Uz Maroku ar mašīnu

  • 2 min lasīšanai
Vienu svētdienu aiz neko darīt aptuveni divpadsmitos naktī, pilnīgi viens, iesēdos mašīnā un galīgi nebija noskaņojums braukt uz mājām. Tā vietā nolēmu pavizināties. Izbraucu no Vecrīgas un lēnām braucu Bauskas virzienā, līdz nojautu, ka laikam es tomēr vēlos izbraukt no valsts. Piestāju Statoilā, pārbaudīju vai man ir līdz pase un turpināju nesteidzīgi doties Bauskas virzienā. Iepriekšējā dienā es biju pamodies aptuveni divos pa dienu, līdz ar to, gulējis nebiju tikai kādas desmit stundas, kad bija jau pusnakts. Enerģija arī it kā pietika. Bet pieņemot, ka mani šitāda vizināšanās var aiznest kaut uz pasaules malu, nolēmu iegādāties ko dzeramu tieši priekš enerģijas. XTC, Red Bull vai kolas vietā izvēlējos ledus tēju, pieņemot, ka tā būs labāk. Kad no rīta biju pie Varšavas uzzvanīju saviem draugiem uz Spāniju un sabiedēju viņus, ka braucu uz Spāniju, pats nemaz neticot vai vispār to izdarīšu un vai kaut kad Vācijā man jau nebūs gana. Drīz pēc zvana, turpat vēl tajā smirdīgajā Polijā, viens poļu brīnums uz šosejas, kad taisījos viņu apdzīt, nez kāpēc izdomāja man deguna priekšā nogriezties pa kreisi. Kad redzēju, ka avārija ir neizbēgama (nebiju gulējis jau aptuveni diennakti un visu laiku braucis), strauji sametu mašīnu un ietriecos viņa mašīnā ar pakaļu, nevis ar priekšu. Bija baigais blīkšķis. Nemaz negribēju skatīties kas ir noticis. Domāju, ka ceļojums te arī beidzās. Paskatījos spogulītī: viņam nokritis bampers, Kalpaki aizlidojuši, sašķaidīts priekšējais spārns. Nemaz negribēju pat domāt, kas noticis ar manu autiņu. Taču, izkāpjot ārā es sāku smieties, jo manai mašīnai bija tikai trīs mazas švīkas, kuras knapi varēja pat pamanīt. Polis no manis gribēja izspiest 1000 dolārus, taču es pateicu, ka lai sauc policiju, viņš gan draudēja, ka tas man izmaksās vismaz 2000 dolārus, taču beigās es samaksāju sodu 30 eiro. Vācijai tuvojoties sāk strādāt navigācija. Ir sajūta, ka tuvojies civilizācijai. Tik patīkami pēc Polijas...:) Tā es nokļuvu līdz Francijas vidum bez apstājas, kad beigās neizturēju un atlūzu vietējā pārkingā uz astoņām stundām turpat mašīnā. Kad pamodos un braucu tālāk, redzēju stopētājus ar uzrakstiem Maroka. Es viņus paņēmu līdz un aizvedu kopā vairāk par 2000 km, līdz pašiem Spānijas dienvidiem. Pa ceļam mēs runājām par viņu došanos uz Maroku un es sapratu, ka arī es uz turieni gribu. Tā man beidzot parādījās kāds sakarīgs ceļojuma galamērķis. Pie saviem draugiem Cartagenā es ierados otrdienas naktī, biju laimīgs. Uzpīpēju un gāju gulēt. Ne es, ne viņi nespēja noticēt tam, ka es atbraucu... Nākamajā dienā pamodos, uzpīpēju, un izdomāju, ka jābrauc uz Maroku, bet viens es braukt negribēju. Pierunāju draugu. Pēc dažām dienām es ar Pedro iesēdos mašīnā un pēc aptuveni 700 km dūmaina lidojuma pa bāni mēs sasniedzām kādu pilsētu pie Gibraltāra, kur ar prāmi pārcēlāmies uz Maroku! Prāmju kustība tur ir ļoti intensīva un pat saprotama. Izsēdāmies Tangeras ostā, Marokā. Atpakaļceļā izbraucu gar Portugāli un Franciju. Lai vairs nebrauktu caur Poliju, izmantoju prāmi Rostoka Rīga. Viņi ir ļoti pārpildīti un es priecājos, ka pirms tam norezervēju biļetes, jo pretējā gadījumā, vajadzētu braukt caur Poliju... Kopā ceļojums prasīja divas nedēļas un nobrauktus 10.000 kilometrus.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais