Uz Ēģipti - kad neviena cita tūrista tur nav
|
Kaspars Līviņš
|
Pazīstams igaunis brauc uz Dienvidāfriku, un brauc cauri Ēģiptei februāra sākumā. Ziņo, ka viss mierīgi, un es sarosos. Skolēnu brīvlaikā brauksim uz Ēģipti. Sen gribējās, jau kopš 4. vai 5. klases, kad mācījos Seno laiku vēsturi. Bet līdz šim nekādi nebiju ar mieru braukt uz turieni lai pieminekļu vietā redzētu tūristu barus. Sākums ir daudzsološs - čarteru nav. Tas labi, pērkam biļetes caur Maskavu uz kairu. Kairā esam 18. marta 1. minūtē, tieši minūti pēc komandantstundas stāšanās spēkā. Tas nekas, dabūjam sev taksometru uz Gizu, kur rezervēta viesnīca 'ar skatu uz piramīdām'. Ap 2. naktī esam tur, taksists lāgā nezināja, kur viesnīca ir, un komandantstunda nozīmēja, ka apvedceļš ciet, un jābrauc caur neskaitāmām drošības kontroles vietām caur centru. Jā, pa logu piramīdas redzēt var, tās vēl ir nedaudz izgaismotas, bet ir ietītas dūmakainā smogā. No rīta mostos agri, mani nomocījuši odi vai kādi citi kukaiņi. Sieva un dēls - tie gan ir labi izgulējušies. Protams, fotografējam piramīdas, ko nu var labi redzēt. Brokastis nav uz jumta, kā solīts, jo 10 stāvu viesnīcā esam laikam tikai kādi 6 viesi. Ēdam tās lejā, pie foajē. nekas dižs, bet ēst var. Nu ko, tagad uz piramīdām? Nolemjam tomēr pirmkārt doties uz staciju un pirkt vilciena biļetes uz Luksoru. Gizas stacija ir tālāk, kā domājām, un biļešu kases stundas laikā tā arī neatveras. Dodamies uz Ramzesa staciju, kur arī jābūt bagāžas glabātuvei - nav joka lieta visu bagāžu staipīt līdzi. Metro ir ātrs, tīrs, lēts, un efektīvs. Mums jānokļūst Mubaraka stacijā. Mubaraka vārds gan arābiski, gan latīņu burtiem no pieturu saraksta izdzēsts... Fotografēju to, un sasmaidos ar vietējo puisi, kas manu rīcību saprot. Ramzesa stacijā remonts, biļete uz guļamvagonu mums rokā, bet bagāžas novietnes remonta dēļ nav! Ar visu somu - laime, ka mums uz trijiem tikai viena 16 kg smaga mugursoma - kuļamies ar taksi uz piramīdām. Kad tiekam tuvāk, sākas cirks, taksists piedāvā vest uz ieeju pie Sfinksas, bet es saku, lai brauc tik taisni uz galveno ieeju. Krustojumos mūs kaismīgi 'oficiālie' darboņi mēģina pārliecināt, ka tā ieeja ir slēgta, un vienīgais veids, kā tikt piramīdās ir sekot viņiem. Pavēlam tomēr taksistam doties tikai taisni. Pie kasēm lielie laukumi pilnīgi tukši - neviena autobusa! Tas labi, pie biļetēm rindas nav, pērkam tās, un mēģinu sarunāt atstāt somu pie drošības dienesta - bet bezcerīgi. Šie visi cer, ka tāpēc ņemsim ratus, bet mēs drosmīgi ejam kājām. Nu, piramīdas, protams, lielas, arābi, protams, uzmācīgi, bet nesteidzoties izstaigājot visu lielo teritoriju pārpārēm baudām to senatnes elpu - un daudz jaunākus putekļus un smoga smaciņu, kas labi redzams Kairas virzienā. Pie mazākās no trim piramīdām nolīgstam kamieļus kas mūs aizved uz pakalniem, no kuriem ir tie jaukākie skati. kaulēšanās sit augstu vilni. Interesanti, cik par to bija jāmaksā citreiz? Sieva un dēls vēl ielien lielajā piramīdā, es sēžu pie mantām stūrītī, kur vietējie gana zirgus. Pļāpāju ar šiem, kaut gan viņu pļāpas var reducēt uz vienu mērķi - kā atņemt man naudu. Tautas sarodas padaudz, ir brīvdiena, un vietējie, šķiet, arī izbauda piramīdas bez bālģīmju ordām. Pārīši, ģimenes pikniko piramīdu ēnā, sajūta kā kādā parkā. Pēc tam gar sfinksu dodamies uz izeju, saule jau iet uz leju, gribas ēst. Vienīgais ēstūzis ar skatu ir KFC, kas arī picērija vienlaikus. Līdz vilcienam vēl kaudzēm laika, bet arhitektūru utt. baudīt vairs nemaz negribas. Braucam uz Tarhir laukumu, kur Nīlas krastā jābūt kādam parciņam. Tāds arī atrodas, tieši pretī izdedzinātajai valdības mājai. Uz tilta un laukumā jaunieši tirgo Ēģiptes karogus, uzlīmes ar 25. janvāra uzrakstiem, citu revolūcijas - kā viņi to dēvē - atribūtiku. Šur tur armijas mašīnas, automātisti posteņos, bet neviens neiejaucas. Ejam kājām uz staciju. Pūļi, kas nupat nobalsojuši referendumā, šķiet, mūs aprīs. Dēlam, kam 10 gadi, iestājas mērens kultūršoks, un viņš ir manāmi atvieglots, kad iekārtojamies mūsu kupejās. Vilcienā lidmašīnas stila vakariņas, un tad jau guļam. Vagons kratās un šūpojās tā, ka šķiet gāzīsies. Protams, tā nenotiek, un sešos no rīta izkāpjam Luksorā. Veiksmīgi izvairāmies no taksistu pūļa, jo paredzam palikt viesnīciņā tepat centrā, un kājojam to meklēt. Pēc īsas anabāzes ar tempļa un sfinksu alejas aplūkošanu pa gabalu, izejam pie Nīlas, kur līdz zobiem apbruņoti karavīri sargā Luksoras muzeju. Laikam jau joki tievi - arī pie piramīdām redzējām bruņu mašīnas, un, cik dzirdēts, šis tas ir arī aplaupīts un nozagts šinī juku laikā. Tā nu atrodam viesnīcu, dabūjam numuru jau 7. no rīta, ejam dušā, un tad uz Templi, kas ir turpat pāri skvēram. Vecs, liels, un svarīgs tas stāv modernas pilsētas vidū, un tempļa vidū mazu stūrīti aizņem arī mošeja. Templis tukšs, un varam tā varenību izbaudīt vai vieni paši. Pārsvarā to darām no ēnas pozīcijām, jo palicis neciešami karsts.
Pavadām Luksorā divas dienas, apskatot tempļus un kapenes, strīdoties ar pārdevējiem un blēžiem par cenām jebkam, ko gribam nopirkt. Par spīti tūrisma visvarenajai klātbūtnei Luksora ir arī ļoti dzīvelīga pilsēta vietējiem. Tiem gan tūrisma visvarenība nemaz neiet pie sirds, jo viss pilsētas centrs ir izrakņāts, pašvaldība cenšas atjaunot pirms 3000 gadiem bijušo Sfinksu ceļu no Luksoras uz Karnakas tempļiem, kā dēļ daudzas ēkas un pat viesn\icas ir nojauktas, un pilsētu šķērso izrakumu bedre.Klīstam pa ielām bez mērķa, kamēr piekūstam, un saprotam, ka dēlam nemaz šis arābu burkšķis pie sirds neiet. Viņš tik prašņā, kad būsim pie jūras.
No rīta dodamies uz autoostu, kas ir 15 km no centra – pārvietota prom no tempļa. Pēc nelielas stīvēšanās esam autobusā, kas mūs aizved uz Safaga, no turienes ar starppilsētu taksi dodamies uz El Kuseir pilsētiņu, kas ir labi tālu no Hurgadas betona džungļiem.
Kuseirā apmetamies mazā viesnīcā (pēc lielo kūrortviesnīcu mērogiem) jūras krastā. Ģēvelē nežēlīgs vējš, un nav arī ļoti silts.
Pilsētiņa maza, turpat pa pludmali ejamā attālumā, ar 15. gs cietoksni, mazu ostu, tirgu, un dažiem jūras restorāniņiem. Kad vējš paliek mazāks, peldamies, drusku nirstam, klīstam pa pilsētiņu, un vienkārši garlaikojamies piecas dienas.
Revolūcija
Ēģiptieši ir ļoti pacilāti par saviem panākumiem, tikai dīvaini, ka viņi šķiet neapjēdz, ka Mubaraks bija armijas ieliktenis, un pašlaik arī valda tā pati ģenerāļu valdība. Visi, ar ko runājām, stāsta, kāda korupcija valdījusi, un kā tagad būšot labāka dzīve. Lai nu tā būtu. Par revolūciju liecina daudzie armijas posteņi, nepieciešamība pēc īpašas atļaujas lai pa ceļu no Kuseiras uz Kairu aizbrauktu, nodegušais valdības nams, un tautas labais garastāvoklis.
Nabadzība
Lielākā daļa žēlojas par to, cik lieli nodokļi un mazi ienākumi, tajā pašā laikā nevaru iedomāties, kā viņi no mūsu iekasētās naudas tos nodokļus maksā – kases aparāti vai vispār ienākumu reģistrēšana uz papīra nav visai populāra. Nabadzīgākos rajonos, protams, skraida apaļas žurkas un izkāmējuši suņi, bet par labklājību liecina samērā lielais jaunu auto skaits, samērā niecīgais ēzeļu pajūgu skaits, un dzīvnieku barības esamība lielākos veikalos, arī tik mazā miestā kā Kuseira.
Cenas un kaulēšanās
No tūrista nekaunēsies noplēst pat 10 kārtīgu samaksu. Pats uzprasies, ja apjautājies par cenu, tas nozīmē, ka nezini, cik prece maksā, un var prasīt cik tik nāk prātā. Mazāk gan tas attiecas uz vietējo pārtikas tirdziņiem, bet tomēr. Ja paprasīsiet jebkuram – vai taksistam, vai viesnīcā, vai pat dažreiz garāmgājējam padomu vai palīdzību, samaksāsiet dubultā, vai tuvu tam, jo palīgs nepakautrēsies nokāst komisijas naudu no pārdevēja. Vislabākais ir apbruņoties ar sīku naudu, un bez liekām runām dot tik, cik domājat, ka prece maksā. Pat ēstūžos reizēm šis triks nostrādā. Vispār tūrists tiek uztverts kā dumjš bagāts naudas avots.
Krikumi
No hassle – (bez uzmācības) – rakstīts uz dažiem veikaliņiem. Nemēģinājām...
Uz ielām esošie sulu bāri – labākā apelsīnu sulu vieta, cenas uz pusi vai vairāk zemākas kā citur.
Smēķē visur. Ja esat nesmēķētāji kā mēs, tad labāk sēdēt ēstūžos uz ielas.
Kafija lielākoties šķīstošā, vai espresso tipa drausmu darva ar ingvera piešprici.
Karkādes tēja – patiesi laba, tikai smalkākos iestādījumos liek parastos Liptona maisiņus, nevis īstus ziedusL
Kairā parkos ieejas maksa 2 mārciņas.
Kairā labāk braukt ar taksi bez skaitītāja, jo ar to tūristu neizbēgami apskaitīs kā nemetas. Labāk vienoties par cenu iepriekš, bet īsiem braucieniem vienmēr turēt 5 vai 10 mārciņu banknotes.
Parasti kūrortviesnīcu papildu ekskursiju un pakalpojumu cenas ir uzpūstas, meklējiet pakalpojumus cituviet, vai pilsētā.
Angļu valodu nereti zina ļoti vāji, noderēs arābu valodas vārdnīciņa, pat dažu vārdu zināšana ļoti noder.
Metro divi vidējie vagoni ir rezervēti sievietēm.
