Pusnakts saules zeme - Lapzeme V

22.03.2011
11 min lasīšanai
94 foto

Mans Ziemeļzemes ceļojuma apraksts laika skalā nupat ir izstiepies ļoti, ļoti garš. Nu jau gandrīz četru gadu garumā... Varētu visam atmest ar roku un likties mierā, ka nu nav uzrakstīts, tad nav, bet ir kaut kas tāds, kas man visu laiku neliek mieru, kāds iekšējais tirdītājs, kas saka, ka vajag tomēr visu uzrakstīt līdz galam vēl pirms nākamās ekskursijas uz Norvēģiju, kas ir plānota kā turpinājums šai. Jāatzīst, ka laika intervāls par atsevišķām lietām man pašam liek ļoti piedomāt, kurā brīdī kas ir noticis, bet šajā jautājumā ņemu talkā safotografēto materiālu un arī biezo Skandināvijas atlantu. Lofotu salas Lofotu salās nokļūstam ar prāmi no Melbu. Pusstundas brauciens pār fjordu un priekšā esošās kalnu spices ar katru mirkli aug augumā. Diena ir silta un saulaina, ūdens fjordā zils, zils, bet mūsu sejas uz klāja glāsta atspirdzinošs vējelis. Uzmanību piesaista pēc paskata amizanti nelieli putni ar spilgti sarkaniem knābjiem, bet citādi atgādinoši mazus pingvīniņus. Tikai pēc ekskursijas noskaidroju, ka latviešu valodā viņus sauc par Ziemeļatlantijas alkiem (puffins – eng.). Fiskebolas ostā iebraucam pusvienos pēcpusdienā un pa taisno dodamies sava kempinga virzienā. Kempings atrodas 8 kilometrus no Lofotu salu galvaspilsētas Svolvēras Vestfjorda krastā ar brīnišķīgu skatu uz apkārtējām kalnu spicēm. Tūlīt pēc iemitināšanās kempinga mājiņās konsultējos ar recepcijā strādājošo jaunekli par labākajām kalnu takām tuvējā apkārtnē un visi, kas vēlamies, dodamies nelielā pārgājienā. Ainavas ir vārdos neaprakstāmas! Atliek vien priecāties un šo to iemūžināt arī fotoaparātos. Kāpiens sanāk bezgala interesants. Zem kājām ir gan granīts, gan pirms miljoniem gadu sacietējusi lava – divi galvenie materiāli, kas veidojuši Lofotu salas. Termometra stabiņš ir krietni virs +20 grādiem, daba visapkārt zied un zaļo kā apskurbusi, tur pat arī sniegs, kalnu ezeriņi un čalojoši strautiņi. Tas viss liek prātam apjukumā reibt, dziļi ievilkt elpu un justies laimīgam. Nākošajā dienā vispirms kājām dodamies uz netālo Kabelvogu, lai apskatītu jūras muzeju un Lofotu akvāriju. Šeit var vaigu vaigā satikties ar visiem radījumiem un neradījumiem, kas sastopami netālajās jūras dzīlēs. Viens otrs izcili draņķīgs pēc skata! Tālāk dienaskārtībā brauciens pa E10 ceļu līdz pat tālākajam salu dienvidu punktam O ciematam. Pa ceļam piestājam Vikingu muzejā. Kārtīgs muzejs, kur daudz ko (ne visu) drīkst paņemt rokās, aptaustīt, izpētīt, fotografēt... Fotografēt, izrādās, visu nemaz nedrīkst, bet mēs jau tādi, kas norvēģu valodu nesaprot un līdz tam brīdim, kad saprotam, ka bildēšanās bruņukreklos, ar ķiverēm galvās, āvām rokās utt. ir tomēr maksas pasākums, sev nepieciešamos mirkļus jau esam paspējuši iemūžināt. No fotoaparātiem ārā dzēst neviens neko neliek, tik vien kā vietējais fotogrāfs tāds burkšķīgs staigā. Nu nekas. Tie, kam garākas, ātrākas kājas, aizstaigājam arī līdz ezeriņā pietauvotam vikingu kuģim un tad dodamies tālāk uz O ciematu. Jo tālāk uz salu dienvidu galu, jo kalni apkārt kļūst stāvāki, mežonīgāki un iespaidīgāki. Augstākās virsotnes no jūras sniedzas ārā gandrīz kilometra augstumā. Ir dažas minūtes pēc sešiem vakarā, kad nokļūstam E10 ceļa galapunktā – O ciematā, kurā valda tāds vakarīgs miers. Pāris pieejamie muzeji diemžēl jau ciet, bet nekas, pats ciematiņš vien jau ir apskates vērts. Sastopam dažus mencu makšķerniekus, kas atgriezušies no jūras ar nesliktu lomu un tieši šobrīd ar pamatīgiem nažiem rokās apstrādā savu guvumu. Pavisam drīz top skaidrs, ka šie vīri ir mūsu dienvidu kaimiņi lietuvieši, kas šādā veidā tīri labi piepelnās. Mūsu meitenes ievada sarunas par mencu iegādi vakara zupai un tici vai nē, bet Ilzes buča izrādās pietiekami spēcīga valūta, lai arī mēs tiktu pie kārotā loma! Paldies tev, Ilze, grupas vārdā! O ciematā mani ķer kāda atklāsme – esmu palicis bez foto somas!... Tik vien ir, kā fotoaparāts, kas karājas kaklā, bet pārējais viss nav ne pie manis, ne autobusā... Kolektīvs liek prātus kopā un cenšas atcerēties, kur es pēdējo reizi ar visu savu foto somu esmu redzēts. Pamazām noskaidrojas, ka vienīgā iespējamā vieta ir Vikingu muzejs. Paldies dievam, atpakaļceļā šai vietai vēlreiz ir garām jābrauc, bet problēmas rada pavēlā vakara stunda. Pats par sevi saprotams, ka muzeja tālrunis vairs neatbild, jo tur neviens vairs nav. Piestājam pie kādām tuvējām mājām, bet māju saimnieki uz mani tik vien kā noraugās no otrā stāva loga caur aizkaru spraugu. Vēli svešinieki pie viņiem laikam nav pārāk ierasta parādība... Pamanām, ka vēl vaļā ir blakus esošā bodīte. Dodos uz turieni. Pēc neilgas skaidrošanas saimnieks saprot, kas par lietu. Muzeja īpašnieki viņam zināmi, viens zvans un viss ir sarunāts. Pēc minūtēm piecpadsmit kāds atbraukšot, jo foto soma esot atradusies un gaidot aizmāršīgo īpašnieku muzejā. Atbraukušie cilvēki nemaz arī neizskatās īgni, no vakarēšanas iztraucēti, bet ir laipni un smaidīgi. No tā visa man sametas neērti pat dubultā. Izlīdzos ar milzīgu paldies, jo tobrīd pie rokas nekā cita nav, bet ir pilnīgi tāda sajūta, ka šiem cilvēkiem neko vairāk kā paldies arī negribas un nevajag. Tas nenozīmē, ka es vēl arvien nejūtos parādā. Ja nu sanāks vēl kādu reizi uz to pusi braukt, noteikti atcerēšos! Epopeja ar manu foto somu ir iecirtusi nelielu robu mūsu ekskursijas laika grafikā un pusnakti sagaidām vēl ceļā uz kempingu. Pusnakts sauli vairs redzēt nevar, bet tā ir kaut kur ziemeļu pusē aiz kalniem vēl virs apvāršņa. Trešo dienu Lofotu salās veltām izbraucienam ar zvejnieku (drīzāk jau tūristu) kuģīti uz ļoti šauro Troļļu fjordu. Laika apstākļi vienkārši ideāli un brauciens brīnišķīgs! Pār fjorda sienu kaut kur no milzīga augstuma krīt neliels ūdenskritums, bet visapkārt tik izcili dabasskati, ka acis pie tiem vēl arvien nespēj pierast un uztver visu kā kaut ko unikālu. Atpakaļceļā kuģīša kapteinis ar eholoti sameklē arī kādu zivju baru un notiek solītā makšķerēšana, kas dzīvē izrādās diezgan primitīvs pasākums un nemaz arī ne tik interesants, kā varētu padomāt, tomēr ar pozitīvu rezultātu. Nojauzdamas mūsu mērķus, klāt ir arī kaijas, kas pavada kuģīti labu laiku un ēd lidojumā burtiski no rokas. Tā nu gan izvēršas par pamatīgu atrakciju! Izbarots tiek viss, ko vien kaijas ņem pretī, bet ēd viņas ne gluži visu. Interesanti, ka visādi saldumi, kā, piemēram, pastiepta roka ar konfekti pirkstos viņas neinteresē. Ap vieniem atgriežamies Svolvērā. Tad vēl apmēram stundiņa brīvā laika. Diena jau atkal ir iekarsusi, tā, ka jāstaigā šortos un īsajos krekliņos, bet mēs taču vēl arvien esam apmēram 200 kilometrus aiz polārā loka! Kaut kas apbrīnojams! Varu būt pateicīgs ļoti pretimnākošajam kempinga saimniekam, kas palīdzēja sarunāt kuģīti braucienam uz Troļļu fjordu un ieteica rezervēt vietu uz prāmja. Tas izrādās pareizs solis, jo pateicoties rezervētajai vietai turpmākais ceļš pāri Vestfjordam uz Skutviku var notikt bez liekas kavēšanās, kamēr braukt gribētāju ir daudz un ir skaidrs, ka ne gluži visiem uz prāmja vieta pietiks. Mūs gaida divu stundu garš kuģojiens ar nelielu piestāšanu Skrovas salā un tad jau atkal atgriezīsimies uz sauszemes, lai turpinātu baudīt ziemeļzemes skarbo skaistumu. Lofotu salas – Valmiera Ceļā pār plašo Vestfjordu ar prāmi no Svolvēras uz Skutviku uz īsu brīdi piestājam Skrovas salā. Ārā kāpt nav paredzēts, tādēļ uz nelielo, bet ļoti krāsaino ciematiņu paskatāmies no prāmja klāja. Baudām apkārtējās ainavas, niekojamies un vienkārši relaksējamies. Ķeram sauli, vilnīšu vizmu un vēju matos. Te pēkšņi pēc kāda paziņojuma pa skaļruni prāmis samazina ātrumu un daudzi vietējie dodas pie viena no bortiem. Kas noticis? Ejam mēs arī skatīties. Nu jā! Izrādās, ka prāmim ceļā patrāpījies kāds vaļu pārītis, kas rotaļādamies peld pāris simtus metru attālumā. Kamēr ķeru pēc fotoaparāta un lieku garo objektīvu, mani foto objekti izgaist zem ūdens. Es jau tā kā saskumstu, bet pēc pāris minūtēm vaļi uzpeld jau citā vietā. Uzpeld, tas varbūt nebūtu gluži precīzi teikts, jo tas mirklis ir jānoķer – brīdi pa brīdim parādās muguras spura un aste un atkal pazūd. Bet skats ir sirdi tricinošs! Jau ir krietna pēcpusdiena, kad prāmis pietauvojas Skutvikas ostā. Mūsu plānos pa ceļam uz kempingu netālu no Fauskes ir iegriezties Knuta Hamsuna muzejā, kas atrodas miestiņā ar atbilstošu nosaukumu – Hamsundā. Ir nedaudz dīvainas sajūtas, jo Hamsuna vārds ir izskanējis pa visu plašo pasauli, šķiet, ka Hamsuna vārds ir viens no Norvēģijas simboliem, bet muzejs ir maziņš, necilā ēkā, kur izcilais norvēģu rakstnieks ir dzīvojis. Tomēr visā tajā ir saskatāms nenoliedzams, spēcīgs patiesums par skarbo dzīvi, kādu norvēģi šeit ir dzīvojuši ilgus gadu simtus līdz pat ne tik senai pagātnei. Muzeja saimniece stāsta par rakstnieka un viņa ģimenes dzīvi. Pie viena mums tas ir stāsts arī par norvēģiem kā tādiem. Uz atvadām nopērku koka vilciņu, kas manās mājās uz mana galda reizi pa reizei virpuļo vēl aizvien, likdams atcerēties stāstus par Norvēģiju. Muzeja priekšā zied ceriņu krūms, ir 3.jūlija pievakare un tas viss liek justies nedaudz sirreāli. Latvijā sen jau viss ir noziedējis. Drīz pēc Hamsundas atkal nokļūstam uz E6 ceļa, kas vijas cauri visai Norvēģijai. Turpmākos nedaudz vairāk kā 100 kilometrus līdz kempingam vairs nav plānots nekur piestāt, tādēļ daudzos dabasskatus tveram caur autobusa logu. Ar interesi gaidu, kāds dabā izskatīsies kalns ar nosaukumu Krakmotinden, jo, plānojot ceļojumu, vienu brīdi bija doma maršrutā iekļaut kāpienu šajā kalnā, lai arī fotogrāfijas un detalizētus aprakstus nebiju uzgājis. Dzīvajā kalns izrādās ļoti varens un ar ļoti stāvām sienām vismaz no ceļa puses raugoties. Pasmaidu par savām idejām un iemūžinu milzi dažās fotogrāfijās. Vēl pēc kāda gabala sākas daudzi tuneļi un dažu ceļotāju galvenā nodarbe kļūst to skaitīšana. Beigu beigās īstas vienotības nav, jo skaits jau ir sajucis, bet ticamākais skaitlis šķiet 16. Kad iebraucam Straumenes kempingā, vakars jau ir klāt. Visi iemitinās savās kempinga mājiņās, bet šoferīšiem galvassāpes – ceļošanas slodzi pēkšņi nav izturējis izpūtējs un vienā no bunduļiem ir uzradies caurums, kuru kaut kā vajadzētu aizlāpīt. Vietējie gudrinieki jautājumā par „svarku” un skārdu vien noplāta rokas un saka, ka nav taču ko niekoties, lai rīt aizbraucam uz netālo Volvo centru, tur mums viens un divi jaunu izpūtēju uzlikšot. Mēs saskatāmies un pie sevis skābi nosmaidām – nu noteikti, un interesanti, cik gan tas mums izmaksās? Viena skārda loksne tomēr atrodas un mūsu padomju sistēmā rūdītie, ar izdomu apveltītie zelta roku īpašnieki rada šedevru, ko vietējie pat iztēloties nespēj. Nākošajā rītā dodamies uz Rago nacionālo parku. Ir iecerēts 4 stundu garš pārgājiens līdz nedaudz vairāk kā 200 metrus augstajam Litlverivasfossen ūdenskritumam. Stāvlaukumiņā nevienas citas mašīnas nav un it viss apkārt liecina, ka cilvēki te pārāk bieži neieklīst. Bet mums jau ceļotāju pūļus nemaz arī nevajag. Atrodam takai sākumu un dodamies ceļā. Brīdi pa brīdim mūsu iešanas virziena pareizību apstiprina uz akmeņiem uzvilktie sarkanie T burti. Taciņa gan tāda necila. Kad esam jau pacēlušies pāris simtus metru virs ielejā tekošās upītes, sākas ļoti interesanta daba, kuras neatņemams elements ir daudzi nelieli purviņi. Visapkārt baltiem ziediem zied lācenes tā, ka raibs gar acīm. Iedomājos, kas būtu, ja mēs te ietu pēc kādām trīs nedēļām! Droši vien līdz mērķim netiktu – sēdētu lācenēs un mielotos. Necilā taciņa ved šiem purviņiem tieši pāri un tas rada jautrību, kas robežojas ar bažām. Spēj nu atrast, kur takai turpinājums! Pēc viena tāda purviņa vairs patiešām neko atrast nevar. Mana iekšējā balss saka, ka jāiet nedaudz pa labi un tad agri vai vēlu trāpīsim takai atkal virsū. Jo tālāk eju, jo vairāk saprotu, ka mana iekšējā balss ir sastāstījusi pasakas... Lielos vilcienos reljefa formas tomēr ir skaidras un, izmetuši palielu līkumu un iztrakojušies pa sniegu, pēc kāda laika atgriežamies uz meklētās takas. Vēl pēc kāda brītiņa tālumā pamanu arī kalnu ezeru, kura galā jābūt kārotajam galamērķim. Tā arī ir. Ezeru no blakus esošās kraujas atdala pavisam neliela klinšu strēle, pār kuru krākdams gāžas ūdenskritums. Uz upītes pretējo pusi var pāriet pāri pa tiltiņu. Šeit arī visi uz kādu brīdi paliekam un varam baudīt praktiski neskartas dabas varenību. Laika apstākļi mūs vēl arvien lutina. Diena ir brīnišķīga, daba neatkārtojama! Ir tik skaisti un labi, ka gribas palikt vēl un vēl, bet tomēr ir mums savs ekskursijas plāns un tādēļ pēc krietna atpūtas brīža dodamies atkal atpakaļ. Vienu otru gājēju gan ir gandrīz ar varu no šīs vietas prom jāvelk. Arī es labprāt paliktu, bet tomēr ceļos, lai ietu. Tāpat Volfgangs (pensionēts vācu skolotājs, kas dzīvo Latvijā un ir kopā ar mums ceļojumā) nespēj no šejienes aiziet. Man vēl arvien ausīs skan viņa vārdi: „Paldies, Guntar, ka tu mani uz šejieni atvedi!” Un es viņu tik ļoti labi saprotu. Atpakaļceļā vairs nemaldāmies un pēc apmēram pusotras stundas gājiena esam atpakaļ autobusā. Tālākais ceļš cauri Fauskei ved uz Saltstraumeni – pasaulē spēcīgāko paisuma izraisīto jūras straumi, kas četras reizes diennaktī caur fjorda šaurumu gāžas ar neaprakstāmu spēku veidodama milzīgus līdz 10 metrus lielus ūdens virpuļus. Pašu labāko brīdi nedaudz nokavējam, bet arī tas, ko redzam, ir ļoti iespaidīgi. Citiem ceļotājiem, kas domā apmeklēt šo vietu, vēlos atgādināt, ka ir vērts internetā sameklēt šīs vietas paisumu un bēgumu laika grafiku, jo citādi var sanākt ierasties galīgi nelaikā. Grafiks ir atrodams vietējā kempinga mājaslapā. Divas reizes diennaktī straume nāk iekšā no jūras un divas reizes plūst atpakaļ, bet šie laiki mainās, jo cikls ir apmēram 12 ar pusi stundas garš un tādējādi nesakrīt ar diennakts garumu. Šajā brīdī klāt ir sajūta, ka mūsu ekskursija tuvojas noslēgumam, jo Saltstraumene ir pēdējāis apskates objekts Norvēģijā, bet tālāk pa iespaidīgo Junkerdāles ieleju pāri Skandināvijas kalniem dodamies jau Zviedrijas virzienā. Uz robežas starp Norvēģiju un Zviedriju esam gandrīz kilometru virs jūras līmeņa un, lai arī ir pats vasaras vidus, apkārt valda dzestrums, bet blakus esošie kalni vēl arvien izraibinājuši savas nogāzes ar sniega strēmelēm. Šeit uz robežas notiek grupas stāšanās pēc auguma centimetriem vienā garā rindā un paldies teikšana izturīgajiem šoferīšiem un arī man. Tālākais ceļš patiešām jau ir kā atgriešanās mājās. Bet pa ceļam noteikti vēl šis tas būs jāapskata. Krietnā pievakarē esam jau Zviedrijas pusē naktsmājās Jakkvikā. Tur mūs sagaida ļoti mīļi pretimnākoši cilvēki. Esam vietējās draudzes jaukā divstāvīgā viesu namā, kas viss tiek atvēlēts mums. Ir virtuve, atpūtas telpas, bet Dagmāra tiek arī pie klavierēm. Nākošā ir mūsu ekskursijas priekšpēdējā diena un galvenais mērķis ir traukties mājup, bet Zviedrijā vēl piestājam pie viena no varenākajiem Zviedrijas ūdenskritumiem, ko dažā labā informācijas avotā uzskata arī par krācēm, - pie Storforsena. Lai vai kā ar to, ūdenskritums vai krāces, bet vieta ļoti iespaidīga, jo upe ir plaša un spēcīga. Tās gultne pa daļai novirzīta ar dambja palīdzību un otrpus šim dambim izveidojies tāds kā vecās gultnes posms, pa kuru arī tek vairākas straumītes un ir skatāmi ūdenskritumi un klintīs izgrauzti kanjoniņi. Apmeklētājiem staigāšanu atvieglo vairākas gājēju takas. Mūsu nākošais mērķis ir Baltijas jūras tālākais ziemeļu punkts, kas atrodas Zviedrijā pie Tores. Ir taču interesanti šajā vietā iekāpt jūrā kaut līdz potītēm! Kā izrādās, pašā, pašā tālākajā ziemeļu punktā to izdarīt ir diezgan sarežģīti, jo vietējie acīm redzot vēl nav aizdomājušies līdz idejai, ka šī varētu būt laba vieta no tūrisma mārketinga viedokļa. Arī mēs cauri žogiem un slarbenājiem par katru cenu necenšamies savu ideju realizēt, bet tomēr sameklējam iespējami tuvāko vietu, kur puslīdz cilvēcīgi var piestāt autobusu un tikt pie krasta. Lai arī tā vairs nav Norvēģu jūra un ūdens šeit ir pavisam citā krāsā, apavus tomēr velkam nost un savu ieceri kaut nedaudz cenšamies realizēt. Vēl pēc kilometriem 40 klāt ir arī Zviedrijas un Somijas robeža. Jau Somijas pusē iegriežamies kādā lielveikalā papildināt pārtikas krājumus un tad turpinām garo mājupceļu. Naktsmājas mums ir sarunātas ļoti ainaviskā vietā kempingā pie kāda no neskaitāmajiem Somijas ezeriņiem. Šis ir pēdējais vakars kopā un mūs visus vieno, protams, ka kārtīga somu pirts! Pēdējā ekskursijas dienā turpinām ceļu cauri Somijai un pēcpusdienā esam Helsinkos. Līdz prāmim vēl ir pāris stundas brīva laika, tādēļ piestājam kādā klusākā sānieliņā netālu no pieminekļa slavenajam somu komponistam Janam Sibeliusam. Vēja stabules arī mums klusi ko stāsta. Drīz arī laiks doties uz ostu un prāmis mūs pāri Somu līcim ved uz Tallinu. Tallinas ostā iebraucot jau ir vakars. Ripojam Latvijas virzienā, laiks apmācies un saprotam, ka no saulainajiem, siltajiem ziemeļiem atkal atgriežamies drēgnajā, lietainajā dzimtenē. Padrūmi tas skan, bet nav jau tik ļauni. Visu ceļotāju prāti ir pārpilni pozitīvu emociju. Droši varam teikt, ka esam piekusuši, bet laimīgi! Vēl priekšā ir tradicionālais fotogrāfiju vakars un skaidra doma, ka Norvēģija noteikti ir tā zeme, kur pēc kāda laika atkal gribēsies atgriezties. Vairākus citus ceļojumu aprakstus un fotogalerijas vari atrast manā mājaslapā http://takzinis.weebly.com

Pusnakts saules zeme - Lapzeme V

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem