„Karibu” Masai Mara safari, jeb tuklā bālģīmja viesošanās Masaju valstības plašumos.

Kaspars Ginters 27.03.2011 10 min lasīšanai 464 foto

Ievads.

Šajā skaistajā Kenijas nostūrī nokļuvu pateicoties Animal Planet redzētajām pārraidēm, kuras visā krāšņumā atspoguļo savannas iemītnieku ikdienas cīņu par izdzīvošanu. Arī es uzķēros uz šīm skaistajām reklāmām un piedāvājumiem par iespēju to visu vērot klātienē, tādēļ iegādājos trīs nedēļu atpūtas braucienu uz Kenijas kūrortpilsētu Mombasu. Vajadzēja padomāt arī par to, lai lietderīgāk izmantotu katru dienu un pēc iespējas vairāk redzētu, jo vienkārši nīkšana pludmalē nav priekš manis. Jau Rīgā caur internetu sazinājos ar Mombasas vietējo tūrisma biroju Natural World Mombasa Safaris (www.naturaltoursandsafaris.com), no kura iegādājos trīs dienu safari braucienuuz Masai Mara dabas parku.

22.10.

Ceļos ap 3.00 naktī un, savācis somu, plkst. 4.00 esmu pie Mombasas hoteļa teritorijas ieejas. Šeit jau mani gaida Alans no aģentūras un mēs dodamies uz lidostu, kur iečekojos ar vienu rokas bagāžu lidojumam Mombasa-Nairobi. Lai nokļūtu pie izejas, no kuras izlidošu, ir jāiziet vēl viens bagāžas čekins un šeit man notiek neliela aizķeršanās. Likumi viņiem, maigi izsakoties, šeit ir savādi. Viņi gatavi mani ielaist lidmašīnā ar litrīgo sulas paku nepārbaudot, kas tajā iekšā, bet piekasās pie skūšanās gēla flakoniņa. Nākās iet atpakaļ un iečekot bagāžu.

Pēc stundu ilga lidojuma nolaižos Nairobi, kur mani sagaida gids Fredijs. Viņš man laipni saka „karibu”, kas vietējā suahili valodā nozīmē „laipni lūgts”.

Laiciņš Nairobi gan krasi atšķiras no Mombasas, kurā katru dienu ir saulains un +36. Šeit turpretim ir apmācies, nedaudz smidzina un temperatūra ir tikai ap +22-+25. Pati Nairobi pilsēta izskatās iespaidīgāk nekā mazā divstāvīgā piekrastes Mombasa. Ielas pilnas ardebesskrāpjiem un apkārtne arī ir daudz sakoptāka. Sākumā dodamies uz kādu piepilsētas rajonu savākt vēl pāris tūristus, bet pēc tam taisnā ceļā uz Masaimaru. Braucot cauri pilsētai vairākās ielās redzu daudz putnus marabu, kuri līdzinās mūsu stārķiem tikai ir daudz masīvāki. Tie šeit kā mūsu baloži lidinās no viena apgaismojuma staba pie otra un no augšas vēro vai apkārtnē nav pamanāms kas ēdams. Parasti gan marabu dzīvo savannā, jeb āfrikas stepēs, bet šeit tie tāpat kā pērtiķi ir sapratuši kādēļ gan meklēt ēdienu savannā, ja var bez liekas piepūles pamieloties kādā izgāztuvē vai vienkārši nočiept to kādam no galda.

Ceļš no Nairobi līdz Masai Mara aizņem apmēram četras stundas. Mani līdzbraucēji ir kāds jauniešu pāris no Beļģijas, kuri ceļo pa Keniju backpecker stilā. Izbraucam no pilsētas ap astoņiem un ap desmitiem esam nelielā pilsetiņā Narok, kurā pabrokastojam, iepērkamies lauku veikaliņos un dodamies tālāk. Tuvojoties parkam pa abām lielceļa pusēm arvien biežāk var redzēt ciematus, kuros rosās masaji ģērbti savās tradicionālajās sarkanrūtotajās drēbēs. Pie zīmes „Masai Mara - 32km” šoferis paziņo, ka viņu kompānija visiem saviem viesiem kā bonusu piedāvā izbaudīt bezmaksas masāžas kursu. To pateicis viņš nosmīn un nogriežas no šosejas uz zemes ceļa, kur sāk kratīt kā amerikāņu kalniņos. Ar vienu roku ir jāturas pie pretējā krēsla atzveltnes, lai neizlidotu no sēdekļa. Brauciena laikā pāris reižu papusdienoju ar atgremotajām brokastīm un ap plkst. 14.00. jau esam pie ieejas parkā. Fredijs saka, ka sākumā dosimies uz safari, bet viesnicā būsim neilgi pirms vakariņu laika.

Iebraucot Masaimaras parka teritorijā, paceļam busiņa jumtu un atveram logus, no kurienes arī vērosim zvērus. Pirmās pamanām gazeles, kuras apskrubina svaigi izdīgušo zālīti un, kad ir saēdušās, skraida un šad tad uzsāk savstarpējas ragu kaujas. Kā nākamās ieraugām antilopes Gnu, kuras turās kopā palielos baros, lai vieglāk atvairītu lielo kaķu uzbrukumus. Dodoties tālāk redzam zebras, oriksus un daudzus mazākus zalēdājus. Tā braukājam apmēram divarpus stundas, bet lielos zvērus pagaidām nemanām. Jūtos mazliet aizkaitināts par to. Iedomājos, ka tikpat labi mēs Latvijā varam nogriezt vecajiem mikriņiem „Latvija” jumtus, uzrakstīt uz sāniem „Best Latvian safari” un doties pļavās vērot aitas, govis un zirgus. Saprotu gan arī, ka šobrīt nav pati labākā safari sezona, bet tomēr cerēju, ka zvēru būs mazliet vairāk. Lielā zvēru migrācija Masaimara parkā notiek no jūlija līdz septembrim un tad arī ir verojami milzīgie zvēru pūļi, kurus parasti redzam pa Animal Planet. Diemžēl ātrāk atbraukt šurp nevarēju, tadēļ būs jāsamierinās ar to kas ir. Mazliet pabraukājuši tomēr uzduramies arī vienam lauvu tēviņam, kas mierīgi guļ saulītē un nepievērš uzmanību mūsu busam. Pavērojam cēlo lauvu, kurš šad tad atver piemiegtās acis, apseko apkārtni un guļ talāk. Uz brīdi viņš tomēr piepaceļās un saausās un tad pamanām, ka uz šeieni traucās vēl trīs busi. Visu busu šoferi savā starpā sazinās ar rāciju palīdzību un, ja kāds pamana zvēru, tad arī pārējie par to uzreiz uzzin. Lauvam šīs baltās rūcošās kastītes ir apnikušas, tāpēc viņš uzgriež mums muguru, bet mēs dodamies tālāk. Talumā pamanām arī vienu žirafi, tomēr netiekam tai pietiekami tuvu, lai varētu sanākt labi kadri.

Pulkstens ir jau kaut kur 18.00. un Fredijs saka, ka šodien safari ir galā un dodamies uz viesnīcu. Jautāju viņam, kadēļ gan tik maz zvēru? Uz to viņš man atbild, ka tie kaut kur guļ vai devušies uz Serengeti dabas parku, kas robežojas ar Masai Mara un atrodas Tanzānijas teritorijā. Atceros, ka tāda pati situācija bija Dienvidāfrikā Krugera parkā, kur arī saņēmu bālģīmju cienīgu atbildi, ka zvēru nav, jo tie aizgājuši gulēt.

Pirms septiņiem iečekojos viesnicā Mara Sopa Lodge (http://www.sopalodges.com/masai-mara/home.html), kur apmetos āfrikāņu stila majiņā, kurā arī pavadu vakaru, lasot un mierīgi atpūšoties. Ārā ir miers un klusums, un tikai šad tad no savannas atskan kāds skaļāks lauvu rēciens, hiēnu smiekli vai kāda nabaga zālēdāja pēdējais vaids.

23.10.

Ceļamies agri un ap 6.00. dodamies uz pilnas dienas safari. Kā pirmais savannā mūs sagaida vientuļš marabu, kurš kā zaldāts cēli soļo, pētīdams zemi zem kājām, tad eleganti apgriežās un atkal pa to pašu līniju nosoļo atpakaļ. Turpat blakus pamanām strausu ģimenīti ar mazajām atvasēm. Kamēr mazie čiepstēdami skraida apkārt, to vecāki nopietni pēta apkārtni vai nedraud kādas briesmas. Braucot talāk, uzduramies vientuļam lauvam, kas bēdīgu „sejas izteiksmi” guļ krūmāju ēnā. Viņa seja nosēta ar svaigām brūcēm, kuras viņš guvis nesena cīniņa laikā no saviem sugasbrāļiem un aplaizot tās, meiģina apārstēt. Kā nākošo pamanām skaistu žirafi, kura liekas mūs nemanot pāriet pāri ceļam un dodas netālu augošu krūmāju virzienā, ar kura lapām tā vēlas pamieloties. Uz brīdi viņa tomēr pavēršmums izbrīna pilnu skatienu, bet sapratusi, ka esam nekaitīgi, ar garo mēli kāri rauj svaigās lapas.

Laiciņš ārā gan šodien nav diezko iepriecinošs, jo ir apmācies un pa laikam smidzina. Tā braukājam kādu brīdi, vērodami zālēdāju barus, līdz uzskrienam virsū lielai ziloņu saimei, kas šķērso mums ceļu. Šeit ir gan lieli pieauguši ziloņi, gan pusaudži, gan pāris vēl pavisam jaunu mazuļu. Vecākie, mūs pamanot, izvirzās priekšplānā ar saviem varenajiem augumiem, aizsedzot mazuļus. Kad piebraucam tiem pārāk tuvu, viņi dod mums ziņu, spalgi taurējot un kratot snuķi. Tie vēlas, lai ieturam distanci, bet, ja ne, viņi gatavi ar mums uzpelēt futbolu un bumbas vietā būsim mēs ar visu busu.

Pēc apsveicināšanās ar ziloņiem, dodamies uz nelielu pļaviņu krūmāju ielokā, kuru mūsu šoferis ir izvēlējies par pusdienu vietu. Sākumā apbraucam tai apkārt un izpētam, vai šeit neguļ kāds plēsējs un vai šeit ir pietiekami droši. Pulkstens ir jau kaut kur ap diviem un Fredijs katram izsniedz pa tādai kā tūristu pusdienu pakai. Iestiprinoties, izbaudām savannas atmosfēru, bet Fredijs uzmanīgi vēro apkārtni, jo esam apstājušies lauvu un citu bīstamu zvēru teritorijā.

Pabeidzot gardo maltīti, braucam tālāk līdz upei, kur piestājam pie nelielas kraujas. Izkāpjot no busa, redzam upē mierīgi guļam daudz behemotu, kas šad tad nožāvājas un, apgriežoties uz otriem sāniem, saceļ ūdenī duļķu mākoņus. Ik pa laikam masīvākie tomēr patrenkā mazākos sugasbrāļus, bet tikai tāpēc, lai dabūtu ērtāku vietiņu šajā siltenajā dubļu peļķē. Vieta, no kuras viņus vērojam, ir nedaudz patālu no behemotiem, tadēļ paeju pāris krūmājus tālāk, jo no šejienes ir labāks skats uz upi. Fočēju behemotus un krokodīlus, kas arī sildās upes krastā un, papūšot vējiņam, sajūtu ļoti nepatīkamu smaku. Paveros aiz blakus krūma un redzu šeit guļam, mušu apsēstu, nesen apgrauztu antilopes ķermeni, kas karstumā jau sācis trūdēt. Fredijs ir uztraukts, mani neredzot, un nāk man pakaļ, sakot, lai nevazājos apkārt un, ka droši ir tikai blakus busam. Kad safočējam upē notiekošo, sasēžamies busā un dodamies tālāk.

Nobraukuši kādus piecdesmit metrus, redzam krūmos guļam lielu lauvu. Antilope, kuru redzēju smakojam krūmos, droši vien bija viņa brokastu maltītes atliekas. Nodomāju pie sevis, labi gan, ka nepagāju tos pāris krūmājus uz pretējo pusi, jo tad antilopes vietā šais krūmos gulētu mana apgrauztā tuša.

Braucot tālāk, vērojam dažādus mazākus zvērus. Redzam koijotus, kārpcūkas, dažādus putnus. Viens no ievērības cienīgiem putniem ir sekretārputns, jo tā aste izskatās pēc garas pildspalvas. Sekretārputns ir lielisks čūsku mednieks un tās sastāda lielāko daļu no viņa maltītes. Tā lēnā garā braukājam kādu laiciņu, līdz uzduramies lielai lauvu saimei, kas guļ, sildoties saulītē, pēc nesen ieturētām pusdienām. Lauvu maltītes pārpalikumi guļ tepat netālu. Tie ir antilopes Gnu kauli un āda, un apkārt tiem jau ir salidojuši maitas putni, kas kāri apskrubina katru ribu un cīnās dēļ katra kumosa. Pēc gaļas kārākie pat ielien iekšā antilopes ādā, no kuras meiģina izķeksēt vēl kādu treknu cīpslu vai smadzeņu gabalu. Lauvām šo atlikumu nav žēl un tie šiem maitēdājiem nepievērš pat uzmanību. Izskatās, ka pa laikam tie sarunājas savā starpā, izdvešot nelielus rēcienus. Pavēršot skatienus pret mums, lauvu mātītes norēcās strikti viena aiz otras it kā sakot, ka derētu vēl neliels saldēdiens. Tēviņš savukārt viņām atbild, lai tās vēl drusku pagaidot, jo viņš jau plāno, kā dabūt tos baltos treknos desertus ārā no viņu metāla „bundžām”. Neizaicinot likteni, vēl nedaudz pavērojuši šos skaistos zvērus, mēs dodamies atpakaļ uz savām naktsmītnēm.

Ierodamies lodžā nedaudz pēc sešiem un pie mājiņas durvīm mani sagaida neliela pērtiķu saime. Redzēju tos arī no rīta šeit lēkājam pa kokiem un sagatavoju tiem nelielu cienastu. Pusdienās diezko ēst negribējās un pāri palika gan maize, gan augļi. Kā nočabinu maisiņu, tie saausās un pieskrienot man tuvāk, nostājas uz pakaļkājām brēcot, ka ir izsalkuši. Īpaši agresīvi ir tēviņi, kas uzmetuši kūkumu gatavi lēcienam un cīniņam par gardumiem. Tā kā šie pērtiķi tiešām ir savvaļas un arī agresīvi, cenšos ātri pamest viņiem ēdienu un tukšo maisiņu iebāzt kabatā. Kad viņi redz, ka manas rokas ir tukšas, tad liekas mierā un arī es jūtos droši, jo negribu, lai skrienot man pakaļ tie ieskrāpē vai iekož.

Mazliet atvilcis elpu, plkst. 18.00. dodos vakariņās, kuru laikā pie manis pienāk Fredijs un saka, ka tad kad būšu paēdis, lai dodos ārā, jo tur jau mani gaidot vietējās masaju cilts pārstāvis. Izeju no viesnīcas un redzu stāvam kādu vīru pēc izskata nedaudz pāri trīsdesmit, ģērbtu tradicionālajās sarkanrūtotajās masaju drēbēs. Viņu sauc Enkorors un viņš mani aizvedīs līdz savam ciemam, bet vispirms man jāsamaksā viņam 25$. Tā ir ciemata apmeklējuma nodeva, kura vēlāk tiks iemaksāta cilts kopējā kasē. Sakumā gan es aizskrienu uz savu mājiņu pēc Latvijas karamelēm, ko esmu sagatavojis masaju bērniem un tad mēs dodamies ceļā.

Ceļš līdz ciematam aizņem apmēram 15 minūtes. Sākumā ejam pa sarkanbrūniem māliem klātu ceļu, bet vēlāk nogriežamies uz bušu – sīkiem krūmiem klātu lauku. Pusceļā mēs satiekam vēl divus Enkorora draugus no viņa ciema un tad ejam visi kopā. Gājiena laikā mani ceļabiedri man vispārīgi pastāsta par masaju dzīvesveidu un tradīcijām. Viņu ciemata ļaudis pārsvarā ir lopkopji un audzē govis un kazas. Daļu piena un gaļas tie pārdod apkārtnes viesnicām, kurās patstavīgi apgrozās daudz tūristu, kas ieradušies vērot zvērus. Viesnīcas savukārt viņiem piespēlē tūristus, kuriem ir interese par pašiem masajiem un viņu dzīvesveidu, tā kā sanāk abpusēji izdevīga sadarbība.

Izejot no nelielas krūmu audzes, priekšā paveras klajš lauks un pāris simtus metrus tālāk jau redzamas masaju būdas. Tuvojoties tām, mūs sagaidīt izskrien neliels pulciņš ieinteresētu bērnu, kurus pacienāju ar konfektēm. To padzird arī pārējie un nu šurp traucās jau visu apkārtnes mājiņu bērni. Enkorors saka, lai viņiem vairāk nedodu, jo šis vēl nav viņa ciems un, kad būsim galā, arī tur būs daudz mazu saldummīļu. Masaji šeit dzīvo tadās kā radniecīgu ģimeņu kopienās un katra klana mājiņas stāv atsevišķā apļveida ciematā. Kad esam klāt, mūs sagaida masaju vīri, kas pie ciemata ieejas man nodejo savas nacionālās dejas, dziedot un lecot, cik augstu vien iespējams. Tālāk tieku aicināts aplūkot viņu ciematu un mitekļus no iekšpuses. Masaju tradicionālās mājas tiek veidotas no žagariem, kurus kopā satur koka mieti un vēlāk tas viss tiek apziests ar māliem. Pa ciemata iekšpusi staigā aitas un govis, un visa zeme ir noklāta ar svaigiem mēsliem, kurus vietējie izmanto kā cementu mājiņu remontam. Mājiņu iekšpusē ir maigi izsakoties nepatīkami, jo tām nav logu un iekšā ir pilnīga tumsa. Istabas vidū ir pavards, kuram apkārt samesti matrači un smako šeit pēc pelējuma un vecām lupatām.

Iznākot no būdas, mani sagaida sīkie, kuri jau gaida končas. Kā izvelku tās no maisiņa, viņi paliek pilnīgi traki un metās man virsū, gandrīz nogāžot mani no kājām. Lielie un stiprākie, protams, pagrūž nost mazākos un, dabujuši konfekti, paslēpj to kabatā, bet tad prasa vēl. Enkorors uzbrēc viņiem, lai tie nomierinās un sākumā izdala končas pašiem mazākajiem. Kad saldumi ir cauri, pastaigāju pa ciematu, pafočēju un aplūkoju arī citas blakus stāvošas būdas, bet tad atvados un kopā ar gidu dodos atpakaļ.

Atnākot uz viesnīcu mazliet atvelku elpu un ap 22.00. dodos uz vēl vienu atrakciju – hiēnu barošanu. Viesnīcas restorāna terase iziet tieši uz džungļu pusi un zem tās, kādus piecdesmit metrus tālāk, tiek noklāts „galds” priekš tām. Nelielā prožektoru apspīdētā laukumā tiek sabērti lopu kauli, ādas un viss kas cits, kas restorāna virtuvē palicis pāri. Hiēnas jau pieradušas pie ikvakara maltītes un precīzi pēc desmitiem ir klāt. Diemžēl viņas ir ļoti bailīgas un negribīgi nāk prožektoru gaismās. Tās izvēlējušās zaglēnu taktiku – ātri pieskrienot, pakampjot pirmo kaulu, kas pagadās, un tad cenšas zibenīgi nozust atpakaļ džungļos.

Kad hiēnu mielasts ir cauri arī es dodos pie miera.

24.10.

Ceļos jau pēc pieciem, jo pirms sešiem mēs dodamies uz agrā rīta safari, kad arī dzīvnieki ceļas un sāk savas gaitas. Šodien mums paredzēts tikai īsiņš izbrauciens pa savannu, jo jau desmitos dodamies no Masaimaras prom. Pirmos atkal pamanām zālēdājus, kuri pēc veiksmīgi pardzīvotas nakts no jauna gatavi sākt uzdzīvi svaigi sadīgušas zāles laukos. Kā nākošo ieraugām gepardu saimi, kas guļ krūmājos un slinki nožāvājas pēc tikko aizvadītas nakts. Pa laikam gan tie pieceļās un cēli apstaigā savu teritoriju, veroties tālumā vai netuvojas brokastis. Šie plēsēji parasti pārtiek no maziem zālēdājiem, kurus tie veikli nomedī savu ātro kāju dēļ. Braucot tālāk, pamanām hiēnu, kas bauda rīta peldi guļot vēsā peļķē pašā ceļa viducī. Kā par brīnumu, viņa mūs nebaidās un slinki pieceļās no savas vannas tikai tad, kad piebraucam tai gandrīz blakus.

Mierīgā tempā nobraukājam vēl pāris stundas, vērojot zebras, antilopes un gazeles un tad dodamies atpakaļ uz brokastīm viesnicā. Netālu no lodža uzduramies lielai babuīnu saimei, kuri mierīgi sildās saulītē sasēdušies uz ceļa un tīra viens otra kažokus. Mums tuvojoties, tie ātri sasēdina savus mazuļus sev mugurās un negribīgi pavirzās dziļāk krūmājos.

Atbraucot uz viesnicu, pabrokastojam un nedaudz pēc desmitiem dodamies atpakaļ uz Nairobi. Esmu priecīgs, ka varēju tik tuvu iepazīt Masaimaru, tās iemītniekus un iedzīvotājus un ceru, ka mans turpmākais laiks, ko pavadīšu Kenijā būs tik pat iespaidiem bagāts, kā šīs trīs dienas.