Netālu no Diseldorfas (atkal Vācijā)
|
Rita Kovaļevska
|
Kādreiz, ļoti sen ciemojoties Zviedrijā, man jautāja, vai esmu bijusi Vācijā, un, kad teicu, ka vienīgi uz austrumu pusi mums ir iespējas kaut kur braukt (ņemot vērā radu skaitu rietumu valstīs, nebija nekādu cerību izbraukt ekskursijā), man ieteica kādreiz to apmeklēt, jo tā esot daudz savādāka kā Zviedrija. Pagājuši 22 gadi kopš tās sarunas un nu īsā laikā esmu bijusi Vāczemē 3 reizes. Pirmā - pagājušā gadā Mettmann (neliela pilsētiņa netālu no Diseldorfas), tad Berlīnē uz iepirkšanās tūri (diez ko gan neiepirkos, jo nemīlu shopingus kā tādus), bet nu atkal uz Diseldorfas tuvumā esošu pilsētu Munchengladbahu.
Ja pagājušā gadā braucu pilnīgi neko nezinot, tad tagad varu izmantot jau esošās zināšanas , pielasot klāt jaunu informāciju internetā (kolosāli, ja zini, kurā autobusā kāpt, kur no vilciena izkāpt un kā nokļūt nākošajā vilcienā, jo galā varam nokļūt ātrāk un lētāk tieši tā). Tā nu 16.martā dodamies ceļā.
Ceļā dodos kopā ar sešgadīgo mazmeitu, tāpēc dažreiz rodas komiskas situācijas. Lidmašīnai aizver lūku un mana ceļabiedre sāk raudāt: "Gribu pie mammas", bet tikko lidmašīna paceļas virs Rīgas lidostas, atskan priecīgi smiekli- "Ai, mēs esam gaisā" Tad ātri vien mazā aizmieg un pamožas uz nolaišanās brīdi.
No Weeze uz Krefeldi, tur pārkāpjam citā vilcienā un dodamies uz Munchengladbahu (Rheydt). Tur paņemam taksi un nokļūsta pie meitēnam mīļā tēta (tikai 6 eiro).
Mazliet par pilsētu- ļoti sena pilsēta, tajā ir apmēra 260 000 iedzīvotāju, bāze futbola komandai Borusia M`gladbach, kolosāla vēsture un vienkārša apbūve (neredz mums pierasto daudzstāvu daudzdzīvokļu namu masīvu). Pamatā 2-4 stāvu nami. Tā kā pilsēta veidojusies apvienojot divas pilsētiņas, tad joprojām saglabājušies to nosaukumi. Mēs bijām vairāk tā kā Rheydt (Reitā). Interesanti, ka tā ir Gebelsa dzimtā pilsēta
Ja Mettmana bija maza un stipri kalnainā vietā, tad te nu ir līdzenums, plašums. Sajūta, ka lielākā daļa mājas ir privātīpašumi.
Izdodas redzēt arī kādu dzīvokli, kurš atrodas 4 stāvu nama 1.stāvā. Viena liela istaba, kurā ir apvienota virtuves niša un viesistaba, guļamistaba un vanasistaba apvienota ar tualeti.Atšķirībā no mums pierastā 2 istabu dzīvokļa - viesistaba ir samērā liela, ar lielu logu gandrīz līdz grīdai, kā arī durvis kā balkonam (no ārpuses aizlaižamas metāla žalūzijas visam), plašs gaitenis.
Pirmajās dienās lielāko tiesu pastaigājamies pa Reitas centru. Kolosāla baznīca centrā, turpat netālu vēl 2 vai 3 mazākas. Mazmeita ik pa laikam jautā, kāpēc tagad zvana baznīca, jo izrādās, ka arī šeit zvani skan, gan bez 15 minūtēm stundās, gan pusstundās, tad atkal cita zvana 15 pāri stundai. Ievērojam daudz ko tādu, par ko Rīgā vai pat Jelgavā, klāt būtu policija ar savu "taisnību", bet šeit 5 dienu laikā policistus neredzēju, lai gan reizes 4 pat nogāju garām policijas iecirknim. Vienīgais redzētais - mulāža policijas iecirkņa logā.
Interesants bija "blusu tirgus" Reitas centrā svētdienā. Par to vēstīja daudzi plakāti pilsētā, bet mēs tajā iemaldījāmies nejauši. Likās, te pārdot varat atnest jebkuru mājās apnikušu lietu. Tajā pašā laikā tiek pārdotas preces, kas atgādina mūsu tirgus preci (laikam turku ražojums).
Sestdienu veltījām gājienam uz Gladbahas centru. Slavenākā vieta ir abatija (dibināta 974. gadā), kas slejas augstu kalnā pāri visai pilsētai. Sākumā liekas, ka satiksim ļoti maz cilvēku, jo vecpilsētā, skulptūru dārzā, abatijā (kur baznīcā brīva ieeja), satiekam vien dažus interesentus. Tad no vecā tirgus laukuma sākas gājēju iela (taisnības dēļ gan jāsaka, ka ik pa brīdim kaut kāds auto pa šo ielu aizbrauca, bet tā kā Vācijā braucējiem ir ļoti laba attieksme pret gājējiem, tad tas noris tā bez ekscesiem. Nespēju nedomāt par to, kā šeit justos Latvijas nedisciplinētie autobraucēji. Sevi noķeru pie tā, ka uz zebrām jūtos kā Latvijā- acis uz abām pusēm, vai tik kāds mani negrib izsmērēt pa asfaltu tāpēc vien, ka par lēnu eju pāri. Izrādās, ka vēl lielākas priekšrocības kā gājējiem, šeit ir riteņbraucējiem. Nu varbūt ne lielākas, vienkārši mēs neesam pieraduši, ka trotuāra viena daļa ir atvēlēta riteņotajiem kustības dalībniekiem. Tur, kur šis totuārs ir 3-4 m plats, nekas, ka 1 metru atvēl viņiem, bet vietās, kur šis metrs tiek noņemt nost no 1,5 m platas nomales, tad tikai turi ausis vaļā, vai aiz muguras neatskanēs kling, kling, lai griež ceļu.
Arī šoreiz ciemojos pie dēla. Tagad viņu mazā Latvijas brigāde -latvieši un krieviski runājošie :) strādā pie lielas boulinga zāles remonta, tad nu mēs arī paciemojamies jau strādājošajā boulinga zālē (Bowling Lounge MG Bauphase IV- youtube.com).
Izrādās, ka šeit maksā par spēļu tūrēm, nevis par stundām. Lētāk izrādās spēlēt svētdienās, jo kā jau daudzi novērojuši -vācieši svētdienās no mājām iziet ne labprāt).
Uz vietas Vācijā rodas anekdote. Vienu vakaru mazmeita man jautā, cik īsti esot pulkstenis Latvijā pašlaik. Padomājusi saku, ka jau pusdeviņi. Mazmeita žēlīgi novelk""Tas nav taisnīgi, jo Rīgā katru vakaru deviņos ir ugunsgrēks. " čaļiem acis kā spoles, kāds ugunsgrēks katru vakaru deviņos.? Arī es momentā neaptveru, par ko viņa runā, jo šo seriālu neskatos, bet tad atceramies, un gardi izsmejamies.
Mājup ceļš sākas naktī. 0:54 ar vilcienu uz Diseldorfu. Varētu arī stundu vēlāk, bet tad jātraucē miegs arī pavadītājiem. Esam Diseldorfā ap pusdiviem un tad jau obligātais nakts apmeklējums Macdonaldā (sīcis ir iekārojis petshop lellites, kuras dod Heppy meal pircējiem). Mazliet pasēžam aizgaldā (uzgaidāmā telpa) un tad jau autobuss uz Weeze, kurā saldi guļam abas. Vienīgi nakts apjukumā nesapratu, ka par mazmeitu man tomēr nevajadzēja maksāt biļeti, kuru man pieprasīja. Tur gan vairāk vainīgs kāds vecs vācietis pasažieris, kas to iestāstīja šoferim. Es nebiju iegaumējusi, kāda ir gadu robeža biļetes iegādei.
Pēc panīkšanas lidostā un 2 stundu lidojuma esam Rīgā, bet o-o-o kāds te aukstums,. Pēc pavasara Raitā, kur bija turpat 16-17 grādu, pēc neilga laika esmu sasalusi ragā.
