Pārsteidzošā Tunisija.

25.04.2007
6 min lasīšanai

Tunisijā biju 2006.gada aprīļa vidū un laika apstākļi nebija tie labākie priekš laiskas zvilnēšanas pludmalē un ūdens arī ļoti auksts, bet pietiekoši vasarīgs lai nosauļotos un karstums nemocītu braucot ekskursijās. Tunisija mani patīkami pārsteidza, jo iepriekš biju salasījusies visādas muļķīgas atsauksmes internetā. Viesnīcas 95% atbilst norādītajam zvaigžņu skaitam. Pludmales ir vienkārši lieliskas. Smiltis ir ļoti maigas un mīkstas kā milti. Mūsu Rīgas jūrmalā tās ir raupjākas. Pludmales dvieļus jāņem līdzi savus (vai nopirksiet tur) , jo reti kura viesnīca tos piedāvā un no viesnīcas numuriņiem to nedrīkst nest ārā un lietot pie baseina. Ēdienreizēs izmēģini olīveļļas, ar ķiplokiem bagātīgi ievircotu tomātu pastu – tas regulēs un stiprinās kuņģa darbību. Pēc tā droši varat baudīt Āfrikas tuksnešu ēdienus. Lielisks ir augļu piedāvājums. Sevišķi saldumu un kūciņu mīļiem šeit būs paradīze. Pārsvarā pārdošanā ir tikai tie augļi, kas atbilstoši sezonai ir nogatavojušies. Ja ir apelsīnu laiks – ēdiet apelsīnus, meloņu laikā – melones, bet granātābolu laikā nemeklējiet zemenes. Katram laikam savas baudas! Mūsu gids teica, ka Tunisija ir 4. drošākā valsts pasaulē. Es pat tam gribētu piekrist, jo to jau varēja manīt uz ielām pēc lielā policistu skaita uz katra stūra. Uz 5 cilvēkiem valstī ir pa 1 policistam. Patiesībā vizuāli uz ielām tas tā arī izskatījās Divu dienu ekskursija uz Sāhāru. Eldžemas pilsētā apskatījām 3. lielāko romiešu laika amfiteātri, kura izmēri sasniedz 140m garumā un122-platumā. Tajā kādreiz notika slavenās gladiatoru cīņas, plēsīgo zvēru upurēšanas rituāli, koncerti. Par šīm izrādēm vienlaicīgi varēja jūsmot 30 000 skatītāji. Ļoti iespaidīga celtne. Nokāpām lejā aplūkot tumšos pagrabus kā arī kāpām pašā augšā aplūkot celtnes varenību. No augšas es jau uzbūru nez kāpēc asiņainu, bet tomēr cīņas ainu. Grandioza aina. Šeit ir arī uzņemta mākslas filma „Gladiators”. Tālākais ceļš jau ved dziļāk valstī iekšā. Apmēram 2 stundu braucienā pa logu redzamas milzīgas olīvkoku plantācijas, kuras jau pēc pusstundas sāk apnikt, bet šajā nozarē nodarbināti apmēram 1 miljons iedzīvotāju. Olīvkoks sāk ražot no 30 gadu vecuma un sasniedz pat līdz 1000 gadiem ilgu mūžu. Tālāk jau nevaru sagaidīt, kad nonāksi Matmata kalnos, kur ir berberu mītnes klinšu alās. Tur vēl šodien mājo vietējie tuksneša iedzīvotāji. Tur mūs cienāja ar izceptu svaigu maizīti, kuru mērcām olīveļā un tad baudījām. Vēl tagad atceros šo jauko garšu mutē. Varēja aplūkot visas viņu istabas, kuras ir ļoti pieticīgi iekārtotas. Berberu mītni varēja aplūkot arī uzkāpjot kalnā no augšas uz leju. Tālāk ceļš uz Duzu, kuru dēvē par Sahāras vārtiem. Tur mums iedeva garus paltrakus uzvilkt un aptina ap galvu lakatus un sēdināja kamieļa mugurā. Tad devāmies iekšā tuksnesī vērot saulrietu. Mazliet neērti sedli manam kamielim bija, bet tas mani nemaz nespēja sarūgtināt, jo es jutos elementā. Mani pārņēma laimes sajūta vērojot burvīgo tuksnesi, kas sākumā bija mierīgs, bet vēlāk saceļoties vējam parādīja savu vareno raksturiņu. Vējš virpināja smiltis pa gaisu. Tās bija sapūstas caur visu garo paltraku un galvas apsēju visās maliņās. Labāk tuksnesī sargāt fotoaparātus un videokameras no smiltīm, bet es jau nevarēju noturēties un tik bildēju. Pēdējās bildes vairs nesanāca, jo izrādās, ka objektīvs vairs nevērās vāļā. Kārtīgi izpūtu ar gaisu un labi, ka manam fotoaparātam tas beidzās labi. Ātruma cienītāji var pamēģināt noturēties īsta arābu rikšotāja mugurā gan vienatnē, gan melnīgsnēja jātnieka apskāvienos vai arī palīkumot pa tuksneša pauguriem parastā kvadrocikliņā. Ja kādam veselības vai kādu citu iemeslu pēc visas iepriekšējās aktivitātes ir par grūtu, tad tuksnesī var doties ēzelīša pajūgā. Dienas noslēgumā nakšņošana vienkāršā 3* viesnīciņā, kura bija so so, bet bija ok. Mēs ātri paķērām peldkostīmus un devāmies veldzēties atspirdzinošajā baseinā. Tad kārtīgas vakariņas mūzikas un vēderdejotājas pavadībā. Pēc tam ilga sēdēšana terasē pie baseina. Sēdēju un lūkojos naksnīgajās zvaigznēs , lēni malkodama vīnu. Savāda sajūta, ka tur ārā kaut kur ir noslēpumainais tuksnesis. Noguruši devāmies pie miera, bet daži no mūsu grupas bija devušies piedzīvojumus meklēt naksnīgajā tuksnesī. Modrie kārtības sargi viņus pamanīja un neļāva, jo tas ir bīstami(skorpioni, kobras u.c.). No rīta agra celšanās, jo braucām sagaidīt saullēktu pie Džerida ieplakā izveidojušā sāls ezera .Sakāpjam visi džipos. Es protams izmantoju iespēju apsēsties priekšā blakus šoferim, ko es uzskatu par otro labāko vietu auto aiz šofera vietas. Braukšana ar džipiem nekāda ekstrēmā nebija, kā es cerēju, bet salīdzinājumā ar apnikušo autobusu daudz labāk. Sālsezeru biju iedomājusies milzīgu, bet izrādījās pavisam maziņš, toties tas ir kā magnēts eksotisko dabas ainavu cienītājiem. Šeit var iegādāties skaistākās tuksneša rozes un par lētāku naudiņu nekā pilsētas tirgos. Tālāk dodamies ar džipiem uz Šebako oāzi. Šķiet 25 miljoni gadus atpakaļ esot bijusi jūra un vēl tagad kalnos ieaugušus var atrast gliemežvākus. Starp aizām tek upīte ar nelieliem ūdenskritumiem. Ūdens līmenis lietus laikā paceļas 1,5 m augstumā. Vienkārši trūkst vārdu aprakstīt šo skaistumu. Lieli kalni, aizas nogāzes, ūdenskritumi, palmas. Super! Vēlāk mūs ar džipu pa ļoti kalnainu un ļoti līkumainu ceļu aizvizina uz Tamahza pilsētu, kur atrodas lielākais ūdenskritums Tunisijā. Bridām iekšā ūdenī kā mazi bērni. Citi bija tā pārkarsuši, ka metās iekšā ūdenī ar visām drēbēm. Blakus mazajā tirdziņā baudīju aromātisku zaļo tēju un bildējos ar dzīvu ķirzaciņu. Citi rokā ņēma mazas čūskas, bet pret šiem rāpuļiem man ir brr…. Ceļojuma noslēgumā mēs apskatījām Kairuānu, kur atrodas 4 nozīmīgākā musulmaņu vieta. Tad paklāju austuve , fabrika ar savdabīgu paklāju demonstrēšanu un tirgošanu. Rokām austie kašmira paklāji tiešām bija baudāmi kā mākslas darbi. Noguruši, bet iespaidiem bagāti dodamies uz viesnīcu. Aiz muguras ir aptuveni 1 200km gars ceļš. Ekskursija uz Friguia zooloģisko dārzu likās kas tur sevišķs var būt, bet patiesībā ļoti jauka atpūtas vieta. Sevišķi ģimenēm ar bērniem iesaku. Bija arī 2 žirafes, kuras mūsu Rīgas zoodārzā nav. Doma vien, ka šis parks atrodas Āfrikā piedod īpašu šarmu. Dzīvnieku kopēji ļoti atsaucīgi un visādi pievērsa savu mīluļu uzmanību sev ar dažādu barību, lai mēs varētu labāk tos labāk apskatīt. Šajā paša parkā atrodas „Shaka” restorāns kurā mēs ieturējām maltīti ritmisku afrikāņu deju pavadībā.. Ekskursija folkloras vakars notiek cirkam līdzīgā apaļā arēnā, kur tiek attēlota līgavas izdošana pie vīra vietējās tautas dejās, vēderdejas, izveicīgs jātnieks ar saviem trikiem, ugunsrijēji, faķīri, tradicionālie dzērieni un ēdieni (briks, kuskuss, šorba). Brik – ļoti plānas mīklas plāksnes, kas salocītas trijstūra veidā ar pildījumu, gatavotu no olām, sīki sagriezta tunča, kartupeļiem un pētersīļiem. Kuskuss ir visslavenākais tunisiešu ēdiens, tā pamatā ir vista, zivs vai gaļa, kas sagatavota ar lielu daudzumu dārzeņu. Tas viss tiek likts uz kuskusa (kviešu putraimi). Kuskusu gatavo īpašā traukā, kas sastāv no divām daļām: apakšējā daļā gatavo mērci, augšējā - kuskusu. Vienas dienas ekskursijā apskatījām nacionālo Bardo muzeju, kurā ir visbagātākā sienu, griestu un grīdu mozaīku kolekcija. Ekspozīcijā aplūkojami dažādi unikāli arhioloģiskie atradumi. Sidi Bou Said ir mazs, zili un balti krāsots ciematiņš Manaras kalnā, Tunisas līča krastā. No kalna virsotnes paveras panorāma uz Tunisu un okeānu. Šeit rotājas neskaitāmu jahtu rindas. Īsta tūristu paradīze, kur iegādāties jaukas piemiņas lietiņas un iemalkot piparmētru tēju. Šīs pilsētiņas namus nemaz nedrīkst krāsot citās krāsās kā vienīgi baltā un zilā. Netālu no Tunisa atrodas Kartāgā-pūniešu pilsēta, kura dibināta 814.gadā pirms Kristus. No tās ir palikušas vairs tikai drupas, un tās vēsture ir sena un ļoti interesanta. Blakus Kartāgai ir uzcelta prezidenta villa , bet tu nedrīksti savu fotoaparātu pavērst uz prezidenta villu, jo policisti var atņemt tavu fotoaparātu. Vēl apmeklējām Tunisijas 1. prezidenta Habiba Burgiba mauzoleju. Ļoti grezna celtne. Habiba Burgiba mācēja izvest valsti no franču kolonizācijas jūga un izveidoja pamazām plaukstošu un drošu valsti, kurā jau ilgus gadus valda miers. Šī ir arī vienīgā musulmaņu valsts, kurā nepastāv daudzsievība. Tirgus jeb Medīna. Are you from Russia? - tādi jautājumi ik uz stūra sagaidīja. Ja labi māk kaulēties tad daudz ko var nopirkt diezgan lēti. Arābu tirgotāji šeit ir uzstājīgi. Ja tu mēģini teikt zemu cenu precei, tad viņu mīļais teiciens bija „Sabotāž,sabotāž”, ko mēs veiksmīgi izmantojām arī pretī. Es pat meloju, ka Tunisijā esmu 3x un zinu cik kas maksā. Tas pat arī iedarbojās, tikai pretī bija veltītas arī smaidošas frāzes „mafija” vai „bandito”. Daži padomi. Tunisijas dinārs (1 TD = 1000 milimas). Valūtas kurss visās valsts bankās ir gandrīz vienāds orientējoši: 1.6 TD = 1EUR, kas var svārstīties. Vislabāk naudu samainīt viesnīcā pēc valdības noteiktā kursa. Mainot naudu, ieteicams saglabāt čeku, jo to var prasīt uzrādīt mainot naudu atpakaļ lidostā izlidošanas dienā, bet samainīt var tikai 100 milimus. Tunisija bija Francijas kolonija un tādēļ cilvēki lielākoties runā franču valodā. Ir jārēķinās ar to, ka ne visi pārvalda angļu valodu. Nopērciet tunisiešu mūzika, kas savās saldenajās balsis dzied par mīlu. Tā ceļojumam piedod īpašu šarmu, bet necentieties mājās pārvesto disku likt klausīties mājiniekiem. Viņi to nesapratīs. Manējie liek man slēgt disku ārā. Tādēļ vienīgā vieta , kur es kavējos atmiņās un klausos šo mūziku ir mans auto. Tikai tas kas tur ir pabijis spēs novērtēt un veldzēties atmiņās klausoties šīs burvīgās melodijas. Taksometra pakalpojumi Tunisijā ir ievērojami lētāki un izdevīgāki nekā sabiedriskā transporta saukts par „Tuk-tuk” . Taksometrā iepriekš vienojaties par summu. Interesenti pavizināties greznā zirgu pajūgā. “Čohran!” nozīmē “paldies!”. Parādot, ka esi ne tikai pieklājīga, bet paguvusi iemācīties svarīgas frāzes vietējā valodā, liks uzplaukt smaidam jebkuram Tunisietim. Tunisija ir slavena arī ar saviem vīniem, populārākie – Magon un Mornag.Timarin(palmu) liķieris, Buha Šņabis. Ieteicams alkoholu iegādāties Rīgas lidostā TaxFree. Bus lētāk kā veikalos. Ko vēl paņemt līdzi no Tunisijas? Tuksneša „ rozi”, austrumu paklājus, traukus, ūdenspīpes (tās tur ir tišām lētas), aitādas, mazas vai lielas bungas, austrumu saldumus, žāvētas dateless, mūziku.

Pārsteidzošā Tunisija.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem