Romas fragmenti (pieturzīmes un ieteikumi jaunajiem kājāmgājējiem)

  • 9 min lasīšanai
  • 8 foto
Par pagaidu mītnēm Vēl pirms ierasties Romā, jums vajadzēs rezervēt viesnīcas numuru, un internets šeit var būt labs palīgs (daļa viesnīcu ir minēta lidot.lv, bet atsevišķo viesnīcu mājaslapu precizēšanai var arī izmantot google meklētāju). Termini stacijas rajons, kur katrā mājā ir piecas viesnīcas un kas tiek minēts visos viesnīcu meklētājos kā lētu un labu hoteļu ligzda, vispār oficiāli saucas par Castro Pretorio rajonu ar tāda paša nosaukuma ielu. Mēs ārkārtīgi veiksmīgi trāpījām Hotel Gabriella – divas zvaigznes Romā nāk ar: lielisku novietojumu, garšīgām brokastīm, tīru veļu un ērtām gultām (ar smalki flīzētu vannas istabu un kondicionieri par atsevišķu samaksu). Vienīgais „bet” varētu būt viesnīcas darbinieka – runīgā, diezgan pievilcīgā itāļa labākajos gados – incidents ar korpulento angļu jaunavu, kura gandrīz ķēra trieku, kad šis vīrs izteica viņai piedāvājumu „palīdzēt aizmigt”. Rēķinoties ar to, ka visdrīzāk jaunkundze šādus piedāvājumus bieži nesaņem, es viņas reakciju izdalīju ar četrdesmit, tā kā jebkura cita ar šo situāciju tiktu galā ar mierīgāka noraidījuma palīdzību, un nav tie itāļi tik bistami. Katrā ziņā, „fucking pervert” – apzīmējums, ko šī bija iedevusi pārāk kaislīgajam dienvidniekam, ir tagad mūsu ģimenes mīļvārdiņš. Par pastaigām un topogrāfiju Noteikti neiesaku aizmirst mājās karti. Šī ir pirmā pilsēta, kur es tiešām nevarēju iztikt bez kartes palīdzības. Aizmirstiet pareizo ielu apzīmēšanas stilu! Ja jūs virzāties pa plašu ielu ar intensīvu satiksmi, kuru sauc, piemēram, Via Cavour, bet vienā brīdī no tās atdalās mazāka, pavisam mazītiņa šķība ieliņa, bet maģistrāle turpinās, ir pilnīgi iespējams, ka Cavour aiziet pa mazo un šķībo ceļu, bet maģistrālei no šejienes būs pavisam cits nosaukums. Nekur citur es neesmu redzējusi tik daudz apstulbušus tūristus, iegrimušus savās kartēs – neviena iela neved tur, kur ir paredzēts, karte ne vienmēr atbilst realitātei, ielas izbeidzas, pazaudējas, savienojas, šķērso un māna. Pirmajā dienā gatavojieties apmaldīties ar visu karti. Arī turpmāk jums neizdosies nonākt tur, kur plānojāt – ejot uz Kolizeju, jūs nonāksiet Trajāna forumā, apstaigājot to, veikli pazaudēsiet orientierus, kas vēl varētu izvest jūs uz sākuma mērķi, nomaldīsieties starp katoļu baznīcām mazajās Ponte Parione ieliņās, nejauši uzskriesiet Panteonam, pagalam noguruši iznāksiet uz trokšņainās Via Vittorio Emanuele un ar tramvaju centīsieties nonākt savā viesnīcā, tālāk no šī topogrāfiskā murga. Apmēram sestajā dienā ielas kļūs paklausīgākas, un lielākā daļa nosaukumu un pieminekļu būs tieši tur, kur jūs viņus paredzējāt ieraudzīt, jūs vairs nejauksiet Nazionale ar Independenza un Barberini at Battistini, bet pat neceriet atrast veikalus un kafejnīcas, kur nejauši bijāt ieklīduši pirmajā un otrajā dienā – tas jums vairs nekad neizdosies. Starp citu, par ielām. Katrai no vāverēm, kas ļoti mīl skatīties un pirkt lupatas, agri vai vēlu radīsies šis jautājums – kura tad ir tā iela, kur ir normālas bodes, kur var patērēt – nē, nevis Fendi, Louis Vuitton un Chanel, bet ir taču jābūt ielai ar virkni nedārgu un labu veikalu? Nelauziet galvu, pierakstiet - tā ir Via del Corso, kas sniedzas no Piazza del Popolo līdz Palazzo Nuovo. Tāda paplata iela, kas ir paredzēta transportam, bet kur gājēji pastaigājas ielas vidū, it kā tā arī vajadzētu, kā tas varētu būt pie mums Tērbatas ielā. Par laikapstākļiem, krogiem un slāpēm Silti visiem iesaku nēsāt līdzi tukšu pudeli – Romas ielās ir milzīgs daudzums dzeramā un pat diezgan garšīgā ūdens strūklaku, tāpēc nav vajadzības ūdeni pirkt. Tomēr, neņemt līdzi taru cerībā, ka padzerties varēs turpat uz ielas katru reizi, kad gribēsies, nav īpaši prātīgi – pēc mums visiem zināma likuma strūklaciņas nekad nav novietotas tajā ielā, pa kuru jūs ejat, bet gan paralēlā, un jūs parasti nogriežaties uz pareizās ielas vairākus kvartālus pēc dzeramā ūdens avota. Tā mēs esam meklējušu strūklaku pāris stundas, kamēr nenolēmām iegādāties pudeli tuvējā kioskā. ...puslitrs par pusotru eiro. Pēc ilgās klejošanas pa pilsētu ap sešiem vakarā iesaku apsēsties uz Spāņu trepēm ar saldējumu. Seši vakarā ir tieši tas laiks, kad trakā Romas saule jau ir paslēpusies, bet trepes vēl saglabā pa dienu iesūkto siltumu. Saldējums Romā ir tā vērts - par pieciem eiro jūs dabūsiet trīs milzīgas bumbiņas pēc jūsu izvēles. Pat priekš manis, ne īpašai saldējuma cienītājai, atradās pareizais savienojums. Principā, atbilstoši katra gaumei, saldējuma vietā var paņemt lētu vīnu pītajā pudelē, ja vien pirms tam jums izdosies uziet lielveikalu (supermercati), citādi vīns nesanāks lēts. Viens no tādiem veikaliem atrodas vienā no Termini stacijas rajona laukumiem Piazza Independenza kreisajā pusē, ja skatās no Termini. Ēstuvēs dzert home made wine un Lambrusco – tas noteikti ir lētāk nekā ar saskābušu ģīmi baudīt sauso vīnu par 50 eiro pudelē. Atskaitot, ja esat vīna pārzinējs, tad, lūdzams, piedodiet man šo izlēcienu un arī to, ka mīlu Lambrusco – Centrālitālijas vīnu, vienīgo saldo vīnu, kuru ražo bez cukura piedevām. Parasti tas ir lēts, salds un nedaudz dzirkstošs – īsta limonāde, garšīgs nu bez gala. Nevajag mesties virsū picai un lazanjai - godīgi sakot, Latvijā mājās gatavota pica ir daudz garšīgāka nekā savā dzimtenē, bet ik vakaru ēst lazanju, tāpēc, ka „tas ir vienīgais, ko es atpazīstu ēdienkartē” ir vairāk nekā garlaicīgi. Jāsaka tā – praktiski visi nosaukumi, minēti ēdienkartē kā primo (pirmie ēdieni) ir dažādas formas makaroni, atskaitot gnocchi, kas ir kartupeļu klimpas (kausētajā atbaidoši smakojošā gorgonzolā tie ir dievīgi!). Otrajā (secondo) parasti tiek servēta gaļa vai zivis ar klasiskām piedevām, tādām kā kartupeļi vai citi dārzeņi. Nezinu, kādam kuņģa tilpumam ir jābūt, lai tiktu galā ar šādām pusdienām: melon and ham (klasiskais itāļu antipasto – melone un vitināta gaļa), tad primo - spagetti, tad secondo - gaļa ar kartupeliem, tad vēl deserts. Domāju, ka parasti cilvēkam labi pietiek ar vienu no pamatēdieniem, bet ja jums patīk ēst ļoti daudz, tad jums šeit patiks. Un tad vēl ir saulē kaltēti tomāti – tos gan es iesaku pirkt veikalā (tajā pašā supermercati), ļoti labi ietīt (neaizmirstiet ietīt!) un vest mājās. Ja jums tiešām iznāk dzīvot Termini rajonā, tad aiz tīras intereses apmeklējiet „4 Stagione” trattoriju Via Vicenza un Via Palestro krustojumā ar unikālu saimnieku – nu, vismaz manā skatījumā unikālu. Pirmo reizi mēs sājā ēstuvē dzērām mājas vīnu, piekožot sapelējušu sieru, kas šeit tiek servēts ar riccolo zāli, kas, man par prieku, ir vēl smirdīgāka par pašu sieru. Tajā reizē visnotaļ apaļīgs saimnieks, laiski apkalpojot galdiņus, skaļi komentēja kāda vakardienas apmeklētāja, kurš palūdza rēķinu un nez kāpēc nebija apmierināts to nesaņemot piecpadsmit minūšu laikā, uzvedību. „Bet tūlīt, es visu pametīšu un skriešu izrakstīt rēķinu! Ja nevari pagaidīt, pāri ielai ir vēl viens restorāns,” – klāstīja itālis lauzītā angļu valodā. Un tad griezās pie studenta-begpekera, kas jau pusstundu tupēja uz malējā krēsla cerībā sagaidīt savu līdznešanai pasūtīto picu un šajā momentā jau bija zaudējis jebkādu cerību reiz to saņemt: „Kur skriesi? Tūlīt būs gatavs! Saproti, mēs cepam, nevis turam visu gatavu – nav jau Makdonalds.” Citu vakaru, atnesot ēdienkarti, viņš piekodināja „Tikai nepasūtiet pārāk daudz, mēs jau gribam iet gulēt”. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, šāds piegājiens nelikās rupjš, bet visai uzjautrinošs un noteikti jau daudz dabiskāks nekā dārgo restorānu oficiantu uzspīlētā uzmanība un „neuzkrītoši” centieni pārdot klientam visdārgāko ēdienu. Šis biznesa stils, tik atšķirīgs kapitālisma un dibena laizīšanas kulta dienās visā pasaulē, man liekas atspridzinošs un nomierinošs: ir patīkami zināt, ka kāds pasaulē dara savu darbu tāpēc, ka tas viņam patīk, tā kā viņam patīk un tik ātri cik viņam patīk – iesaistot to savā ikdienā, nevis pārvēršot savu ikdienu par biznesu. Vieta, kurai „izpildīsim jebkādu kaprīzi par jūsu naudu” - sauklis, kas stipri ož pēc prostitūcijas - ir antisauklis. Ēdiens, starp citu, šeit arī ir labs. Toties ļoti neiesaku ēst īpaši populārās vietās – nav noslēpums, jo populārāks laukums, jo augstākas cenas. Nianse ir tāda, ka pašā pilsētas centrā būs grūti atšķirt dārgu vietu no lētas – citreiz ne no iestādes nosaukuma (ristorante – it kā glaunāks un dārgāks, trattoria, osteria – vienkāršāks un lētāks), ne no to izskata neko izsecināt nevar, tomēr mēs labprātāk izvairījāmies no restorāniem Piazza Navona, Piazza della Rotonda un tamlīdzīgām vietām, kurās izvietoti arhitektūras un vēstures pieminekļi. Ļoti bieži dārgākajās vietās ir diezgan negaršīgs ēdiens un turklāt tā ir ļoti maz. Reiz, nejauši iemaldījušies kādā, kā izrādījās, superdārgā trattorijā, pēc tam bijām spiesti vēl iegriezties picērijā. Iespējams, jums palīdzēs ārā izliktās ēdienkartes, kurās pāris dienu laikā jūs sāksiet orientēties (7 eiro par ēdienu – lēti, 14 eiro – dārgi, parasti parādās tikai šis divas cenas). Bet ņemiet vērā, ka visi šie ieteikumi: pirmkārt, reti kad attiecas uz vīna un kafijas dzeršanu – tos var patērēt jebkur, turklāt, iespējams Navonas laukumā pat labāk nekā vārtrūmē; un, otrkārt, ir domāti tiem, kuru resursi ir visai ierobežoti. Citādi, ja katru reizi ir jākalkulē, cik izmaksās maltīte, labāk nebraukt nekur. (Ak, šis manis neatrisinātais jautājums – kādēļ katrs, kurš iztaujāja mūs par braucienu par primāro jautājumu uzskatīja – vai tur ir dārgi? Jā, tur ir dārgi! ...bet vai tad mēs braucam nevis baudīt vietu, bet salīdzināt cenas?) Džeza mīlētājiem visādi iesaku krodziņu „New Orleans Cafe”, ko mēs garāmejot atklājām Via XX Settembre 52. mājā. Tas skaitās amerikāņu krogs, un tādēļ šeit katru dienu uzstājas džeza mūziķi. Vienu dienu šeit, spriežot pēc tā, cik piebāzta bija zāle, pat viesojas lielāka mēroga zvaigznes – īsts svinga bends. Vienīgais, kas mūs stipri samulsināja, bija tas, ka ne mazākā iespēja dejot nebija paredzēta. Svings gan nav tā mūzika, ko klausās sēžot, un apmeklētāji jau sēžus gandrīz vai dejoja pie saviem galdiem, un ko nu saimniekiem, dažus galdiņus atbīdot, bija atbrīvot pāris kvadrātmetrus pie skatuves – viesi to novērtētu un mūziķi noteikti arī. Bet, ja ir nevaldāma vēlme publiski padejot, to var darīt pie ielu muzikantiem, no kuriem daži ir visai labi profesionāļi, tādi kā Roman Barabakh, saksofonists, kas saulainajā svētdienā spēlēja Villa Borghese parkā. Šī vieta kopumā ir diezgan līdzīga mūsu Mežaparkam – plašas, koptas alejas, zoodārzs, simts atrakcijas un izklaides pieaugušajiem un bērniem, bet, galvenais, tūristu masa aprobežojas ar skatu laukumu, kur viņi fotogrāfē perspektīvā aizejošās Romas ielas un skaisto Piazza del Popolo, parka dziļumā atpūšas vietējās ģimenes. Mūsu basām kājām uz asfalta izpildītais tango izraisīja skaļus aplausus un bravissimo izsaucienus vēl kādu laiku pēc tam, kad bijām atstājuši savu improvizēto deju placi. Nezinu vai varu kādam ieteikt staigāt pa dienu bez platmales un saulesbrillēm. Temperatūra septembra beigās dienas vidū bieži pārsniedz +30, un saule zīmējas tīrajās debesīs visu dienas pirmo pusi, kamēr izveidojas gubu mākoņu grēdas, kas vakaros bieži mēdz izvērsties spēcīgos negaisos. Platmale mani glāba vienmēr, citādi, pat nebūdama gaišādaina blondīne, sauli neieredzēt es sāktu jau pirmajā dienā. Vispār, es apbrīnoju tos, kuri arī pastaigājoties Dienvideiropas karstajā saulē velk slēgtus apavus, kokvilnas t-kreklus un šortus. Kurš gan būs izdomājis, ka šis ir visērtākais apģērbs ceļojot? Vai tad karstā dienā Rīgā jūs uzvelkat botas, kurās kājas nežēlīgi svīst, šortus un t-kreklu, kas padara sievieti neatšķirīgu no vīrieša – vai tad jūs tā darāt, turklāt, uzskatot, ka šis apģērbs ir ērts un optimāls, lai tajā nostaigātu visu dienu? Parasti meitene uzvelk gumijas vai salmu iešļūcenes, kas sver tikai nedaudz vairāk par 100 gramiem, gaisīgus svārkus un krekliņu, kas pasargā no karstuma un neliek viņai izskatīties pēc putnubiedēkļa. Bet, ja esat pārliecināti, ka klasiskais tūrista apģērbs ir labāks - droši velciet. Bet neaizmirstiet paņemt milzīgu mugureni, rokās – karti un kaklā uzkarināt milzīgu fotoaparātu, lai neviens pats suvenīru tirgotājs nepalaiž jūs garām bez piedāvājuma patērēt. Par Romu Starp citu, pirms braukt uz Romu, es saņēmu labu padomu iet uz Vatikānu no rīta. Ap deviņiem rinda ap Vatikāna sienu sniedzās kilometra garumā un, pagalam apjukuši, mēs atmetām Vatikānam ar roku un gājām pa taisno uz Sv. Pētera katedrāli, kur tajā brīdī nebija praktiski neviena. Stundas laikā, kamēr mēs paguvām uzkāpt kupolos, baznīcas laukums jau bija pārplūdināts ar tiem tūristiem, kuri jau bija paspējuši patērēt Vatikāna muzejus un metās virsū katedrālei. Uz minētajiem muzejiem mēs ar daudzreiz mazāku rindu nokļuvām pēcpusdienā, tomēr tas nenozīmē, ka sajūtas neatgādināja autobusu rīta stundā. Ļoti gan vizuāli un vēsturiski saturīgu autobusu, tomēr grūti cīnīties ar vēlmi noslēpties muzeja tālākajā stūrī un, tikai pirmskristus laika statujām redzot, ar no noguruma un karstuma kvēlojošām pēdām izkāpt no iešļūcenēm uz aukstā marmora. Dievīgs baudījums, neticiet – pamēģiniet! Nedomāju, ka vislabākais risinājums, ceļojot, ir vadīties pēc ceļvežiem un vispār stresot par vietu un muzeju apskati – jūs gribat līdzināties šim pūlim, kas plānveidīgi punktu pēc punkta trīs dienu laikā skaļi patērē pilsētu? Turklāt, ka pilsēta nav tur, kur to rāda gids. Roma nav Kolizejs, Vatikāna muzeji un Trevi strūklaka. Roma ir tūkstoši mazo ieliņu ar apburošām senlietu bodēm un espresso karstajā dienvidu saulē; Roma ir smartu un motorolleru signāli, aizvērtās logu žalūzijas un augšstāvu balkoni, piebāzti ar zaļajiem augiem lielajos puķu podos; Roma ir šaura zaļgani-pelēkā upe ar absolūti tukšu marmora krastmalu, kur tikai vientuļš makšķernieks neatļautā vietā gaida lomu un jaunlaulāto pāris smejas, skaitot skrambas no motorolleriem uz sastrēgumā stāvošo mašīnu spārniem. Roma ir imperatoru gadsimtos, kas likuši vienu akmeni uz otra, un marmora plāksnēs, kur ar romiešu cipariem ir izkalti māju numuri, Roma ir Renesanses apaļie kupoli koši zilajās debesīs un ielas, kas nekad neved taisnā virzienā un kuru tik atpazīstamie nosaukumi, iespējams, nekad nav mainījušies – Via Sistina, Via della Vite, Via delle Botteghe Oscure, Via Portico D’Ottavia, Piazza Sinque Lune, Via Giulia... Romā nevajag skriet pētīt vēstures pieminekļus – tie paši mierīgi gaida savās vietās jau gadu simtiem. Šī ir pilsēta, kur, brienot pa tukšajām naksnīgām mazajām ieliņām, negaidīti iznāc fantastiski skaistā krustojumā ar figūru rotātām strūklakām katrā no stūriem, un kamēr, apdullis no pēkšņa skaistuma, stāvi un blenz, naktī, nekurienes vidū, pilsētā, kur neredz nevienu pašu zāles stiebriņu, sadzirdi dziedam siseņus.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais