Kāpostmucas vāks III

Armīns Taimiņš 28.03.2011 15 min lasīšanai

Tā nu ir iekārtots, ka mūsu visu mazo un nožēlojamo cilvēku dzīvi var sadalīt pa vairākiem posmiem: smilšu kaste, laiks kad kāpa kokos, skrien pakaļ meitenēm... finiša taisne. Tas viss reiz sākas un kādreiz beidzas. Arī ceļojumi, ko ceļojam ar cerību, ka tie „ievilksies” maksimāli ilgi un izdosies uz urrā! Stāsta pirmās divas daļas bija veltītas Taizemei un Malaizijai, pie tām vairs neatgriezīsimies, Kāpostmucas vāka III daļa ir kā punkts šī ceļojuma aprakstam. Trešā valsts, kur nonākam pēc labi pavadītā laika Kuala Lumpurā, ir Indonēzija. Tā patiesi ir viena no top valstīm, kur jebkad esmu bijis. Pasaulē vairs nav daudz vietu, kur aizbēgt, paslēpties, viscaur viss tiek sagrauzts un nodzīts līdz kliņķim. Ja kaut kur DA – Āzijā vēl var atrast „The Beach” filmas cienīgu pludmali, iedzīvi un dabas resursus, tad meklējiet to Filipīnās vai Indonēzijā.

Indonēzijā dzīvo ne vairāk, ne mazāk – ap 240 miljoniem cilvēku. Tā ir ceturtā apdzīvotākā valsts pasaulē. Vēl vairāk tikai Ķīnā, Indijā, ASV un tad Indonēzija. Šī valsts ir lielākā musulmaņu valsts pasaulē un teritorijas ziņā krietni pārspēj Eiropas lielāko valsti – Franciju. Valsts sastāv no daudzām, daudzām salām – to ir ap 18 tūkstoši. Pēc vieniem datiem - tik, pēc citiem – mazliet mazāk, bet šur tur parādās info, ka ir ap 19 000. Laikam jau grūti ir saskaitīt to un galu galā, kam to arī vajag, tāpat visas neizbraukt un lai cik nožēlojami arī tas neliktos, šis nu ir tas gadījums, kad faktiski jebkurš no mums ,varam aci nemirkšķinot atzīt – lai kā ceļotu pa Indonēziju, savu zābaku uz katras salas neuzliks! Ar to nepietiks ne savam mūžam, bērniem un mazbērniem to arī vēl grūti būtu paveikt!

Sēžam visi trīs Kuala Lumpuras lidostā, AirAsia terminālī. Jālido no Kuāla Lumpuras līdz Bali ir aptuveni 2h 30 min. Biļetes cena ir ļoti demokrātiska . Kā man patīk vārds – demokrātiska, kā pasaki to,tā pat visatpalikušākajam lauķim ir skaidrs, tātad – pareizā. Šajā ziņā aizokeāna zibenszeļļi šo terminu ir nostādījuši uz pareizās nots un tā jau arī vajag! Lētāk būs, ja pirksiet biļeti internetā un laicīgi, bet ja nesanāk, var uz vietas, mēs pirkām uz vietas. Un viens virziens no Kuālas līdz Bali sanāca ap 80usd. Piekritīsiet, nav slikta cena. Bet, protams, var dabūt par krietni lētāku naudu!

Indonēziešu naudiņu sauc rūpija. Kurss 1USD–ap 8800 rūpiju; 1 EUR – 12200. Abas šīs valūtiņas iet spoži jebkurā Indonēzijas vietā. Sevišķi jau dolāriņš, redzot tos, vietējiem acis zib un sirds lec pa muti ārā. Te nu šī Amerikas bagātība allaž ir gaidīta un mīlēta, kā visā mūsu plašajā pasaulē!

Mūsu lidmašīnas izlidojuma laikus atceļ no stundas uz stundu un tagad jau ir tapis pilnīgi un neatgriezeniski skaidrs, ka ielidosim Bali tikai pusnaktī. Ņemot vērā, ka tādi kā mēs nekad iepriekš neko nerezervē, nekad nelien tūristu baros iekšā, ar savām panckām apkrāvušies, kas nesver vairāk par 7-8kg, liek nedaudz vaļu bažām par naktsmītni. Bet jāatzīst – tikai nedaudz, jo viss kaut kas ir piedzīvots un Bali tomēr ir viena no top destinācijām. Bažas par to, ka nebūs laika un iespēju „nočekot” konkrēto kaktu, kur būsi izvēlējies viesnīcu, bet citādies naktsmītne ir sameklēta visādos DA – Āzijas brikšņos, bordertaunās, mistiskos tranzītpunktos, tad Bali – tas jau kā saldais ēdiens un civilizācijas šūpulis!

Ārā pamatīgi līst, šad tad nodārd pērkons un raugi ar pērkonu tēvu svētību ierodas arī mūsu laineris. Izrādās lidaparāta aizkavēšanās saistīta ar laikapstākļiem, kas šoreiz mūs nelutina. Aiz muguras paliek pielijusī Kuāla, mēs ieņemam savas vietas lidmašīnā un ar domu, ka Bali noteikti būs brīnišķīgi laikapstākļi, dodamies ceļā!

Ierodoties Indonēzijā, LR pilsoņi var nokārtot vīzu lidostās uz vietas esot. Jāsamaksā, ja atmiņa neviļ, 25 USD un liet darīta, arī izbraucot no valsts ir jānoskaita 150 000 rūpiju, kas būs vairāk kā 15 USD. Te ir līdzīgi kā Kambodžā, maksāt nepieciešams iebraucot un izbraucot. Patīk tas kādam vai nē, acīmredzot arī tur šiem ir darīšana ar Starptautisko Valūtas Fondu, ja ne gluži, tad vietējie šerifi no tūristiem „ceļ ārā visu, ko var izcelt”. Naudu, tāpat kā daudzās citās vietās DA –Āzijā neiesaku mainīt lidostās, jo kurss ir nelietīgi zems. Mainiet tik daudz, cik nepieciešams nokļūšanai līdz Jūsu izvēlētajam galapunktam, pārējo samainīsiet jau pilsētā. Mēs dodamies uz Kutu, kas skaitās Bali izklaidu vieta. Pilsēta, ko iecienījuši austrāliešu jauniešu bari. Tie brāžas tur ar mopēdiem, visādām tarataikām, bļaudami, ālējoties un var jau arī saprast...

Austrālijā, acīmredzot, pie viņu britu iedzīvinātās likuma kārtības, tādi izlēcieni cauri neiet.Pilsētā šur – tur šauj raķetes, pirmais iespaids kā Somālijā. Diemžēl pagaidām nav sanācis nokļūt Mogadišo romantiski naksnīgajās ielās, bet pats pirmais, kas iešaujas prātā – Somālija! Tuvojas vecgada vakars, ir decembra nogale, atrodam viesnīcu, nogādā mūs tur taxis, iekārtojamies numuros, ap 2 naktī, blāvs apgaismojums ārā, vēderi kurkšķ, kaut kādas pepardes ik pa laikam kaut kur pazib – vienā, otrā pusē. Līst, neganti līst, te nu bija izsapņotais sapnis par lielisko „laiku” Bali, lielas peļķes uz ceļiem, tarkšķoši mopēdi un austrālieši, vieni vienīgi austrālieši un kur tad austrālietes, kur tad tās, tikai džentelmeņi. Ieskrienam tuvējā veikalā, sviestmaizes, dzērieni un pie miera. Šodien nekādu tusiņu, ja reiz tikai džentelmeņi, tad mēs ejam pie miera!

Cenas Indonēzijā ir pat demokrātiskas. Bali un Borneo (Kalimantan daļa) liekas ir Indonēzijas dārgākais gals. Citur būs lētāk. Ar ērtībām, labu numuru var atrast par 50-100usd. Pa simts jau būs pavisam labs. Pārsteidza, bet Bali ir ļoti daudz luksus klases viesnīcu un patiesi greznas.Ēdienreizē būs jāšķiras no 10 USD vidēji. Transports, ekskursijas ir par pieņemamām cenām. Cenu līmenis ir ļoti līdzīgs ar Filipīnu Borocay, dārgāk kā Taizemes kūrorti, bet nekā ekstremāla.

Bali ir vienīgā sala Indonēzijā, kuru musulmaņi nav pārņēmuši un pārplānojuši pa savam. Lielākoties tur valda hinduisms un, acīmredzot,tas tā arī paliks. Ja reiz tā, tad arī atļauties Bali var to, ko nekad neatļausieties nekur citur Indonēzijā. Ir izklaides vietas, kokteiļi, dejas, nakts meitenes, apbrīnojami, bet pie viņu stingrajiem, pret narkotiku izplatību, vērstajiem likumiem, arī šeit ir daudz vietējo frīku, kas Jums sasolīs visādas dabas veltes, zem klajas debess audzētas, ar mīļumu un čaklām rokām apstrādātas... Kuta ir traka vieta, nav tā trakākā, kur būts un kas redzēts, bet vieta paliks atmiņā!

Te nu mēs esam – Bali, rīts gudrāks par vakaru! Ejam snaust. Vienā numurā dzīvo Oskars, otrā mēs ar Kasparu kopā. Šoreiz ļauju savam draugam ieņemt pirmajam sanitāro mezglu, tv pults šeit nav un paša cilvēka labākā drauga – tv arī. Ja kādreiz labākie draugi bija suņi, kāķi, tad tagad tv. Nav jau moderni mūsdienās atzīt, ka Tavs labākais draugs ir tv skapis ar drošu un simpātisku pulti, bet ko nu tur – tā tas ir un visi mēs to labi zinām! Šoreiz nekā, atlaižos uz gultas, ja tā to varētu nosaukt, tukši blenžu griestos, mums gadījies ir numuriņš pie paša restorāna, mājiņa no ārpuses ir simpātiska, bet iekšā liekas pēdējos 20 gadus nekas nav mainīts. Kamēr Kaspars ņemas pa vannas istabu, kur vannas nav, nav arī izlietnes, ir mazs, aziātizmēra podiņš, maza, maza stgrūklakiņa tek pa tā saucamo dušu un pametot šo vannas istabu ir jāiegaumē, kad stipri jānoliecas, jo citādies var pamatīgu belzienu dabūt. Kaspars tāds smalkāks kungs, kaut ko burkšķ pa caurumiem, likteni un kur viņš nonācis...tā ir, ka ielido pusnaktī, kad apkārt tumšs, līst, gāž pat un skaidrākie ļaudis, ko satikt uz ielas, ir mūsu labie draugi no tālās Austrālijas, kam jūra līdz ceļiem bija jau 2h atpakaļ. Šī viesnīca gan gadījusies lēta – ap 20 USD uz diviem, piekritīsiet, ka cena patiesi ir demokrātiska! Savu laiku dubļus bridu – savu laiku rotājos, kaut kā pustupus rāpodams arī es izdaru, kas jāizdara dušas telpā un saldu dusu vēlot, ka rīt jau gozēsimies labākos pēļos – liekam uz auss!

Rīts pienāk nemanot – to nu nevarētu teikt, pa nakti visādi īpatņi kaut ko runā, darās ap mūsu apartamentiem, visādas skaņas, sienāžiem līdzīgi draugi un nakts pūces vai kaijas – tiec nu gudrs! Oskars, kam palaimējās dzīvot numurā vienam un klusākā dārza nostūrī, acīmredzot, smīkņājot par mumsun veselīgāku miegu izbaudījis, no rīta ir naskāks, jau steberē ap brokastu galdiem, bauda kafiju un mums izejot no savas būdas, tpu, tas ir – bungalow, es ievēroju, ka tas tāds sapīcis, nopietnu skatu, sēž pie kāda galdiņa un ko nopietni apspriež ar trim tūristiem. Mums abiem ar Kasparu tur vietas nav. Nu ja nav – tad nav!

Kamēr mēs tiekam galā ar omleti, tikmēr Oskars draudzīgi pavada sarunas ar Krievijas tūristiem. Divas Mašas un viņu pavadonis. Es neatceros viņu vārdus, bet šie tūristi izskatās, kā tipiski šīs valsts pārstāvji. Man ir sanācis pa reizītei attālākos pasaules nostūros satikt jaunos krievu tūristus, kas ir tik tālu nokopējuši visu no rietumiem, ka pat slāviskie vaibsti ir pazuduši. Es nemācēšu Jums zinātniski to paskaidrot, bet varbūt e – vitamīns tos maina, pārlieku lielā kolas dzeršana vai vēl kā, bet daudzi jaunie maskavieši – kolas, burgeru un versace paaudzes pārstāvji ir zaudējuši savu slāvisko šarmu, bet šie tādi nebija – tipiski vaibsti, runas veids, „funktieris” - nu, nesajaukt tādus ne ar vienu.

Draudzīgi, mazliet saguruši pēc nakts izklaidēm, esot no piemaskavas. Izdzirdējuši, ka mēs no Latvijas, pirmais, ko noskalda – kāpēc Latvijā darot pāri tautiešiem un kāpēc pie mums kas tur atdzimstot un vēl sazin kas. Interesanta pasaules uztvere, paskalojam arī mēs jau tā saskalotās smadzenes, apgāžam visādus mītus un muļķības, šie tā kā palika domīgi, toreiz vēl nebija noticis smieklīgais atgadījums ar bijušo Maskavas mēru, kas lūdza patvērumu Latvijai un kurš savā laikā bija viens no galvenajiem oratoriem un šādu naivu dvēseļu kolekcionāriem. Mums izskatījās, ka šie beigās paši jutās nelāgi un kas bijis – izbijis, aprunājamies pa dzīvi un dodamies tālāk. Maskaviešu palika patiesi žēl, šiem jāpaliek šajā viesnīcā abas nedēļas, bargu naudu esot maksājuši operatoram par paketi un gala rezultātā nonāk tādā viesnīcā, kādā nonāk un par visu jau samaksāts, mainīt nevar. Austrumos laikam patiesi ir viegli naudu pelnīt...

Runājot par tūristiem Bali, lielākoties, nospiedošā vairākumā ir angliski runājošā publika: austrālieši, amerikāņi, briti, skoti, kanādieši. Angliski runājošie tūristi ir faktiski visvairāk pārstāvētie visā šajā reģionā. Viņu patiesi ir daudz. Arī mazajās salās, arī necivilizētās vietās, tādās takās, kur tūristus neved. Ja nokļūstiet kādā mazapdzīvotā salā Filipīnās, Indonēzijā vai esiet dziļi iekšā Kambodžas brikšņos, ja kādus tūristus satiksiet, tad ar lielu iespējamību, ka tie būs amerikāņi un pārējie britišā runātāji. Amerikāņiem kopš Vjetnamas kara laikiem, ir dziļi ielaistas saknes šajā reģionā. Skandināvu izteikti daudz ir Taizemē. Franči turpat un Vjetnamā. Krievi faktiski ir salīdzinoši maz. Viņi ir Taizemei piederošā Puketā, Pattaijā un mazākos apmēros Bali. Visur citur, ja ir, tad ļoti reti. Šie cilvēki parasti atpūšas tur, kur viņus aizved un netālu no lidlauka, pa retam gadās, kad satiksiet tos attālākās paradīzes salās un pilsētās, bet tas reti. Latviešus esmu saticis Taizemē, tikai, kad satieku, neatklāju no kurienes nāku, bet ziņkāres vadīts, paklausos – par ko runā, kas uz sirds...Mūsu cilvēki ir forši! Un pēc tam atklājos, novēlam viens otram laba vēlējumus un dodamies savās gaitās! Tādas lūk īpatnības!

Pabrokastots , labs darbiņš, kas padarīts. Paņemam savas somas un ejam raudzīt transportu. Atrodam to uz ielas un braucam uz Sanur beach, kas atrodas salas dienvidu pusē.

Par pludmalēm...Bali ir lieliskas pludmales sērferiem, salas rietumu pusē būs vulkāniskās pludmales, kas ir tumšām smiltīm, salas austrumu pusē - baltām smiltīm. Rietumu pusē, būs izteikti maz pludmaļu, kas domātas vienkāršajam tūristam – sauļoties un peldēties. Daudz ir akmeņainu pludmaļu. Sala ir ļoti apdzīvota, dzīvo nepilni 4 miljoni cilvēku, plus tūristi. Tas mazliet nogurdina, lai gan sala patiešām nav maza, labi izbraucama, jo ceļi ir lielākoties labi noasvaltēti. Es mīlu kolekcionēt patiesi labas pludmales, Bali tādu nav – šajā ziņā tas mani apbēdināja. Bet Bali ir lielisks kultūrvēsturiskais mantojums, izklaides un dārzi, parki. Patiesi, tas ļoti patīkami pārsteidza, lielai daļai viesnīcu ir lieliski noformēts savs zīmols – zaļi, sulīgi dārzi, augi, skulptūras, grebumi, dekoratīvie žogi...tik daudz interesanta. Pārsteigs!

Atrodam viesnīcu Sanur beach tiešā tuvumā, šoreiz viesnīca ir jauka, maksā ap 75 USD, kas dalot uz trim ir 25 katram. Ir labs peldbaseins, ir brokastis, ir labā atrašanās vietā. Sarunājam transportu nākamajai dienai – ekskursijām pa Bali. Izīrējam džipu ar šoferi, maksa ir 400 000 rūpiju, jeb vairāk kā 40 USD. Dalot ar trim – cena nav slikta. Ceļojam ar šādu mašīnu visu dienu un faktiski pa visu salas dienvidu un rietumu pusi. Var pabūt tempļos, muzejos, pērtiķu dārzos, mūku „štābiņos”, skatupunktos dažādos, kur parādās labas ainavas – iespaidīgi! Darīt ko Bali tiešām ir.

Tā nemanot, šoreiz gan nemanot, pienāk Vecgada vakars. Līst kā pa Jāņiem, spridzina raķetes visur, jāskatās, kur kāju sper. Ķīniešu brīnumsveces un raķetes te ir topā. Mums sātīgas vakariņas, dzērieni u rītausma jau uz viesnīcas terases, jo, ja jau līst, līst un līst, tad neesam vairs tik jauni, lai mirktu un ālētos uz ielām! Kopumā lija tikai vakarā, kad atbraucām un Jaungada naktī. Un redz viņš nevarēja izfunktierēt ne agrāk, ne vēlāk, bet tieši šajos laikos. Nu labs ir, nesūdzamies! Bali pavadīju nepilnas 6 dienas, mazliet par maz, sala tiešām ir liela un daudz tur ko darīt, pietiktu pat divām nedēļām.

Mūsu prātos top doma, ka laiks doties tālāk, tāpēc kādā rītā, kad apkārtējie gaiļi dzied, vietējie žāvājas, kāds franču pāris bez steigas bauda rīta kafiju pie brokastu galda, mēs, pieliktdami punktu kārtējai omletei, naivās ačeles plikšķinādami, sakrāmējam savas 8 kg smagās somiņas un paceļam cepuri! Dodamies uz apdzīvotu vietu – Gilimanuk un no turienes jau uz ar prāmi pārceļamies uz Javas salu.

Javas sala ir ļoti apdzīvota un bagāta ar cilvēku resursiem. Tā ir izstiepta, gara, lielām pilsētām piepildīta. Sumatras, Borneo (Kalimantan- Indonēzijai piederošā daļa)Jaungvinejas – Indonēzijas salas daļa un Javas salas arī ir lielākās Indonēzijā. Nonākam Banyuwangi dzelzceļa stacijā, tas nav tālu no ostas. Protams, kā tas citreiz gadās, sākumā domājam, ka brauksim ar busu, aizbraucam sākumā uz autoostu, ja tā to varētu saukt, braucam ar vecu taxi, tādu, kur pa grīdas caurumiem var novērtēt ceļu kvalitāti. Autoosta no dzelzceļstacijas, par laimi, nav tālu viena no otras.

Kamēr mēs ar Oskaru pērkam vietējos magaričus – čipsus, uzkodas un tūlīt, tūlīt kāpsim busā iekšā, Kaspars – smalkāks kundziņš būdams mudīgi jau aizskrien papētīt autobusu, kāds tad mums būs un kur turpmāk 7 stundas mums būs jāpavada. Kaspars atgriežas šokēts un sadrūmis. Armīn, Tu tač to nedomā nopietni – esot šausmīgs. No ārpuses, buss kā buss, bet iekšā lācītim šausmu aina paveroties... Šoferis mums lūgtin lūdzas – nāciet, nāciet, tūlīt braucam. Iekāpju busā – nepārspīlēšu absolūti neko: opji velk dūmus, zili dūmi vien griežas, viens pie otra saspiedušies cilvēki sēž, kladzina vistas un to tik daudz, zem krēsliem nabadzītes pastumtas, busa priekšā divi mākslinieki dzied pilnā kaklā, spēlē ģitāru, pat vietu īsti nav, kur apsēsties...pienāk šoferis, nodod kaut kādu komandu un vietējie saspiežas, atbrīvo mums vietas, kā kungiem un viss autobuss skatās – nu nāksiet vai nenāksiet. Ārā jau vakars, karsti, bet iekšā tāds bezgaiss un vēl karstāk un tās vistas un mākslinieki – es neko tādu pirms tam nebiju redzējis, biju dzirdējis, ka tā esot, bet redzējis – nē. Mēs sirsnīgi paklanamies, ļoti atvainojamies, bet sakām, ka nebrauksim, dosimies uz Staciju. Tā nu atkal ņemam mašīnu ar caurām grīdām, plēšam savas čipsu pakas vaļā un domājam – kur ellē ratā mēs esam nonākuši.

Stacijā jau pa gabalu var manīt franču pāri un baru britu. Gracioza, fantastiska francūziete, sievišķīgām formām, ļoti ieturēta, „ar intelektu sejā”un smalkām kustībām...Kā tam francūzim ir paveicies...Šie izrādās brauc uz Javas salas ziemeļiem, mums pa ceļam, mēs dodamies tālāk uz Surabaju, no kurienes mums tālāk plānots ir lidot uz Borneo. Pērkam biļetes, 1 kl. biļetes jau izpirktas, atliek ekonomklase, mans draugs atkal sāk piesaukt caurumus, kaktus... un šādās reizēs ir jāmeklē ar steigu kāda ēstuve, kur remdēties, atcerieties to arī Jūs, ja Jums kādreiz tā gadās – meitenēm ar steigu meklējiet konfektes, vismaz ledenes, bet vīriešiem – karbonādes vai Indonēziešu ugunszupas – bet vēders pilns ir jādabū, plīst vai lūzt. Un zupas tur patiesi ir ugunīgas. Kad tas darīts – kakti aiziet otrajā plānā.

Iekāpjot vilcienā, nespēju atraut skatu no francūzietes, man paliek nedaudz pat kauns, braucam vienā vagonā - brīnišķīga lēdija, skatos pa klusam no visām pusēm, no kreisās, labās puses, diognāli... un tad seko tas, vislielāko izbrīnu man izraisīja, ka viņa, līdzīgi kā vietējie, uzklāja avīzi uz vilciena grīdas, jo tad vismaz izlaisties var un kā vietējiem ierasts, apgūlās uz tās un saldi iekrita miegā! Nu redzi nu, tā vienkārši. Mūsu Rīgas cacas jau būtu tādu ļembastu uztaisījušas, troksnis būtu lielāks, kā samuraju cīņās, bet šī – tā vnk, blakus draugam, ka sargsuns! Laimīgais francūzis... Un tad opji izvelk savus štrumentus aizkurina pīpes un apzinoties, ka atpakaļceļa nav, arī es iekrītu saldā miegā, tiesa – krēslā, tā mēs viss vilciens krākdami, zilos dūmos smakdami, klepodami un kur kurais gulēdami, dudinām pa tālo Javas salu, līdz Surabajai.

Surabaja, pēc dažādiem datiem otrā, trešā lielākā Indonēzijas pilsēta. Braucam uz lidostu un tālāk jau ceļš ved uz Balikpapan pilsētu. Mēs šķiramies ar Kasparu šeit, lidostā, jo viņš pa nakti braukdams vilcienā ir izdomājis, ka dosies tālāk atpakaļ uz Bali, nebija nekāda konflikta, mēs joprojām esam labi draugi, bet tā gadās, kad pēkšņi pieņem negaidītus lēmumus, par ko apkārtējie tikai muļķīgi plikšķina ačeles. Bali patiesi ir lieliska vieta. Darīts, sarunājam, ka pēc 10 dienām tiekamies Singapūrā, šis laiž atpakaļ uz Bali, mēs ar Oskaru – uz Balikpapan.

Borneo – fantastiska vieta. Salu sadala trīs valstis. Ziemeļos Malaizija, ziemeļaustrumos maza pundurvalsts – Bruneja un lielāko salas daļu dienvidos aizņem Indonēzijas daļa – Kalimantan. Nedariet tā, kā mēs, nebrauciet uz Balikpapan, ja vien neesiet naftinieki. Pilsēta ir jauka, skaista, pat tīra, attīstīta, bet tūristu atrakciju ir maz. Mēs arī nebūtu braukuši, bet uz doto brīdi nebija pieejamas brīvas biļetes uz Pulau Tarakan. No tās vietas būtu ērtāk ceļot pa skaistām pludmalēm, mazām, apkārt esošām salām, taisīt džungļu tūres.

Borneo savā ziņā ir patiesi iespaidīga sala, ļoti bieziem mežiem klāta. Labākais kas ir, džungļi un mežonīgā vide. Šajās vietās arī ir malārija. Pirms brauciet uz turieni un organizējiet sev džungļu tūres, jāizdara ir divi mājas darbi: a) jāsazāļojas pret malāriju; b) nepieciešams specapģērbs.

Ja uzsāktu džungļu tūri no Balikpapan pilsētas un tad pa Borneo upēm un takām uz ziemeļiem, 6 dienu tūre maksās aptuveni 500EUR. Cenā iekļauts viss – transports, ēdiens, profesionāls tarzāns – gids. Apskates objekti visdažādākie – mežonīga daba, pērtiķi, putni, fantastiska flora, zivis, peldes un daudz citu labu lietu. Nav lēts prieks. Var organizēt mazāku laiku un naudas ziņā arī ar mazākiem izdevumiem. Cenas ir kaulējamas.

Mēs džungļus šoreiz izlaidām. Balikpapan pilsēta ir pārņemta ar naftiniekiem, faktsiski vienīgie baltie, kas uz vietas ir, ir amerikāņu, britu un holandiešu naftas „sūcēji”. Viesnīcas ir dažādas, par dažādām cenām. Cenas līdzīgas Bali salai, nedaudz dārgāk varbūt. Ir izklaides vietas un izbrīnīja pilsētas nedaudz izvirtušais dzīvesveids. Naktsdzīve, neticami, bet ir. Indonēzijai tas ir ļoti daudz! Redz ko dara nafta! Ir karaoke bāri, kur pabijām mēs, dažos tur ar dziedāšanu ir maz kas kopīgs un ja ir, tad tikai kā aisberga redzamā daļa, bet lai mani neizsvilptu no draugiem.lv, nekomentēšu neko vairāk, bet ir patiesi interesanti, tur tas process patiesi pārsteidz un atliek tik pagrozīt galvu – ko visu cilvēki nav izdomājuši, lai tuvinātos.

Mēs devāmies tālāk uz Berau pilsētu. Lidojām, izmantojām Batavia vai Lion air. Tās Indonēzijā ir vienas no populārākajām kompānijām. Ir arī, protams, Air Asia, bet ne Kalimantan daļā, kur nav šai kompānijaiiekšējo pārlidojumu.

Berau – džungļos ieskauta pilsēta, tālāk ceļš veda uz Derewan salu un man jāatzīst, te patiesi ir fantastiski skaisti. Lidojums no Balikpapan uz Berau būs viena stunda, tad ceļš ar auto+laiva (2h) un Jūs nokļūstiet salu grupā, kas patiesi ir vienkārši fantastiskas. Pilnīgs miers, ļoti klusas, tīras, baltām, baltām smiltīm, kristāldzidru Sulevasi jūru. Dēļ tā es braucu, dēļ tā es dzinos pāri puspasaulei, lai nonāktu Paradīzē. Beidzot! Cilvēki ļoti laipni, ļoti maz balto, šādās vietās nonāk pacietīgākie. Ja nokļūstiet Borneo salas austrumos, dodieties uz šīm salām: Derewan, Samana, Kakaban, Maratua salas. Sevišķi vēlos izcelt Derewan!

Kādā vakarā satikām vienu pavecāku vīru, pusamerikāni, pusčehu. Vīrs, kas apbraukājis bez maz visu pasauli, pārsteidza viņa zināšanas, tās bija neskaitāmas reizes pārākas, nekā vidēji cilvēkam var būt. Pārsteidza viņa lieliskā fiziskā forma, savos 70 gados, viņš peldēja kā dzimis delfīns – apbrīnojami, lieliskās valodu zināšanas... Beigās mums bija skaidrs, viņš ir izbijis CIA veterāns un lai arī viņš teicās, ka esot izbijis bankas klerks – mēs, protams, ar Oskaru tam neticējām, jo kā mēs visi labi zinām, ja latvietis ir ko ieņēmis galvā – tad dabūt to citā locījumā būs ļoti grūti. Ar veco „veterānu” mēs apceļojām visas mazās salas, snurkalējām līdz bezspēkam, izdabūju vajadzīgo informāciju par pasaules top salām, kur vērts braukt, kas atrodams. Ņemot vērā, ka viņam, līdzīgi kā man, patīk salas un pludmales, tad mums patiesi bija par ko runāt. Un tagad es zinu, kur Indonēzijā ir paslēpusies īstā pludmale, kur jābrauc un kur jāmeklē. Tāda esot un koordinātes ir pie manis, he-he-he.Visiem Indonēzijas ceļotājiem der atcerēties, ka cilvēki tur ir jauki, bet šur-tur notiek musulmaņu uzbrukumi kristiešiem un tur patiesi notiek zvērīgi un visai bieži CNN to nepasaka pat, vai divos vārdos. Par nožēlu sanācis ir tā, ka daļa dabas pērļu atrodas tieši sājā apvidū – Bandas jūrā!

Tā mums pagāja vakars pēc vakara, ar Oskaru dzīvojām vecpuišu dzīvi tālu no mājām, ļoti siltā Sulewasi jūras krastā, peldējāmies kopā ar bruņurupučiem un ar bruņurupučiem, kas pārsniedza kilogramus 50 arī pārrunājām dzīvi, jo tie bija droši un draudzīgi.

Jau pēdējā dienā, braucot prom, no Derewan salas, palika mazliet skumji, kā tas allaž gadās, kad beidzas atvaļinājums. Mēs apēduši kārtējo omleti, savām mazajām somām -ducinājām laivā uz Borneo, bija patīkami silts, zivtiņas lēkāja – pa labi, kreisi, mūsu vecais „veterāns” lasīja grāmatu uz savas mājiņas terases un ar katru brīdi attālinājās arvien vairāk. Ar 50% garantiju domāju, ka kaut kas no Hemingveja bija vai tuvu tam žanrs. Šis bija viens no interesantākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu savas dzīves laikā sastapis. Gluži nemanot atskartu, ka iespējams, arī es tā kādreiz ceļošu mēnešiem un pat gadiem prom esot no mājām...Tas ir labākais, kas dzīvē ar cilvēku var notikt!

Indonēzija patiesi pārsteidz.

Nākamreiz došos uz Birmu un Laosu. Runā, ka tur esot neaprakstāmi skaisti un noslēpumaini. Paskatīsimies!