Mazā Turcija

  • 1 min lasīšanai
  • 11 foto
Tas bija 1986.gadā, kad Friča Roziņa Lūznavas sovhoztehnikuma komjaunatnes komiteja izskatīja manu lietu. Es biju atteicies turpmāk vadīt politinformāciju. Tā bija apriebies katru rītu stāstīt par Irākas-Irānas karu. Arī lasījis nebiju par to nenieka. Mana izdoma par šautajiem tankiem un bendētiem cilvēkiem bij stājuse, bet karš man vienkārši rieba. Es teicu, ka to nedarīšu vairs un mani par to bāra. Teicu, veidošu sienas avīzi – Disko Zirneklīti un to darīju ar. Pirmā numurā rakstīju par Ķelnes pankiem. Tos satiku šogad – 2007.gada aprīlī, tikai ne Ķelnē, bet gan Vācijas modernās dejas un pop galvaspilsētā Manheimā. Sēdēju blakus pankiem, brīnījos par laika ritējuma, bij aizskrējis 21 gads, bet panki vēl joprojām tusēja parkā. Kā tad tā arī tagad tie bija pārauguši tīņi. Šī bija mana pirmā vizīte Eiropas pārticības zemē. Sākotnējo skepsi - mums ir daudz kas labāks, nomainīja miers. Jauns ritms atšķirīgs no Latvijā piedzīvotās ikdienas saraustītās gaitās. Pārsteidza turku daudzums un arī pirmajā mūzikas veikalā dzirdētais: „Rozenšterns, kas tas ir? Vācu grupa!  šis ir tikai turku mūzikas veikals!” Es nodēvēju šo pilsētu par mazo Turciju, jo galvenā laukuma apkārtnē, kas manā izpratnē bij kaut kas līdzīgs Vecpilsētai, lielākoties mitinājās turki – viņi nāca no mājām uz ielām, viņi strādāja veikalos, tirgoja zeltu, uzturēja kafejnīcas un galvenais, gādāja par maniem vēderpriekiem. Es dievinu viņus. Pirmo dienu, kaut kādus vāciešu ēdienus ēdu, iemaldījos meksikāņu restorānā, ar nožēlu nodomāju, ka kaut kas ar tiem meksikāņiem nav labi un tad brokastīs biju pie turkiem, biju priecīgs, man piedāvāja to, ko es vēlos un tas bij nesamērīgi garšīgs un kas par jauku cenu. Zeltlietas gan viņi tirgoja par zelta cenu. Bij ar cita pilsētas daļa, ar grāmatnīcu un Dienvidāfrikā radītiem ex libris, ar veikalu, kurā par lielu izbrīnu paliku vairākas stundas, jo tas radīja ilūziju, ka manam ne visai mazam augumam izrādās kāds arī ražo drēbes. Ar ūdenstorni un strūklakām, ar neskaitāmām āra kafejnīcām un fantastisko caffe late. Ar tramvaju, kurš tēloja metro, jo pa tiltu viņš neprata braukt, tam bij jānirst zem Reinas. Mans gala mērķis bij lielākais Eiropas antīko motociklu tirgus. Tur redzēju un dzirdēju vāciešus, poļus, itāļus, čehus, dažus krievus, arī latvieti vienu. Bij liels valodu jukums, taču nebija neviena ar savādāku acu skatu, vai ādas krāsu. Arī nepiederīgo tur nebij. Vienīgi es bij iemaldījies tur. Patikās man!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais