Norvēģijas kalnu ainiņas.
|
Maija Helmane
|
Šī nebija pirmā dzīvošanas reize lauku saimniecībā Norvēģijā, netālu no Rondanas nacionālā parka un Pēra Ginta takām, taču ilgākā un prātā paliekošākā. Piedzīvojums vairāku nedēļu garumā ar Norvēģijas kalnu skaistumu un lauku ikdienu...
21. septembris 2009.
Jau otro dienu dzīvoju setrā. Vēl vakar gar visiem kalnu mājiņas logiem ganījās govis, bet šodien jau tukšs un kluss. Vakar tās nodzina lejā no kalna, atbrauca traktors ar lielu piekabes kulbu un trijos piegājienos aizveda uz lejas ganībām. Atlikušās aizveda no rīta, jo pēdējās pa nakti vēl klejoja gar šķūnīti un saimnieka māju. Atrodos augšā kalnos vēl aiz Venabu.
Kalnu mājiņa ir bez elektrības, tādēļ jau ap deviņiem vakarā, ja negribas dzīvot sveču gaismā, ir jādodas gulēt. Dzīvojupie īsta vecākās paaudzes norvēģa, kura nenosakāmais vecums varētu būt ap gadiem piecdesmit pieciem. Garām kājām, brillītēm, vasarraibumainu ādu, jaunībā droši vien bijis viens no tiem skandināvu gaišmatainajiem, kas gadu gaitā ieguvuši nenosakāmas krāsas pelēcīgos toņus. Joprojām darbīgs, strādīgs, sastrādātām rokām un kāju garums vis izjūtamāks, kad viņš gariem soļiem burtiski traucas pa priekšu, vienalga vai ceļš ved gandrīz stāvus kalnā vai lejā. Viņa kalnu mājiņa ir izteikti tradicionāla. Guļamistaba ar vertikālu koka gultasveļas lādi, divas gultas un gara, šaura, divvietīga koka lāva gar sienu, kuru viņš slavē, kā vislabāko. Tajā gulēt tiešām ir jauki. Vēl arī divas gultas. Gan n-metrīgajai lāvai, gan gultām labi matrači, vieglas, siltas segas, kuras vēl sakrāmētas arī virs gultas esošajā plauktā vairākās kārtās, kopā ar divām aitādām un spilveni mīksti kā pūkas. Rudenī, kad nāks ziemeļbriežu medību laiks, saimniekam ir vēl kāds papildus bizness. Šī māja un vēl dažas, kuras viņam pieder, tiks izīrētas medniekiem. Nākošnedēļ jau esot pieteikušies pieci norvēģi.
Viesistaba izrotāta skandināvu dekoriem un reizē ļoti askētiska un vienkārša, tomēr arī ļoti mājīga un gaiša. Pie sienas liels plaukts ar dekoratīvajiem šķīvjiem iecienītajās balti zilajās krāsās. Protams, vēl ziemeļbriežu ragi, kroņlukturis ar svecēm un sienas sega ziemeļnieciskos rakstos. Logu aizkari visām istabām īsi, koši un krāsaini, stāv atvilkti vaļā gan dienu gan nakti. Sīki, garkājaini zirneklīši logu stūros savilkuši sīkus, smalkus, lipīgus tīklus un mētājas beigtas mušas, kuras saslaucīju un nodedzināju katrā istabā esošajā Jotul krāsniņā. Pēc malkas jāiet uz šķūni, kurā atrodas arī sausā āra tualete, kura ir kopīga ar saimnieka māju. Pašā saimnieka kalnu mājā ir arī siltais ūdens, kuru silda ar gāzi. Daudzi sākuši izmantot saules baterijas. Tas ir moderni un parocīgi – darbojas gan internets, gan televizors, gan strāvas pietiek, taču apgaismojumā joprojām turas pie pārbaudītām vērtībām, vadot vakarus sveču un petrolejas lampu gaismā.
Koši un krāsaini ir arī virtuves trauki. Priecīgās krāsās un rakstos. Visas tradicionālās norvēģu mājas ir ar smagajiem, noaugušajiem velēnu jumtiem. Istabu iekšpusē tos balsta kārtīgi, vareni baļķi. Izņēmums ir šīs saimniecības šķūnis, kuru klāj parastais šīferis. Tā kā šķūnis ir celts slīpumā, kalna nogāzē, zem šķūņa ir īpaša nojume, kurā sliktā laikā lopi paslēpjas un saspiežas kopā pret lietu un vēju. Tā kā beidzamās naktis kalnos bijušas aukstas, lopi te pārlaiduši gandrīz visas pēdējās naktis un nejaukāko dienas daļu. Arī kalnu mājā, kad ievācāmies uz rudens darbiem, iekšā bija tikai + 4C. Taču ar krāsniņām tā iesila diezgan ātri. Šodien citam saimniekam lejā no kalniem nodzina arī resnas, pūkainas aitas, kuras nemaz nesteidzās, liekot saviem dzinējiem iet līkumu līkumiem.
Cauru nakti un arī šodien gar visām pažobelēm svilpo dzelošs, svilinošs vējš, kurš nemaz nav patīkams, jo kalnos nosalt var ātri un jāģērbjas silti. No rīta lija auksts, nejauks lietus un mēs bijām mākonī, no kura nevarēja redzēt ne pa labi, ne kreisi.
Interesantas ir kalnu mājiņas tradicionālās divdaļīgās durvis, kur augša veras atsevišķi no apakšas, lai taupītu siltumu un ziemā, kad visa apakša ir ieputināta, varētu atvērt un tikt laukā. Šī mājiņa gan ziemā atrodas pilnīgi zem sniega. Reizēm gan to atbrauc nedaudz atrakt, ja saimnieki atbraukuši uz kalniem paslēpot.
22.septembris, trešdiena
Vakar iztukšojās datora baterija un arī videokameras akumulators. Tomēr lejā izrādās laipni kaimiņi – mūsu saimnieka brālēns no Oslo. Viņš atbraucis uz setru atpūsties savā kalnu mājiņā un viņam ir saules baterijas. Tā nu nokāpju lejā ar datoru mugursomā un videokameru pie rokas un kalsns vīrietis vidējos gados laipni sagaida un ielaiž savā mājā. Pēc divām stundām vēlreiz nokāpju lejā un savācu aparatūru. Viņam ir arī bezvadu internets, kurš tiek laipni piedāvāts, tikai līdz mūsu saimnieka mājai tas nevelk. Saku viņam, ka gribu doties augšā kalnā un pafilmēt. Ar dievu uz pusēm saprotamies, jo valodas nav mana stiprā puse.
Diezgan slinki atgriežos mājās. Pulkstens jau tuvojas diviem dienā. Cik rīts bija spožs, auksts un saulains, tik tagad jau debesīs klejo lielāki un mazāki mākoņi. Ir zināms slinkums doties ārā no mājas, bet tā kā norvēģim esmu solījusi kāpt kalnā un no viņa mājas to gluži labi var redzēt, paņemu kameru, fotoaparātu un rāpjos pāri gluži svaigai drāšu aploka sētai. Lopiņi jau veiksmīgi aizgādāti prom, jo sākusies trakā ziemeļbriežu sezona un mednieki sēžot slēpņos visās malās. Drīz varēšot sākt medīt arī aļņus, tādēļ aitām un brīvi klīstošajām govīm kalnos vairs nav ko darīt, lai nekļūtu kādam par negaidītu medījumu.
Kalns, kura lēzenajā nogāzē stāv mūsu saimnieka mājas, ir ar trijām pakāpēm, no kurām katra ir arvien augstāka. Taču virsotnes ir divas – viena, zemākā, labi saskatāma, un tad vēl veselu kāpienu augstāk otrā virsotne, kuru no šejienes ieraudzīt grūti. Kalns esot apmēram tik pat augsts kā skatam slēptais Muens. Tas varētu būt ap 1400m.
Kāpju diezgan negribīgi, pa ceļam lasot palikušās brūklenes un briežsūnā ieraugāmās lielās, pēc pirmajām salnām saldās mellenes. Takas virziens man ir parādīts, taču to neatrodu. Rāpjos pāri kalnu tērcītei unbrienu cauri biezi saaugušiem kalnu kadiķiem. Vienu brīdi nonāku biežņā, kurai noteikti nekad neviena taka nav vedusi cauri. Džinsi iztur un laimīgi nonāku atkal skrajākā vietā. Pavisam drīz sīkie krūmāji ir beigušies un sākas gan stāvāks, gan lēzenāks kāpiens. Pavisam patīkami ir kāpt pa akmeņu noslīdējumiem, kuri izskatās pēc lielākām vai mazākām straumēm, kuras gāzušās lejā. Vienu brīdi ieraugu tādu kā taku, tomēr izvēlos taisnākos neceļus. Kaut arī ātrāki, tie noved strupceļā, taču pavisam netālu, pārvarot dažus akmeņu krāvumus, beidzot atrodas arī taka, pie kuras turēties.
Pirmā virsotne sagaida ar no akmeņiem celtu stilizētu vikingu kuģi. Vēl mazliet, un pārstaigāju virsotnes nelīdzeno klajumu, kurā saceltas lielākas un mazākas akmeņu piramīdas. Savu neceļu. Pa kādam akmenim pielieku tām, kuras iepatīkas. Beidzot skatienam atkal paveras leja, kuru slēpa pārietās ieplakas. Mūsu mājiņas lejā ir sīkas un mazas. Pafilmēju un ar fotoaparātu pievelku tās tuvāk. Jā, ir īstās. Pirmā augstiene sasniegta, varētu mierīgu sirdi kāpt lejā, bet viss slinkums pagaisis. Paeju uz priekšu – aiz vēl vienas ieplakas, kā melns mūris paceļas otrā virsotne. Vienatnē tā mazliet jocīgi, bet tik vilinoši. Pazīstamā leja pazūd skatienam un vienīgais virziena noteicējs rudajā plašumā ir pretējās puses milzīgais divkupra kalns. Citu orientieru vairs nav. Laiks sāk mākties. Ja uznāks mākonis, nebūs labi, jo atkal eju bez takas. Nu, nekas, pakāpšos vēl tikai līdz tai klints joslai, tad, ja negribēsies, varēs droši kāpt atpakaļ lejā.
Bet, kad klints josla pārvarēta, otrās virsotnes sīkie akmeņu krāvumi jau kļūst vilinoši. Pat nogurums nav jūtams. Tiesa gan, otrā virsotne izskatās tumša, melna un diezgan nedraudzīga, tikai kājas pašas jau nes tālāk. Bez takas, pa diezgan glītām klints šķēpelēm beidzot uzrāpjos kārtainā klints plato. No priekiem pat īsti nepaskatos ceļu, pa kuru esmu uzrāpusies, kaut arī tas bija diezgan stāvs un nezinu, kā pa to varētu norāpties lejā. Muļķiem pieder pasaule. Reizēm – ja veicas.
Beidzot atkal paveras skats uz leju, šoreiz jau daudz augstāks. Taču pavisam pārsteidzoši ir ieraudzīt blakus lielo, tumšo Muenu, kurā kāpu vasarā, pirms diviem gadiem. Kalns ir tik perfekts un skaists, kā piramīda. To nevar sajaukt ne ar vienu citu. Ne velti tas norvēģiem ir tik ļoti iecienīts tūrisma objekts. Pat no šejienes, fotoaparātā pievelkot tuvāk, redzu, ka akmeņu krāvumi tā augšā ir krietni pavairojušies.
Kalna augša ir plata, nelīdzena, nosēta lielākiem un mazākiem akmens tornīšiem. Kamēr klīstu pa augšu, šurp sāk vilkties aizdomīgi smagi mākoņi. Nobīstos, jo zinu savas virziena noteikšanas (nenoteikšanas) spējas, jo sevišķi, ja skatam pazudīs pretējās puses divkupru kalns! Tādēļ metos meklēt kārtējo bezceļu, kurš vestu lejup. No sākuma veicas, bet pēc brīža atduros pret krauju, kuras noteikti manā ceļā nebija. Tā nenovēršami stiepjas uz abām pusēm un nākas rāpties atkal augstāk, lai lēni virzoties pa kreisi, atrastu glābjošu akmeņu noslīdeni, kurš ļauj tikt garām nepatīkamajai vietai. Tas ir diezgan plats un mēģinu ieraudzīt vēl pirms brīža filmētos un fotografētos orientierus. Kaut kur tālumā ieraugu takas iezīmējumu, kurai klāt netieku. Taču pamazām vien, lēnām tieku uz leju, kamēr akmeņi vēl nav kļuvuši slideni. Nonāku gan pie dažiem klintsbluķiem ar nepievilcīgi dziļām plaisām, tomēr laimīgi tos apeju, pakāpjoties uz augšu un atrodot drošākas vietas.
Tikai pirmajā virsotnē beidzot nonāku atpakaļ līdz zināmajam vikingu laivas orientierim un drīz, dodoties lejāk, atrodu taku. Pārējais vairs ir tikai laika jautājums. Nelīst, bet krīt kaut kas vidējs starp sniegu un krusu. Akmeņi kļūst slideni un jāuzmanās, tomēr tagad mākonis var nākt, jo taka droši ved vajadzīgajā virzienā. Vēl tikai pāris strautiņi, daži brikšņi un esmu lejā gandrīz turpat, kur esmu sākusi. Tā bija tikai tāda neliela norvēģu pastaiga, bet man pilnīgi pietiekoša.
Vēlāk, jau gandrīz tumsā, no kalniem nonāk lejā mednieku bariņš – divas daiļās mednieces un vīrietis, kurš gariem soļiem aizvelk pa priekšu. Droši vien viņi tur pat augšā akmeņos kaut kur sēdējuši un gaidījuši kādu ziemeļbriedi vai alni. Taču viņiem noteikti nelaimējās, jo kāpjot lejā esmu izdziedājusi visu balsi, pilnā pārliecībā, ka neviena tuvumā nav. Toties viņiem ticis bezmaksas koncerts svešā valodā par brīvu!
23. septembris
Vakar pie lejas kaimiņa uzlādētā datora baterija jau metas tukša. Ja divas pēdējās naktis vējš gaudoja gar visiem stūriem, tad šonakt bija kluss, bet no rīta plānā kārtiņā sniga sniegs. Tas pats, kas bira vakar, kāpjot lejā no kalna – pa pusei sniegs, pa pusei krusa. Arī ūdens krānā, kurš nāk no kalnu tērcītes, gandrīz aizsalis. Atstājam krānu vaļā, lai tek un atkūst, citādi pat tējkannā nav ko ietecināt.
Šodien mājas diena. Rīt varbūt saimnieks vedīs lejā. Andris stabus jaunajai sētai sadzinis, šodien turpina plēst nost un zāģēt malkā veco sētu. Es mazgāju viesistabu un iznesam laukā paklāju. Grīda izskatās tīra, jo mēs šajā istabā tik pat kā nedzīvojām, taču izmazgājot dīvānapakšas, ūdens strauji kļūst melns. Notīru zirnekļtīklus, kuri vēl atrodas gar logu augšmalām, tad ķeros pie virtuves traukiem. Ūdeni parocīgi sildīt uz krāsniņas, arī tējkannā vienmēr pa rokai vārīts ūdens. Tur pat uz plītiņas atmirkšanai nonāk piedegušais katls.
Kāds norvēģis nāk prasīt atļauju dzīt cauri mūsu pagalmam savas kalnos kopā sadzītās aitas. Tie ir mīlīgi, dumji un reizē pusmežonīgi lopiņi. Lai tos savāktu kopā un nodzītu savākšanas aplokos vešanai lejā, vajag gan iemaņas, gan pacietību. Viens bariņš ienāk sētā, pagrozās un, ieraugot mani, aizlēkšo sāņus. Labi, ka ne atpakaļ.
Vēlāk aizeju novākt Andra novilkto striķi vairāk kā 200m garumā, gar kuru viņš iedzinis jaunos aploka stabus, lai vasaras sākumā varētu lopus tūlīt vest augšā un laist kalnu ganībās. Bet par šīs mazlietojamās valsts zemes izmantošanu (jo kalni pieder valstij) saimnieks saņem dotācijas. Zāle gan ir trūcīga, vienas vienīgas smilgas, zemi, zemei pieplakuši kadiķi un tik pat zemas brūklenāju un melleņu audzes.
Nevaru vien beigt priecāties par skatu, kas paveras apkārt. Kalni tādi kā Rēriha gleznās un vēl daudz vairāk. Katru brīdi mainīga glezna. Mēģinu filmēt un fotografēt, bet tas, vienalga, ne tuvu nelīdzinās īstajām sajūtām. Metu mieru un padodos. Vienkārši baudu šo vietu un kalnus visapkārt. Ja būtu vēl kāda diena, uzkāptu vēlreiz tuvākajā kalnā vai sameklētu vēl kādu, kurš būtu pieejams bez īpašas piepūles, jo vakardienas sajūtas vēl nav norimušas, kaut ar nelielu baiļu devu par nomaldīšanos. Mākoņi var uznākt nelaikā jebkurā vietā un brīdī. Jācer, ka troļļi ir bijuši labvēlīgi.
Astoņos vakarā jau būs tumšs. Vēl jāatnes atpakaļ ārā uz akmens galda izklātais paklājs. Tas būs krietni izvēdinājies. Rīt jāsakopj pārējās istabas, jo māja jāatstāj kārtīga, un tad varēšu doties lejā atpakaļ pie civilizācijas.
26. septembris, svētdiena
Kopš piektdienas vakara esmu atgriezusies pie civilizācijas un elektrības lejas mājā. Pēdējā nakts setrā pagāja nemierīgi. Gar visiem mājas stūriem gaudoja vējš un četros no rīta bija jāceļas kurināt krāsni, jo sajūta bija tāda, ka logs iekāpis istabā. Vēl kādu brīdi bija jādrebinās, kamēr istabaiesila un varēja gulēt tālāk.
Dienā izberzu istabas, sakrāmēju un iznesu ārā līdzi atvestās mantas, bet, tā kā saimniekam kavējās vetārsts, viņš solīja ierasties tikai pašā vakarā. Tādēļ mierīgi izstaigājām līdz Muena pakājei un pretējā ceļa pusē esošajam ezeram, kurā mitinoties arī laši. Kur gan te viņu nav! Ūdens ezerā pat silts, mīksts un dzidrs, kaut akmeņi klāti ar vieglu dūņu kārtu. Pa ceļam bija redzami arī vairāki mednieku bariņi, kopā ar suņiem, staigājot pa nogāzēm. Suņiem uzģērbtas sarkanas, luminiscējošas vestītes, lai tie nekļūtu par medījumu kāda zaķa vai brieža vietā. Sarkanas, luminiscējošas lentas ir arī pie mednieku cepurēm. Tomēr nelaimes gadoties tik un tā, jo norvēģi ir traki mednieki.
Vakarā izdedzinām virtuves pēdējo sveci un, lai nevajadzētu ķerties klāt pie ploškām, paņemu no mazās istabas svečtura prāvāko no palikušajām svecēm. Rodas šaubas – varbūt vajadzēs te pārlaist vēl vienu nakti, bet visas krāsnis izlaistas aukstas, sausā spirta briketes beigušās un arī iekura palicis pavisam maz.
Tomēr deviņos vakarā saimnieks ierodas un ielaiž savā mājā līdzi atbraukušo jaunākā dēla draudzeni Monu, kopā ar savu medību takseni, kurai īstie prieki tikt kalnu brīvībā. Tas nekas, ka saitē. Pirms tam pa logu varēja redzēt, ka saimnieks iebraucis paciemoties arī pie sava Oslo brālēna. Kamēr saimnieka govis ganījās viscaur pa kalnu nogāzi, brālēns savu glīto, jauno māju bija apjozis ar elektrisko ganu. Ne jau katram patīk staigāt pa govs pļeckām, kā mūsu pagalmā. Citreiz tikai izveicība paglāba no iekāpšanas kādā pankūkā pa ceļam uz šķūnīti un atpakaļ, jo tās, protams, bija sastopamas visur. Taču paši lopiņi ļoti mierīgi un labdabīgi, dodot ceļu pat naktī, kad jātiek uz tualeti šķūnītī.
Elektriskos ganus te darbina ar saules baterijām. Izslēdz bateriju, satin elektriskā gana oranžo, pīto lentu un nes citur. Tikko saimnieks aizveda savus lopus, tā brālēns smaidīgi novāca savu elektrisko ganu un baudīja kalnu klusumu, kopā ar sievu sēžot krēslos ārpusē pie savas mājiņas sienas.
Nakts brauciens mājās, lejup pa līkumaino kalnu ceļu bija tīri interesants. Sevišķi, kad ceļš pazūd, bet tajā vietā vesela rinda luminiscējošu dzeltenu bultu rāda vienu vai otru virzienu, kamēr aiz līkuma ceļš atkal kļūst ieraugāms. Ziemā, naktīs, šis ceļa posms līdz Ringebu drošības dēļ tiekot slēgts. Ja laikā to neizbrauc, tad jāpaliek nakšņot vienā vai otrā pusē.
Bet nu jau svētdienas vakars. Tā kā saimniekam ir labiekārtots medījuma pieņemšanas laukums, vakar tika atvests pirmais nošautais alnis. Paskatījos – prāvs, garām kājām, tomēr man labāk būtu paticis, ja tas būtu aizbēdzis, nevis pārvērties gaļas produktos. Tomēr viņu te esot savairojies diezgan daudz. Alnis, tāpat kā ziemeļbriedis un troļļi ir viens no norvēģu simboliem, kurus var ieraudzīt viņu suvenīros. Nu, jā. Šim nepaveicās. Andris aiziet un sarunā aknas no iepriekšējā medījuma, jo šim vēl jānostāvas. Norvēģi no medījuma aknas un plaušas pārtikā nelietojot. Bet šodien uz pieņemšanas laukumu jau atkal gaida kārtējais mednieku kolektīvs ar savu nomedīto aļņu teļu. Protams, svētdiena, un kalni pilni medniekiem. Pat mūsu saimnieks, kurš medībās neesot bijis jau pāris gadu, sajutis kāri un devies kalnos līdz ar citiem.
Šorīt tiku pamodināta jau septiņos no rīta un kādu brīdi nesapratu, kas noticis. Esot parādījusies ziemeļblāzma. Pa logu varēja redzēt sārti violetu pamali. Saņēmos un tāpat T kreklā izrāpos no gultas. Sameklēju foto un videokameru. Ārā esot silts. Gribu tāpat jau iet ārā, kad saņemu aizrādījumu, ka norvēģi nesapratīšot manas plikās kājas. Nu, jā, nav jau sava māja. Uzstīvēju reitūzas un pusvaļējām acīm noklunkurēju pa koka sliekšņa kāpnēm. Jā, visapkārt mājai debesis tādā gan košākā, gan blāvākā sārti violetā tonī. Virs galvas tāds pats, apspīdēts, mazliet neparasts mākonītis nedaudz tumšākos toņos. Filmēju un fotografēju, tad eju iekšā. Vēlāk sārtā blāzma jau ir izbalējusi un debesis kļuvušas pavisam parastas.
Pārējā svētdienas daļa tiek pavadīta pastaigā ap Ringebu. Pirmais mērķis bija vecā koka Ringebu baznīca, kas atrodas kalnā, pāris kilometru projām no pilsētiņas. Gājiens gar lielo Oslo strādi nav grūts. Nepatīkams tas kļūst tikai tad, kad pa šauru, bet glītu, asfaltētu ceļu jānogriežas un līkumu līkumiem jākāpj tieši kalnā. Variantu vai īsāka neceļa uz augšu nav, un tā nu nākas vilkties pa līkumaino, stāvo ceļu uz priekšu un uz augšu. Vismaz man tas ir pietiekoši stāvs un vienu brīdi es vairs NEGRIBU! Gribu MĀJĀS! Tomēr negribēšana pāriet, kājas kaut kā iekustas un baznīca nemaz nav tik tālu. Pretī nāk garkājaina, tieva norvēģu kundzīte sportiskā formā. Viņai nekas neizskatās par grūtu un es saņemos.
Laukums pie baznīcas pilns automašīnām. Notiek svētdienas dievkalpojums. Vecā koka baznīca ir gan vēsturisks objekts, gan joprojām darbojas. Apkārt tai kapsēta. Tikai akmens piemineklīši un puķes, viss stingri noteiktās līnijās. Te var izlasīt visu vietējo dzimtu vēsturi no seniem gadsimtiem. Ģimenēm ir savi kapu piemineklīši, kurnākošos tikai pieraksta klāt un ir arī atsevišķie – kādam vienam cilvēkam vai laulātajam pārim vai māsām un brāļiem. Var arī izlasīt dzimtas beigas, kura pabeigusies un beigās pierakstīti vārdi – paldies par visu. Tur neviens vārds klāt vairs nenāks. Mūsu saimnieka dzimta, te var redzēt, ir sena un plaši pārstāvēta. Dzīves vietu gadsimtu gaitā tā daudz nav mainījusi. Arī pašam saimniekam ir divi dēli un meita. Visiem laba izglītība un jaunākais dēls iet tēva pēdās, ceļot savu fermu piena lopiem. Kaut arī ļoti apdomīgi, bet savu izdomājuši un lēmumu pieņēmuši, viņi te nebaidās ņemt lielus kredītus, jo dzīvei ir cita stabilitāte. Jaunākais dēls savai topošajai fermai paņēmis 3 miljonu kronu lielu aizdevumu. Tas būtu apmēram 240 tūkstoši latu.
Tikko noskanējis dievkalpojuma beigu zvans, no baznīcas ar lielu, nevaldāmu troksni izveļas pusaudžu bars. Viņu ir neticami daudz, tikai pēc brīža seko pārējie baznīcēni. Daži ir ģērbušies norvēģu tautastērpos. Sievietēm tie ir dažādi, droši vien, atbilstot dažādiem novadiem un, varbūt, arī mantoti. Sevišķi skaists ir viens. Melnais ņieburs uz muguras izšūts krāšņām puķēm. Vīrieši lielākoties tumšos uzvalkos un baltos kreklos. Sevišķi grezna ir maza meitenīte, kuplā tautastērpā kopā ar garkājainu māsu sārtās zeķbiksēs. Viņas bez apsaukšanas rotaļājas gar kapu pieminekļiem. Atbraucis arī saimnieka vecākais dēls – arhitekts. Viņš piedāvā aizvest mājās, taču patiesībā mūsu ceļš ir tikai sācies, jo jāiziet Ringebu panorāmas ceļš, kurš ved gar augšu, apkārt pilsētiņai. Izrādās, baznīcā šodien notikuši vārda došanas svētki kādam bērnam, tādēļ visi tik svinīgi un sabraukuši tik kuplā skaitā.
Rudens krāsās panorāmas ceļš izskatās ne sliktāks kā Siguldā. Un, protams, mani mīļie pīlādži! Tos es varētu fotografēt cauru gadu! Aitas, novestas lejā no kalnu ganībām, kļuvušas civilizētākas, tagad ganās turpat blakus mājām. Lejas pļavās ganās arī atvestās govis. Kaut kur pie Loganas, kura ir viena no Norvēģijas lielākajām upēm, skaļās balsīs sakliedzas dzērves.
Kad pēc piecām stundām atgriežamies mājās, esmu izbadējusies. Nav līdzējušas arī uzkodas pilsētiņas ķīniešu restorānā. Izzvejoju no ledusskapja apelsīnu sulas paku, iesaiņoto grilēto cāli, kuru biju domājusi uzsildīt un karašai līdzīgo norvēģu maizes kukuli un ķeros pie ēšanas. Aukstie vistas stilbiņi pazūd kā nebijuši, kopā ar pusi no sulas pakas un krietnu daļu maizes. Rezultāti ilgi nav jāgaida. Pēc brīža seko regulāra skriešana uz āra tualeti un iekrampēšanās glābjošajā būdiņā. Vienu reizi gandrīz uzskrienu virsū augšas kaimiņam, lietuvietim, jo mājiņa mums visiem ir kopīga. Droši vien, no viņa istabas augšas logiem mana skraidīšana nav palikusi nepamanīta. Taču tādas vēdergraizes sen nav bijušas. Kad paliek labāk, palikušajai vistiņai vairs negribas ne virsū skatīties.
Vakars paiet saimnieka jaunākā dēla mājā, karājoties internetā. Kad logi saimnieka mājā metas tumši, beidzu, salieku datoru un vadus mugursomā un dodos uz savu māju. Iededzinu pieres lukturīti, lai redzētu ceļu, bet pie savas mājas to izslēdzu un brīdi vēroju zvaigznājus. Apmēram tas pats, kas Latvijā. Piena ceļš ar Gulbi un Vegu un trijstūri noslēdzošais Altairs. Persejs pakāpies mazliet augstāk un arī Pegazs tā labāk ieraugāms. Arī Lielais un Mazais lācis savā vietā. Kaut kur, sarkani mirkšķinot, bez skaņas aizslīd lidmašīna. Jāiet mājās gulēt.
27. septembris, pirmdiena
Šodien ir mājas diena. Grīda sen nav redzējusi slapju lupatu un mazliet iekrājušies netīrie trauki. Sākušās aukstā laika problēmas. Gan mūsu istabā, gan augšā lietuvietim darbojas elektriskie sildītāji, katram mums pa savam ledusskapim, elektriskajai plītij, tad vēl šāda, tāda aparatūra, bet, lai neizsistu drošinātājus, to vietā esot vadiņš, bet pie sienas pielikts pieļaujamā sprieguma (?) rādītājs. Tātad, ja es gribu darbināt elektrisko tējkannu, man jāizslēdz sildītājs. Kad ūdens uzvārījies, sildītājs atkal jāieslēdz un, darbinot tējkannu jāskatās, lai ciparnīcas melnais rādītājs nepārsniegtu maksimālo pieļaujamo robežu un nenotiktu aizdegšanās kontaktos. Katrā ziņā – viens kaut ko taisījis, otrs kaut ko taisījis, vēl kaut ko uzlabojis un rezultātā tagad vienmēr jābūt modram, lai kas nenotiktu. Katru gadu Norvēģijā nodegot pa kādai mājai, jo tās visas celtas no koka, vismaz laukos. Arī šīs, mūsu mājas, iekšēji – ārējās sienas celtas no resniem, tēstiem baļķiem, bet iekšējās sienas no beicētiem, dabiski dekoratīviem dēļiem.
Ārā vējo vējš, ne sliktāks, kā vēl nesen kalnos. Brāzmas tādas, kā pie jūras vētras laikā. Toties diena vismaz ir saulaina, kaut arī ne silta. Šajā lejas mājā krāsns vēl nav kurināta, bet izskatās, ka drīz varēs atklāt sezonu. Kas ir labākais? Tas, ka visus atkritumus var sadedzināt. Vakar, apstaigājot pilsētiņu, varēja redzēt ļoti sakoptas, dalītās atkritumu urnas. Pavisam nelielas. Un apkārt viss tīrs, ne papīru, ne pudeļu, ne mēslu. Protams, lielo ceļu malās to visu var arī ieraudzīt, tomēr ne tādos mērogos kā pie mums.
Kad istaba un virtuve izslaucītas un izmazgātas, trauki nomazgāti, ķeros klāt aizaugušajiem spoguļiem. Vispār labi – skatīties tādos ir droši, vienmēr zini, ka izskatīsies labi. Tomēr spoži, tie man patīk labāk. Atkal sakritušas mušas. Tās laikam visur ir vienādas. Uz rudeni tik pat neciešamas, uzbāzīgas, lielas, apnicīgas un neveiklas, tomēr, ne vienmēr nositamas.
Vēl brīdis, un nu arī lejas mājām uzgāzies mākonis. Vējš vēl nejaukāks un plēsonīgāks. Izeju ārā un tūlīt samērcē ass, sīks miglas lietus. Šodien vajadzētu aiziet vēl uz Ringebu iepirkties, taču ledusskapis izturētu vēl vismaz divas dienas arī bez papildinājuma.
Tā nu šodien nekas vairāk nenotiek, tikai troļļi pilnīgi un galīgi aizvilkuši biezās kapzeķes, kuras vairs neatrodu nevienā istabas stūrī. Lai viņiem tās labi valkājas!
28. septembris – 6. oktobris, apmēram...
Rīts sākas ar aizsalušu ūdens krānu. Izejot ārā, zem kājām kraukšķ sasalusī zāle. Jau pāris dienu iepriekš, gan mazliet negribīgi (bet cik var mājās sēdēt! ) esmu piekritusi braukt līdzi stādīt eglītes. Kompānijas pēc, nezinot, uz ko esmu parakstījusies. Taču notikumi uzņem apgriezienus pēc pilnas programmas.Tā kā apavu tādam darbam man nav, pie saimnieka tiek sameklēti veci kalnu zābaki. Tie ir tanki. Visurgājēji. Ja pasakās minētās nenovalkājamās dzelzs kurpes ir īstenība, tad šie ir no tādiem, kaut purngali nobrāzti balti un atsedz kādu nomaskētu sevišķi izturīgu plastmasu vai stikla šķiedru, savienojumā ar biezu, daudz cietušu ādu. Tiek sameklēts arī otrs stādāmais inventārs, kas sastāv no izturīgas dzelzs nūjas ar kapli galā zemes uzirdināšanai un caurumu sitamo, lai izveidotu zemē bedrīti stādiem. Dzelzs stādāmā nūja ir praktiski nesalaužama. Kapļa asais tērauda asmens metināts atsevišķi, bet kopā ar kapli esošā, nedaudz piltuvveidīgā caurule, sastāv no trim daļām, no kurām apakšējā virpota no īpaši izturīga tērauda. Toties ap vidu liekamā stādu josta ar kabatām ir tikai viena. Un labi, ka tā. Neticu, ka varētu tajā noturēties, neizšļūkot laukā jau pirmajās minūtēs. Turklāt man nav ne jausmas, ko nozīmē mežu stādīšana Norvēģijā.
Stādāmā meža platība pieder citam saimniekam un astoņos no rīta viņš ir klāt ar sudrabotu Sudzuki džipu. Tā kā esmu īsāka, apsēžos automašīnas bagāžas nodalījumā uz glīti sasaiņotu eglīšu kastēm, pametot apakšā biezu, rūtainu vilnas segu. Tā nu braucu pus pa zaķi kārtējā piedzīvojumā.
Pēc glītām apkārtnes šosejām nogriežamies pa smilšainu, stāvu kalnu ceļu, kurš ved tikai uz augšu, kļūstot arvien akmeņaināks un neizbraucamāks, ne sliktāks kā bez ceļu rallijos. Vietām norvēģis apstādina automašīnu, pārslēdz ātrumus un tikai tad lēnām, lēnām velkas uz priekšu. Viņšpa šo ceļu neceļu ir braucis regulāri. Tomēr pāris reižu bīstami uzskrienam uz sevišķi lieliem akmeņiem. Smagā meža tehnika ceļu izbraukusi milzīgās, akmeņainās risās un dubļu lāmās. Vietām, kur pamatne bijusi stingrāka un viengabalaināka, ceļš kļūst izbraucams, tomēr līdz mērķim netiekam. Pēdējais kilometrs pret kalnu jāiet kājām, stiepjot līdzi eglīšu kastes, stādāmos instrumentus un mugursomā saliktās pusdienas. Labi, ka pats meža īpašnieks nāk līdzi un nes arī eglītes. Bez viņa, izstrādāto cirsmu mēs neatrastu.
Kad uzrāpjamies norādītajā vietā, priekšā paceļas varena kalna nogāze, kuru harvesters apgriezis kājām gaisā. Milzīgas zaru kaudzes, atstāti nogāzti koki, bluķēni, dubļu grāvjos pārvērsts kalnu strautiņš, mētrām un sfagnu sūnām apauguši ciņi, un, protams, arī akmeņi. Sākumā šķiet, ka nevienai eglītei te vietu neatrast. Tūrs ierāda mums darbu. Ar kapli pārbauda vai vieta ir stādāma, tad dūriens ar caurumu sitēju, ieliek eglīti un piemin ar papēdi, lai turas. Manas pirmās eglītes ar diviem pirkstiem aiz galotnītes tiek izvilktas laukā un sārtums pa visu ģīmi. Par maz piemīdīts! Tādēļ nākošās piespiežu ar roku. Tā labāk sajust, cik pareizi sanācis. No stāda līdz stādam apmēram 3 metri un tik pat daudz starp rindām. Jāsastāda 3000 eglīšu trijās dienās. Vienā kastē 500 stādu, rūpīgi sasaiņoti pa piecdesmit stādiem kopā. Šodien atnesām četras kastes – 2000 stādu. Rīt būs klāt atlikušais tūkstotis. Tūrs pamāj atvadu sveicienu un prom ir.
Visgrūtākais ir virziena ievērošana. Iedomātie orientieri te pazūd, te uzrodas un rinda streipuļo kā piedzērusi, turklāt, ļoti bieži tur, kur pienāktos stādīt eglīti, ir viena vienīga zaru lūžņa vai slapjas sfagnu sūnas, kurās atrast stādāmo vietu vienkārši nav iespējams, tad, ja grib, lai eglīte augtu. Galu galā tieku pie orientieriem. Andris saliek zemē zarus ar piesietām plastmasas strēmelēm, kurās bijušas sasaiņotas eglīšu saknes. Rinda, vienalga, streipuļo, taču nu jau jūtami mazāk.
Kad tieku līdz kalna vidum, no augšas paveras romantisks skats uz tālu pretējā pusē esošajām mājiņām, laukiem un Venabugas balto baznīciņu. Tad atliek atkal kāptlejā pēc stādiem un sākt no sākuma. Pēc pusdienas jau jūtos kā viens no septiņiem rūķiem vai Dzelzs malkascirtējs. Kaplējot stādāmās vietas un meklējot augsnes klātbūtni esmu jau izarusi ciņu ciņus un jaukusies pa zaru čupām. Dažās tomēr atrodas pa tīri pieņemamai stādāmai vietai. Katru stādu vēl pārbaudu aiz galotnītes. Protams, viena neiztur un notrūkst, tādēļ tālāk daru to maigāk. Mierinu sevi ar domu, ka galvenais nav daudzums, bet kvalitāte. Iedomājos, kā tad, kad man būs 80, varēšu stāstīt, ka esmu Norvēģijas kalnos mežu stādījusi. Aizmirsusies būs sāpošā mugura un tulznas, un būs palikusi viena vienīga Lielā Romantika! (hi, hi, hi...). Šobrīd tā noteikti nav taisnība. Taču nu jau vieglāk novērtēt un atrast stādāmās vietas. Arī tik grūti vairs neliekas, jo neviens taču nespiež strādāt. Tādēļ nesaspringstu. Kompānijas pēc ne to vien var darīt.
Mājās soļojam 2 km lejā no kalna. Norvēģis atbraucis pretī ar citu automašīnu, kurā sēd viņa sieva un meita - gaišmataina, smaidīga, apaļīga pusaudze. Tas vairs nav rīta bezceļu džips, tādēļ vieta izvēlēta ne tik augstu, kur mūs izsēdināja no rīta. Atrodas divas brīvas vietas un līkumu līkumiem braucam lejup.
Nākošais rīts sākas tāpat -ar sudraboto džipu – visurgājēju. Kad izkāpjam, izrādās, ka norvēģis eglītes atvedis jau agrāk. Tūrs ir mazāka auguma, muskuļots, Andris – garām kājām. Tā nu viņi katrs uzmet plecos pa stādu kastei un burtiski uz sacenšanos aizjoņo augšā pa kalnu. Tikai es, elšot, pūšot, velkos no muguras, kad abi gājēji jau izgaisuši skatienam. Kad nonāku pie kalna un raušos augšā, Tūrs jau smaidīdams kāpj lejā un māj ar roku.
Man bija tikusi apsolīta sēdēšana pie ugunskura un desiņu cepšana. Taču tas, protams, bijis tikai ausu apmāns. Līdz rīt vakaram eglītēm jābūt sastādītām un tā nu turpinu palīdzēt. Diena jauka un saulaina. Vējš brīžiem auksts un pavisam viegli dabūt pēdējo rudens iedegumu. Mežā skaļi rejot dzirdams suns. Gaidu, kad cirsmā parādīsies kāds meža zvērs, taču tā vietā atskan šāviens un suns apklust. Arī mežā sastaptās aitas palikušas pavisam tramīgas un ieraugāmas tikai pa lielu gabalu. Saimniekiem, līdz ar medību sākšanos, visi mājlopi jānogādā nožogojumos māju tuvumā, bet laikam ne vienmēr tas izdodas, ja lopiņi paklīduši tā tālāk. Un, pēc kakla zvaniņiem klausoties, šķiet, ka pa šo mežu klīst vēl ne mazums brīvību mīlošu aitu.
Pusdienlaikā desiņu cepšana notiek „ pa latviski”. Gaidu, kad no zariem tiks salikts neliels ugunskus, bet tā vietā uguns tiek piešauta varenai harvestera atstātai zaru un koku kaudzei. Lai izceptu divas desiņas! Dūmus droši vien var redzēt līdz pus Norvēģijai. Taču ugunsdrošības sezona esot beigusies un, vismaz šeit, norvēģi ļaujot dedzināt zarus. Trauksme neatskan un apkārt viss paliek mierīgi.
Diena bijusi veiksmīga, un, pirms iešanas lejā no kalna, ir iesākts pēdējais stādu tūkstotis. Tā kā eglītes laikam ilgi gaidījušas savus stādītājus, viens, otrs sainis jau aizpelējis un citiem saknes apžuvušas sausas. Taču mums, galvenais, ir dabūt tās visas pēc iespējas ātrāk zemē.
Nākošā rītā viss ir slapjš. Naktī lijis lietus, taču braucot augšā kalnos, lietus pārvērties baltā, biezā sniega segā. Nonākot cirsmā, jāsaķer galva. Visur sniegs, kā Latvijā visdziļākās ziemas laikā. Ir skaisti, taču galīgi vairs nav redzams, kur ko stādīt. Ne celmu, ne žagaru klājumu, ne ciņu. Mani gan mierina, ka vēlāk, kad nāks saule, tas viss nokusīšot. Taču jāstrādā ir jau tagad! Vienīgais labums, ka sniegā labi redzamas sastādīto un stādāmo eglīšu rindas. Tā nu rokos pa sniegu, meklējot stādāmās vietas. Kad parādās saule, tas nemaz tik ātri nekūst. Uzzinu, ka Tūrs esot mūs uzaicinājis pēc darba pie sevis uz kafiju un nobrīnos, jo norvēģi nemaz tā nelaiž savās mājās svešiniekus. Neesam ciemiņi, bet strādnieki.
Kad darbs pabeigts, vēl uzskrienu augšā nofilmēt skatu uz pretējiem kalniem un plašo cirsmu. Manas aizdomas ir piepildījušās. Norvēģis pa telefonu piezvana, ka esot aizņemts darbā un savā vietā atsūtīšot sievu ar automašīnu, lai aizvestu mūs mājās. Nekāda kafijas dzeršana nenotikšot. Nekas, eglītes sastādītas godam. Vēlāk no cita latvieša uzzinu, ka eglīšu stādīšana „norvēģiski” esot četri stādi pabāzti kopā zem velēnas – tas no pašu norvēģu folkloras. Laikam ir īpašības, kurām robežas nav rakstītas!
Mūsu eglītes sastādītas augšanai.
2. oktobris, piektdiena
Rīts atnāk reti skaists un saulains. Šodien talkas diena. Jānovāc saimnieka kartupeļu lauks. Rīt sola strauju laika pasliktināšanos, tādēļ ilgāk kavēties nedrīkst. Talkas sākums nolikts desmitos. Jau laicīgi esmu saģērbusies. Sameklējusi piemērotu darba kombinezonu zilā krāsā ar kabatām, kurš piederējis augumā mazākam vīram, sasaitējusi kalnu zābakus, ausu lentu ap galvu un – sākas gaidīšana.
Vispirms talka tiek pārcelta uz vienpadsmitiem, jo kaut kas, kaut kur kavējas. Gaidu stundu. Joprojām pie lauka nav manāma ne mazākā rosība. Talka pārceļas vēl par stundu. Kartupeļiem neesot nosisti laksti. Aizbrauc traktors. Informācijas trūkst, taču divpadsmitos beidzot sākas kustība.
Kad nonākam lejā pie lauka, otrs latviešu pāris jau strādā. Atliek tikai ar steigu krist vagās un ķerties pie kartupeļiem. Lielie plastmasas grozi ir viegli, ērti un parocīgi. Lasot kartupeļi jāsašķiro – stādāmos atsevišķi no ēdamajiem un ir divas šķirnes. Sarkanie un baltie. Arī tos nedrīkst jaukt, kaut reizēm vagās gadās pa kādai jauktai rindai. Tā kā zeme pilna akmeņiem, kartupeļus te var nolasīt tikai ar rokām. Sarkanie ir glīti, apaļi, rozīgi un prāvi. To nevar teikt par baltajiem – tie ir sīki, tievi un gari.
Saimnieks naski brauc ar traktoru, kuram piestiprināts kratītājs. Reižu reizēm noblarkšķ pa akmenim un tad nākas piebremzēt. Esam pieci lasītāji – lietuvietis un četri latvieši. Ja esi atbraucis ciemos, tas nenozīmē, ka sēdēsi rokas salicis. Te, ja vajag, strādā visi, ja tava otrā pusīte pieder saimei. Uz brīdi lasītājiem pievienojas arī atbraukušais saimnieka jaunākais dēls. Kļūst vieglāk, jo mana vidējā nenosakāmo robežu daļa saduras ar viņējo. Apmēram četrās stundās darbiņš padarīts. Tam seko vēl govju pārdzīšana pāri ceļam no vienām ganībām uz citām. Palīdzu, lai tās aiziet pa pareizajiem vārtiem un nesāk vazāties pa ceļu.
Mājās ejam ar salasītu kartupeļu grozu un apmierināti ar padarīto. Nekāda talkas balle neseko. Visi klusi un mierīgi pazūd pa saviem stūriem un dodas parastajos darbos.
Vakarā makaronu vietā ēdu kartupeļus. Tie nav miltainie, pūkainie Latvijas kartupeļi, taču pēc ilgāka laika liekas labu labie, kādi Norvēģijas kalnu zemē izauguši. Apaļie, sārtie ir garšīgi, bet tievie, baltie tā pa vidam. Mūsējie noteikti ir labāki.
3. oktobris, sestdiena, Otta
Atverot acis, aiz loga griežas viens vienīgs slapjdraņķis. Cik vien auksts, slapjš, drēgns un nejauks var būt. Sniegs kopā ar lietu un vēju pārklājis visu ar slapju sniega putru. Šodien paredzēts braukt uz lielo gadatirgu Ottā, kurš notiek reizi gadā – rudenī. Vienu brīdi šķiet, ka nebraukšu nekur, taču sarunāts paliek sarunāts. Mūs apsolījis aizvest latvietis, kurš te strādā jau vairākus gadus. Gaidām, kamēr vasaras riepas tiks nomainītas pret ziemas riepām. No rīta projām aizbraucis otrs latviešu pārītis. Sācies atvaļinājums un Latvijā rudens līdaku sezona.
Ceļš uz Ottu ir ļoti labs, par spīti slapjdraņķim. Tikai skatu gan nav nekādu. Kalni pazuduši pelēkā sniega, lietus mākonī. Sniegainajās pļavās turpina ganīties aitas savos aitādas kažokos un govis, kuras saspiedušās aizvēja pusē. Ganībās ir ataugusi zāle un tā jānogana, vēl pirms ķerties pie ziemas krājumiem. Šeit govis ir rūdītas.
Ottas tirgus kā tirgus. Gana prāvs un apjomīgs, sākot no lielās lauksaimniecības tehnikas un norvēģu armijas jaunāko ieroču stenda un beidzot ar rokdarbiem. Visvairāk tiek piedāvātas dažādas tradicionālās desiņas – gan tievas un garas, gan gandrīz melnas, gan vis visādas un, protams, zivis. Laši un foreles visdažādākajos veidos, kādus parastā veikalā neieraudzīt. Izvēlos lielu, fasētu foreli garšvielās.
Daudz ir vilnas izstrādājumu. Ieraugu Dienvidamerikas, Peru alpakas vilnas adījumus. Tie nav lēti, taču acīs iekrīt pūkains džemperis ar pieklājīgu atlaidi – aukliņas ievērtas ar mezgliem uz āru un divās vietās vīles nav sašūtas. Tas viss ir labojams un kārotā lieta tiek nopirkta.
Paviljonos, līdzās rūpniecības un pārtikas precēm, ir arī rokdarbi. Brīnišķīgs ir Norvēģijā dzīvojošo sāmu stūrītis. Krāsainas cepures, ādas somiņas, lelles, katra savā tautastērpā, adatu glabājamie, kuri maksā tik pat, cik mans vilnas džemperis, bundziņas ar novilktu, izrakstītu ādu un spalvainu rundziņu, kuras pēc savas skaņas derētu ikvienai folkloras kopai, liela, doba karote, kuras kātā atrodas paslēpts duncis, un, protams, rūnu raksti. Esmu kā meduspodā.
Uz cita galda sasēdusi vesela troļļu pilsētas sabiedrība. Koka darinājumi, adījumi, koka rotaļlietas... Ir arī krievu stūrītis ar neiztrūkstošajām matrjoškām un kosmētikas stendi, kuros saimnieko norvēģietēm neraksturīgi koptas un krāsotas kundzītes. Norvēģietes ikdienā ar kosmētiku tik pat kā nedraudzējas. Latvijā tai piekrišana ir daudz lielāka.
Satiekamies ar mūsu latviešiem. Kur gan citur, ja ne tirgū! Viņiem vēl priekšā tāls ceļš līdz Stokholmai, lai tiktu uz prāmi.
Tirgū ļoti daudz visādu nieciņu un spožumu, kādu netrūkst mūsu tirgos. Gandrīz nopērku kārtīgus bezceļa zābakus – made in Canada, tomēr uzlaikojot, izrādās, ka tie nebūt nav tik piemēroti, kā tie nobrāztie tanki – visurgājēji, kuros esmu burtiski ieķērusies. Taču tiem līdzīgu te nav.
Atpakaļceļā galvenais atkal kļūst sagādes jautājums. Piestājam veikalā pie benzīntanka, taču izvēle diezgan ierobežota. Toties te atrodas vesela koka skulptūru pilsētiņa. Tur ir troļļi un trollienes, lieli un mazi, alnis, ziemeļbriedis, buciņš, meža dzīvnieciņi, cilvēciņi, mājas... Labā laikā to novērtētu vairāk, bet slapjdraņķis pieņēmies spēkā, tādēļ laimīgi iesprūku atpakaļ siltajā automašīnā.
Tālākā ceļā apstājamies pie Norvēģijā populārā veikalu tīkla – Kiwi un beidzot kārtīgi iepērkamies. Tieku pie savām mīļajām lakricas konfektēm. Strādājot kalnā pie eglīšu stādīšanas, tās iegaršojušās kopā ar Norvēģijas ūdeni, kuru te droši var dzert jebkurā vietā. Mutē paliek patīkama (kā nu kuram), ne ar ko nesajaucama pēcgarša – no lakricas konfektēm un ūdens.
Vakarā vēl ieeju jaunajā kūtī papriecāties par mazajiem teliņiem un slaukšanas robotiekārtu. Vakariņās ēdam kartupeļus. Sniegs piestājis un piesalst.
5. oktobris, pirmdiena
Vakar ienāca saimnieks. Pārrunāja ar Andri darāmos darbus turpmākās nedēļas laikā un par manām mājupceļa biļetēm. Mazliet satrūkstos – cik ātri skrien laiks! Viņš tās pasūtīs internetā, kad izvēlēšos datumu. No piedāvātajiem datumiem izvēlos pašu beidzamo -26. oktobri. Vajadzēs braukt ar nakts autobusu, lai no rīta būtu Gardemonā. Dīvaini, taču šobrīd vēl nemaz negribas braukt projām un kļūst tā kā skumji. Nekas, vēl ir laiks.
Diena paiet sīkos mājas darbos. Slauku, mazgāju unlieku ielāpus darba kombinezoniem. Šujmašīnas nav un caurumi nemaz tik ātri nelāpās. Ārā spīd saule un stiprs vējš. Vakarā saņemu norādījumus rīt gājienam uz Ringebu iepirkties. Dažam labam būs jābrauc uz visu dienu zāģēt un mājās atkal vajadzīgi pārtikas krājumi. Cik ātri te ēdas maize, un desiņas, strādājot fizisku darbu, pazūd kā nebijušas. Lieli pašlaik ir tikai olu un vietējo Norvēģijas tomātu krājumi. Vakarā maltā gaļa ar makaroniem.
6. oktobris, otrdiena
Rīts ir briesmīgs. Slapjš sniegs ķēpā lejup bez apstājas kopā ar vēju, bez pārtraukuma. Brokastīs Ottas tirgū pirktā forele. Tāda, ka mēli var norīt un vēl mazliet. Sakopju istabu un virtuvi un apstājos pārdomās. Varbūt šodien neiet nekur? Vēl jau vienai dienai pietiek. Tikai, kāds būs rīt, un vai gribēsies? Turklāt, šodien man atstāta saimnieka mazā, zilā kalnu mugursoma. Izeju uz sliekšņa un drēgns, auksts vējš izvelk līdz kaulam. Lejup gāžas slapja sniega siena un aizķēpā acis. Nopūšos – solīts paliek solīts un eju iekšā sameklēt visu, kas vien velkams mugurā un, protams, savus mīļos septiņjūdžu zābakus. Šādam laikam mani līdzatvestie apavi neizskatās gana pārliecinoši.
Lieliski, ka esmu saģērbusies tik silti. Vējš cauri netiek. Piemiedzu acis un sāku soļot lejup pa šoseju uz Ringebu pusi. Kad māja aiz pāris līkumiem pazudusi skatienam, negaidot nobremzē automašīna un norvēģis vidējos gados jautā vai esmu ceļā uz Ringebu un piedāvā aizvest. Noskaidrojas, ka arī viņš ir strādājis pie mūsu saimnieka un mani droši vien atpazinis pēc zilās mugursomas. Savējie savējos gandrīz vienmēr pavedīs, un vietējais bezvadu telegrāfs darbojas tik pat labi, kā jebkurā citā vietā. Gan jau ir zināms, kas, kad un pie kā atbraucis. Mazliet papļāpājam, kā nu mums izdodas, un viņš mani izlaiž tieši pie veikala, tad aizbrauc tālāk.
Tā kā neesmu te pirmo reizi, orientējos diezgan veiksmīgi, tikai labu brīdi nevaru atrast makaronus. Kā jau veikalā, tas, kas man sarakstā pierakstīts kā vajadzīgs, ir jau izpirkts. Nav lielās Nescafe kafijas bundžas – tās beigušās pirms divām stundām, nav arī krējums, kas man pierakstīts pēc cenas – tā vietā ir tukšums, nākas izvēlēties citu. Arī vajadzīgās sardeļu paciņas, var redzēt, ir iecienītas. Izvelku no plaukta dziļuma gandrīz pašas pēdējās. Apkārtējās saimniecībās dzīvo daudz viesstrādnieku un lētākā produkcija ir plaši iecienīta. No veikala iznāku ar pilnu mugursomu un maisiņu rokās.
Kad iziets cauri pilsētiņai, sākas kāpiens pret kalnu. Par spīti maniem tankiem – visurgājējiem, kājas mazliet slīd, bet ir stabilas un siltas. Lēni velkos kalnā un pēc mirkļa mugura kūp. Šķiet, visas manas savilktās vilnas jakas un džemperi ūdeņo. Nu nemāku pielāgoties šejienes laika apstākļiem! Nemīlu aukstumu un vienmēr gadās kaut kā par daudz. Slapjums zēģelē pretī arī no augšas, bet cauri vējjakai netiek. Tikai vilnas jakas kapuce samirkst, jo vējjaka to nenosedz.
Kāpiens mājās pret kalnu ir kā Sīzifam. Trīs kilometri velkas lēni kā gliemeži. Vējš ķēpā acīs un sejā slapju sniega putru un šoreiz arī neviena pavedēja neatrodas. Kad laimīgi pārklumzāju pāri dzimtās mājas slieksnim, kūpu kā skurstenis un sviedri tek kā ūdens. Pat jaunais alpakas vilnas džemperis izsvīdis slapjš it kā būtu ganījies lietū. Pēc mirkļa viss žūst, samests istabā uz veļas auklas, kur parasti žāvējas slapjie darba apģērbi. Uzvāru tējkannā ūdeni un sarīkoju virtuvē dušas dienu. Šī vecā norvēģu māja nav Eiropas stilā un stratēģiski svarīgie logi atsedz gandrīz tikai krūmainas ainavas. Drošības pēc aizlieku virtuves durvīm slotu un ķeros pie mazgāšanās.
Protams, var iet uz pagrabstāvu saimnieka mājās, kur laukstrādniekiem ir duša un veļas mašīna, taču tad pusslapjam jānāk atpakaļ cauri visam pagalmam un šobrīd tas neliekas vilinoši. Iztieku ar divām ūdensbļodām. Beigās vēl izmazgāju dažas no drānām, bet ar pāri palikušo ūdeni izmazgāju istabu un virtuvi. Sajūtas atkal lieliskas. Tikai tagad ķeros pie pirkumu izkrāmēšanas un ledusskapja satura pārkārtošanas. Par spīti nelielām šaubām un piepūlei, viss laimīgi atrod savas vietas.
Vakarā ir desiņas, kaut kāds krievu kriminālais seriāls pa satelītu, izkurināta krāsns un pilna veļas aukla žūstošiem apģērbu gabaliem.
Māja ir vienkārša, bet tai ir viena ļoti laba īpašība, kādu nav citām. Par šo nav jāmaksā īre, kura Norvēģijā ir ļoti augsta. Māja ir bez labierīcībām, siltā ūdens un aukstais ūdens ir tikai vasaras – rudens mēnešos no augstāk esošā kalnu ezera, nevis artēziskā urbuma, kā pārējām, jaunākajām mājām un kūtij. Artēziskos urbumus te izmanto ziemas periodā apmēram no novembra līdz aprīlim, bet pārējā laikā izmanto ūdeni, kurš nāk no kalnu ezera. Arī malkas apkure šai ir par brīvu, jo malka tiek zāģēta saimniekam viņa mežos un to izmanto arī paši saimniecības strādnieki. Vēl ir iespēja blakus īrēt gandrīz pilnīgi jaunu, labiekārtotu divstāvu māju ar silto ūdeni, labierīcībām, dušu, veļas mašīnu, modernu virtuvi, galīgi ne-stratēģiskiem, tālu redzamiem Eiropas logiem, internetu un ūdeni no artēziskā urbuma ziemā, bet... tai ir pavisam cita cena un, ja jādomā par Latvijā vai Lietuvā palikušajām ģimenēm un radiniekiem, tad izvēle zināma. Savas mājas vai dzīvokļa īrēšana ir dārgs prieks. To parasti atļaujas tie, kuri pārcēlušies kopā ar ģimenēm vai zina, ka turpmākās mājas būs šeit, Norvēģijā.
7. oktobris
Pēc vakardienas ziemas, šodien atkal iestājies pavasaris. Gar visiem logiem tek kūstošais sniegs un saule žilbina acis. Protams, ēnā un nedaudz augstāk kalnos sniegs stāv kā stāvējis un vairs nekūst. Diena paiet mierīgos mājas darbos. Vakarā ienāk saimnieks un uzaicina „ uz asīti” aizbraukt līdzi uz cirsmu. Ātri izslēdzu plīti, noņemu pannu, iekāpju kalnu zābakos un esmu gatava braucienam kravas pikapā.
Ceļš ir fantastisks un diezgan briesmīgs, ar dziļām aizām vienā vai otrā pusē, kurās zem mums karājas mākoņi. Braucam pāri kalnu upei, kura mutuļo dziļilejā un tilts pār kuru celts vācu laikā. Ceļš ir labs, kaut arī nav asfaltēts un šaurs. Grūti iedomāties, kā šeit izmainīties, jo vertikālās kraujas nenorobežo ne stabiņi, ne zīmes un vietām, nerunājot par kokiem, nav arī krūmu, kur aizķerties. Kaut kur meža vidū pabraucam garām lielai saimniecībai ar vairākām ēkām, kuras ugunis atpakaļ braucot nospīd mežu nošķirtībā. Nevaru atraut skatienu no vertikālajām, mežonīgajām, eglēm apaugušajām kraujām un klintīm.
Kad sasniedzam savu mežstrādnieku, iestājusies dziļa krēsla. Pavisam blakus mutuļo kalnu upe. Piesardzīgi pabrienu uz tās pusi, taču sniegs sedz akmeņus, tādēļ krēslā neuzdrošinos pieiet pārāk tuvu. Šeit mītot arī foreles. Taču šobrīd par to pārliecināties noteikti negribu.
Atpakaļ braucot uzzinu, ka pie mūsu kalnu mājiņas, kurā pavisam nesen vēl dzīvojām augstajā setrā, jau metru dziļš sniegs. Netālu esot apmetušies mednieki, kuri vairs nevarot izbraukt laukā, tādēļ jābraucot šķūrēt sniegs, lai viņi tiktu atpakaļ uz lielā ceļa. Noslavēju saimniekam viņa iedotos kalnu zābakus. Tie esot meitas zābaki, kurus viņa lietojusi garus gadus. Saku, ka tie joprojām kalpo lieliski, jo mani apavi šai videi ne pavisam nav piemēroti.
Tā nu trijatā, man sēžot aizmugurē uz improvizēta sēdekļa, tumsā atgriežamies mājās. Atspīd Ringebu ugunis. Apmetam līkumu un esam uz sava ceļa. Pēc brīža jau kāpjam laukā savā pagalmā. Vakariņas virtuvē vēl siltas. Ķeros pie maizīšu smērēšanas nākošai dienai un uzmetu melnrakstu nākošai produktu iepirkšanas reizei.
10. oktobris, sestdiena
Šodien Jānis apsolījis aizvest uz Ringebu iepirkties. Braucam visi, arī Vitass no augšas stāva. Diena tīri jauka. Apciemojam abus pilsētiņas mārketus – RIMI un KIWI. Katrā kaut kas nedaudz atšķiras. Tā kā esam ar transportu, iepērkamies kārtīgi - apmēram nedēļai. Olas beigušās, sīpoli palikuši tikai daži, maize apēsta, tomātus arī vajag, cukuru, kefīram līdzīgo tīrkultūru un saldajā paņemam meloni. Vēlāk izrādās, ka aizmirsusies sāls, taču pagaidām iztiksim. Sālstrauks gluži tukšs vēl nav.
Augšstāva kaimiņam šodien tīrības diena – vakarā brauks ciemiņi no kaimiņu saimniecībām, tādēļ viss tiek mazgāts un sakopts. Turklāt, mednieki nošāvuši nelielu alnēnu, kuram gaļas tik maz, ka nav vērts pārdot, tādēļ alnēns tiek nodots sadalīšanai starp trim saimniecībā strādājošajiem laukstrādniekiem. Vitass meistariski sadala miesās vājo medījumu un pēcpusdienā mūsu katlā vārās meža gaļa. Pārāk nepiedalos. No ribām gandrīz vieni vienīgi plāni, balti kauli. Pat cirvis nebija vajadzīgs. Iztieku ar kartupeļiem un mērci. Tā kā man no fermas atnes pienu, izmantoju sen kārotās brokastu pārslas ar augļiem. Garšo labi. Gandrīz tāpat kā mājās. Saldajā tieku pie pēdējiem šejienes baltajiem dzidrajiem āboliem, kuri garšo labāk par saldējumu. Auksti, ieplīsuši, medussaldi, tie ir pēdējie.
Nu jau šeit būs nodzīvots gandrīz mēnesis. Kā pietrūkst? Biezpiena (ar ķimenēm!), rupjmaizes, manas Tukuma graudu kafijas, kūkas un parastā rupjā sāls! Šeit ir tikai smalkā jodētā un kaut kāda koncentrētā sāls, kuru drīzāk var salīdzināt ar indi, jo lietot to nav iespējams. Pus rupmaizes kukuļa vēl stāv ledusskapī. Kad ļoti iegribas, nogriežu pa šķēlei. Kādā vakarā sagribas kaut ko garšīgu un izroku no ceļasomas dziļumiem pēdējo Laimas zefīra paciņu. Ja līdz šim nevienam to nenācās dāvināt, tad gan jau arī nevajadzēs. Tāpat ciemošanās lēnām un skumīgi iet uz otro pusi. Un tā nu vakarā, pirms gulētiešanas, mielojos ar Latvijas zefīriem.
Augšas stāvā tusiņš. Ciemiņu mašīna stāv iebraukta nelielajā pievedceļā un viss notiek. Vēlāk iestājas klusums un otrā rītā uzzinu, ka ballētāji ar taksometru aizbraukuši turpināt līksmošanu uz krodziņu netālajā Favangā. Automašīna godīgi stāv atstāta pagalmā. Sodi te bargi un auto vadīšanas tiesības ir darba jautājums, ar kuru nevar tik viegli riskēt.
12. oktobris, pirmdiena
Beidzot kārta pienākusi vecajam Indesit ledusskapim. Tas ir sasalis, aizsalis unpārsalis vairāk par jebkuru leduslaikmetu. Kaut kur saldētavas dziļumos esot atrodama ledū iesalusi zivs un gaļa. Pagaidām par to pārliecināties nav iespējams, jo nekur, nekas nav kustināms. Viss stāv kā iecementēts.
Tā kā automātiskā atsaldēšana šim ledusskapju vectētiņam vai nu nav vai nedarbojas, sākas lielā ūdenssildīšana. Iestumju atbrīvotajā augšas plauktā pirmo ūdensbļodu ar karsto ūdeni un sākas gaidīšana. Pirmajās stundās nekas nenotiek. Paiet krietns brīdis, kamēr pirmo reizi izdodas atvērt saldējamās kameras vāciņu un reliktajā ledū ieraudzīt nezināmas zivs asti, kuras atbrīvošanai būtu vajadzīgs leduscirtnis. Gaidīšana un ūdens mainīšana turpinās. Nekas nenotiek ātri, kamēr no saldējamās kameras ar mokām izdodas izvilkt mazliet smaržojošu, prāvu zivi un aizgādāt aukstajā priekšnamā, kurš šobrīd kalpo par ledusskapi. Kaut kur dziļumos, joprojām nepieejama paliek gaļas paka. Tikmēr ūdens sāk krāties pie ledusskapja durvīm. Grīdas lupata ir tikai viena un viss mūžīgā sasaluma kūstošais ūdens, tajā noteikti nesatilpst. Pulksten piecos vakarā, vēl no nezināmiem dziļumiem izkrīt pēdējie ledus gabali un beidzot ledusskapis ir atkausēts. Process bijis derīgs, jo uz tuvējiem krūmiem klusiņām aizceļo nezināmas izcelsmes un smaržas gaļas gabali un kādas burciņas saturs atbrīvojas no zaļa pelējuma, kas kādreiz varējuši būt marinētie gurķīši. Daru tā, lai to neredzētu no saimnieka mājas logiem un ceriņkrūms aizdomīgi nosmaržo pēc kaut kā ļoti nepatīkama. Gaļu piesedzu ar lapām. Gan jau šeit klaiņojošā lapsa vai brīvi klīstošie kaķi ieraudzīs un novērtēs. Tur pat nonāk arī zivs.
Vakarā seko kārtējais notikums. Jau svētdien visā mājā tika izsisti drošinātāji, kaut indikators nepārsniedza bīstamo robežu. Vajadzēja stundu, kamēr izdevās atjaunot strāvas padevi. Taču dienas laikā tas nav tik nepatīkami, kā tumsā. Kuras krāsns un ledusskapis vēl nav ieslēgts, kad ieraugu, kā strāvas indikatora drošības bultiņa pēkšņi pārlec pāri četrinieka bīstamajām robežām. Noelšos un gribu saukt augšas kaimiņam, ka mums viss izslēgts, lai nedarbina visu uzreiz, bet tajā brīdī iestājas tumsa. Labi, ka ir svece, ko aizdedzināt. Esmu dusmīga, taču indikators ir tikai viens un tas ir mūsu lejas virtuvē.
Vīrieši sameklē jaunus drošinātājus, bet nekas nenotiek. Jāzvana vien Jonam, lai nāk palīgā. Apsēžos sveces gaismā un gaidu. Andris sazvana saimnieku un aiziet. Paiet labs brīdis, kamēr viņi divatā atgriežas. Čīkst kāpnes un dzirdu, kā tiek skaidrots, ka arī augšas stāvā derētu indikators, citādi nevar zināt, ko drīkst un ko nedrīkst darbināt katrā brīdī. Beidzot iedegas gaisma un var atviegloti nopūsties. Mazliet piesardzīgi ieslēdzu ledusskapi. Nekas nenotiek. Indikators tikai mazliet sakustas un varu pabeigt produktu kārtošanu atpakaļ plauktos.
Vēlāk televizorā iet DVD uzlikts krievu seriāls. Šķiroju datorā bildes.
Ziemas problēmas sākušas sevi piesacīt.
15. oktobris, ceturtdiena
Šai nedēļai pazudusi viena diena. Nezinu, kura no iepriekšējām trim tā bijusi, bet pēkšņi izrādās, ka nedēļa jau pāri pusei. Šodien brauks atkal tīrīt no kokiem ceļa malas skaistajā kalnu aizā, kurā iemīlējos pirms nedēļas, braucot līdzi Jonam. Pēdējās dienās ceļu malas ir zāģētas ceļā uz augsto setru, kur jau sakrājusies vismaz 10 cm sniega kārta un sals, kopā ar vēju stindzina līdz – 15C. Lai kā gribētos, tur šobrīd man nav ko darīt. Lejā joprojām ir siltāks. Sniegs atnāk un nokūst un ganību lielākā daļa joprojām zaļa. Govis, kā jau rūdītas šejienietes, joprojām naktīs ganās ārā.
Uz kalnu aizu šodien brauks Pauls. Latvietis, kurš strādā pie cita saimnieka, kuram arī pieder šis kooperatīvais ceļš, kurš jāizzāģē no malās saaugušajiem kokiem un krūmiem. Viņš paņems arī mūs. Tā nu strādnieki būs divi, bet man būs laiks izstaigāt kalnu ceļu, kurš praktiski ir slēgts un kuru drīkst izmantot tikai tie mežu īpašnieki, kuriem šeit pieder meži. Viņi ir tie, kas uztur šo ceļu kārtībā un to nevar izmantot arī par maksu. Priekšā ir slēgta barjera, lai neiebrauktu mednieki un citi svešinieki. Taču, lai nonāktu līdz šim ceļam, vispirms jātiek augšā pa stāvu, līkumotu kāpumu, ar notecējušām ledussienām vienā un krauju otrā pusē.
Ar saimnieka džipu braucot, ceļš likās diezgan drošs, bet Toyota Corolla ar visiem šipiem (tie gan jau ir nobraukti), jau pirmajā pacēlumā sāk buksēt un slīdēt, līdz apstājas. Mašīna ir par smagu un mēs ar Andri izkāpjam. Ceļš ir slidens kā spogulis un kājas ar visiem kalnu zābakiem aizslīd uz pretējām pusēm. Nobīstos. Meklējot gar malām sniegu, kāpju uz augšu. Tikmēr Pauls noripinājis veselu līkumu atpakaļgaitā uz leju, uzņem ātrumu un vismaz vienu kāpuma līkumu pieveic. Un atkal sāk slīdēt. Esam jau augšā, kad redzam, kā Pauls atpakaļgaitā velk savu toijotu kalnā un, kā par brīnumu, tā rāpjas ar, kaut skats diezgan bailīgs. Augšā tā apgriežas pareizā virzienā un mēs kāpjam iekšā. Vēl mazliet, un esam jau līdz sava ceļa barjerai. Slidens spoguļceļš ved lejā. Brīdi notiek diskusija vai vispār braukt tālāk. Varbūt laicīgi meklēt kāda saimnieka džipu, jo var gadīties, ka vakarā pret kalnu netiekam vairs mājās. Tomēr beidzot sasēžamies atpakaļ un automašīna uzņem gaitu.
Ceļš ir fantastisks. Brīžiem tas ved uz leju, tad atkal uz augšu un, kad esam augšā, izkāpju, lai tālāk ietu kājām. Abi strādnieki aizbrauc tālāk, bet es eju pa ceļa sniegoto, neizbraukto vidu vai slidinos pa džipu iebrauktajām risām un jūtos kā brīnumzemē. Diena ir spoža un saulaina, dziļām, tumšām kalnu ēnām. Pāri ceļam pilošie strauti klinšu sienas pārvērtuši lāstekās, žilbinoši spožs sniegs un tīri zilas debesis, sīkiem, zeltainiem, apaļīgiem mākoņiem pamalē. Nobrienu ceļa malā un labu brīdi priecājos par lāstekām. Tās ir tik tīras, ka droši var grauzt kā konfektes un tā arī daru. Mazliet sāk salt kāju pirksti, tādēļ paskrienu, lai sasildītos. Šeit ir ziema. Sniegā lapsu pēdas, skrējis ne viens vien garausis, pāri bridis prāvs alnis un sīks, vārdā nesaukts, droši vien peļveidīgs grauzējs, atstājis sīkas pēdiņas. Šur tur pabradājies arī kāds putns, bet dziļi lejā neredzama visu laiku trokšņo kalnu upe, kurai jau pāris vietās braucām pāri.
Nokāpjot pašā lejā, beidzot redzama kalnu upe, kura brāžas pāri balti apledojušiem, stiklainiem akmeņiem. Ūdens tik tīrs, ka ledus upes malās veido nevainojamu, kristālisku rakstu. Tas ir ļoti ciets un ideāli spoguļgluds. Pamēģinu ar zābaku pašļūkāt un tas aizslīd labāk par slidām, tādēļ otrreiz vairs nemēģinu, lai sēdus nenonāktu upē. Nespēju vien atrauties no ledusmežģīņu filmēšanas gar noledojušajiem akmeņiem. Netālu krastā stāv meža mājiņa, aizslēģotiem logiem un durvīm. To var izmantot jebkurš šī kooperatīvā ceļa īpašnieks, ja rodas vajadzība. Bildēs nonāk arī tā.
Tālumā beidzot kļūst dzirdama motorzāģu rūkšana, taču paiet vēl laiks, līdz tur nonāku un beidzot tieku pie savām pusdienām. Ilgi uzkavēties neiznāk, jo jāaiziet līdz ceļa galam. Tas pabeidzas ar tiltu, zem kura lejā mutuļo balts ūdens un tilta pretējo pusi noslēdz metāla režģis. Šeit ceļš beidzas. Aiz tā esot vēl jaušamas vecā ceļa pēdas, taču tas jau aizaudzis sīkiem krūmājiem. Kādu laiku vēl palienu pa to uz priekšu, sekojot lapsu pēdām, taču tas, turpinoties gar upes malu, aizved arvien lielākā biežņā un kļūst neomulīgi. Ir jau dzirdēti stāsti par lāčiem. Norvēģijā to netrūkst – ne stāstu, ne arī pašu lāču, kuri mīlot apciemot aitas. Arī es no latvietes jau esmu dzirdējusi par viņas satikšanos mežā, kas beigusies laimīgi, bet bailes palikušas. Lienu vien atpakaļ un pie tilta, pārrāpjoties pāri nožogojumam, atviegloti uzelpoju, citādi pat tālie motorzāģa rūcieni sīkajos brikšņos un egļu ēnā sāk iegūt nepatīkamu nokrāsu.
Klāt arī vakars. Motorzāģi tiek savākti un es iespiežos stipri pieblīvētajā aizmugures sēdeklī. Bagāžnieks jau pilns ar benzīna un eļļas kannām. Kaut arī māc zināmas bažas, saule ledu ir atkausējusi čaganāku un laimīgi uzbraucam augšā pa ledaino kalnu ceļu. Galvenais ir neapstāties un Pauls brauc ne sliktāk par vietējiem norvēģiem. Varbūt pat labāk, jo nezinu, vai viņi brauktu kalnā atpakaļgaitā, kā tas notika no rīta. Nākošai dienai apsolīts džips, un tā ir laba ziņa. Pa ceļam nobraucam garām Ringebu mārketam un ripojam uz māju pusi.
21. oktobris, trešdiena
Sanesu istabā trīs kārtīgus klēpjus malkas un izkurinu krāsni. Vēl nav ziema, taču malkas šķūnīša plānais saturs krietni sarucis. Drīz jādomā par malkas sagādi. Lai cik skumji nebūtu, jāsāk posties atgriešanās brīdim. Vietējās ceļasomas saturs iekrāmēts atpakaļ čemodānā un radies jautājums, kā iekļauties paredzētajos svara kilogramos.
Pirmdien neizturu un vēlreiz aizbraucu līdzi uz aizu. Kā parasti, izkāpju pa ceļam un palieku viena. Kalni ir mainīgi un katru reizi izskatās savādāki. Gan drūmi un nomācoši, gan saules apspīdēti – velkos pa ceļu gliemeža gaitā, papildinot jau tā pilnos foto un videoaparāta karšu saturus. Šoreiz man uzticēta arī pusprofesionālā Canon kamera, kurai ir pavisam citas iespējas. Tas nekas, ja mājās nāksies pusi izdzēst, jo tas, kas pirmajā mirklī licies neatvairāms, vakarā datorā tāds nebūt vairs neizskatās.