Eleja

  • 4 min lasīšanai
Bija svētdiena. Bija Svētdiena. Pus septiņos braucam pa jau agri cēlušos Zemgales līdzenumu. Tas ir vienalga, ka aiz muguras paliek Baseins, tas vienalga, ka ir neērta braukšana. Migla ir gan virs Svētes, gan citu acīs. Varu derēt, ka kaijas tagad gludina spalvas, lai dotos rīta aplidojumā. Pa ceļam neko nevajag teikt. Iepriekš jau bija dažādas domas par pēcpasākumdienas aizvadīšanas variantiem. Septiņi. Varbūt nedaudz agrāks. Pie Evas mājām. Briesmīgi auksts. Priecājamies, ka beidzot esam pie vietas un kāri ieveļamies telpās, ātri aizmiegam. Paredzēto deviņu vietā, pieceļamies divpadsmitos astoņpadsmit. Gribējām braukt ar riteņiem uz Vilci, bet ar laiku tā pamazāk, tāpēc domājam papildus-rezerves variantu. Nolemjam, ka brauksim ar autobusu un pa Eleju un apkārtni ar riteņiem. Es uzvelkos kājās un dažu minūšu laikā, spudūc, pa durvīm. Jelgava. Svelmains pavasara pusdienlaiks. Kūst nesen uzliets piķis. Gaidu autobusu un domāju, ka nekad tā īsti neesmu sēdējusi pretī baznīcai, neko citu nedomājusi, kā tikai par baznīcu un gaidījusi autobusu. Braucu. Pieturai gluži blakus svaigo zeķu veikals. Atgādinu, ka ir karsts, ir liela mugursoma, ārprātā stīva spranda un daži defoltā sāpoši muskuļi. Lēnām (kaut gan cenšos ātri) aiztipinu līdz Pērnavsielas otram galam un iemūku vēsumiņā. Paskatos, ka kāds ir izēdis visu laiku, ir ļoti, ļoti jāsteidzas, lai paspētu uz norunāto autobusu. Darbība. Ātra braukšana pilsētvidē, neskatoties uz sarkano luksoforos. Bet, protams, nokavēju lielo autobusu. Krusttēvs Jogists negribīgi stumj manu velo Mersī – izstaipās tā un šitā, bet ielikt nevar. Nu, labi, gaidām nākamo elejnieku. Es piepumpēju riepas, viņa paknibinās pa veikaliem, tad iekāpjam autobusā un braucam. Pa ceļam upē var redzēt bebrus. Aiz loga ir skaista Zemgale. Ir tāda neliela sajūta, ka kaut kur sēj, kaut kur pļauj, kaut kur šļūc un citur vēl ecē. Nonākam galā un ejam pēc otra divriteņainā. Neliels sataisīšanās brīdis un tad : Brauksim uz kalti. Viņiem pieder kalts. Tas ir Daumantos. Nu, kilometri kādi pieci varbūt. Viņa rāda ceļu un minam. Un tad es ieraugu, tad es atkal esmu atpakaļ Vilces laikos, atkal pie kaut kā veca un tehniski pārbagāta vienlaikus. Neizplūdīšu aprakstā, cik un kādi traktori, mašīnas, uzpariktes tur glabājas. Apvidū darbojas vairākas Briģu ģimenes personas un Oļegs un Oļega brālis, un Jogists (meditē žigulī). Viņas (Evas) brālis ir savā parastajā darbības pusnopietnībā, dienu iepriekš guvis šādas tādas traumas, staigā ar atļurbājušos plāksteri uz sejas. Nu, skaista aina, skaista. Īsa informācijas uzsūkšana, ilga sēdēšana uz dīķa trepītēm, varžu izsekošana un tāda doma, ka jābrauc tālāk. Tas tālāk nemaz nav tik ļoti, pārbraucam pār perpendikulāro ceļu. Mazliet uz priekšu vienas no Elejas pusmuižas – Volfārtes - drupas. Nu, nekā jau priekš maziem ķīniešu tūristiņiem te skatāma nav, taču vēsture un ziņkāre paliek vēsture un ziņkāre. Teikšu godīgi, neko tur neapskatījām, jo bija jāmūk no ekstra slienājoša suņa ar draudīgu (maldinoši ) paskatu. Nākampietura ir Meitenes stacija. Tāds nosaukums Elejas stacijas vietā tāpēc, ka agrāk vēsturiskajā stacijā esot bijis meitu krogs, un acīmredzot pašiem nosaukuma devējiem tā vieta tā patikusi, ka nākamo staciju līdzīgi nosaukuši. Un ir arī stāsts par iekštelpu sienas gleznojumu, kuru padomju garā izpurgāta Ulmaņlaiku ainava ar kolhozniecēm un traktoru. Ev saka, ka stacija esot kaut kas ikdienišķs, kā zīme, ka darba diena galā un var atbraukt, paskatīties esošos vai neesošos vilcienus, grauzt lētu, ciema bodē nopirktu barību. Staigāju ap un virs sliedēm. Re, kur atbrauc viens leišu garais, smukais vilciens ar 2+2 koši zilām cisternām, kas saulē spīd un laiskojas uz pārējo fona. Apsardzes tante tāda pusmūža, laikam dzīves sagrauta sieviete, vaktē katru mūsu soli un nelaiž iekšā, mākslas mikstūru lūkoties. Stacijas ēkas priekšplānā, kur atstājām savus divriteņus, nu jau uzradušies estētikas un alus baudītāji trennuškās. Iemīļota vieta, es spriežu. Tad gar mums paslīd (cits ātrāk, cits lēnāk) skolas ēkas, aptieka un smaržojošie narcišu pagalmi, kuros periodiski rosās mietpilsoņi savās mājas kleitās un flaneļa kreklos, svilinot vecos zarus. Ilgāks gabaliņš uz nepabeigto apakšstaciju, kur sanāk jau braukt gar zīmi „Lielplatones pagasts”. Braucam arī caur mežu, un, es teikšu, var just citādāku, mazliet siltāku gaisu, kā toreiz, melnalkšņu laikā. Tur ir laukums, pilns ar vertikāliem betona stabiem. Lakoniski, man šķiet. Katrā stūrī esot torņi. Es redzu tikai vienu. Kāpju. Augstums tāds, ka diemžēl neredzu pāri egļu galotnēm, toties visu betona lauku pārredzēt var labi, un tad tur iezīmējas ritms un ornamenti, bedres un rakumi. Saredz. Visu var saredzēt. Tā kā stabs nav diedz ko liels, vējš un svars šo loka šurpu turpu. Bet tur augšā tāds miers, liekas, ja būtu dāma ap trīsdesmit pieci, šeit vestu savu ģimeni piknikā. Diezgan ērti arī izlaisties un pasnauduļot te būtu. Nokāpju lejā un notiesāju pēdīgo maizes šķēli, kas bija paslēpusies somā no Baseina nakts. Maize ir sātīga, maize vēsta pa labību un laikiem, kad gaidas iet ekspedīcijās pa dzimtenes ārēm. Atpakaļceļā labajā pusē ievēroju kapus, kur pašā stūrī akmens, ar no ceļa salasāmu Mūrnieku uzvārdu. Dabūju no Evas dzirdēt, ka tepat Mūrnieku mājas un šie viņu dzimtas kapi. Tagad, protams, tie sabiedriskā lietošanā un no pašas diženās, ar laiku novalkātās mājas tikai manāmas aprises. Saule rietā. Stumjoties pa ne visai garo iebraucamo ceļu, sajūtu citādāku gaisu, citādāku noskaņu. Vieta ar savu auru. Māja ir grausts vārda pilnākajā nozīmē, bet, kad paiet tuvāk, kad tā ieskatās iekšā, var redzēt vēl brangas durvju viras, pirmskara sienu krāsojumus, īpatnējo (gan komunaļņika izveidošanas rezultātā, gan tīri tā dabīgi) istabu izvietojumu. Un tur ir smalku detaļu, ko pētīt. Izložņāju, izvandos un nosolos arī citus uz šejieni atvest. Tā kā nokavējam tuvākās bodes neaizslēgšanu, jābrauc uz to, kur zogot. Man gan tā neizskatās, bet kad jau pati Ev tā saka.. Pie durvīm sēž resns runcis, kas pretēji lauku kaķa būtībai dzīvojas tur visu laiku, diedelējot gaļas kombināta izstrādājumus no iestādes apmeklētājiem. Mazliet Baltkrievijas aromāta ar vecu pārtiku pieblietētajā veikalā, kur pārdevēja sevī iekšēji spēlē sudoku vai ko tādu. Iegādājos neestētisku pārtiku un braucam parka virzienā. Parka stūrī skatam paveras Elejas frīku pašbūvētā BMX trase. Tas paskaidro daudz par ikdienu un vietas noskaņu kopumā. Braši, braši pašu puikas. Muižas ansamblis, nezinātājiem vienīgais ievērības cienīgais objekts Elejā, ar cerību ieraudzīt ko jaunu, tiek izstaigāts krustu šķērsu. Nobraucam gar estrādi, kur neradošākā iedzīvotāju daļa trenkā bumbu, sūc alu un dala vairumā esošās vietējās skaistules. Piesēžam muižas tējas paviljonā. Kamēr lūkojamies caur labi ieturēto aleju, runājam par mežu lietām, baronesēm, riekstiem un uz Jelgavu braukšanu, nez no kurienes izlaužas nogurums. Kad esam jau pie pašas izejas, viņa zina, kur jāpakašņā zeme, lai redzētu grīdu flīzes musturi centrālās ēkas drupās. Tas tāds sīkums, bet tai mirklī saprotu, cik ļoti kāds tajā vidē ir iekšā, cik nepieejamais var būt pieejams un otrādi. Jau pustumsā pēdējais loks uz Briģu mājām, kur ieturamas vakariņas un veļama jautājumu gūzma Evas tētiņam. Šis kā zinātājs apstāsta par Veru, par Mūrnieku māju, par pustrako kaķi un robežšķēršošanas paņēmieniem. Viss tālākais jau ir tāda papludināta tintes punkta smaka, jo brauciens beidzies. Vēl tikai lēna taisīšanās un miegains uz Jelgavu brauciens Briģa kunga virsvadībā. Es iestumju divriteni vienmēr viesmīlīgajā dzīvoklī, kur pirmspusnakts klusumā vēl neguļ viņi (viņi) ar kaķi. Tā īsti man nav ko teikt, nav ko stāstīt. Maršrutu? Nu, jā, to es uzrakstīju šeit, bet sajūtas, krāsas un nokrāsas, uz vecā jauna būvēšanu izstāstīt nevar. Tas katram pašam jājūt. Tas katram pašam jāizbrauc, jo tikai tā varēs sasmelt daļu no Zemgales šalcošās mežu un cilvēku jūras. Svētdiena, 2007. gada 22. aprīlis


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais