milzīgu siena saini nevainojami tīrā kreklā un izbuktētās biksēs. Redzēt šādu ainu cilvēkam, kurš dzirdējis neskaitāmus stāstus par Indijas neiedomājamo netīrību ir diezgan pārsteidzoši. Šeit jāatkārto, ka runa ir tikai par Dienvidindiju, jo Mumbajā uz ielām (bet ne lidostā) dažkārt tomēr varēja sastapt nevīžīgi tērptus cilvēkus ar sagumzītu un pat netīru apģērbu.
Lai gan uz ielām vairākums ir vīrieši, netrūkst arī sieviešu. Dienvidindijā pilnīgi visas sievietes tikpat kā bez izņēmuma valkā tradiconālos tērpus – sari vai musulmaņu sievietēm raksturīgo apģērbu – kleitu ar pidžamveida biksēm. Apģērbi ir spilgti, koši un nevainojami tīri. Mati ir indiešu sievietes viena no galvenajām rotām un tie katru rītu tiek mazgāti, ieeļoti un rūpīgi ieveidoti. Dienvidindijā redzēt sievieti ar nevīžīgi sakārtotiem vai netīriem matiem nebija iespējams. Tad, kad Mumbajā ieraudzīju kādu ubagojošu sievieti nekoptiem matiem iespaids bija visai spocīgs – it kā šī sieviete būtu izkāpusi no kādas šausmu filmas.
Runājot par izslavēto Indijas netīrību ir strikti jānodala jēdzieni – netīrs un piedrazots. Dienvidindijā ar netīrību iznāk ļoti maz sastapties, ja ar šo vārdu neapzīmē piedrazotību, kas ir visaptveroša. Indijas iedzīvotāji, kuri irgadsimtiem pieraduši, ka ikviens zemē nosviests bioloģiskas izcelsmes produkts stundas laikā izkalst un dažu dienu laikā sabirzt putekļos, vienkārši nav gatavi civilizācijas polietilēna, follijas un papīra iesaiņojumu izvāzijai. Šie nesairstošie produkti pārapdzīvotajā vidē strauji uzkrājas, radot milzīgu piedrazotības fonu. Tajā pašā laikā ieejot jebkurā ēstuvē katrs indietis pirms apsēsties pie galda obligāti nomazgā rokas. Šī procedūra ir tik dabiska un pašsaprotama, ka arī mums tā ātri vien kļuva automātiska.
Cilvēkiem, kuri uz Indiju brauc ar milzīgu skepsi pret tur esošo apkārtējās vides stāvokli, dažbrīd var rasties zināmas problēmas. Piemēram, Madurajā slavenajā Menakši tempļa kompleksā (tāpat kā visos citos tempļos) var ieiet tikai ar basām kājām. Apavi jāastāj pie tempļa ieejas. Komplekss, kuru no visām četrām debess pusēm iekļauj četri milzīgi neskaitāmām skulptūrām greznoti torņi, ir vairāku hektāru plašs un ieiet tajā var pa vieniem vārtiem un iziet jau pavisam pa citiem. Tad nu pa pilsētas publisko daļu ar basām kājām iznāk mērot atpakaļ ceļu līdz saviem apaviem vairāku simtu metru garumā. Nez vai daudzi būtu gatavi Rīgā vasaras laikā aiziet no Doma laukuma līdz Pētera baznīcai basām kājām. Kur nu vēl Indijā. Mums gan Madurajā pastaiga pa pilsētu basām kājām nesagādāja nekādas netīkamas emocijas. Par potenciālo iespēju, ka kāds paņems jūsu pie tempļa atstātos apavus pat nerunāsim. Cilvēkiem ar šādām domām labāk uz Indiju vispār nebraukt.
Vēl kāds vērojums. Keralas lielākā pilsēta Ernakulama (Koči) ir lielāka par Rīgu un tajā dzīvo vairāk kā 1 miljons iedzīvotāju. Tiesa, automašīnu ir krietni mazāk, taču to netrūkst. No šīs pilsētas centra ar taksi braucām uz lidostu, lai atgrieztos Mumbajā. Lidosta atrodas apmēram 30 km ārpus pilsētas un līdz tai no centra jābrauc nepilnu stundu. Šajā laikā centos ieraudzīt kaut vienu netīru, apputējušu automašīnu. Kādu, kurai būtu iebuktēts sāns, atlupusi krāsa vai redzams kāds rūsas pleķītis. Tādu mašīnu atrast bija ļoti grūti. Visas automašīnas bija tīras kā no automazgātavas un nevainojami krāsotas it kā tikko būtu atstājušas rūpnīcas konveijeru. Gandrīz visas vieglās automašīnas bija baltā vai gaiši sudrabotā krāsā. Patiesības labad jāatzīst, ka vienu mašīnu, kurai bija mazliet noputējis aizmugurējais spārns tomēr pamanīju. Taču pat šī – pavisam nedaudz netīrā mašīna bija krāsota gaiši zilā tonī, kas radīja iespaidu par kādu svešķermeni balto un tīro automašīnu plūsmā. Lai nerastos pārāk idilisks priekšstats par Ernakulamu (Mumbajā sagrabējušu mašīnu netrūkst) pateikšu, ka gājēju ietves šajā pilsētā ir katastrofālā stāvoklī un izlauzti, vaļēji caurumi trotuārā ar lejā plūstošo kanalizāciju ir ik uz soļa. Var jau būt, ka tur tika veikti kādi remontdarbi, taču nekādi norobežojumi, lai kāds neuzmanīgāks gājējs šajos caurumos neiekristu nebija. Jāpiezīmē, ka Indijā gājēji visbiežāk pārvietojas nevis par gājēju ietvēm, bet gan ielu braucamās daļas malu.
Virtuve nav domāta latviešiem
Daudz ir dzirdēts par Indijas virtuvi un šīs virtuves savdabīgajām attiecībām ar eiropieša kuņģiem. Te jāatkārto, ka ir milzīgas atšķirības starp Ziemeļindijas un Dienvidindijas virtuvi. Gandrīz jebkurā ēstuvē, kur vien ir ēdienkarte, atsevišķi tiek nodalīti Ziemeļindijas un Dienvidindijas ēdieni. Jāatzīmē, ka pats esmu liels garšvielu un asu ēdienu cienītājs, bet Keralas virtuve personīgi man negāja pie dūšas, lai kā centos adaptēties vietējā vidē un ēst vietējos ēdienus. Dienvidindijas garšvielu kombinācijas manām garšas kārpiņām nelikās harmoniskas. Drīzāk otrādi – kā pilnīgi nesavietojamu garšu salikums. Garšas un smaržas ir grūti aprakstīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka nav ne jausmas, kas tās par garšvielām. Latvijā tādas nelieto. Varu tik pateikt, ka ēdiens ar nosaukumu Aloo Jeera – sautēti kartupeļi ar anīsa sēkliņu mēci šķita viens no pieņemamākajiem ēdieniem.Diez vai Latvijā daudzi gribētu pie kartupeļiem pievienot kaut vienu anīsa sēkliņu, bet šeit katrupeļi bija burtiski noklāti ar šīm sēkliņām un šis ēdiens mums šķita pat garšīgs uz Dienvidindijas virtuves fona.
Ēdienu nosaukumi eiropietim neizsaka pilnīgi neko un tikpat bezjēdzīgi ir prasīt oficiantam – kas tas ir vai ko jūs ieteiktu. Iemesls, kāpēc oficiants eiropietim nevēlas ko ieteikt ir pavisam vienkāršs. Ja atnesto ēdienu būsi pats pasūtījis un to nogaršojis atstāsi neapēstu uz galda, tad pats būsi vainīgs, bet, ja to būs ieteicis oficiants, tad viņš jutīsies vainīgs. Tāpēc oficiants lauzīta vai grūti saprotamā angļu valodā centīsies skaidrot, no kā katrs ēdiens gatavots, bet diez vai no tā radīsies lielāka skaidrība. Porcijas ir lielas un salīdzinoši lētas. Ja pie galda apsēžas vairāki eiropieši, tad labāk ir, ja katrs pie galda sēdošais pasūta kaut ko citu un gan jau pa visiem atradīsies kaut kas puslīdz ēdams. Taču, ja nav izteikta vēlēšanās iedziļināties Dienvidindijas virtuvē, tad var paņemt jebkuru Ziemeļindijas rīsu vai nūdeļu ēdienu un bez liekām problēmām ēšanas jautājumu atrisināt. Eksotikai var vienu reizi izbaudīt autentisku ēšanu ar rokām no banānu lapām ar visām tām šķidru kakiņu krāsas mērcītēm, taču ar šo vienīgo reizi pilnīgi pietiek.
Daļējs pārsteigums bija zināmas komunikācijas problēmas. Biju iedomājies, ka Indijā angļu valodu samērā labi zina ja ne visi, tad vairākums. Patiesībā angļu valodas prasmes nemaz tik plaši izplatītas nav. Dienvidindijā tam klāt vēl nāk ārprātīgais akcents, kas dažreiz neļauj saprast pat pašu elementārāko. Keralā cilvēki runā malajalamiešu valodā, kas tāpat kā Tamilnadu pavalstī valdošā tamilu valoda ietilpst dravīdu valodu grupā. Abas šīs valodas stipri atšķiras no hindi valodas un šīs atšķirības var viegli uztvert ar ausi. Malajalamiešu valodā runājot cilvēki ļoti ātri un plūstoši buldurē, kulsta mēli it kā gribētu atvēsināt muti, kamēs hindi valodā vārdi skan cieti, asi viens no otra atdalīti. Tas pat pamanāms rakstībā, kur malajalamiešu alfabēts ir veidots no dažādiem rimbuļiem, apaļumiem, bet hindu – ass, stūrains. Tad nu malajalamiešu angļu valoda ir tāda pati karsta kartupeļa viļāšana pa muti, kurā izrunāto skaņu saistība ar oriģinālu visbiežāk ir ļoti aptuvena.
Autobuss – ērts un lēts
Dienvidindijā, kur attālumi starp tūrisma objektiem ir salīdzinoši nelieli (100 – 250 km) visizdevīgākais pārvietošanās līdzeklis ir autobuss. Tam ir virkne priekšrocību. Tā kā Indija pēc Latvijas mērogiem ir viena liela milzu pilsēta, tad starppilsētu autobusi šeit kursē gluži kā Rīgā tramvaji. Ieejot jebkuras pilsētas centrālajā autostacijā vienmēr priekšā jau bija mums vajadzīgā maršruta autobuss. Ja šajā autobusā vairs nav brīvas sēdvietas, tad labāk pagaidīt nākošo. Tiklīdz viens autobuss aizbrauc tā vietā nāk nākamais. Dienvidindijā cauru gadu valda liels karstums un tā kā autobusiem logi nav stikloti, tad braucējus apņem atvēsinošs vējiņš. Autobusu priekšējā daļā sēž sievietes, bet aizmugurējā vīrieši. Vīrieši nesēž blakus sievietēm un otrādi. Izņemot, ja viņi ir vīrs un sieva. Ja pilnā autobusā atbrīvojas vieta blakus sievietei vai vīrietim, tad brīvajā vietā apsēžas līdzīga dzimuma pasažieris. Biļešu cenas ir draudzīgas – aptuveni 1 lats par 150 km ceļu.
Perijaras nacionālā parka tīģeru rezervātā ieraudzīt tīģeri varbūt arī ir iespējams, taču pārāk lielas cerības uz to nevajadzētu likt. Ziloņu ģimenīti brīvā dabā gan var izdoties satikt. Mums izdevās. Pašā rezervātā atrakciju organizēšanā valda paliels haoss, tāpēc labāk jau iepriekšējā dienā nopirkt gatavu ekskursiju programmu no kādas vietējās tūrfirmas. Visas gan cenšas ieteikt džungļu safari ar džipu, bet tā kā internetā biju lasījis visai negatīvas atsauksmes par šo atrakciju, tad no šī piedāvājuma attiecos. Rezervāts ir vieta, kur pavadoņa pakalpojumi lieti noder, ja vien ir vēlēšanās redzēt ziloņus brīvā dabā. Pavadonis zina ceļu uz vietām, kur tos var atrast. Kad mežā pavisam netālu dzirdi ziloņu aurus un koku zaru brakšķēšanu zem milzeņu kājām, tad uz mirkli paliek tā jocīgi ap dūšu, taču pavadoņa klātbūtne nomierina. Par ieeju rezervātā jāmaksā 300 rūpijas (Ls 3,35), bet tā ir vienīgā iespēja redzēt un pastaigāties pa īstu Indijas mežu, jo ārpus rezervātiem Indijā nav ne kvadrātmetra īsta meža. Citviet kartē iezīmetie meži, kas eiropieša acīm izskatās pēc visīstākajiem džungļiem patiesībā ir kardemona plantācijas. Nemaz nerunājot par kokosriekstu palmu audzēm, kuras gan izskatās eksotiski, bet ne pirmatnīgi.
Brauciens ar laivu – māju (housebaoat) ir neatņemams Keralas ceļojuma elements. Paliela peldoša māja ar divām guļamistabām un trīs cilvēku apkalpojošo personālu tiek pilnībā uz diennakti nodota tavā rīcībā. Tas nav lēts prieks pēc Indijas cenu mēroga, bet pietiek salīdzināt viesnīcu cenas jebkurā Eiropas kurortā, lai saprastu, ka neaizmirstams baudījums tiek piedāvāts par smieklīgu cenu.
NRA, 25. marts
P.S. Bildes var apskatīt manā profila galerijā.
